Raksts

Pretkorupcijas programmas – labi solījumi un slikta mēraukla


Datums:
12. septembris, 2006


Autori

Valts Kalniņš


Foto: freeimages.co.uk

Par korupcijas sērgu norūpējies vēlētājs darītu gudri, ja vairāk censtos saprast, kura partija un kuri kandidāti paši mazāk korumpēsies, nevis sekotu it kā pārliecinošāk uzrakstītajiem pretkorupcijas pasākumiem programmā.

Lasot partiju solījumus cīņai pret korupciju, kļūst skaidrs, ka programmās rakstītais neder kā faktors izvēles izdarīšanai. Gandrīz visas politiskās partijas pašas ir korupcijas aizdomu skartas. Ja ticam 2004.gada Globālās korupcijas barometram (Global Corruption Barometer – angl.), Latvijas iedzīvotāji uzskata partijas par viskorumpētākajām institūcijām.[1] Tāpēc par korupcijas sērgu norūpējies vēlētājs darītu gudri, ja vairāk censtos saprast, kura partija un kuri kandidāti paši mazāk korumpēsies, nevis sekotu it kā pārliecinošāk uzrakstītajiem pretkorupcijas pasākumiem programmā.

Turklāt partiju programmas, kur nemēdz rakstīt ne pasākumu īstenošanas termiņus, ne tehniskus indikatorus to efektivitātes mērīšanai, nav sevišķi noderīgas jautājumos, kuros nav polemikas. Programmā var solīt cīņu pret korupciju vai arī šo jautājumu ignorēt, bet neviena partija nerakstīs, ka tā atbalstīs un veicinās korupciju. Polarizējošos jautājumos, piemēram, ja viena partija sola paaugstināt nodokļus, bet cita – pazemināt, programma ir daudz noderīgāks palīgs vēlētājam, jo tad tās uzrāda īstu izvēles spektru.

Tiesa, varētu vērtēt, cik pārliecinoši ir izteiktie priekšlikumi. Diemžēl arī šī nav sevišķi noderīga mēraukla. Uzkrājušies neskaitāmi Latvijas un ārzemju avoti, kur uzrakstīts, ko ir labi un pareizi darīt, lai cīnītos pret korupciju. Šo ieteikumu iekļaušana partijas programmā ir leģitīms pamats raudzīties, lai partija tiektos tos īstenot, bet pats teksts varētu būt radies gan nopietnu diskusiju un pārdomu, gan kopēt un ielīmēt darbību rezultātā.

Tomēr, neraugoties uz iepriekš teikto un sekojot ieradumam, palasīju, ko partijas piedāvā cīņai pret korupciju pirms šīm vēlēšanām. Programmas var iedalīt divās grupās – ar vairāk vai mazāk izvērstu pretkorupcijas nodaļu un tās, kur par korupciju vismaz izteiktā veidā nav gandrīz nekā. Pirmajā grupā ir Jaunais laiks, Tautas partija, Latvijas Pirmā partija un LSDSP. Arī Latvijas ceļš, bet viņu programma kopš 2002.gada jau krietni novecojusi – tajā ir pat tādi pretkorupcijas pasākumu solījumi, kas sen jau lielā mērā izpildīti.[2]

Pirmais, uz ko raudzījos, bija partiju solījumi pret politisko korupciju. Tur pārsteigumu nebija – partijas nebija izdomājušas neko citu kā deklarēt gatavību pastiprināt kampaņu finansēšanas kontroli. Jaunais laiks, izvirzot 13 tuvākos darbus korupcijas apkarošanā, sola uzlabot partiju darbības un politiskās aģitācijas kontroli. Partiju finansējuma jomā pasākumus sola arī LPP – caurskatāmību un reālu kontroli, reklāmas ierobežošanu, nosakot reklāmas izdevumu maksimālo summu (tas gan jau izdarīts 8.Saeimā laikā attiecībā uz visiem priekšvēlēšanu tēriņiem), soda naudas palielināšanu. Nav gan saprotams, kas šai valdošai partijai liedzis jau 8.Saeimā šos darbus izpildīt. LPP un LSDSP ir vienīgās no četrām partijām ar izvērstākajām pretkorupcijas programmām, kas sola ieviest tiešu partiju finansēšanu no valsts budžeta.

