Pretkorupcijas stratēģija – tukšvārdības paraugdemonstrējums 9

Recenzija par Korupcijas novēršanas un apkarošanas Valsts stratēģijas projektu

Iesaki citiem:

Ņemot vērā jaunās valdības ciešo priekšvēlēšanu apņemšanos cīnīties pret korupcijas apsēstību un ieviest iepriekš nemanītu atklātību (vai tās tēlu) valsts pārvaldē, kāds stratēģisks domu uzmetums šajā jomā tika gaidīts jau no aizvadītā gada nogales. Nu tāds parādījies – un jārezumē, ka sagādā patiesu vilšanos. Stratēģijas projektā ir tieši tikpat daudz skaidru darbību, konkrētu prioritāšu un oriģinālu ideju, cik jaunās valdības deklarācijā – gandrīz nemaz.

Pirmo reizi lasot stratēģijas projektu, rodas iespaids, ka dzīvojam meža vidū. Zvēru vairākums saprot, ka pie varas esošie zvēri nestrādā visa bara labā. No rīta viens zvērs pamostas un šo fenomenu nodēvē jaunvārdā: „KORUPCIJA!” Pārējie piebalso, pat nepadomājot par to, vai iepriekš fenomens jau nav pastāvējis, tikai zem cita nosaukuma.

Bet realitāte ir citāda: īstenībā mežā jau ir domāts gan par līdzekļiem, gan veidiem, gan atbildīgiem dzīvniekiem, lai fenomenu apzinātu, novērstu un sodītu sliktos zvērus. Cīņa ar „korupciju” Latvijā nenotiek meža vidū un arī ne pirmo dienu, un nav pat tik svarīgi, kā nosaucam fenomenu. Svarīgi, lai katra nākamā darbība tiktu balstīta uz iepriekšējo darbību kritisku izvērtējumu un pozitīvo pieredzi. Stratēģijas projekts diemžēl nesniedz priekšstatu par šādu „SWOT”[1] analīzi.

Kādai tad ir jābūt kvalitatīvai valsts pretkorupcijas stratēģijai? Tai pamatā vajadzētu atbildēt uz sekojošiem jautājumiem: kas ir problēma, kāpēc tā pastāv, kā to atrisināt, un kas to atrisinās? Izvērstas atbildes uz šiem jautājumiem veidotu pretkorupcijas sistēmas kopainu un mugurkaulu, nevis liktu vicināties ar atsevišķiem pretkorupcijas mozaīkas gabaliņiem. Atbildes uz šiem jautājumiem tāpat palīdzētu saprast, kur varas hierarhijā ideāli jāatrodas Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (KNAB), lai institucionāli birojs būtu vismazāk ietekmējams – tiesu varas, izpildvaras, vai pat Valsts prezidentes pārraudzībā. Kāpēc gan sabiedrībā augsti respektētā prezidente nevarētu kļūt par korupcijas novēršanas un apkarošanas uzticības personu un „seju”?

Stratēģijai ir jābūt neaizstājamam politikas vadlīniju dokumentam, bez kura nav iespējams realizēt jēdzīgu pretkorupcijas politiku. Stratēģija nedrīkstētu būt pašsaprotama vai pašpietiekama, jo tad tai nav nekādas pievienotās vērtības. Taču šī dokumenta projekts nerada neaizstājamības iespaidu. Piemēram, kā gan pretkorupcijas pamatprincipi var būt „likumības ievērošana” un „atklātība un atbildība”, ja šie principi jau a priori ir katras demokrātiskas un tiesiskas valsts valdības un amatpersonu darbības pamatpostulāti? Kā gan stratēģijas autori var pat teorētiski pieļaut, ka „tie, kam uzticēta vara” var bezatbildīgi kalpot sabiedrībai?

