Referāta tēzes Latvijas Universitātes aģentūras „Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts” organizētajā zinātniskajā konferencē „Nacionālo minoritāšu loma Latvijas vēsturē” 2006. gada 30. maijā.

Poļi un lietuvieši nekad nav veidojuši lielākās Latvijas minoritātes, taču vienmēr bijuši būtiska zemes un valsts dzīves sastāvdaļa. Divas aplūkotās nacionālās minoritātes 19. gadsimta beigās bija kļuvušas par nozīmīgu sabiedrības sastāvdaļu ne tikai Latgalē vai Kauņas guberņas pierobežas rajonos, bet arī Rīgā, Liepājā un Daugavpilī. Kopumā 1897. gadā poļi veidoja apmēram 3,4% no iedzīvotāju kopskaita (65 056 cilvēki, apmēram puse – Latgalē, Ilūkstes apriņķī – 11 380, Rīgā – 13 415, Liepājā – 6015). Rīgā poļu īpatsvars starp iedzīvotājiem bija vēl augstāks un sastādīja apmēram 5%. Starp poļiem bija ļoti augsts muižnieku īpatsvars, taču to noteica pilnīgi īpatnējā poļu muižniecības struktūra (ārkārtīgi augsts sīkmuižnieku īpatsvars). Piemēram, Rīgā, viņi veidoja apmēram trešdaļu, bet Liepājā – 56% no visiem minētās kārtas piederīgajiem, taču ievērojama daļa no viņiem noteikti neieņēma sabiedrībā augstu sociālo stāvokli, bet varēja būt pat strādnieki, kuru īpatsvars starp poļiem arī bija augsts. Samērā daudz poļu tautības strādnieku bija arī Daugavpilī. Savukārt lietuvieši – 1,3% no iedzīvotāju kopskaita 1897. gadā (24 507 cilvēki, no kuriem – 6458 Rīgā, kur viņi veidoja 2,3% no iedzīvotāju kopskaita, pārējo lielākā daļa – Kauņas guberņas pierobežas apriņķos). Lielākā lietuviešu daļa laukos bija zemnieki, bet pilsētās – strādnieki un zemāko kategoriju apkalpojošais personāls (ormaņi, sulaiņi u.t.t.). Turpmākajos gados abu tautību pārstāvju īpatsvars Rīgā un Liepājā turpināja strauji pieaugt. lietuvieši un poļi aktīvi piedalījās 1905. gadā Latvijas teritorijā notiekošajos procesos. Abas grupas vienojošs elements līdz pat mūsdienām paliek izteikta piederība vai vismaz vēsturiska piederība katoļu baznīcai.

Poļus un lietuviešus 20. gadsimta sākumā un daļēji arī vēlāk Latvijā saistīja ļoti daudz kas kopīgs un atsevišķos gadījumos 20. gadsimta sākumā pat grūti nosākama konkrētu personu nacionālā piederība pie poļiem vai lietuviešiem, ko nosaka kopējā abu tautu sarežģītā vēsture. Tomēr 19. gadsimta beigās lietuviešu nacionālā pašapziņa bija sasniegusi līmeni, kad skaidri iezīmējās lietuviešu inteliģences un apzinīgākās tautas daļas izpratne par savu piederību no poļiem pilnīgi atšķirīgai tautai (revolūcijas laikā minētais apstāklis uzskatāmi izpaudās kā lietuviešu nacionālā rakstura prasību sastāvdaļa). Arī poļu nacionālās pašapziņas līmenis bija iegājis citā – no 19. gadsimtam raksturīgās muižnieku cīņas par savas valsts atjaunošanu atšķirīgā kvalitātē, kas tagad aptvēra visu tautu. Minētais spilgti izpaudās arī 1905. gada revolūcijā Polijā un Lietuvā. Turklāt Latvijā dzīvojošie lietuvieši savās prasībās pat apsteidza Lietuvas lietuviešus. Savukārt to noteica Latvijas pilsētās pastāvošā labvēlīgā vide