Atslēgvārdi:

Prāga: galapunkts vai pietura? 4

Pret jaunām politiskām prasībām ir tikai vienas zāles - konsekventa nostāja principiālos valsts iekšpolitikas jautājumos. Latvijai jau tagad vajadzētu izlemt, par ko pēc NATO Prāgas sanāksmes esam gatavi kaulēties un par ko - nē

Iesaki citiem:
Blurs 255x203
Foto:Romāns

NATO kandidātvalstu sanāksme Rīgā 5.-6.jūlijā izdevās labāk, nekā daudzi gaidīja. Pasākuma politiskā nozīme varēja radīt šaubas ne tikai skeptiķiem vien, jo NATO Reikjavikas sanāksme maijā jau bija atrisinājusi visus principiālos jautājumus, ko posmā pirms NATO Prāgas tikšanās vispār varēja atrisināt. Tomēr Rīgas sanāksme bija kaut kas vairāk par formālu notikumu.

Galveno pienesumu šajā virzienā deva nevis pašas kandidātvalstis, bet gan sanāksmes viesi un NATO valstu pārstāvji. Par pasākuma “naglu” kļuva Zbigņeva Bžežinska uzruna sanāksmes otrajā dienā. Profesors jau ievadā konstatēja, ka sanāksmes pirmajā dienā viņam īpašu prieku darījuši divi vērojumi. Pirmkārt, Somijas aizsardzības ministrs runājis gandrīz kā NATO valsts pārstāvis. Otrkārt, Lielbritānijas premjerministra Tonija Blēra videovēsts sanāksmes dalībniekiem saturējusi negaidīti labvēlīgu attieksmi pret NATO paplašināšanu.

Nav īpašs noslēpums, ka līdz pat pēdējam laikam Lielbritānijas attieksme pret NATO paplašināšanu un Baltijas valstu vietu šajā procesā nav bijusi viennozīmīgi pozitīva. T.Blēra vēsts Rīgas sanāksmes dalībniekiem šādā ziņā bija iepriecinoša. Britu premjerministrs atzina, ka viņa valsts atbalsta tik lielu NATO paplašināšanu, cik vien iespējams. Viņš arī apsveica kandidātvalstis ar soļiem, ko tās sper, lai sagatavotos dalībai NATO. Tomēr T.Blērs neaizmirsa uzsvērt, ka kandidātvalstīm būs jāizpilda zināmi nosacījumi un jāseko zināmiem principiem.

Mājieni par noteikumu izpildi un sekošanu principiem ļoti labi sasaucas ar NATO ģenerālsekretāra lorda Robertsona izteikumiem Rīgā gada sākumā. Tā ir pietiekami skaidra norāde, ka pirms kandidātvalstu faktiskas pievienošanās Atlantijas aliansei atsevišķām NATO dalībvalstīm var rasties vēlme pieprasīt ne vien militāro kritēriju izpildi, bet arī jaunu politisku nosacījumu īstenošanu.

Dabiski, jaunu politisku prasību uzstādīšana nav neizbēgama. Tas ir atkarīgs no spēku samēra NATO iekšienē, it īpaši no ASV pozīcijas. Diezgan droši, ka šādi noteikumi nenāks pirms Prāgas sanāksmes, līdz kurai vairs nav palicis pārāk daudz laika.

Tomēr ir pilnīgi iespējams, ka laikā starp NATO Prāgas sanāksmi un Atlantijas alianses faktisku paplašināšanu 2004.gadā dažas kandidātvalstis var sadurties ar tālejošām politiskām prasībām. Nav pat nepieciešams, lai šādas prasības tiktu formulētas NATO institūcijās. Pilnīgi pietiek, ja kāda dalībvalsts vēlas saistīt paplašināšanas līguma ratifikāciju ar šādu prasību izpildi. Diez vai tas apturēs paplašināšanas procesu kopumā, taču tādām kandidātvalstīm kā Latvija šī situācija ir diezgan bīstama.

Būtu ļoti skumji, ja Rīgas sanāksmes izdošanās kļūtu par rozā acenēm uz mūsu politiķu, diplomātu, žurnālistu, zinātnieku un nevalstisko organizāciju aktīvistu deguniem. Ir tiesa, ka Prāgas sanāksmē Latvija droši vien saņems aicinājumu pievienoties NATO. Taču grūtākais brīdis mūsu ceļā uz NATO var nākt tieši pēc Prāgas.