Latvijā jau ir spēkā vesela virkne tiesību aktu, kuru pamatmērķis ir novērst amatpersonu (stratēģijas projekta izpratnē “to, kam ir uzticēta vara”) tādu lēmumu pieņemšanu, kas mērķēti personiskā labuma gūšanai. Piemēram, Krimināllikums, likums „Par iepirkumu valsts vai pašvaldību vajadzībām”, likums „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā”, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likums un citi. Taču stratēģijas projektā velti meklēt kādu atsauci uz šiem normatīvajiem dokumentiem kaut vai norāžu līmenī. Vai pašreiz spēkā esošie tiesību akti ir nepilnīgi, nekvalitatīvi, nepietiekami vai mērķi nesasniedzoši? Laikam tomēr meža vidū neesam, kaut lasot stratēģiju, tā vien liekas.

Stratēģijas pamatprincipos iebūvēta nepieciešamība pēc „kompleksas pieejas” cīņā ar korupciju, ietverot korupcijas apkarošanu, novēršanu un sabiedrības izglītošanu (pēc fetišizētā Hongkongas modeļa). Tas ir gana slavējami. Taču dokumentā visbiežāk piesauktie jēdzieni „sabiedrības interešu ievērošana”, visa un visu „publicēšana” un „publiskošana”, nepārtraukta „informēšana”, „atklātība” un pāri visam „ētisku principu ievērošana” tomēr paši par sevi nenodrošina „komplekso pieeju”, kam jāveicina neatkarīga lēmumu pieņemšana korupcijas novēršanā un apkarošanā.

Ētisku principu pārkāpšanai, tāpat kā nepilnīgai sabiedrības informēšanai vai atklātības trūkumam neseko tiesiskas sekas. Nenoliedzami, ka Latvijas sabiedrībā visaugstākajā līmenī ir nepieciešams runāt par morāles un ētikas normu atdzimšanu un iesakņošanos. Taču ar ētiskas vai neētiskas rīcības konstatēšanu nepietiek, lai novērstu un apkarotu korupciju.

Stratēģija nepārliecina, ka tiks nodrošināts darbību kopums, kas ietvers sabiedrības pārstāvju iesniegumu saņemšanu, to izvērtēšanu, neatkarīgu un kompetentu lēmumu pieņemšanu, kā arī to izpildi. Tā nerada uzticību, ka ar sabiedrības palīdzību identificētie iespējamie korupcijas gadījumi „nepārklāsies ar putekļu kārtu”.

Kā gan lai uztver stratēģijas autoru vēlmi cīnīties pret korupciju, ja nav pat skaidra pretkorupcijas sistēmas institucionālā struktūra? Piemēram, stratēģijas projektā redzams, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas valsts programmu izpilda, kontrolē un koordinē KNAB, kas par savu darbību atskaitās Ministru kabinetam, bet valsts korupcijas novēršanas un apkarošanas politikas un tās īstenošanas uzraudzību veic Saeimas Korupcijas, kontrabandas un organizētās noziedzības novēršanas un apkarošanas uzraudzības komisija? Quo vadis? Kas tad īsti vadīs pretkorupcijas politiku Latvijā?

Bažas rada arī stratēģijas autoru traktējums par privātā sektora iesaistīšanos pretkorupcijas kampaņā. Ja vēl var piekrist, ka „jāveido efektīvi iekšējās kontroles mehānismi”, kas varētu izpausties kā paškontrole, pašsertifikācija vai uzņēmēju asociāciju ētikas kodeksi, tad biedē privātā sektora administratīvā „pakļaušana”, veicot savstarpējo uzraudzību. Augstiem ētiskajiem standartiem īstenībā vajadzētu rasties pašā privātajā sektorā, nevis tikt tur „importētiem” valsts reglamentētu darbību rezultātā.

Nobeigumā dažas rekomendācijas stratēģijas autoriem. Pirmkārt, nepieciešams manāmi precizēt pretkorupcijas institucionālo shēmu, kas nodrošinātu lēmumu neatkarību un neietekmējamību. Var uzteikt pasaules „labās prakses” izmantošanu KNAB darbības iekšējā organizēšanā, bet birojam ārēji ir jābūt maksimāli neatkarīgam, ko pilnībā nevar nodrošināt pakļautība Ministru kabinetam. Otrkārt, nepieciešams vairāk pievērsties jautājumiem par tiesisko seku nodrošināšanu un esošās tiesiskās bāzes kritisku izvērtēšanu, ņemot vērā apjomīgos Sabiedrības par atklātību “Delna” un citus pētījumus par korupciju Latvijā. Treškārt, stratēģijā jāintegrē līdz šim paveiktā darba izvērtējums un jāpārņem pozitīvā pieredze. Nedzīvojam mežā un korupcija neaug kokos.

