Raksts

Priekšlikumi sabiedrības līdzdalības iespējām Latvijā


Datums:
21. novembris, 2011


Valsts kancelejas darba grupai jauna sabiedrības līdzdalības modeļa izstrādei

Kas pagaidām traucē sabiedrības līdzdalības iespējām Latvijā būt vislabākajām pasaulē?

  1. Līdzdalība – reaģējošā režīmā.  Šobrīd NVO un citiem pilsoniskajiem aktīvistiem ir institucionalizēta iespēja tikai reaģēt uz ministriju, Saeimas, pašvaldību izstrādātajiem dokumentiem (likumprojekti, stratēģijas, programmas, utt.), bet nav iespējas piedāvāt atrisināt kādu sasāpējušu jautājumu vai ideju jauna likumprojekta izstrādei. Gadījumos, kad kādā nozarē ir problēma, ko iestāde pati pēc savas iniciatīvas nerisina, NVO ir jāizmanto neformāli un nepubliski kanāli, lai mēģinātu iestādes vadītāju pārliecināt, ka šī problēma ir tik svarīga, lai to risinātu.  Būtu vēlamas ministriju regulāri organizētas uzklausīšanas sanāksmes, piedāvājot iespēju  NVO un citu sabiedriski aktīvu grupu pārstāvjiem ministrijai pavēstīt par tām jomām un problēmām, kur aktīvisti uzskata, ka institūcijai būtu jārīkojas aktīvāk, jāizstrādā jauns regulējums, jāatceļ kāds regulējums u.tml.
  2. Ministru kabineta izskatāmie dokumenti, kas bez saskaņošanas tiek skatīti paātrinātā kārtībā.  Joprojām bez pietiekama attaisnojama ministriju izstrādātie dokumenti tiek iesniegti nevis parastajā kārtībā – caur Valsts sekretāru sanāksmi, kur ir institucionalizētas NVO līdzdalības iespējas, bet gan īpašā, paātrinātā procedūrā (kā MK lieta). Ja vien ministrija nav pati brīvprātīgi vērsusies pie sabiedrības pārstāvjiem pēc konsultācijām, sabiedrības pārstāvji par šāda dokumenta esamību uzzina tikai dienā, kad tas jau ir pieņemts.  Šādi likumprojekti mēdz skart arī sabiedriski svarīgus jautājumus – gan, piemēram, par investīciju sadali, gan (piemērs no nesenas MK sēdes) iespējas rīkot pašvaldību referendumus.  Šādu gadījumu skaits būtu jāsamazina. Tāpat jāierobežo iespējas sabiedriski svarīgiem dokumentiem nonākt MK sēdes kārtībā pēdējā brīdī, tad, kad NVO vairs nevar pieteikt dalību MK sēdē, lai paustu savu attieksmi.
  3. Likumprojekta vai politikas dokumenta izstrādes procesā neattaisnoti nav notikusi konsultēšanās ar sabiedrības pārstāvjiem.  Izpētot dažādu ministriju izstrādātu likumprojektu vai politikas dokumentu anotācijas, dažkārt var manīt, ka pat tajos dokumentos, kas acīmredzami skar sabiedrības intereses un nozarēs, kur darbojas aktīvas NVO, nav notikušas konsultācijas ar šīm NVO. Piemēram, 22.novembra MK sēdē MK skatīja jautājumu par to, vai vairāk nekā uz pusgadu atlikt jautājumu par pašvaldību referendumu organizēšanu. Likumprojekta anotācijā bija ierakstīts, ka konsultācijas ar sabiedrību nav notikušas, jo likumprojekts šo jautājumu neskar (kas šajā jautājumā ir acīmredzams absurds – pašvaldību referendumu jautājumā vairākas NVO ir aktīvi vairākus gadus paudušas savu nostāju). Šobrīd nav institūcijas, kas šādos gadījumos šādu dokumentu tālāku virzību apturētu, pamatojoties uz formāli aizpildītu sabiedrības līdzdalības ailīti anotācijā, tādēļ institūcijām nav motivācijas savu praksi mainīt.
