Problēmas vārds - ielas bērni! 5

Uz ielas nonācis bērns visbiežāk nokļūst policijas redzeslokā, un tad sākas apburtais loks: viņu nogādā atpakaļ ģimenē vai aprūpes iestādē, otrā dienā bērns atkal ir uz ielas un tiek aizturēts. Tā var turpināties pat 40 reizes, jo nav neviena, kas sistemātiski strādātu ar bērnu un ģimeni, bet tieši ģimenes nabadzība un konfliktējošas attiecības ir galvenie cēloņi bērnu nonākšanai uz ielas.

Iesaki citiem:
Berni 255x203
Foto:© AFI

"Ielas bērni - kādi viņi ir?", ar šādu nosaukumu Asociācija ielas bērniem septembrī un oktobrī organizēja pēdējo gadu plašāko ielas bērnu aptauju, kurā piedalījās pavisam 102 bērni. Tās mērķis bija labāk iepazīt ielas bērnus, uzzināt kā viņi jūtas ģimenē, skolā, kā pavada brīvo laiku, viņu intereses un cerības, cik lielu atbalstu bērni saņem nevalstisko organizāciju dienas centros un patversmēs.

Pētījums apstiprināja, ka galvenie cēloņi bērnu nonākšanai uz ielas ir nabadzība un konfliktējošas attiecības ģimenē. Starp šiem bērniem ir arī tādi, kuri 18 gadu vecumā pabeiguši tikai trīs klases vai 11 gadu vecumā skolā vispār nav gājuši. Daudzi bērni, kuri, tikko sākuši apmeklēt centrus, neprot lietot dakšiņu un nazi, neprot ēst zupu, jo mājās ēduši tikai maizi ar tēju. Aptauja rāda, ka vairāk nekā pusei bērnu nav sezonai atbilstošu drēbju, katram desmitajam nav iespējas paēst siltas pusdienas un vakarā nomazgāties. 27% aptaujāto bērnu savu veselības stāvokli vērtē kā sliktu un 32% bērnu ir mēģinājuši narkotikas, visbiežāk anketās minēta "zālīte", tabletes, heroīns, līme. Katrs trešais bērns dažādu iemeslu dēļ nevēlas apmeklēt skolu, bet vairāk kā pusei bieži trūkst mācībām nepieciešamā inventāra. Bērni aptaujā ir atklājuši arī savus sapņus, visbiežāk tā ir vēlme dzīvot ģimenē, kurā visi ir veseli, justies vajadzīgam un mīlētam, lai vecāki nedzertu, viņiem būtu labs darbs un netrūktu naudas.

Trūcīgo un nelabvēlīgo ģimeņu skaita pieaugums valstī ir auglīga augsne ielas bērnu skaita pieaugumam, un šī problēma skar plašu sabiedrību. Sekas ir saistītas ne tikai ar ielas vides nelabvēlīgo ietekmi uz bērnu attīstību un spējām turpmāk sekmīgi integrēties sabiedrībā, sabiedrības drošības draudiem, bet arī ar izmaksu palielināšanos sociālajai sfērai un riska grupas atražošanu nākotnē. Draudi sabiedrībai saistīti ar tādu negatīvu parādību pieaugumu kā kriminalitāte, atkarība no narkotikām, narkotiku tirdzniecība, prostitūcija, zagšana, ubagošana, huligānisms.

Uz ielas nonācis bērns šodien visbiežāk nonāk policijas redzeslokā. Un tad sākas apburtais loks: policija aiztur bērnu, nogādā vai nu atpakaļ ģimenē vai kādā bērnu aprūpes iestādē līdz vecāku dzīvesvietas noskaidrošanas brīdim. Otrā dienā bērns atkal ir uz ielas un, ja aiztur policija, vēlreiz veic to pašu ceļu. Tā dažkārt turpinās pat 40 un vairāk reizes, jo nav neviena, kas veiktu sistemātisku darbu ar bērnu un ģimeni, lai mainītu situāciju un uzlabotu ģimenes funkcionēšanu.

