Politika un “pareizais” dzimums tajā 0

Lai uzklausītu politiķu viedokļus par spēles noteikumiem politikā, dzimumu priekšrocībām un trūkumiem tajā, projekta “Masu mediju loma varas pārdalē” ietvaros tika rīkota politiķu diskusija par pētījumu “Sievietes un vīrieši pārvaldībā” un “Mediju loma varas pārdalē” rezultātiem.

Iesaki citiem:

Diskusijā piedalās labklājības ministre Dagnija Staķe, tieslietu ministre Solvita Āboltiņa, bijušais Sabiedrības integrācijas lietu ministrs Nils Muižnieks, Valsts kancelejas Politikas koordinācijas departamenta vadītāja vietniece Baiba Pētersone, Saeimas Dzimumu līdztiesības apakškomisijas vadītāja Ināra Ostrovska, Rīgas Domes deputāte Sandra Grīnberga, Liepājas domes deputāte Irēna Opšteine, Saeimas deputātes Liene Liepiņa (Jaunais laiks) un Elita Šņepste (Tautas partija), TP jaunatnes organizācijas valdes locekle Līga Mindāle, “Latvijas Ceļa” pārstāvis Eduards Ikvilds, Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētāja vietnieks Egils Baldzēns (Sociāldemokrātu savienība), Latvijas Universitātes Socioloģijas nodaļas vadītājs Tālis Tisenkopfs, psiholoģe Sandra Sebre, pētījuma “Sievietes un vīrieši pārvaldībā” autore Aivita Putniņa un pētījuma “Mediju loma varas pārdalē” līdzautore Marita Zitmane.


Daina Jāņkalne: Kāds ir Jūsu viedoklis par apgalvojumu, ka pret sievietēm politikā ir augstāki standarti, bet pašām zemāka pašapziņa, salīdzinot ar vīriešiem?

Baiba Pētersone: Ja mēs diskutēsim tikai par vadošajiem stereotipiem un tām bildītēm, kuras darbojas masu medijos, tad tā nebūs nopietna saruna. Pašapziņa ir sekas kaut kam, kas ir veidojies, -kā personība izveidojies. Iespējams, ka “pašapziņa” nemaz nav īstais vārds, varbūt, ka blakus varētu nolikt citas īpašības. Pētījumā bija interesanta tēze, ka sievišķais politikā ir vīrišķā trūkums. Tas galīgi nav pašapziņas jautājums, bet gan jādiskutē par to, kas ir šis vīrišķais un cik sieviete ir gatava pieņemt šos spēles noteikumus, kas Latvijā ir ļoti amorāli. Kas ir sievietes motivācija darboties politikā – viņa grib risināt sabiedrības problēmas, viņa domā, ka zina, ko vajadzētu darīt, viņai pašapziņa ir. Izvēle ir ļoti smaga. Ja to ieliek svaru kausos – viens kauss ir tās politiskās amorālās vērtības, kuras piemīt cilvēkam, un otrs, piemēram, ir pienākums sabiedrības kopuma interesēs iet un kauties. Tā ir tā problēma.

Jūsuprāt, politika ir amorāla, un jo lielāka politika, jo tā amorālāka. To apstiprināja pētījums - sievietes no zemākajām pārvaldības struktūrām izvairās iet uz augšu tieši šī iemesla dēļ, jo tur ir netīra spēle. Kāpēc tik maz sieviešu ir sarakstu augšgalos, kāpēc viņas neiet politikā? Kādas darbības būtu jāizdara, lai tiktu saraksta augšgalā?