  4. Liela daļu institūciju pat nemēģina piedāvāt līdzdalības iespējas tiem sabiedrības pārstāvjiem, kas nav apvienojušies NVO ar augstu administratīvu kapacitāti. Tikai administratīvi ļoti spēcīgas NVO spēj izmantot šobrīd  institucionalizētās iespējas sniegt atzinumus pēc likumprojekta izsludināšanas VSS, piedalīties saskaņošanas sanāksmēs utt., jo tas prasa specializētas zināšanas (priekšlikumu formulēšana izmaiņām likumprojektos) un pats process ir laikietilpīgs. Vienlaikus ir ļoti daudz sabiedriski aktīvu pilsoņu un viņu grupu, kas interneta laikmetā būtu gatavi palīdzēt valsts iestādēm ar savu padomu konkrētos jautājumos.  Būtu vēlams ministriju mājas lapā ziņot par tiem jautājumiem, par kuriem attiecīgā ministrija vēlas konsultēties ar dažādām sabiedrības grupām (piemēram, nosakot sliekšņus dalībai pašvaldību referendumā – būtu vēlams pajautāt arī nelielu pašvaldību aktīvistiem par reālajām iespējām šos sliekšņus sasniegt; veicot reformas izglītības sistēmā – dot iespēju kaut vai interneta aptaujas veidā arī skolotājiem un vecākiem sniegt ministrijai tai nepieciešamo informāciju, padomu u.tml.) Dažās citās valstīs un ES ir plaši izplatīti tā sauktie „green papers” – kur institūcija piedāvā apspriešanai dažādas idejas (nevis jau gatavus likumprojektus) kādas problēmas risināšanai, lūdzot sabiedrībai sūtīt atbildes ar saviem viedokļiem par konkrētiem institūciju interesējošiem jautājumiem. Līdzīga prakse būtu ļoti vēlama arī Latvijā.
  5. Ļoti nelielas līdzdalības iespējas posmā līdz kāda jau sagatavota dokumenta nonākšanai VSS. Tā ir problēma tādēļ, ka jau izstrādātu dokumentu ir grūti radikāli mainīt, tajā ielikt principiāli jaunas normas vai pienākumus. Sabiedriskās politikas centra Providus praksē īpašas grūtības ir radījušas ministriju izstrādātās stratēģijas (un to labojumi), kur izstrādes stadijā nav bijušas nekādas līdzdalības iespējas – visa ministrijas nākamo 3 gadu darbība plānota, uzdevumu definēšanā nepiesaistot sabiedrisko sektoru. Šī ir vienkārši risināma problēma, ja iestādēm un ministrijām, uzsākot darbu pie savas stratēģijas, tiek noteikts obligāts pienākums par to publiski paziņot savā mājaslapā, līdz ar e-pasta adresi, kur ieinteresētās NVO un citi sabiedriskie aktīvisti varētu sūtīt savus priekšlikumus.  
  6. Par svarīgākajiem lēmumiem attiecībā uz budžetu: līdzdalība joprojām vairāk fikcija. Pirms diviem gadiem vairākas NVO piedalījās ministriju un citu iestāžu funkciju vērtēšanā; tika solīts, ka šī darba rezultāti būs par pamatu budžeta piešķiršanai. Diemžēl šis process tā arī ne ar ko nebeidzās – funkciju vērtēšanai, spriežot no publiski pieejamās informācijas, bija niecīga ietekme uz valdības tālākajiem lēmumiem. Tas liecina par to, ka nedarbojas līdzdalības mehānismi. Nav lielas atšķirības: vai NVO netiek iesaistītas vispār vai arī līdzdalība ir tikai „ķeksītim”, šo ieguldījumu ignorējot. Ja NVO objektīvi nav spējīgas šādā procedūrā sniegt tādu ieguldījumu, kas būtu noderīgs valdības lēmumu pieņemšanā (objektīvi diez vai Latvijā ir kaut viena NVO, kas spētu novērtēt VISU vienas ministrijas funkciju nozīmīgumu un tās vēl savstarpēji salīdzināt), tad ir jāizdomā tāda procedūra un tāds ieguldījuma dziļums, kur katras konkrētās NVO ieguldījums būtu jēgpilns.
  7. Valdības slēgtajā sēdēs  daļā pieņemtie lēmumi un izskatītie dokumenti – ne vienmēr ir pārliecība, ka attiecīgajam jautājumam patiešām arī bija jātiek izskatītam aizklāti. Piemēram, 15.novembrī MK skatīja iekšlietu ministrijas sagatavoto ziņojumu  par rīcību saistībā ar patvēruma meklētājiem. Spriežot pēc nosaukuma, vairākām cilvēktiesību jomas NVO varētu būt valdībai vērtīgs viedoklis šajā jautājumā, taču dokuments nav publiski pieejams. Ja dokumenta un jautājuma apspriešanas slepenībai ir nopietni iemesli, tad būtu publiski jānorāda kaut vai paši šie iemesli (tādējādi veidojot tādu lēmumu pieņemšanas kultūru, kad ministriem un iestāžu vadītājiem ir automātiski jāpamato katrs lēmums par slepenību).