Visbeidzot tomēr pozitīvi jānovērtē stratēģijas autoru uzdrīkstēšanās šādu projekta uzmetumu nodot sabiedrības apspriešanai. Vien jācer, ka šī pati sabiedrība aktīvi izmantos iespēju stratēģiju komentēt. Jo, atklāti sakot, komentējamā jau nav sevišķi daudz.
__________________

[1] SWOT – „strengths, weaknesses, opportunities, threats” (no angļu val.) – spēku, vājumu, iespēju un apdraudējumu analīze, modernās vadības teorijas termins


Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (9) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Fodža - gifoo@one.lv 04.11.2008 20:31
Tādu sviestu dzirdu pirmo reizi!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

jkazocins 18.02.2003 09:47
Ar lielu interesi lasīju Mārtiņa Zemīša kunga rakstu par Pretkorupcijas stratēģijas tukšvārdību. Priecājos, ka izraisījusies diskusija, tomēr baidos, ka Zemīša kungs jauc stratēģiju ar taktiku.

Jāpiekrīt – tiešām dzīvojam korupcijas meža vidū. Priecājos uzzināt, ka par šo korupciju “jau ir domāts gan par līdzekļiem, gan veidiem, gan atbildīgiem dzīvniekiem, lai fenomenu apzinātu, novērstu un sodītu sliktos zvērus”. Jā, Latvijā ir vesela virkne tiesību aktu, kuru mērķis ir novērst korupciju. Bet Zemīša kungs taču neuzskata, ka tie varētu būt pilnvērtīgi un sasnieguši vēlamo rezultātu?

Negribu piekrist Zemīša kunga priekšstatam par to, kas ir stratēģija. Jaunā stratēģija apraksta pašreizējo stāvokli un norāda uz vēlamo mērķi, skaidrojot, kas jāsasniedz, lai tur nonāktu. Par to, kapēc korupcija pastāv lai raksta akadēmiķi gudros sacerējumos. SWOT, kā arī prioritātes, uzdevumi, atbildīgie un termiņi, ir daļa no analīzes procesa, kas izriet no stratēģijas. Pēdējie tiks precizēti topošajā Valsts pretkorupcijas programmā – taktiska rakstura dokumentā, kas ņems vērā jau paveikto un pielāgosies mainīgajiem apstākļiem.

Nevaru pievienoties, ka “nav svarīgi, kā nosaucam šo fenomenu”. Līdzšinējā cīņa pret korupciju Latvijā ir bijusi kā lielas avārijas seku likvidēšana: steidzāmies no viena smagumpunkta uz otru, nespējot plānveidīgi rīkoties. Stratēģija pirmo reizi apkopo visus korupcijas aspektus un norāda mērķi, uz kuru tēmejam. Brīnos, ka Zemīša kungs nesaprot, ka kompleksa pieeja cīņā pret korupciju, nozīmē pielietot gan likumu, gan godīgumu (ētikas principus), aicinot talkā gan publisko, gan privāto, gan pilsonisko sektoru. Stratēģija pati to pieprasa un viņas tapšanas process, izmantojot plašu darbinieku loku, to arī apliecina.

Rada izbrīnu arī intelektuālā vīzdegunība, nosaucot Hongkongas modeli par fetišizētu. Līdz šim starptautiskās organizācijas nav spējušas norādīt uz veiksmīgāku piemēru, no kura mums derētu mācīties. Riteni no jauna izgudrot nav lietderīgi. Tādēļ izmantosim taču vislabāko pasaules prakses modeli, protams, to pielāgojot Latvijas konkrētajiem apstākļiem.

