Tēzes runai seminārā "Valsts pārvaldes, nevalstisko organizāciju un plašsaziņas līdzekļu loma sabiedrības iesaistīšanā lēmumu pieņemšanā" 2003. gada 12. februārī

Portāla politika.lv kā specializēta bezpartejiska un bezpeļņas interneta medija mērķis ir veicināt politisko lēmumu kvalitāti Latvijā, un tas ietver ne vien balstīšanos uz politikas analīzi šo lēmumu pieņemšanā, bet arī informētu indivīdu aktīvu līdzdalību politikas procesā. Tāpēc portāls ir darbojies, lai sekmētu pārmaiņas abos šajos virzienos – gan sabiedrības viedokļa uzklausīšanā un īstenošanā, gan politikas analīzes izmantošanā pārvaldes procesā.

Pirmo mērķi – palīdzēt lēmumu pieņēmējiem sadzirdēt sabiedrības balsi, politika.lv galvenokārt sasniedz, uzrunājot organizēto pilsonisko sabiedrību, respektīvi NVO:

• valdības veidošanas laikā, lai pievērstos politikas saturam, nācām klajā ar iniciatīvu “iesaisties valdības deklarācijas rakstīšanā“, kuras ietvaros 14 spēcīgākās NVO iesniedza savus priekšlikumus valdības deklarācijai, tā rezultātā šis dokuments tika papildināts ar īpašu sadaļu par sabiedrības un valdības dialogu. Tālākā NVO sadarbība ar valdību konkrētu darba plānu izstrādē gan nav bijusi sevišķi veiksmīga, kā liecina NVO sniegtā informācija. Pozitīva pieredze bijusi “Delnai”, kas balstās uz saviem agrāk iedibinātajiem kontaktiem, Cilvēktiesību un etnisko studiju centrs var būt gandarīts, jo tā vadītājs Nils Muižnieks ir kļuvis par ministru un arī NVO centrs ticis aicināts uz prāta vētru pie sabiedrības integrācijas ministra, taču citas organizācijas (Pensionāru federācija, Eiropas Kustība Latvijai, LATO, Darba devēju konfederācija, “Apeirons”) atzina, ka nekādi jauni un būtiski sadarbības priekšlikumi no valdības nav nākuši. Tas liek domāt, ka sabiedrības iesaistīšana joprojām ir nevis politikas procesa, bet tikai retorikas elements.
• pirms vēlēšanām veidojām īpašu rakstu sēriju, kurā aicinājām ietekmīgākās NVO vērtēt sadarbību ar lēmumu pieņēmējiem Saeimā un valdībā, kā arī formulēt prasības nākamās Saeimas kandidātiem. No šīs rakstu sērijas arī izauga ideja par valdības deklarācijas rakstīšanu. NVO pieredze liecināja, ka lielāko ietekmi iespējams panākt, balstoties uz personiskiem kontaktiem, ka sadarbības veidi nav pietiekami skaidri un institucionalizēti.
• lai konstatētu kā tieši NVO īsteno līdzdalību lēmumu pieņemšanā dažādos līmeņos (valdība, ministrijas, pašvaldības), esam publicējuši dažādu NVO pieredzi ar mērķi apkopot un analizēt izmantotās metodes. Līdzās spožiem piemēriem, kad NVO veido koalīcijas vai ar labi pamatotiem un savlaicīgiem risinājumiem ietekmē lēmumus, reizēm sastopama arī vilšanās šajā līdzdalības procesā, kas, sevišķi lokālā līmenī, var nozīmēt arī savas personiskās dzīves upurēšanu sabiedrības mērķu labad.
• cita starpā piedāvājam arī vērtējumu un analīzi par sabiedrības iesaistīšanās pieredzi – pirmkārt tas attiecas uz sabiedriskajām apspriešanām, kuru veiksmes un ēnas puses esam aplūkojuši gan atsevišķos analītiskos rakstos, gan veidojot iesaistīto pušu diskusijas. Šāda diskusija jau notikusi par sabiedriskajām apspriešanām ietekmes uz vidi novērtējuma (IVN) procedūrā, turpmāk aplūkosim to arī būvniecības un teritorijas plānošanas likumu kontekstā. Analīze rāda, ka sabiedrības iesaistīšanās parasti notiek, protestējot, noraidot kādus plānus, taču ļoti grūti nākas formulēt argumentus, kā arī savu pozitīvu piedāvājumu.