strādnieku un citu sabiedrības slāņu sociāli politiskās apziņas attīstībai. Revolūcijas rezultātā abu tautu pārstāvji ieguva ievērojami plašākas nacionāla rakstura darbības iespējas, kas izpaudās, pirmkārt, Rīgā, Liepājā un Jelgavā, nedaudz mazāk – arī Latgalē. Starp abām nacionālajām grupām bija arī atšķirības, ko noteica abu tautu zināmā mērā savādākā ģeopolitiskā situācija (revolūcija ļoti aktīvi norisa pašā Polijā un Latvija poļu revolucionāru uztverē bija perifērija nacionālajā un sociālajā cīņā, savukārt lietuviešiem tā bija kaimiņos esoša teritorija, kuras sociālais līmenis bija ievērojami augstāks nekā Lietuvā – tātad izdevīga darbības vieta nacionāli-politisku mērķu sasniegšanai) un atšķirīgais sociālais sastāvs (poļiem – ievērojams muižnieku īpatsvars, lietuviešiem – gandrīz tikai zemnieki, strādnieki un kalpotāji). Pirms I pasaules kara poļu un lietuviešu īpatsvars Latvijas lielajās pilsētās vēl vairāk pieauga, taču pēc kara, neatkarīgajā Latvijā, atkal samazinājās. Poļi Latvijas Republikā veidoja apmēram 3%, lietuvieši – apmēram 1,5% no iedzīvotāju kopskaita, taču viņu pārstāvji aktīvi piedalījās valsts politiskajā (Tautas Padomē bija pārstāvētas abas minoritātes, visās Saeimās – tikai poļi) un sabiedriskajā dzīvē, bet poļu un lietuviešu sabiedriskā un kultūras dzīve (sevišķi – laikā līdz 1934. gadam) piedzīvoja nebijušu uzplaukumu. Darbojās skolas un biedrības, turklāt abas minoritātes veidoja svarīgu komponentu Latvijas attiecībās ar kaimiņvalstīm – Poliju un Lietuvu. Zināmas nacionālās dzīves iespējas abām saglabājās arī pēc 1934. gada apvērsuma. Pēc padomju okupācijas 1940.-1941. gadā poļi un lietuvieši tika pakļauti tieši tiem pašiem procesiem kā latviešu tauta: tos skāra represijas un gandrīz pilnīga kultūras dzīves ierobežošana (sevišķi naidīgi padomju vara bija noskaņota pret poļiem. Vācu okupācijas laikā lielākas represijas tika vērstas pret poļiem, bet lietuvieši, līdzīgi latviešiem bija spiesti iziet darba dienestu Vācijā un mobilizāciju leģionā. Pēc kara Latvijas poļi un lietuvieši tika atstāti bez savām izglītības iestādēm un pakļauti straujai pārtautošanai (turpinājās arī represijas un pat bruņota pretošanās padomju varai no abu minoritāšu pārstāvju puses, turklāt poļi to darīja organizēti), kā rezultātā, atjaunojoties Latvijas neatkarībai, salīdzinot ar pirmskara stāvokli, ievērojami bija mainījies abu minoritāšu kvalitatīvais sastāvs, pamatā saglabājoties līdzīgiem kvantitatīvajiem rādītājiem. Abu minoritāšu sabiedriski aktīvākā daļa noteikti atbalstīja latviešu tautas cīņu par neatkarības atjaunošanu un ir pilnībā aktīvi iekļāvušies valsts un sabiedrības dzīves jomās, turklāt aktīvi piedaloties savas nacionālās dzīves (skolu, biedrību) veidošanā. Kaut arī abās pastāv arī zināma padomju laika mantojuma problēma nepilsoņu izskatā, tomēr tieši poļi un lietuvieši, kā vēsturiskās minoritātes, demonstrē pilnvērtīgas integrācijas un savas nacionālās kultūras saglabāšanas spēju vienlaikus.