Nils Muižnieks: Augstākā līmeņa politikas raksturojums atbilst manai pieredzei – tā ir brutāla spēle. Tur notiek cīņas un paklupināšanas, un čakarēšana – piedodiet par izteicienu. Kad iegāju politikā, es domāju, ka man ir bieza āda. Bet tikai tagad es saprotu, ka tad man ādas vispār nebija. Mana pieredze rāda - lai izdzīvotu Latvijas politikā, ir jābūt ļoti cietam. Es ar interesi konstatēju, ka daudz mūsu vīriešu politiķu ir nodarbojušies ar cīņas mākslu, un tagad es saprotu, kāpēc tas tā ir. Ir svarīga viena lieta, bet uz to mazāk skatās, - cik daudziem politiķiem ir izjauktas ģimenes tieši politikas dēļ. Ja skatos, kā visi vienā laidā tagad ceļo pa Eiropu, tad reti kāds var paņemt līdzi savu dzīvesbiedru. Kad nebiju vairs ministrs, mana sieva bija ārkārtīgi laimīga. Mani draugi mani apsveica un teica: jūs izdzīvojāt, jūsu ģimene izdzīvoja grūto posmu politikā. Šovakar arī, es neizvēlējos iet uz partijas sēdi, bet gan spēlēt kopā ar savu meitu klavierkoncertā. To es nevarētu atļauties ikdienā, ja būtu vēl politiķis.

Runājot par medijiem, tie ne tikai veido, bet arī atražo stereotipus, kuri pastāv. Redzot reklāmas, jāpadomā arī, kurš tās reklāmas veidoja, kurš sniedza padomus par to, kā politiķim veidot savu tēlu. Liepnieki, stendzenieki, goldbergi un lapsas, un aigari freimaņi – kāpēc viņi tieši tā iesaka politiķiem veidot savus tēlus kampaņas, un ne citādi?

Vai politiķi ļauj veidot savu tēlu, vai varbūt viņiem ir sava personīga vīzija par to, kā viņi grib sevi pozicionēt vēlēšanām?

N. Muižnieks: Es domāju, ka ļoti daudz politiķu atļauj veidot savu tēlu, viņi paļaujas uz šo cilvēku ekspertīzi, uz socioloģiskajiem datiem, uz viņu zināšanām par tirgu.

Tas nozīmē - vienalga, kas es esmu, bet galvenais, ka Saeimā?

N. Muižnieks: Es domāju, pārsvarā tas tā ir.

Vai Jūs redzat iespēju, ka arī augstākajā politikas līmenī, piemēram, Saeimā kādā komisijā būtu iespējama aptuveni vienlīdzīga sieviešu-vīriešu proporcija? Kāpēc, Jūsuprāt, vīrieši tik veiksmīgi prevalē Saeimā vai kādā ministrijā? Kāpēc vīrieši nevar tik labi spriest par sociālām problēmām, kā sievietes?

Dagnija Staķe: Vīrieši jau pēc savas būtības ir savādāki nekā sievietes. Pārrunājot sociālos jautājumus ar saviem ģimenes vīriešiem, es redzu, ka viņi domā savādāk. Es atceros, kad strādāju pašvaldībā, mēs ļoti daudz naudas novirzījām kultūrai. Mums to pārmeta. Mēs, piemēram, pašvaldībā nezinājām, kas ir izsisti logi, kaut gan, protams, nebija jau mums arī viss ideāli. Mums no 1800 iedzīvotājiem 180 darbojās kultūras namā dažādos kolektīvos. Vai Rīgā no 800 tūkstošiem desmitā daļa ir iesaistīta kultūras dzīvē? Es uzskatu, ja cilvēki ir sociāli aktīvi, mums viņiem vairs nav jādod pabalsti un jānodarbojas ar šīm sociālajām problēmām.

Jūs apstiprinājāt to, ko mēs dzirdējām, ka sievietes ir vairāk atbilstošas, lai risinātu sociālās problēmas. Vai ir jēga to mainīt, vai arī tā ir tāda kārtība, tāpat kā nakts seko dienai?

Solvita Āboltiņa: Vispirms es gribētu pateikt paldies abām pētniecēm par šo pētījumu, kur viss ir apkopots un katrs vārds atspoguļo taisnību. Kāpēc sievietei sociālā sfēra ir labāka? Es domāju, ka tas arī ir stereotips. Ja mēs domājam, ar ko sieviete atšķiras no vīrieša, ko sieviete var izdarīt, bet vīrietis nevar – laist pasaulē bērnu. Tāpēc kaut vai tīri fizioloģiski sievietei bērnu dzemdējot nāk līdzi tas emocionālais aspekts, kas vairāk vajadzīgs, lai risinātu sociālās problēmas. Tāpēc viņai varbūt arī piekabina klāt šo sociālo sfēru. Lai gan, ja mēs paskatāmies uz Latvijas sievietēm politiķēm, piemēram, tieslietās - mēs izceļamies ar to, ka nu jau ir trešā sieviete tieslietu ministre. Arī Kristiana Lībane bija no juristu sfēras, savukārt ārlietās – Sandra Kalniete, Inese Vaidere, Vaira Vīķe – Freiberga. Policijā mēs arī laužam šos stereotipus – gan Linda Mūrniece, gan Ārija Meikališa asociējas ar šo jomu. Ekonomikā un finansēs – Aija Poča un Ingrīda Ūdre zināmā mērā. Tātad nav gluži tā, ka tikai sociālā sfēra tiek atstāta sievietēm, taču viņas ar to tiek asociētas.