Ielas bērnu problēma prasa kompleksu pieeju. To nav iespējams atrisināt, pielietojot līdz šim bērnu tiesību aizsardzības praksē tik populāros ''ugunsdzēšanas'' pasākumus, kas izpaužas kā vecāku varas pārtraukšana un bērnu ievietošana institūcijās. Lai realizētu kompleksu pieeju, jāsāk ar plānošanu. Katrai pašvaldībai vajag izstrādāt bērnu tiesību aizsardzības stratēģiju, kas ietvertu vienlaicīgi gan bērnu, gan ģimeņu atbalstu, paredzētu institūciju atbildības precīzu sadalījumu un sadarbības mehānismu. Pašreiz bērnu tiesību aizsardzības sistēmā ir liels skaits institūciju, kuras dažādu iemeslu dēļ (savstarpēja neuzticēšanās, funkciju nepārzināšana, profesionalitātes trūkums, nepietiekoša informācijas apmaiņa u.c.) visai vāji sadarbojas. Stratēģiskiem plāniem jāaptver ne tikai sociālo pakalpojumu tīkla attīstība, bet jāraugās uz bērnu un ģimenes labklājības nodrošināšanu daudz plašākā kontekstā, ieskaitot nodarbinātības, pilsētvides, brīvā laika pavadīšanas iespēju un citus ģimenes un bērnus ietekmējošos faktorus. Viss iepriekš minētais mazāk attiecas uz resursu palielināšanu šai jomai, vairāk uz bērnu un ģimenes jautājumu akcentēšanu politiskajā dienas kārtībā, esošo resursu pārdali un racionālāku izmantošanu.

Neviens nevar precīzi pateikt, cik Latvijā ir ielas bērnu. Jo izrādās, mums nemaz nav precīzas definīcijas, kas ļautu noteikt, par kuriem bērniem tad īsti ir runa. Protams, problēma pastāv neatkarīgi no tā, vai mums ir vai nav ielas bērnu definīcija, tomēr, domājot politikas dimensijā, pirmais solis uz risinājumu ir tieši ''vārda došana'' problēmai. Problēmai, kura Latvijā pastāv jau vairākus gadus un kuras vārds nav ne narkomānija, ne noziedzība, ne ubagošana, bet ielas bērni.

Oktobrī dažādu valsts un nevalstisko organizāciju pārstāvji sanāca kopā, lai vienotos par kopīgu termina "ielas bērni" izpratni. Konstruktīvā diskusijā dalībnieki secināja, ka Latvijas reālo situāciju precīzāk atspoguļotu definīcija, kas ietver ne tikai uz ielas dzīvojošos bērnus, bet arī tos, kas lielāko laika daļu pavada uz ielas dažādās nodarbēs. Viņi nav zaudējuši saikni ar ģimeni un parasti atgriežas mājās pārnakšņot, tomēr uz ielas pavada vairāk laika nekā skolā vai mājās. Tādā veidā tiek uzsvērts, ka īpaši pasākumi veicami gan, lai novērstu situāciju, kad bērni dzīvo uz ielas, gan, lai samazinātu to laika daļu, kuru daudzi bērni pavada uz ielas un padarītu ielu labvēlīgāku bērniem. Vienojāmies, ka termins "ielas bērni" jāiekļauj Bērnu tiesību aizsardzības likumā un apspriedām konkrētu rīcības plānu, kā iesaistoties, gan ministriju, gan pētniecisko centru, gan nevalstisko organizāciju pārstāvjiem, izstrādāt piemērots un pamatotus likuma grozījumus. Termina iekļaušanu Bērnu tiesību aizsardzības likumā jāatzīst par stratēģisku nepieciešamību. Tas ir viens no instrumentiem kā panākt, lai valsts un pašvaldības izstrādātu programmas un plānotu konkrētus pasākumus, kas vērsti uz šo bērnu grupu.