Otru mērķi – sekmēt uz politikas analīzi balstītu lēmumu pieņemšanu, portāls poltika.lv sasniedz, aicinot sabiedrības pārstāvjus un ekspertus analizēt politikas dokumentu projektus, recenzēt politikas analīzes pētījumus. Zinām, ka šīs recenzijas tiek lasītas un apspriestas, atklāts tikai paliek jautājums, bieži tas noved pie kvalitatīvām izmaiņām, cik atvērti ir politikas veidotāji kritikai un ierosinājumiem. Viens no pēdējiem piemēriem – recenzents, kuram lūdzām izvērtēt pirmsreferenduma komunikācijas stratēģiju un kas nāca klajā ar ļoti kritisku skatījumu un savām idejām, šobrīd ir valdības darba grupā, kam šī stratēģija komunikācijai ar sabiedrību pirms balsojuma par iestāšanos ES būs jāīsteno.

Jau tuvākajā laikā plānojam iedziļināties praksē, kāda Latvijā izveidojusies ar valsts pasūtītajiem pētījumiem – centīsimies noskaidrot, cik efektīva tā ir, kādas pārmaiņas te būtu vēlamas.

Distancējoties no portāla pieredzes, vēlos izteikt arī dažus komentārus par mediju lomu sabiedrības iesaistīšanā.

Politika.lv darbība politikas kvalitātes sekmēšanā ir gluži netipiska masu medijiem, jo plašsaziņas līdzekļu mērķi ir citādi un tāpēc to pienesums sabiedrības iesaistīšanā ir jāvērtē pēc citas mērauklas.

Mediju pozīcija ir duāla. No vienas puses, mediji runā it kā sabiedrības vārdā, pārstāvot sabiedrības intereses – varam pat nonākt tādā galējībā, ka pilsonis var mierīgi siltās čībās sēdēt uz dīvāna un skatīties Panorāmu, jo žurnālisti sabiedrības vārdā kontrolē valsts varu. No otras puses, patiesa sabiedrības līdzdalības veicināšana sniedzas pāri mediju parastajai funkcijai ‘informēt’ un pelnīt ar šo informēšanas biznesu. Tāpat kā pret visu, mediju attieksme pret sabiedrības iesaisti ir patērējoša – mediji visu aplūko kā potenciālo stāstu, ziņu. Godīgi sakot, tas nereti nozīmē orientāciju uz konfliktu, uz intrigu. Turklāt sabiedrības līdzdalība, kas it kā ir ‘demokrātijas komplekta’ standarttēma, reālitātē nav tik saistoša medijiem, kā, piemēram, likumu pārkāpumi vai ētiskas problēmas, skandāli valsts pārvaldē. Abos šīs duālās pozīcijas gadījumos pastāv mediju distance no sabiedrības, cenšoties to vai nu apkalpot, vai aizvietot.

Latvijā vērojamā hroniskā problēma ir sabiedrības iesaistīšanas kampaņveidīgums, neattīstīti institucionāli mehānismi sabiedrības viedokļa noskaidrošanai un īstenošanai. Šis kampaņveidīgums vērojams no abām pusēm, gan no sabiedrības, gan valsts pārvaldes institūcijām. Sekas:

• visbiežāk tam ir negatīvs mērķis no sabiedrības puses, bet valsts pārvalde to uztver kā ķeksīša pasākumu vai liekas galvassāpes;
• tā veidojas sacensības, nevis sadarbības situācija – kurš kuru uzvarēs, nevis kā kopīgi nonākt pie labāka rezultāta;
• solījumu inflācija (piemēram, pirms vēlēšanām) – ikviens runā par sabiedrības iesaistīšanu, bet darbi neseko, līdz ar to, lai piesaistītu uzmanību, jāsola arvien vairāk, tā radot uzticēšanās krīzi.

Jau pastāv pozitīvi izņēmumi, kad sabiedrības līdzdalībai ir izstrādāts piemērots mehānisms (NVO līdzdalība Valsts sekretāru sanāksmēs, Trīspusējā padome, Lauksaimnieku sadarbības padome). Šo pieredzi vajadzētu analizēt un attīstīt, nosakot skaidrus spēles noteikumus visām pusēm un stiprinot nevis formālu, bet būtisku sadarbību, kuras pozitīvie rezultāti kalpos kā vislabākais arguments tam, ka sabiedrības iesaistīšana lēmumu pieņemšanā ir vērtīga.