Sievietes bieži vien ir atbildīgākas un viņām nav pieņemamas metodes, kuras tiek pielietotas politika – elkoņi brīžiem ir jāizmanto. Sievietei jābūt gatavai, ka viņu analizēs no visiem aspektiem, tai skaitā arī viņas ārējo izskatu, attieksmi pret bērniem, ko savukārt vīriešiem praktiski nevērtē.

Taču skaidrs, ka politikā vārdu nedod, bet ņem, un jautājums ir, vai sieviete var šo vārdu paņemt, vai viņai ir drošības sajūta aiz muguras.

Egils Baldzēns: Man kā politiķim kas 1988.gadā jau nostājās pret kompartiju, liekas absurds apgalvojums, ka vīriešiem neinteresēja sociālā politika. Tas, ka tā ir pārpalikums, tā ir absolūta taisnība. Mums ir jāpaskatās, kāpēc mums, atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, vienmēr ir bijušas tādas valdības, kurās dominē labējā politika, un labējai politikai raksturīgāk vairāk domāt par ekonomiku, investīciju politiku un uzņēmējdarbību, un pēc tam tikai par sociālo politiku.

Bet Ķīnā taču vērā ņemamas pārmaiņas dzimumu līdztiesības virzienā nav manāmas.

E. Baldzēns: Arī paskatoties labējo partiju priekšvēlēšanu programmās – sociālā politika nebūs prioritāte. Labējās partijas ir nonākušas situācijā, kad viņām jāsāk risināt šī sociālā politika, jo daudzu valdību garumā tā ir bijusi atstāta novārtā. Ja jūs domājat, ka tā ir dzimumproblēma, tad paskatieties kaut vai piecdesmito gadu sākumu, kā Vācijā vai Anglijā veidojās leiboristu politika - tā bija virzīta uz sociālo politiku daudz vairāk, tā ka šeit arī partiju doktrīnām bija milzīga nozīme, bet tas nenozīmē, ka tai brīdī dominēja sievietes.

Eduards Ikvilds: Mēs dzirdējām daudz par to, kas mēs šobrīd esam un kas šobrīd notiek ar Latviju. Bet mums vairāk jādomā par to, kādi mēs vēlamies būt kā sabiedrība. Mēs integrējamies Eiropas Savienībā un mums tās vērtības acīmredzot ir tuvākas, nekā pagātnes vērtības. Manā skatījumā 15 gadu valsts attīstības posmā, kad sākumā bija neatkarības atjaunošana, pēc tam demokrātisko institūtu izveide, pēc tam sekoja īpašumu pārdalīšana un ieguve, - svarīgākas bija nevis kaut kādas dzimuma īpašības, bet gan personības īpašības – piemēram, stingrība, nelokāmība, taupīgums un izveicīgums. Šobrīd ir citas prioritātes politikā, valstī, pārvaldībā – sociālā politika, valsts attīstība, izglītība, intelekts. Ieskatīsimies preses izdevumos, kas tur tiek rakstīts! Runāsim atklāti, arī vīrieši, kuriem nav tā brutālā izpausme, kuri vairāk rīkotos ar iecietību un sapratni, viņi arī tiek izstumti no politikas.

Muižnieka kungs teica, ka politika ir brutāla spēle un tie ir noteikumi, kurus sievietes ne vienmēr pieņem, bet mani tiešām interesētu uzzināt, kas ir tas, ko politikā dara vīrieši, bet nedara sievietes?