  8. Lēmumu pieņemšana Saeimā.Sens un sāpīgs jautājums ir par Saeimā izskatīto priekšlikumu (2.un 3.lasījumam) publisko pieejamību. Diemžēl vairākums Saeimas komisiju joprojām operatīvi nepublisko šos priekšlikumus  un arī attiecīgos komisijas lēmumus. Līdz ar to sabiedriskajām organizācijām, ja vien tās nav klāt jautājumu izskatīšanā katrā atsevišķā Saeimas sēdē, ir gandrīz neiespējami savlaicīgi reaģēt uz komisijās izskatāmiem priekšlikumiem. Nereti priekšlikumu autori ir ministrijas, tādējādi „apejot” MK sistēmu, kur sabiedrības līdzdalības iespējas ir institucionalizētas (atšķirībā no Saeimas).  Rezultātā par paredzamajām likuma izmaiņām sabiedrība uzzina tikai Saeimas plenārsēdes dienā vai no medijiem dažas dienas iepriekš (bet jau pēc tam, kad Saeimas komisijas par to ir lēmušas).  Tādēļ būtu savlaicīgi attiecīgo ministriju mājaslapās jāpublisko ministriju un citu valsts pārvaldes iestāžu Saeimas 2.un 3.lasījumam piedāvātos priekšlikumus
  9. Pašvaldību referendumi. Joprojām nav izpildīts Saeimas uzdevums MK iesniegt likumprojektu par pašvaldību referendumiem. Dažādas NVO par šo iniciatīvu cīnās jau vairāk nekā četrus gadus. Līdzīgi kā valsts līmenī ir iespējami referendumi, tā arī pašvaldību līmenī iedzīvotājiem būtu jābūt iespējai ierosināt referendumus, kuru rezultāti būtu pašvaldībai saistoši.
  10. Petīciju (dienaskārtības iniciatīvu) regulējums.  Saeimas komisijas šobrīd izskata iespēju grozīt Saeimas Kārtības rullī, lai institucionalizētu tā sauktās petīcijas (kolektīvos iesniegumus), kad, parakstoties 5000 iedzīvotājiem, Saeimas iesniegumu komisijai būtu pienākums attiecīgo jautājumu izskatīt un piedāvāt Saeimai problēmas risinājumus. Šādām dienaskārtības iniciatīvas būtu jābūt  iespējamām arī MK un pašvaldību līmenī (piemēram, kad neliels pašvaldības iedzīvotāju skaits, – pusprocents vai 1%, savācot parakstus par kādu iniciatīvu, varētu panākt, lai šis jautājums nonāk pašvaldības dienas (darba) kārtībā un uz šo iniciatīvu saņemt atbildi pēc būtības).
  11. Sabiedriskās apspriedes kā iegansts, lai NVO izslēgtu no vispārējās saskaņošanas procedūras.  Diemžēl visai nepatīkams gadījums sabiedrības līdzdalības kontekstā notika šī gada septembra beigās – oktobrī, MK lemjot par  Nacionālās identitātes un sabiedrības līdzdalības pamatnostādnēm,kuru viens variants bija piedāvāts sabiedriskajai apspriešanai, bet cits, jaunāks – izsludināts VSS. Neskatoties uz to, ka NVO sniedza atzinumus par VSS variantu (pat pēc tam, kad sabiedriskā apspriešana jau bija notikusi), NVO nebija iespējas piedalīties saskaņošanas sanāksmēs –  ministrija patvaļīgi šos priekšlikumus attiecināja uz sabiedrisko apspriešanu. Šis ir nelāgs precedents, kas nedrīkst atkārtoties, jo tādējādi NVO nav iespējas ietekmēt dokumenta tālāko izstrādi pēc sabiedriskās apspriedes (tas starpministriju saskaņošanas procedūrās var būtiski mainīties).