Bažas vairo tas vieglums, ar kādu Latvijas politiķi un sabiedrība piekrita grozījumiem Vēlēšanu likuma valodas noteikumos. Zināmā likuma norma pati par sevi nebija sevišķi svarīga. Taču veids, kādā likums tika mainīts, radīja precedentu tālākām prasībām valodas un pilsonības laukā.

Šī situācija var atkārtoties jau ļoti drīz, un ir vērts tai gatavoties laikus. Starp Rīgas un Prāgas sanāksmēm vajadzētu no jauna atbildēt jautājumu, kādu mērķu dēļ Latvija tad īsti vēlas pievienoties NATO. Ja šo vēlmi motivē nepieciešamība nostiprināt ekonomisko reformu rezultātus un garantēt pēdējo 10 gadu laikā radušos īpašuma tiesību nemainību, tad Latvijai nav jābaidās ne no kādām jaunām prasībām. Turpretim, ja valsts virzās uz dalību NATO ar mērķi nostiprināt savu drošību un patstāvību, tad ir vērts domāt par ilgtermiņa nacionālajām interesēm un mugurkaulu arī attiecībās ar mūsu partneriem.

Pret jaunām politiskām prasībām ir tikai vienas zāles - konsekventa un skaidra nostāja principiālos valsts iekšpolitikas jautājumos. Latvijai jau tagad vajadzētu izlemt, vai posmā pēc Prāgas sanāksmes tā ir gatava kaulēties par tādiem jautājumiem kā oficiālo valodu skaits un naturalizācijas principu maiņa. Ja mūsu valsts ir gatava piekāpties šajās lietās, tad visi pārējie jautājumi atkrīt. Turpretim, ja šie jautājumi nav diskutējami pat NATO paplašināšanas kontekstā, tad par to vajadzētu skaļi un skaidri informēt mūsu partnerus.

Jautājums par kompromisa robežu noteikšanu ir jautājums par ārpolitikas taktiku. Ja Latvija būs gatava uz jebkuru piekāpšanos, tad neviens šo valsti neuzskatīs par nopietnu partneri arī NATO ietvaros. Atcerēsimies, ka citu valstu vēlme atbalstīt mūsu valstisko patstāvību ir atkarīga ne tikai no to stratēģiskajām interesēm, bet arī no mūsu pašu attieksmes pret savu neatkarību. Arhīvu dokumenti liecina, ka 1939.gada beigās Eiropas diplomāti atzina Latvijas nolemtību tieši tāpēc, ka šai zemei trūka “valstiskas pastāvēšanas gribas”.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (4) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

gennadijs 01.08.2002 09:20

God. Gurka, šī vairs nav vecā NATO. Alianses valstis nav gatavas sūtīt savus karavīrus uz Latviju nāvē tikai tāpēc, lai aizsargātu mūsu nepilsoņus. Līguma 5.pants paredz, ka visas NATO valstis agresijas upurim sniegs tādu palīdzību, kādu uzskatīs par vajadzīgu. Un ne vairāk. Automātiska konflikta eskalācija bija garantēta tikai Aukstā kara apstākļos, tagad NATO atgriežas pie savas sākotnējās darbības formas. Tas nozīmē tieši to, ka NATO kļūst vairāk par politisku organizāciju nekā aizsardzības aliansi.

Tieši no šī fakta arī nāk visas politiskās prasības kandidātvalstīm. Nākotnē to būs arvien vairāk. Šīs prasības rodas no NATO lielvalstu interesēm, tajā skaitā no vēlmes saprasties ar Putina Krieviju. Un Latvija šajā šaha spēlē atkal būs bandinieks. Paradokss ir tāds, ka Latvija vēlas iestāties NATO dēļ vēsturiskām bailēm no Krievijas, bet NATO process šobrīd ved pie Latvijas marginalizācijas Krievijas - NATO attiecību kontekstā, ko veido Alianses lielvalstu viedoklis. Nevajag domāt, ka Londonā kādam rūp Latvijas stabilitāte vai nepilsoņu liktenis.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Gurka 31.07.2002 16:50

Genādija komentārs akurāti raksturo manis pieminēto nepilsoņu ignorēšanas pieeju. Viens vienīgs apgalvojums, ka NATO stājas tikai pilsoņi, parāda šādas pieejas absurdumu. No juridiskā viedokļa lēmumu pieņemšanas procesā tiešam var piedalīties tikai pilsoņi. Taču, lēmumi, kas ilgā perspektīvā atsvešinātu nepilsoņus, veicinātu sašķeltu sabiedrību, pamatoti satrauks mūsu sabiedrotos. Un tie neklausīsies, ko Latvijas pilsoņiem "gribētos". Tie pēc savas izpratnes mudinās Latviju (izdarīs spiedienu) virzienā uz lielāku stabilitāti un mazāku konfrontācijas potenciālu. Ja paši nespēsim pārliecinoši šādu virzienu parādīt un realizēt.