N. Muižnieks: Arī sievietes spēlē brutāli! Mana pieredze liecina, ka sievietes tikpat brutāli var spēlēt kā vīrieši.

Jā, bet ko tas nozīmē – brutāli spēlēt?

Liene Liepiņa: Es gribētu apgalvot, ka es neko brutālu neesmu redzējusi šo divu gadu laikā, nekādā brutalitātē neesmu piedalījusies un arī nepiedalīšos. Protams, ka tur reizēm nerunā atklāti, bet to nevar nosaukt par brutālu darbu. To nevarētu teikt par politiku vispār un vienmēr. Otrkārt, kas attiecas uz dzimumlīdztiesību, man šķiet, ka Latvijai ir viena priekšrocība, kas nav citām Eiropas valstīs – mums ir ļoti daudz izglītotas sievietes, varbūt pat vairāk, nekā vīrieši. Man liekas, ka sievietes Latvijā ar šo līdztiesības jautājumu ir tālāk tikušas, nekā Rietumeiropas valstīs.

Ināra Ostrovska: Manuprāt, tas, ka tik daudz sieviešu nav politikā, ir tomēr skaidrojams vēsturiski. Mēs ilgu laiku esam dzīvojuši padomju sistēmā, kas bija kvotu sistēma, un tā kā Latvijā ir 53 % sieviešu un lielākā daļa cilvēku ir pāri četrdesmit gadiem, tas tomēr atstājis nopietnu iespaidu. Runājot par mūsdienām, es gribētu teikt, ka šodien, pēc 14 gadiem Latvijas neatkarībā, sievietes ir daudz aktīvākas, jo viņām ir iespējas darboties dažādās sabiedriskās organizācijās, kur arī veidojas interese par politiku.

Jūs atbalstāt, ka sievietēm no dabas piemīt zemāka interese par politiku, nekā vīriešiem?

I. Ostrovska: Tas noteikti vēsturiski tā bija, bet šogad Saeimā ir pieņemts ļoti labvēlīgs likums, kas sievietēm atbrīvo rokas – par bērnu kopšanas pabalstu. Sieviete vienmēr varēja teikt, ka viņa nevar iet politikā, jo viņai jākopj bērniņš un jābūt mājās, bet šoreiz šo pabalstu var izmantot arī vīrieši. Būtībā arī likumdošana rada šīs vienlīdzīgās iespējas.

Elita Šņepste: Mans vīrs ir bijis 7.Saeimas deputāts, un dzimumlīdztiesības jautājumu esmu izjutusi gan ģimenē, gan arī sabiedrībā. Man patika, ka ienākot Saeimā, viens kolēģis man teica: “Aizmirsti, šeit Saeimā vairs nav vīriešu un sieviešu, šeit ir kolēģi!” Tas nozīmē, ka spēles noteikumi visiem ir pilnīgi vienādi. Runājot arī par netīrajām un brutālajām lietiņām, Saeimā un politikā tās pastāv, jo tiek izmantotas dažādas metodes, lai panāktu kādu konkrētu mērķi. Bet es gribu tomēr teikt, ka viss ir atkarīgs no personības, no tās rakstura un ieguldītā darba.

Sandra Grīnberga: Es uz savas ādas esmu izjutusi, ka tomēr šī diskriminācija politikā pastāv. Manuprāt, tam ir vairāki cēloņi. Viens, kāpēc sievietes tik maz iet politikā, ir tas, ka politiķiem ir ārkārtīgi zems prestižs sabiedrībā. To kultivē gan masu mediji, gan vispārējais sabiedrības viedoklis ir tāds. Pirms nokļuvu politikā, biju skolotāja, un tikko mani ievelēja par deputāti, es sāku saņemt anonīmas vēstules no bērnu vecākiem, kurās bija teksti “Kā jūs tāda jauka sieviete un skolotāja varējāt līst tādā netīrā lietā kā politika? Tas ir vienkārši šausmīgi!”.

Es esmu izjutusi arī to, ka vīrieši ir solidāri neatkarīgi no partijas piederības, viņiem ir savi tīkli, un viņi apspriež savas lietas. Bieži vien tas, kas notiek oficiālajās sanāksmēs, ir tikai aisberga redzamā daļa. Visas īstās sarunas un pārrunas notiek pavisam citās vietās – vai tās ir pirtis vai varbūt medību namiņi.