  12. Lēnums, meklējot inovatīvus līdzdalības veidus.  Neskatoties uz to, ka Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā līdz 2030.gadam ir paredzēts meklēt dažādus inovatīvus sabiedrības līdzdalības veidus (kā pilsoņu paneļi, žūrijas) un šāda apņemšanās bija arī iepriekšējās valdības deklarācijā, pagaidām vismaz publiski pieejamā informācija neliecina, ka ministrijas un citas iestādes ko mēģinātu šajā jomā darīt. Būtu svarīgi pēc Valsts kancelejas vai kādas ministrijas iniciatīvas noorganizēt vismaz vienu pilsoņu paneli vai žūriju par Ministru kabinetam vai ministrijām aktuālu jautājumu.
  13. Vēlēšanas, referendumi – joprojām nav elektroniskas līdzdalības iespēju.  Vairs pat nav konkrētu datumu un uzdevumu ministrijai, līdz kuram laikam būtu izstrādājams normatīvais regulējums un izveidojamas platformas šo jauno līdzdalības tehnoloģiju ieviešanai.
  14. Valsts pārvalde un sociālie tīkli. Neskatoties uz to, ka ļoti liela Latvijas aktīvāko pilsoņu daļa ikdienā lieto tviteri, valsts pārvaldes iestādes šo komunikācijas kanālu izmanto galvenokārt savas oficiālās informācijas publicēšanai, nevis patiesai divvirzienu komunikācijai ar saviedrību.  Tviteris un citas web2.0 iespējas piedāvā lieliskus rīkus gan tam, lai uzklausītu sabiedrības viedokli un priekšlikumus par attiecīgās valsts pārvaldes darbu, gan lai pēc savas iniciatīvas organizētu sabiedriskās apspriešanas.  Tādēļ jānovērš šķēršļi (piemēram, iestāžu komunikācijas ierobežojumi, prakses, liegta pieeja sociālajiem tīkliem u.tml.), kas šobrīd kavē valsts pārvaldes darbiniekus savā darbā aktīvi izmantot sociālos medijus. Svarīgi arī, lai valsts pārvaldes darbinieki, it sevišķi komunikāciju un politikas plānošanas/koordinācijas nodaļu darbinieki,  tiktu apmācīti jauno interneta tehnoloģiju izmantošanā komunikācijai ar sabiedrību.
  15. Valsts pārvaldes dati – būtu jābūt internetā, pēc iespējas viegli apstrādājamā formā. Valsts pārvaldes rīcībā ir ārkārtīgi daudz dažādu datu (piemēram, par noziedzības, tiesu darba satistiku), ko būtu pareizi ielikt internetā tā, lai iedzīvotāji  tos var izmantot gan saviem personiskajiem nolūkiem, gan visas sabiedrības vajadzībām (piemēram, veidojot vizualizācijas par budžeta veidošanu, tiesu darbu, noziedzības ģeogrāfiju u.tml.).  Šobrīd – pat ja šie dati ir publiski kaut kur pieejami, to forma reti ir lietotājam draudzīga (piemēram, statistika PDF nevis Excel) , nolasāma ar automātiskajām iekārtām. Būtu jāparedz pienākums valsts iestādēm ne tikai visu informāciju, kurai nav ierobežotas pieejamības statuss, likt internetā, tos piedāvājot pēc iespējas viegli apstrādājamā formā. Ja informācijai ir ierobežotas pieejamības statuss, bet slepeno daļu un to daļu, kas ir vispārpieejama, var nošķirt, tad vispārpieejamā daļa arī būtu jātur internetā (piemēram, informācija par noziegumiem dažādos Rīgas rajonos – ja tiek anonimizēts noziedznieka vārds, pārējai informācijai nav pamata būt slepenai, šādi dati var brīvi tikt piedāvāta sabiedrībai)
  16. Pārāk lielai valsts pārvaldes informācijas daļai ir noteikts ierobežotas pieejamības statuss pat tad, kad tam nav laba attaisnojama. Tādēļ valsts pārvaldei būtu regulāri jākonsultējas ar sabiedrību (piemēram, žurnālistu asociācijām, pretkorupcijas NVO utt.) par to, vai ir kādas informācijas kategorijas, kas būtu jāpadara brīvāk pieejamas. Valsts pārvaldei arī pašai būtu regulāri jāapsver , vai joprojām ir pamats kādai informācijai saglabāt ierobežotas pieejamības vai slepenības statusu (piemēram, par sagatavošanās ziņojumiem pēc tam, kad kāds lēmums jau ir pieņemts).

Sagatavoja Iveta Kažoka


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!