"Diena", 22.11.2003.
Latvijā reliģijas brīvības ziņā ir daudz problēmu tiklab likumdošanā, kā likumu piemērošanā
Valsts un baznīcas nošķiršana konstitucionālā
līmenī Latvijā ir salīdzinoši jauna. Deviņdesmito gadu sākums bija reliģiozitātes uzplūdu laiks. Kurš toreiz domāja, ka valsts un reliģisko organizāciju attiecībās kaut kas nav kārtībā? Tagad dažādas problēmas iezīmējas aizvien asāk, uzskata reliģiju zinātniece Agita Misāne
Dažkārt grūti noticēt, ka baznīca Latvijas Republikā atdalīta no valsts. 18.novembra ekumeniskais valsts svētku dievkalpojums ir būtiska šo svētku dienaskārtības sastāvdaļa. Arī Valsts prezidente, otrreiz ievēlēta šajā amatā, nelūdza Dieva svētību savai darbībai klusībā, bet publiskā dievkalpojumā. Atsevišķu kristīgo konfesiju ticības mācīšana tiek finansēta no valsts budžeta, iespējams, ka tuvā nākotnē tāpat tiks finansēta kristīgā mācība un piešķirts papildu finansējums kristīgajām privātskolām.
Reliģijas un politikas attiecības
Tas rosina pārdomas. Vispirms — kā tad jāsaprot Satversmes 99.pants: “Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts.” Šeit minētās brīvības valsts nevar nevienam ne piešķirt, ne arī atņemt. Tās pieder indivīdam tāpēc, ka viņš/-a ir cilvēks. Ko ar reliģijas brīvību saprot un cik dārga, saudzējama un aizsargāta reliģijas brīvība ir konkrētajā valstī, vienkārši ir vēl viena liecība par valsts tiesiskumu un sabiedrības demokrātijas attīstības pakāpi. Taču, ja runa ir par lēmumu pieņemšanu reliģijas lietās, nav jau tādas abstraktas Latvijas valsts. Faktiski jautājums ir par to, cik dārga savu un citu cilvēku reliģijas brīvība un tiesības ir diezgan šauram Latvijas pilsoņu lokam: tiem, kas izstrādā likumprojektus un tos pieņem, veido ideoloģijas, pārrauga likumu ievērošanu, nodrošina valsts politikas realizāciju reliģijas lietās un, nebūt ne mazsvarīgi, atspoguļo reliģisko dzīvi plašsaziņas līdzekļos, tā iespaidojot sabiedrisko domu. Cik šie cilvēki ir kompetenti un cik viņi/-as ir iejūtīgi? Prāts, var teikt arī — zināšanas, un jūtīgums ir tās divas lietas, bez kurām nav realizējama jēdzīga un tālredzīga reliģijas politika, un tieši šo divu lietu, manuprāt, reliģijas politikai Latvijā arī visvairāk pietrūkst.