Optimisms gan vēl pāragrs, jo likuma grozījumu izstrādes parasti garais ceļš rada bažas, ka labie nodomi līdzīgi daudziem citiem var palikt ministriju labirintos. Jo izšķiroša loma ir ne vien precīzām kalkulācijām par grozījumu ietekmi uz tautsaimniecības attīstību un valsts un pašvaldību budžetu, bet arī politiķu izpratnei par problēmas risināšanas neatliekamību un labā griba to darīt. Ir cerība, ka ''vārda došana'' problēmai spēs mobilizēt papildus resursus darbam ar ielas bērniem un dos impulsu šo problēmu risināt.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (5) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Laimonis 14.11.2001 12:59
Vai ielu bērni ir nasta sabiedrībai, vai viņi ir tie, kas nes sabiedrības nastu?(citāts no Sorosa fonda Latvijā rīkotās diskusijas).

Izlasot rakstu "Ielas bērni", paliek neskaidri jautājumi:

1. Kādus rezultātus deva Asociācijas ielu bērni rīkotā aptauja septembrī un oktobrī? Cik ticamas ir aptaujāto sniegtās atbildes? Kā tas tika pārbaudīts?

2. Kas veidos starpinstitucionālo sadarbību, kas , risinot šāda veida problēmas, ir nepieciešams?

3. Kas var noteikt katras problēmas risināšanā iesaistītās institūcijas kompetenci un atbildību? Varbūt starpinstitucionālo sadarbību, to kompetenci un atbildību vajadzētu noteikt ar likumu.

4. Kāda loma Latvijas sabiedrībā ir ģimenei? Varbūt ģimenei Latvijā būtu jāpiešķir prioritātes statuss.

Rakstā minēts, ka nav neviena, kas veiktu sistemātisku darbu ar bērnu un ģimeni. Vai ar to būtu domāts, ka nav neviena sociālā darbinieka, kas būtu gatavs pildīt savu vēsturisko funkciju - iet ģimenē, dzīvot kopā ar ģimeni un palīdzēt ģimenei mainīt savstarpējās attiecības. Cik ilgs laika posms tiktu atvēlēts darbam ar šādu ģimeni? Kam būtu jānes galvenā atbildība par klaiņojošu bērnu skaita palielināšanos?

Vai nav laiks sākt darboties sociālo darbinieku supervīzoriem? Cik ilgi ļausim viņiem sadegt savos kabinetos, to skaitā risinot arī savas izdzīvošanas problēmas. Supervīzora darbs jūtami spētu risināt daudzas augstāk minētās problēmas. Mēs esam to pētījuši ārzemēs un tuvināti pielietojam sociālo pedagogu darbā bērnu namā.

Domājam, ka Latvijas skolām vajadzētu uzņemties daļu atbildības par savu audzēkņu brīvā laika pareizāku izmantošanu pēc skolas, organizējot dažāda veida pulciņus un nodarbības. Skolēnu vēlmes, ko darīt pēc stundām, varētu atšķirties atšķirībā no vecuma un skolas, tāpēc pašiem audzēkņiem vajadzētu izvēlēties, sanākot kopā, kādus pulciņus tie vēlas. Mēs domājam, ka lielu palīdzību skolām šajā darbā varētu sniegt valsts tiesībsargājošās institūcijas, piemēram: zemessardze, policija, kas varētu iepazīstināt skolēnus ar savu darbu un pat iesaistīt dažādu primitīvu uzdevumu veikšanā.

Tiek pieņemti daudz un dažādi likumi, ministru kabineta un pašvaldības noteikumi. Vai tie darbojas ikdienas dzīvē?