Piekrītu, ka stratēģijā nav nekā jauna un tā ir pašsaprotama. Pievienotā vērtība ir tā, ka beidzot mums ir karte, pēc kuras varam meklēt ceļu ārā no korupcijas meža. Pārmest stratēģijai tukšvārdību ir tāpat, kā pārmest kartei, ka tai par daudz paralēļu un meridiānu. Līdz šim bez tām neesam varējuši atrast ceļu.

Jānis Kažociņš

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Ivars Graudiņš 14.02.2003 23:52
Dzīves kāres, intereses un blēži …

Tiesa, tiesa Klavi! Labi paskaidrots par pelēkām korumpētām entitījām. Kā jau cilvēki, ar ierašām un kārēm mēs katris skatamies uz situāciju un apstākļiem ar savām acīm. Var jau būt kad mēs tādā pašā veidoklī varējam eksistēt, viens otru puslīdz iespaidot un pamazām virzīties kā sabiedrība uz priekšu. Nav jau vienmēr vajadzīgas par pari refero (atriebības) meklēt. Katrā politiskā, sabiedriskā, ekonomikā utml. klasifikācijā ir polāri uzskati, interešu konflikti, domstarpības, utt. Tas šķeļ valsts iedzīvotājus starp tiem kam ir un tiem kam nav, iztrūkstot vidus slāņa ekonomikas klase. Tas arī nozīmē kad demokrācija nedarbojas veiksmīgi. Domāju kad vismaz vidējam slānim vajdzētu būt pārsvarā.

Sākuma punkts ir tā runāšana tad vismaz var sākt saprasties un ievērot atšķirības. Varētu jautāt kam ir tiesības godīgā veidā uz lielāku naudas peļņu un mantas bagātības? Ir jau cilvēki kam pienākas šāda tiesa – tie kas sapratīgi ir ziedojušies ar laiku, kompetences veidošanu un antrepreniera riska uzņemšanos nozīmīgos ekonomikas pasākumos. Bet tas tomēr ir jāspēj pierādīt brīvā tirgū godīgos ekonomiskos apstākļos. Ja tirgs nepieņem tad pasākums nebija vajadzīgs.

Klavi, Tu norādīji uz pelēkām problēmām. Tā tad problēmas var pārvarēt ar baltām, melnām un plēkām taktikām un stratēģijām. {:~))



Par “baiļu” stratēģiju …

Neesmu lasījis Tavu ieteikto Noonan grāmatu “Bribes.” Tikai varu norādīt kad Singapūra, kura dažkārt varētu būt modelis Latvijai, “baiļu” stratēģija bija sekmīga tās valsts sabiedrības ietekmēs – palīdzēja un vēl palīdz savaldīt cilvēka kārības, galvano kārt mantkārību. Piemēram nekur neņēm blakus maksu kā taksometros, resturanos un viesnicās. Darbnieki un apkalpes kategoriski atteicas no naudas piedāvājumiem. Pat par kluso tādu gadījumu nepiedzīvoju. Tā tad var domāt kad likumi darbojās. Arī nekur nepiesavinājas ar piemaksas prasību no valdības ierēdņiem. Advokāti arī neprasīja piemaksu lai segtu kaut kādus nezinamus izdevumus.

Baiļu stratēģija jau arī gāja tālāk pret huļigāniem kas piedzīvoja publikai atklātus “ratan” niedres pērienus. Krustojot robežas jeb lidlaukā ielidojot bija lasams uz lielas paplāksnes brīdinājums “Death to Drug Trafficers.” (Nāve Narkotikas Tirgotājiem -- tas pats brīdinājums ir arī kaimiņu valstī Malāzijai.) Ik gadus apmēram kādi 40 narkotiķi, galvano kārt ārzemnieki, tiek pakārti.

Bet šodien mēs varam vērot Singapūras rezultātus ekonomikā un izglītībā pasaules kalngalā.