Negribu piekrist, ka sievietēm ir tikpat augsta pašvērtība kā vīrietim, esmu tomēr novērojusi, ka sieviete, pat ja viņa ir ļoti gudra un ar pieredzi, viņa tomēr baidās iet politikā un izteikt savu viedokli. Ja mēs uzdosim diviem cilvēkiem – vīrietim un sievietei – jautājumu: vai tu gribētu iet politikā, tad vīrietis parasti atbildētu: jā, noteikti, es varētu būt arī ministrs, sieviete pārsvarā atbildēs: tu domā, ka esmu piemērota? Tādēļ man šķiet, ka šī problēma pastāv – to vajag risināt, un, pirmkārt, vajag par to ļoti daudz runāt.

Manuprāt, televīzijas kampaņa “Kāpēc ne?” [sabiedrības informēšanas kampaņa par dzimumlīdiztiesību] bija ļoti laba. Pirmoreiz cilvēki, skatoties šos klipus, aizdomājās - nu, kāpēc ne? Kāpēc lai vīrietis nevarētu audzināt bērnu, kāpēc tai vienmēr ir jābūt sievietei? Man šķiet, jo mēs vairāk par to diskutēsim, jo vairāk sieviete atbalstīs sievieti, neskatoties uz partijas piederību, un situācija mainīsies. Jo vairāk parlamentā un pašvaldībās, vismaz Rīgas pašvaldībā, kas pārvalda ļoti lielus finanšu resursus, pie varas būs sieviešu - politika uzlabosies, un tieši sociālos jautājumos.

Šeit komentāros izskan divas paralēlās realitātes – viena ir tā, ko izpētījušas abas pētnieces, kurai nav pamata neticēt, un otra tā, ko paudāt Jūs, cilvēki, kas atrodas augstākos valsts pārvaldības līmeņos, kur it kā viss ir kārtībā.

Aivita Putniņa: Pētījums parāda - jo augstāks ir pārvaldības līmenis, jo sievietes mazāk atzīst kādas problēmas. Bet jautājums arī ir par to, kā cilvēks ienāk politikā. Jo jaunāka ir partija, jo sieviete ienākusi vieglāk un viņai ir bijušas lielākas iespējas. Un jo konservatīvāka partija, jo sievietei ir mazākas iespējas tikt listē. Jo listu veidošanā parādās tie brutālie nosacījumi, kā, piemēram, finanses un pieredze, kas sievietēm bieži vien nav.

Marita Zitmane: Mediji par politiku runā tikai tad, kad parādās skandāls, un līdz ar to politikas tēls medijos tiek konstruēts kā šīs netīrās spēles, intrigas, konflikti. Tāpēc var rasties priekšstats, ka politika ir netīra spēle, tādējādi paralēli radot arī ikdienas cilvēkos šo nevēlēšanos iesaistīties.

Līga Mindāle: Mēs, jaunieši, vismaz ceram, ka būsim tie nākotnes politiķi. Piemēram, mūsu organizācijā vairums ir meiteņu, un es neteiktu, ka mēs kaut kādā veidā justos diskriminētas. Kopš organizācijā esmu iesaistījusies, neesmu uztvērusi kaut vienu domu par to, ka kaut kas tiek dalīts meitenēm un puišiem - galvenais ir cilvēka zināšanas un intereses.

M. Zitmane: Laikrakstā “Diena” pirms vēlēšanām bija raksts par to, ka politikā ienāk jaunatne. Tur viņiem tika piešķirts jēdziens “izsūtāmie zēni”, liekot uzsvaru tieši uz zēniem. Var jau būt, ka meitenes ir, bet tāpat jau tie redzamie būs zēni.

B. Pētersona: Manuprāt, mediji ļoti nodevīgi kultivē un pārdod, un līdz ar to ieskalo arī smadzenēs arvien vairāk patērētāju sabiedrības vērtības. Mūsdienu sabiedrībai tas ir strupceļš. Mediji rada realitāti, reproducē, analizē un paši vairojas no tā.

