Labdien, lasītāji!Šodien pirms 20 gadiem biju Ņujorkā, kur notika Amerikas latviešu apvienības kongress. Es tur biju kā protokolētājs -- man bija dators un, tā kā es uz klaviatūras rakstu ļoti ātri, es būtībā varēju kongresa notikumus pierakstīt nekavējoties. Bija otrs kongresa rīts, biju gatavs atkal sēsties pie datora, bet tad pie manis pienāca toreizējais Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) vadītājs Gunārs Meierovics un lūdza panākt nostāk -- viņam bija kas sakāms. Pienākusi ziņa no Rīgas, viņš teica. Ir mirusi tava mamma. Biju apstulbis: Kā, mirusi? Vēl pirms pāris dienām bijām sarakstījušies. Viņai taču ir tikai 54 gadi! Kā, mirusi?!

Viņas vārds bija Līga Korsts Streipa. Viņa piedzima 1936. gada 14. maijā Liepājā, bet tikai tāpēc, ka vecmāmiņai tobrīd gadījās būt Liepājā, patiesībā mamma bija rīdziniece. Protams, tikai dažus gadus, tad ceļš veda vispirms uz nometni Vācijā, kur viņas tēvs un mans vectēvs Voldemārs Korsts bija nometnes komendants. Viņš bija ļoti šiverīgs cilvēks. Mamma nometni atcerējās kā interesantu vietu, kā jau bērna acīm skatītu. No turienes ģimenes ceļš veda uz Ameriku, vispirms uz austrumu piekrasti, vēlāk uz Čikāgu. Pagājušā gadsimta 50. gadu beigās viņa saskatījās ar manu tēvu Laimonu Streipu. Viņi abi bija aktīvi latviešu sabiedrībā — Čikāgas latviešu jaunatnes organizācijā, Amerikas latviešu jaunatnes apvienībā u.tml. Viņi apprecējās 1959. gada 15. augustā.

Mammas pirmā augstākā izglītība bija žurnālistikā, bet manā profesijā viņa nenostrādāja ne dienas. Patiesībā viņa bija rakstniece un māksliniece. Kad māsa Žubīte un es jau bijām drusciņ paaugušies, mamma iestājās Čikāgas mākslas institūta skolā, tur guva bakalaura un pēc tam maģistra grādu. Viņa bija tekstīlmāksliniece, zīmētāja, fotografētāja. Daudzu gadu garumā viņa kopā ar tēti rediģēja bērnu žurnālu Mazputniņš, mamma rakstīja pasakas un arī tās ilustrēja, viņai bija vairāki segvārd, lai nesanāktu tā, ka visu raksta viena un tā pati persona. Viņa sarakstīja latviešu valodas mācību grāmatu amerikāņiem, kuriem gadījās sapāroties ar latvieti, es tai lasīju korektūru un priecājos par jēdzienu “vakars uz ezera.” Vēlāk mamma grāmatu sarakstīja arī otrā virzienā — Vieglais ceļš uz angļu valodu Latvijā pagājušā gadsimta 90. gados, kad viņas jau vairs nebija, kļuva par bestselleru.

Mūža pēdējos gadus mamma arvien vairāk pavadīja Latvijā. Brīdī, kad viņa nomira, viņa darīja brīvprātīgu darbu Latvijas tautas frontē, kā arī mācīja angļu valodu toreizējam Augstākās padomes priekšsēdētājam Anatolijam Gorbunovam. Viņš bija cītīgs skolnieks, viņa man rakstīja uz Amerikas latviešu apvienību, pat Lieldienās viņš ņēma līdz materiālus, lai pamācītos tālāk. Tās bija katoļu un luterāņu Lieldienas. Mammas sirds apstājās pēc nedēļas — Pareizticīgo Lieldienās. Bija paredzēts, ka viņa ar draugiem brauks tās svinēt. Viņa neieradās paredzētajā vietā, neatsaucās, kad draugi klauvēja pie viņas durvīm toreizējā Augstākās padomes, tagadējā Saeimas viesnīcā Valdemāra ielā. Viņas vairs nebija.

Līgas Korsts Streipas mūžs bija īss, bet nebūt ne tukšs. Viņa uzaudzināja četrus bērnus, kuri visi tekoši runā latviešu valodā, Amerikā tas nebija maz. Kad ierados bērnu dārzā nevienu vārdu angļu valodā neprazdams, skolotāja mammu nostrostēja — bērns ir amerikānis, kā tad tā? Mamma smaidīja, un mājās mēs tāpat runājām latviešu valodā, kā pirms tam. Virs klavierēm ēdamistabā bija izšūta sedziņa ar tekstu no Blaumaņa: Mans zelts ir mana tauta, mans gods ir viņas gods. Mamma ar visu sirdi un dvēseli bija latviete un ticēja, ka kādreiz Latvija atkal būs brīva. Viņa nomira četrarpus mēnešus pirms tas patiešām notika, bet esmu pārliecināts, ka viņa ne mirkli nešaubījās, ka tā tas arī būs. Viņa ir apglabāta Slokas kapos, kur dus arī viņas vectēvs, kādreizējais Slokas pilsētas galva Augusts Korsts. Kad māsa un es atbraucām viņu apbedīt, Tautas frontē man stāstīja, ka viņa reizēm drusku rūca par to, ka visiem viņa bija nevis Līga, bet Kārļa mamma, jo es jau Latvijā un Tautas frontē biju bijis. Bet, kā es teicu Tautas frontē, kad māsa un es tur aizgājām atvadīties, es nebūtu bijis Latvijā un Tautas frontē, ja es nebūtu bijis Līgas dēls. Patlaban viņai būtu 74 gadi. Viņai ir seši mazbērni. Man ir neizsakāmi žēl, ka viņa nav redzējusi visu to, kas viņas mīļajā Latvijā ir noticis laikā kopš tam. Divdesmit gadi ir paskrējuši kā stirna. Vieglas smiltis Līgai Korsts Streipai.