Ivars Graudiņš

Note Bene: Es vienmēr uzskatīju latiņu vārdu lietošanu vairāk ka izteiksmes veidu neka burtiski precīzu tulkojumu. Ja domu lasītājam lietotais vārds vai frāze nejauc kamdēļ lai neiedzīvinātu izteikto domu?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


brencis 12.02.2003 16:56
Koncepcija iever daudzas saprotamas lietas, kuras uzraksīt varētu arī apdāvināti pēdējo klašu vidusskolēni saņemot Ls 150 grantu katrs kādā NVO konkursā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Klavs Sedlenieks 12.02.2003 12:04
Ivaram Graudiņam

Šim gan nebūs liela sakara ar Zemīša recenziju.



Problēma ir tā, ka korupcija pati kā parādība nav melna vai balta. Došu piemēru. Tagadējā ministra Audera darbības ar naudiņas prasīšanu plašās tautas masās (mans viedoklis, protams) tiek uzskatīta par korupcijas piemēru. Domāju, ka nekļūdīšos, ja teikšu, ka līdzīgi tiek uztverta arī Jaunā Laika un valdības kopumā attieksme pret Audera aktivitātēm. Tai pat laikā ir neapšaubāms fakts, ka nedz Auders, nedz vairums JL politikas veidotāju to neuzskata par korupciju, jo “likums nav pārkāpts” (vismaz ne tas, kas ļautu Auderu apsūdzēt korupcijā), daudzi medicīnas darbinieki savas aploksnēs un citādi uz rokas saņemtās naudiņas neuzskata par korupciju, bet konceptualizē to citos terminos (piemēram, ‘honorārs’ vai arī taisnīgi maksājumi). JL biedri savukārt šo visu lietu skata no iekšienes un ir cieši pārliecināti, ka no korupcijas te nav ne smakas, bet ir tikai ‘oranžo’ izprovocēts uzbrukums viņu godīgajām, uz radikālām un visai sabiedrībai nepieciešamām reformām. Tai pat laikā tautā (atkal jau mans viedoklis, nav balstīts kvantitatīvi izmērāmos pētījumos) nostiprinās viedoklis par varas korumpētību. Ne tāpēc, ka Auders vai JL kopumā būtu nozaguši valsti vai ielikuši sev kabatās nodokļu maksātāju miljonus. Vienkārši viņi šķiet divkosīgi, neuzticami un aizdomīgi, tātad – korumpēti. Tas, ka teju vai ikviens ‘korumpētais’ būs gatavs apzvērēt, ka nekad neko sliktu nav darījis un tam pats arī svēti ticēs, ir ļoti raksturīgs korupcijas gadījumiem. Man nācies uzklausīt daudzus šādus stāstus. Korupcija nav ne melna ne balta, bet atkarīga no tā, kur tu sevi nostādi – iekšā vai ārā.



Varam tomēr paieties dziļāk un jautāt, kas ir valsts nozagšana? Tā ir valsts varas sagrābšana un izmantošana privātām vajadzībām – piemēram, veidojot sev izdevīgus likumus, stratēģijas, pieņemot valstiskus lēmumus, kas izdevīgi šaurai grupai. Iesaku paraudzīties uz jaunās medicīnas reformas mērķi no šāda viedokļa. Tās galvenā mērķauditorija ir ārsti. Reformas uzdevums ir padarīt ārstu dzīvi labāku un vieglāku, palielināt viņu ieņēmumus. Kā reformas garants tiek tēlots atkal jau minētais ārsts Auders. Citiem vārdiem, reforma, kuru izstrādājuši ārsti ārstu labumam. Vai valsts stratēģija medicīnas jomā Latvijā pastāv, lai nodrošinātu darbu ārstiem? Daļēji, protams, tā ir. Kur paliks visi ārsti, ja viņiem nebūs, ko strādāt? Tomēr valsts medicīnas sistēmas uzdevums ir rūpēties par pacientiem. Ja gribam būt pietiekoši konsekventi, medicīnas reforma, kuras uzdevums ir nodrošināt labāku dzīvi vienai grupai, samazinot līdz ar to citām grupām (iespējams) labklājību, ir kas? Valsts sagrābšana, vai nolaupīšana. Bet likumi jau nav pārkāpti. Vairumā gadījumu tas, ko sauc par korupciju augstākajā līmenī, tiek veikts tā, lai likumi netiktu pārkāpti. Atkal – melna vai balta tā korupcija? Atkarīgs no tā, kā paskatāmies.