Viena mediju veicamā funkcija sabiedrības labā būtu runāt par tām vērtībām, kuras ir tā vērtas, lai tās aizstāvētu. Bet mediji atražo patērētāju sabiedrības modeli, kurā vīrišķās vērtības tiek uzskatītas par tām labākajām.

E. Baldzēns: Es atceros pētījumu, kas tika veikts Satversmes veidošanas laikā. Satversmes sapulces vēlēšanu laikā skatījās, kas tad tās dāmas svītro ārā, un novēroja, ka sievietes bija tās, kuras svītroja ārā citas sievietes. Lielā mērā sievietes politiķes likteni nākotnē, viņas īpatsvaru sabiedrībā un politikā noteiks tas, kā mainīsies pašas sievietes attieksme. Jo vīrieši sievietēm politikā ļoti nāk pretī. Pretestība pret sievietēm kā kandidātēm parasti nāk no pašām sievietēm. Es negribētu teikt, ka tas ir labi vai slikti, bet varbūt pat politiski dabiski.

Sandra Sebre: Ir labi, ka sievietes ir jau politikā, un būtu labi, ja būtu vēl vairāk, jo sievietēm patiešām ir savs skatījums, sava specifiskā dzīves pieredze, ko viņas nes līdzi un kas veido stilu šim politiskajam procesam. Man liekas, ka ļoti būtisks ir jautājums, kāpēc sievietes vairāk negrib iet politikā. Latvijā ir ļoti daudz spēcīgas un izglītotas sievietes, kuras varētu iet politikā, taču, kad runāja par Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu izvirzīšanu, radās jautājums, kur tad viņas visas ir un kāpēc viņas pašreiz nefigurē politikā? Ja mēs paskatāmies biznesa un akadēmiskajā jomā, sievietes spēj atrast to līdzsvarotību un veidu, kā visu organizēt kaut, protams, ir labāk, ja ir izauguši bērni vai bērnu vēl nav. Es domāju, ka būtiska problēma ir saistīta ar politiku kā tādu, pietiekoši daudz sieviešu varētu, taču negrib cīnīties, lai tur iekļūtu. Bizness – tur viņas grib iet, un tur viņas iet mērķtiecīgi un veiksmīgi.

Par politikas brutalitāti runājot, man liekas, ka ir tāds sociāls likums, ka tos godīgos jau neaicina uz pirtiņām un negaida atplestām rokām. Varbūt tiešām godīgie neredz to brutalitāti, kas tur notiek.

Otrs jautājums ir par sievieti, un kā viņa saredz savu pozīciju iepretim vīrietim. Visi zina, ka sievietes Latvijā ir spēcīgas un varošas, bet tajā pašā laikā viņām it kā nevajadzētu būt tādām - sabiedrības vēlme ir, lai vīrietis būtu tas spēcīgākais. Aptaujas parāda, ka 70% sabiedrības uzskata, ka vīrietim ir jābūt ģimenes galvai utt. Reāli, īpaši laukos, ir lielas problēmas ar vīriešiem, par kurām publiski nerunā - publiski vīrietis ir tas labais un spēcīgais. Es domāju, problēma ir, ka sievietes baidās cīnīties pret vīrieša tēlu, kaut gan tas nemaz nav tik stabils, lai arī tas tāds stabils parādās Tautas Partijas un “Latvijas Ceļa” mediju kampaņās. Tā ir tāda vīriešu vēlme noturēt savu varas pozīciju politikā.

N. Muižnieks: Es gribēju reaģēt uz pāris lietām. Pirmkārt, par manis teikto, ka politika ir brutāla spēle. Tiem, kas domā, ka politika nav “brutāla spēle”, es uzdošu tādus jautājumus, - vai tad Tautas Partijas un Jaunā Laika attiecības pēdējo divu gadu laikā nav brutāla spēle? Cik partijas ir sašķeltas pēdējo desmit gadu laikā, ar kādām metodēm, cik personiskās nomelnošanas kampaņas ir īstenotas pret cilvēkiem, sākot ar pedofilijas skandālu, finanšu skandāliem, skrejlapiņu skandāliem un pārējiem? Manuprāt, tā ir brutāla spēle!

Runājot par brutalitāti, visi draugi mani apsveic, ka es neesmu vairs ministrs un sāk ar mani atkal runāt. Runājot par pirtiņām un medībām, neesmu manījis kaut ko tādu. Varbūt, ka mani neviens nav aicinājis.