Interesanti – ja Jaunais laiks un LPP pretkorupcijas pasākumu uzskaitījumu sāk ar partiju finansēšanas kontroles uzlabošanu, tad Tautas partija šo tēmu novietojusi uzskaitījuma beigās kā vienu īsu frāzi par politisko partiju finansēšanas modeļa un pārraudzības pilnveidošanu. Tautas partijai cīņa ar korupciju, pirmkārt, ir vērsta uz administratīvajām struktūrām – pirmās trīs tēzes ir augstas prasības valsts amatpersonām, kvalificēti valsts ierēdņi, kas tiek pienācīgi atalgoti, informācijas pieejamība un atklātība lēmumu pieņemšanā.

8.Saeimā pie varas bijušo partiju trijotne (JL, LPP, TP) sola ieviest vispārējo ienākumu deklarēšanu vai, kā teikts Tautas partijas dokumentā, – īpašuma sākuma deklarēšanas ieviešanas pasākumus. Lai arī šis priekšlikums dažādu partiju programmās sastopams jau gadiem, tas aizvien nav ieviests. Atliek vien cerēt, ka šis partiju šķietamais konsenss novedīs pie solījuma izpildes 9.Saeimā.

Kopumā programmas, kur pretkorupcijas sadaļas ir vairāk vai mazāk izvērstas, nevar sevišķi pelt. Vai nu pārliecības vadītas vai zinot, kā par cīņu pret korupciju pieņemts rakstīt, nekā nepareiza tur nav. Kurš gan varētu iebilst pret to, ka vajag „ierobežot, novērst un apkarot nelietderīgu, neefektīvu un nelikumīgu valsts un pašvaldību mantas izmantošanu” (JL) vai „proaktīvu stratēģiju ar korupciju saistīto noziegumu izmeklēšanā, attīstot un ieviešot jaunas izmeklēšanas metodes. (LPP)”

Lasot pretkorupcijas solījumus, nav daudz tēžu, kuru oriģinalitāte kaut cik piesaistītu aci. Ir tikai viena otra savdabīgāka nianse. Piemēram, Jaunais laiks sola sekmēt nevalstisko organizāciju (NVO) aktīvāku dalību korupcijas apkarošanā (ar apkarošanu gan parasti saprot izmeklēšanu, ko NVO nevar veikt, bet laikam jau nevajag piesieties vārdiem). Daži detalizētāki priekšlikumi sastopami arī LPP piedāvājumā, kura iestājas par vienotas interpretācijas un prakses iedibināšanu interešu konflikta esamības izvērtēšanai. Iepirkumu jomā LPP sola, piemēram, ieviest standarta veidlapas tipiskākajiem iepirkuma veidiem un noteikt Iepirkumu uzraudzības birojam administratīvā soda piemērošanas pienākumu.