Ja NATO valstis gatavas ar saviem bruņotajiem spēkiem, ar savu virsnieku un kareivju asinīm aizstāvēt Latvijas neatkarību un teritoriālo vienotību, nevar sagaidīt, ka šo valstu valdības būs vienaldzīgas pret Latvijas politisko procesu. Gluži dabiski, tās centīsies minimizēt konflikta potenciālu. Un strupi pateikt, lai nebāž degunu svešās darīšanās, saviem sabiedrotajiem nevarēsim. Tas būtu pretrunā ar NATO būtību.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

gennadijs 31.07.2002 15:24

God. Grurkam

Latvijas sabiedrība ir sadalīta divās kopienās, un tas nemainīsies tuvāko 10 vai 20 gadu laika. Katrs paliks savā informācijas telpā. Viens pie "Dienas", otrs pie "SM" un OPT. Turpretim iestāšanās NATO ir realitāte, rītdienas jautājums.

NATO nestājas "visa Latvija". Aliansē stājas tikai pilsoņi. Viņu izvēli motivē īpaša vēsturiskā pieredze, kas nav saprotama sabiedrības otrai pusei - okupācija, rusifikācija un citi pagātnes murgi. Starp citu, nepilsoņiem nemaz nav iespēju ietekmēt valsts izvēli. Viņiem pagaidām nav vēlēšanu tiesību.

Attiecībā uz Latvijas attiecībām ar "mūsu sabiedrotajiem" un viņu "padomiem" gribētos redzēt vienu lietu - lai Latviju uzskata par partneri, nevis par sociālu eksperimentu vietu. Šādu manipulāciju iekšpolitiskā cena ir pārāk augsta. Ja nu mēs esam sabiedrotie, tad vispirms atrisināsim kurdu problēmu Turcijā un Kipras jautājumu. Pēc tam varētu kopīgiem spēkiem ķerties pie Latvijas nepilsoņiem, kurus ar kurdiem salīdzināt nu nekādi nevar.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Gurka 31.07.2002 11:34

Nav izslēgts, ka vairākas Rietumvalstis vēlētos redzēt Latvijā liberālāku mazākumtautību/valodas politiku. Nav izslēgts, ka taktisku apsvērumu dēļ šīs Rietumvalstis šobrīd šādu viedokli nepauž, un - paldies Dievam. Vai pēc Prāgas/pēc vēlēšanām Latvijā šis viedoklis var parādīties? Droši vien, ka jā.

Taču negribētos piekrist raksta autoram, ka jautājuma būtība slēpjas stingrā vai lokanā mugurkaulā. Jautājums, uz kuru Rietumvalstis gaida un nesagaida pārliecinošu atbildi no Latvijas politiskā procesa ir - kā Latvijas politikā tiks panākta saliedētas sabiedrības veidošanās? Šeit nav vajadzīgi vainīgie. Šeit ir vajadzīga ilgtermiņa perspektīva, vajadzīgi atbildīgie, un tie ir valdošās koalīcijas politiķi, kam jau desmit gadus vieglāk ir šķitis strādāt tikai ar balstiesīgo vēlētāju interesēm un ignorēt nebalstiesīgos. Ja no pašas Latvijas valdošajiem politiskajiem spēkiem turpināsies nevēlēšanās vērsties pie visiem valsts iedzīvotājiem, nevēlēšanās uzņemties atbildību par visu sabiedrību kopumā, tad arī varam sagaidīt jaunas "prasības" no mūsu Rietumu partneriem, un iesaistīties jaunos riņķa dančos ar mugurkaulu demonstrēšanas elementiem.

NATO tiks uzņemta visa Latvija kopumā, kopā ar tās nepilsoņiem. Un ja Latvijas politiķiem nebūs vēlēšanās pamatoti atbildēt uz jautājumu - kā ilglaicīgā perspektīvā konsekventi virzīties uz saliedētu sabiedrību?, nebūtu jābrīnās, ja mūsu jaunie sabiedotie meklē atbildes uz šo jautājumu, vadoties no savas izpratnes, un dod mums attiecīgus padomus (vai izvirza "prasības"). Galu galā, katra Latvijas iekšējā vai ārējā drošības problēma būs problēma arī mūsu sabiedrotajiem, kopīga atbildība.