T. Tisenkopfs: Ir citas problemātiskas dzīves jomas, kuras nav brutālas. Vienkārši mēs paņemam šo konceptu par politikas brutalitāti un tagad to izspēlējam. Līdzīgi kā par politikas netīrību un brutalitāti, tiklīdz mēs sākam runāt par stereotipiem, tā mums kādā brīdī ir jāieslēdz apziņā bremze un jāsaka “stop”, mums ir jātiek ārā no šīs kategorijas par stereotipiem, citādi mēs sākam paši sevi uzkurināt, un iznāk, ka sievietes ir arvien vājākas, bet vīrieši arvien brutālāki. Ja paraugāmies uz reālajiem sabiedrības procesiem, mēs redzam, ka tie ir dažādi – ka sievietes kļūst spēcīgākas, bet vīrieši dažās situācijās kļūst vājāki. Ir daudzas tādas dzīves jomas, kā piemēram, ģimene, izglītība, veselības aprūpe, dažādi attīstības projekti un iniciatīvas, kas lielā mērā balstās uz sieviešu pleciem, un kur vīrieši ir ārkārtīgi vāji un neko neprot. Vīriešu vājums arī ir tāda lieta, par kuru jādomā, ne tikai par to, ka sievietes ir vājas un ka viņām ir grūti. Mana pamatdoma ir, ka runāt par stereotipiem ir labi, bet bīstami arī.

Irēna Opšteine: Mēs Liepājas pilsētā nodibinājām jaunu partiju Liepājas partiju. Zālē bija ļoti, ļoti daudz sieviešu. Viņas skatījās un teica, ka arī grib būt iekšā. Šodien, braucot uz šejieni, mūsu mazajā autobusiņā izvērsām par to sarunu. Es prasīju Attīstības pārvaldes priekšniekam, ko viņš par to visu domā? Secinājuma, ka Dieviņš jau no augšas ir ielicis - es atvainojos, - arī pīlēm vīriešu dzimums ir skaistāks par pīļu mātītēm, ka vīrietis kā radība ir glītāks, līdz ar to viņam mazāk laika vajag sevis uzpošanai, kam savukārt mēs, sievietes, patērējam ārkārtīgi daudz laika. Pirmkārt, vīrietis iegūst laiku jau no tā, ka viņam vajag mazāk laika sevis iznešanai, daudz mazāk. Otrkārt, vīrietim ir atņemta iespēja dzemdēt - sieviete ļoti daudz laika zaudē, kamēr viņa iziet šo posmu, bet pa to laiku vīrietis ir politikā iekšā, visu laiku ritmā, savukārt sievietēm no tā ir jāiziet un vēlāk ir atkal ļoti grūti pieslēgties dzīvei un darbam, kur nu vēl politikai, kas ir mainīga.

Mēs secinājām, ka vīrietim Dievs ir ielicis tādu mierīgāku domāšanā, un izrādās, ka ar mierīgāku domāšanu var vairāk vinnēt, nekā ar nemierīgo. Neesmu redzējusi politikā, vismaz tagad šajā partijā, tādus nemierīgi domājošus vīriešus. Sieviete vairāk runā, viņa runā emocionālāk, bet šis neemocionālais tips - vīrietis ar savu mieru vinnē. Es vienmēr domāju, kā mēs varētu skolu kolektīviem vairāk piesaistīt vīriešus, jo mums viņus vajag. Tātad vīrietim ir iedots vairāk laika un viņš lēnāk un mierīgāk domā, un viņa domāšana gandrīz vienmēr ir it kā stiprāka. Es esmu ar mieru izdarīt visu daudz ātrāk, bet man par izbrīnu šis mierīgi, rāmi domājošais vīrietis izdara kaut kā labāk. Līdz ar to sieviete zaudē.