Kas attiecas uz ‘baiļu’ stratēģiju, tā nestrādā korupcijas gadījumā. Vēsturiski tas ir skaisti aprakstīts Noonan grāmatā ‘Bribes’ – bargāks likums nebūt nenozīmē, ka to varēs izmantot un pielāgot. Varbūt pat citādi – pateiksim, ka par katru sīkāko kukuļdošanas gadījumu cirtīsim nost galvas, bet tas nenozīmē, ka jebkad kādam galvu nocirtīs, ja nu vienīgi kādam bomzim – demonstrācijas labad.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

bezvardis 12.02.2003 11:24
Quo vadis? No latīņu valodas "Kurp dodies" vai "Kurp ej", nevis, kurš vai ko vadīs, kā te rādās. Bišķi tā kā mazina iespēju autora recenziju uzskatīt par kompetentu. Bet kam tad negadās atmosties no rīta mežā un domāt ka vārds 'korupcija' radies no 'ko rupuci darīji'?" :-)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Edžus 11.02.2003 19:20
Edžus

Žēl,ka cien. maģistra plašā recenzija ir tikpat tukša un frazeo;oģiska, kā pati koncepcija, neko jaunu, būtisku nepasakot. Par šo koncepciju jau ir pietiekami daudz publikāciju, to skaitā POLITIKĀ. Varēja sagaidīt, ka autors tās visas arī izlasīs un izvērtēs jau teikto, pieteiks kautko jaunu, savu

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Ivars Graudiņš 10.02.2003 22:57
Kas tad ir stratēģija …

Mārtiņa raksts “Pretkorupcijas stratēģija – tukšvārdības paraugdemonstrējums” ir domvērtīgs pārskats. Tiku ietekmēts arī pirmo reizi pārskatīt “Korupcijas novēršanas un apkarošanas valsts stratēģijas projektu.” Varu teikt kad Mārtiņš man aizsteidzas priekšā un izteica manu domu, pat vairāk, ar dažiem izņēmumiem. {:~0

Nevaru teikt kad jutos kā meža vidū sakarā ar stratēģijas domu uzmetumu. Argumenta pēc, visi punkti un minētās aktivitātes tomēr nevar uzskaitīt par stratēģijām jo starp tiem daudzi uzmetumi ir vienkārši modus operandi bez kuriem arī nevar pilnīgi iztikt.

Vispārīgi sabiedrības apsēstība ir tāda kur četri pīrādziņi = divi kukulīši = viena korupcija ir iegājuse tautā, mūsu kulturā. Citos vārdos no mazām skaudībām rodas korupcija kas smagi ietekmē kopēju latviešu labklājību; kopību pastāvēt ka nozīmīga tauta on valsts. Pat brāļi Kaudzītes mums stāstija par sabiedrības korupciju kādus 125 gadus atpakaļ.

Pate korupcija ir sķērslis sabiedrībai lai sasniegtu, nesen ziņoto objektīvu, Eiropas Savienības (ES) valstu vidējo dzīves līmeni Latvijā 10 gadu laikā. Šis sķērslis ir īsta problēma un iederas tai SWOT analīzē, ko plānotāji piekopa vairākus gadus līdz sāka laikus saprast kad stratēģija nav tikai balta vai melna, bet arī pelēka.

Stratēģija, pēc mana saprāta, ir aktivitāte kurai ir īpatnības kas atšķiras no citām nodarbībām. Stratēģijai ir jābūt intelektuālai vērtībai kas ir dinamiska un lokama, spējīga mainīties ar apstākļu maiņām. Atbildīgai vadībai ir izvēles pieņemt tās stratēģijas un taktikas (īstermiņu aktivitātes) kuras pēc viņu norēķina vissekmīgāk var novērst jeb parvarēt problēmas vai veiksmīgāk izmantot iespējas kas atrodas krustceljā mērķim. Novecojuse stratēģiska aktivitāte parasti zaudē savu vērtību un pārsteiguma elementu un pariet parastā nodarbībā. Tur nav vairs nekas stratēģisks.