No iepriekš aplūkotās trijotnes (JL, LPP, TP) ievērojami atšķiras LSDSP pretkorupcijas stilistika. Tā pārnestā nozīmē aizmēž esošos Saeimas deputātus un augstākās valsts amatpersonas, kuras „noslāņojušās atsevišķā un bezatbildīgā kastā, kas pārsvarā darbojas savās savtīgās interesēs.” Šo konstatējumu pavada rīcības lozungi, piemēram, ka „nekavējoties jāatbrīvojas no visām korumpētajām [..] amatpersonām.” Ar atvieglojumu, ko dod valstī pie varas nekad nepabūšana, sociāldemokrāti bauda iespēju neatbildēt par status quo un paust visaptverošu kritiku. Tomēr dažādās programmas daļās ir virkne konkrētāku pretkorupcijas pasākumu. Dažu būtība ir grūti saprotama. Piemēram, „korupcijas un lobisma izskaušanas nolūkos” partija paredz aizliegt „valsts un pašvaldību varas un pārvaldes amatpersonu līdzdalību jebkuru uzņēmumu pārvaldes institūcijās un padomēs.” Lai arī Latvijā valsts uzņēmumus, šķiet, izmanto puslegālai partiju tēriņu finansēšanai, šis programmas uzstādījums rada neizpratni, jo valsts interešu pārstāvjiem dažos uzņēmumos, gribot vai negribot, jābūt valsts amatpersonām. Toties citi priekšlikumi vismaz no pirmā acu uzmetiena nav nesapratīgi, piemēram, „lai novērstu korupciju, jāievieš tiesībsargājošo institūciju vadītāju rotācija ik pēc 5 gadiem.” Šī raksta apjoms neļauj iegrimt detaļās, bet LSDSP solītie pretkorupcijas pasākumi, salīdzinot ar citām partijām, ir, ja ne labāki, tad neordinārāki.

Krieviskās PCTVL un Saskaņas centrs savās programmās korupciju pieminējušas tikai pāris teikumos. PCTVL tikai norādījuši, ka Satversmes Aizsardzības birojs un Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs nedrīkst atrasties izpildvaras kontrolē un ka nepieciešams ieviest ienākumu nulles deklarāciju, kamēr Saskaņas centra dokumentā vien teikts, ka jāpalielina tiesu sistēmas brīvo juridisko profesiju atbildība par neētisku un pretlikumīgu darbību. Varbūt šis ir mājiens, ka latviešu valsts institūciju korupcija ir latviešu darīšana, kas uz krieviem neattiecas, vai arī šīs partijas vienkārši nolēmušas, ka korupcija to vēlētājus neuztrauc. Korupcijas jautājums ignorēts Latvijas Zemnieku savienības dokumentā, bet viņu partneri Zaļā partija aprobežojušies ar konkrētus pienākumus neuzliekošu frāzi par skaidri definētu valsts politiku, kas iznīdē korupcijas saknes un ierēdņu patvaļu. Arī TB/LNNK korupcijas tēmu pavisam neignorē, bet ir aprobežojusies ar diviem pretkorupcijas solījumiem – atbalstīt KNAB pilnvaru paplašināšanu, finansējuma palielināšanu un neatkarības nostiprināšanu, kā arī ieviest regulāru amatpersonu rotāciju policijas iestādēs un robežsardzē.

Ir acīmredzams, ka partiju programmu autori visā visumā māk aprakstīt pretkorupcijas paņēmienus. Tomēr, lai šie apraksti nostiprinātu partiju atbildību, programmām, šķiet, vairāk jālīdzinās darba plāniem, kur būtu uzdevumi, to izpildes paņēmieni, ieviešanas termiņi gadījumam, ja partija iegūtu varu pār attiecīgo sektoru, un pats galvenais – jau iestrādāti kritēriji, pēc kuriem noteikt, cik apmierinoši uzdevums izpildīts. Bet, kamēr programmas ir tādas, kādas tās ir, par korupciju uztrauktiem vēlētājiem labāk jāraugās, vai partijas jau tagad necenšas negodīgi apiet kampaņas finansēšanas noteikumus.
________________________

[1] 4,2 balles, kur viena balle nozīmē ‘nemaz nav korumpēts’ un 5 balles – ‘ārkārtīgi korumpēts’. http://www.transparency.org/policy_research/surveys_indices/gcb

[2] Piem., samazināt likumā noteikto ikgadējo maksimālo dāvinājuma (ziedojuma) summu no Ls 25 000 uz Ls 3000.


Pretkorupcija vai korupcijas normalizēšana 9.Saeimā


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!