E. Šņepste: Sanāks tagad tā, ka sieviete sievietei sāks oponēt. Ja mēs runājam par to, kāpēc vīrieši ir vairāk politikā, un viņi arī vairāk vēlas tur būt, tā ir tikai sievietes vaina. Sieviete neko jaunu nepateiks, jo sievietes mīl vīriešus, viņas poš vīriešus, viņas cenšas, lai vīrs kaut ko dzīvē sasniedz. Manuprāt, lielākā daļa sieviešu cenšas palīdzēt saviem vīriešiem. Maz ir vīriešu, kuri uzņemsies to it kā pieņemto sieviešu lomu: visas tās mājas problēmas es atrisināšu un tu, lūdzu, ej tagad politikā. Nu, ir dažādi izņēmumi, bet principā sievietes sagatavo vīrieti politikai. Tāpēc vairāk arī tiek ievēlēti vīrieši. Sievietes politikā kļūst greizsirdīgas viena uz otru, tāpēc arī viņu mazāk ir politikā. Varbūt arī tāpēc viņu ir maz, ka Rīgā vispār vīriešu ir vairāk, nekā sieviešu. Es domāju, ka arī sievietes tepat Rīgas domē ir daudz mierīgākas un daudz skaistākas un daudz profesionālākas par vīriešiem.

Diskusijas nobeigumā lūdzu klātesošie vīrieši īsi izskatiet savas domas par izskanējušo viedokli, ka katra sieviete ir ieinteresēta sapost savu vīrieti, lai viņš varētu darboties politikā vai kaut kur citur. Kā arī mēs ļoti daudz runājām par to, ka sievietēm nākas savienot ģimeni ar nodarbošanos jebkurā sfērā, arī politikā. Kā vīrieši redz savu iesaistīšanos ģimenē un cik lielā mērā viņi ir disciplinēti savienot šīs sfēras, un varbūt vīrieši šobrīd vairāk nekā agrāk ir spējīgi tās savienot.

T. Tisenkopfs: Vīriešiem šajā ziņā ir grūtāk, nekā sievietēm. Sievietes ir priviliģētākas, tāpēc, ka kultūras kodi un mūsu stereotipi, arī ļoti seni kultūras priekšstati, pie kuriem mēs esam auguši, tie palīdz sievietēm socializēties labāk tajās jomās, un tāpēc varbūt vīrieši ir tajās vajās.

E. Ikvilds: Manuprāt, pirmais ir vide. Mums ir nepieciešams radīt tādu vidi, lai abiem dzimumiem būtu vienādas iespējas. Ilustrācijai – ir laulību šķiršana un tad nosaka, kurš turpmāk rūpēsies par šķirtās ģimenes bērniem. Gandrīz visos gadījumos tiesnese sieviete piešķirs šīs tiesības mātei. Es nezinu, vai tas ir labi vai slikti, bet mums ir jāanalizē, kāpēc tas tā notiek, jo ne vienmēr tas tiek pārbaudīts. Tālāk es aicinātu, tā kā te ir daudzu partiju pārstāvji, atbalstīt sievietes savās organizācijās, un ne jau tāpēc, ka viņas ir sievietes, bet gan tāpēc, ka viņas ir tikpat kompetentas, tik pat zinošas, pieredzējušas un spējīgas. Kuriozs – es aicināju atnākt arī sievietes no savas partijas uz šo diskusiju, bet viņām tas neinteresēja, mani gan, jo man interesē manas valsts nākotne. Tā nav divu dzimumu valsts, tā ir viena valsts. Tā kā mēs esam demokrātiska valsts, mums ir jāievēro divi principi – partnerība, respektīvi, nevar pretstatīt dzimumus, ir īpašības, kuras ir vienam spilgtākas un otram mazāk spilgtākas, papildināsim viens otru. Otrs ir solidaritātes princips. Ilustrācija – jo turīgāka ir sieviete, jo zinošāka tā ir, jo viņai grūtāk ir nodibināt ģimeni, audzināt bērnus. Visi ir vienlīdz spējīgi un tiesīgi šajā sabiedrībā izpausties.

Diskusija notika 2004.g. 15.decembrī.



Šī publikācija ir tapusi projekta "Masu mediju loma varas pārdalē" ietvaros, kas finansēts no "Eiropas Kopienas Dzimumu līdztiesības pamatstratēģijas 2001.-2005. gadam" līdzekļiem, bet Eiropas Komisija nav atbildīga par autora pausto viedokli un darba tālāko izmantošanu.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (0) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Saistītie raksti