Lai stratēģija būtu veiksmīga un panākama viņa nevar būt pārmērīgi komplicēta. Vienkāršība un stratēģijas saprašana ir nozīmīgs elements darbības īstenošanā.



Tagad Nopietni … Es ieteiktu divas svarīgas un kvalitātīvas stratēģijas kas atšķiras no tām kas prasa nedarīt nekā. Pirmo stratēģiju mēs varētu nosaukt par “Baiļu” stratēģiju. Lai sekmīgi veicinātu korupcijas samazināšanu un pārtraukšanu mums vajag pīrādziņu un kukulīšu ņemējus nobaidīt ar korupcijas apkarošanas likumiem. Likumi ir sabiedrības ielāpi tieši tad kad kāda gudrāka stratēģija nerodās prātā. Vismaz cilvēkā godību vajag iedzīt lai būtu noskaņota sirdsapziņa. Ja nu, ja lietas tomēr neiet kā vajag, tad mēs varam izgudrot kādu piemērotu likumu jo kultūra nav tik viegli pārskolojama. Galvanais jau ir ka mēs nevaram atļauties mūsu cietumus pārblīvēt, bet varam prasīt lai atmaksā par sabiedrības pārkāpumiem.

Otra stratēģija ir bailīgāka par pirmo stratēģiju un tādeļ ir nopietni jāņem pie sirds lai būtu kādi nozīmīgi panākumi. Šo stratēģiju mēs varētu nosaukt par “Pēdejā Izeja” stratēģiju. Šeit nav vairs runa par pīrādziņu un kukulīšu ņemējiem, bet par korupcētiem tautas brāļiem un māsām kas likumus vienkārši nevēlās saprast. Viņi apzinās ko viņi dara ar nolūku. Tas nozīmē kad viņi ņem vairāk kā četrus pīrādziņus un divus kukulīšus katrā gadījumā un cietumos tādus tomēr atmaksājas uzturēt.

Kāda varētu būt minētā pelēka stratēģija? Korupciju mēs varam arī apkarot izmantojot esošos resursus – tautiešus un tautietes kas ir zināšanā par korupcijas nodarbībām, struktūru un galvano kārt par citiem blēžiem. Mēs varētu sniegt slepenkorupcijasdienestam tiesības, sevišķi grūtos apstākļos, maksāt pīrādziņu un kukulīšu ņemējiem tīrā naudā, ne jau aploksnē, par informāciju un risku uzņemšanos kas palīdz noķert korupcētus ļaudis, ar solījumu būt taisnīgiem pilsoņiem un turpmāk nenodarboties ar ļaundarību pret sabiedrību.

Utt.

Ivars Graudiņš

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


ivarsl 07.02.2003 16:15
sveiks Mārtiņ,

dārgie politikas lasītāji,

liels prieks par tiešām izvērsto un pat pamatīgo pretkorupcijas stratēģijas analīzi. ja vienā rokā paņem paša autora recenziju un otrā rokā M.Zemīša recenziju, tad sāk likties - kāpēc autors ir premjera padomnieks korupcijas apkarošanas jautājumos. lai gan pēc viena raksta jau nevar daudz spriest par cilvēka kompetenci.

par pašu rakstu vēl runājot, tiešām jāuzsver tās frāzes, kas a priori ir demokrātiskas un tiesiskas valsts pamatā, ir šajā koncepcijā liekas. turklāt, ja vēl amatperosonu darbību jau regulē citi tiesiskie akti Latvijā.

ir saprotams - stratēģijas izstrādes mērķis, liekas, ir bijis - pēc iespējas mazināt korupciju Latvijā. taču - kā to izdarīt un kas īsti būtu jādara (tieši uzdevumu līmenī) arī nav skaidrs.

ja uz šīs stratēģijas (vienīgi likās labi tie trīs virzieni, kuros būtu jāstrādā, lai korupcija mazinātos) tiek balstīta visa cīņa pret korupciju, tad tiešām paliek skumji. šādi tā netiks izskausta.diemžēl.

ivars