Ar cieņu Rīgas pašvaldības bērnu nama "Ziemeļi" sociālie pedagogi: I.Vēciņa, V.Kampiņš, L.Sprungs!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Rita 09.11.2001 13:48
es neesmu statistikas un domas peetishans specs, un runa jau nav par to. Ja ari tkai viens berns zin, ka ediens ir tikai teja ar maizi, jau bez dizam metodem ir skaidrs, ka labi nav! Ja problemu peta varbut nepareizi, tad jau tas nenozime, ka tas nav. Un peetot, un risinot to politiskaa liimenii, laiks iet, bet tie kinderi ir uz ielas un needusi... Asociacijas organizacijas kaut ko dara to bernu labā. Ja kaads var to dariit profesionaala un gudraa liimenii, noveershot celonus! Visu cienju!!!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Edite 08.11.2001 21:26
Piekrītu abiem diskusijas dalībniekiem/-cēm par pētījuma vājo metodoloģiju un līdz ar to es apšaubītu pētījuma rezultātu uzticamību. Diemžēl nepazīstu pētījuma autores, tomēr, manuprāt, pietrūcis ir konsultants, kas palīdzētu šo pētījumu veikt metodoloģiski pārdomātāku. Pieņemu, ka līdztekus fonda finansējumam, ir ieguldīts arī daudz brīvprātīgā darba; un kopumā tas ir apsveicami.

Tomēr jāatzīmē, ka popularizējot šo pētījumu caur masu medijiem un izdarot uz tā bāzes secinājumus, ir jābūt uzmanīgiem. Kāda tad īsti bija izlase? Kura no "ielu bērnu" definīcijām tika izmantota? Vai bija kritēriji, pēc kuriem tas tika noskaidrots? Vai ir salīdzināmi bērni 6- 7 gadu vecumā un 19 gadus veci jaunieši?

Interesanti būtu izzināt, kādi pētījumi ir veikti augtskolā "Attīstība" par ielu bērniem, es pieņemu, ka ir bijusi studentu interese. Varbūt arī LU sociālo zinātņu katedrās, piemēram, psiholoģijas, ir veikti darbi par ielu bērniem?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Laukje 08.11.2001 10:50
Piekriitu, ka metodologija varbuut nav shii peetiijuma stipraa puse, tomeer jaanem veeraa, ka to veikusi sabiedriska organizaacija sabiedriskaa kaartaa un diez vai arii veeleejusies pretendeet uz valsts meeroga reprezentabilitaati.

Tai pashaa laikaa aciimredzams ir fakts, ka Latvijaa informaacija par sho teemu ir vairaak kaa skopa, taapeec apsveicama ir asociaacijas aktivitaate shajaa sfeeraa. Domaaju, ka tas vien , ka NVO straadaa jau ar shiem 102 beerniem ir liels ieguldiijums.

Kaa zinaams, ne vienmeer skaitli ir tas labaakais celsh kaa peetiit shaadas probleemas. Ir nepiecieshama iedzilinaashanaas katraa gadiijumaa kaa iipashaa un unikaalaa.

Lai veicas!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

cinikje 07.11.2001 17:58
Es atvainojos tiem, kas velas diskutet par problemu ka tadu. Man ir pretenzijas pret petijuma metodologiju.

No si viedokla petijums izskatas pec vidusskolas beigsanas darba vai ari sasteigta kursa darba pirmajos kursos. No metodologijas apraksta nevar saprast, kada veida petijums ir veikts. 102 berni. Loti jauki, bet kas tas ir par sample? Ka vini ir atlasiti, no kurienes, cik no kurienes? Bez siem datiem es nevaru saprast, cik petijums ir reprezentativs un vai tas nav kartejais kada NVO neprofesionali veikts sacerejums, kura secinajumi tiek uzdoti par patiesibu.

Kas ir saparsts ar vardu anketeshana? Vai tas ir tradicionalais veids, kad berni aizpilda jautajumu lapas un dati tiek vienkarshi statistiski apstradati, lai butu kvantitativi? Vai ari ir veiktas pirms tam kaut kadas fokusgrupas, lai noteiktu ieklaujamos jautajumus, vai ari tie ir tadi, kas vienkarshi likushies aktuali intervetajam/jiem? Vai pec anketeshanas berni ir interveti par atbildem? Bez izverstas metodologijas tas tomer izskatas stipri nenopietni, un temats nevis tiek aktualizets, bet nonivelets. Tas ir gluzhi tapat ka piketet pret nabadzibu - troksnis ir, bet jegas nekadas

Veiksmi autorem turpmakajos darbos.

Saistītie raksti