Atslēgvārdi:

Pirmais pētījums par čigāniem pabeigts 1

Bieži sastapāmies ar amatpersonu nevēlēšanos runāt par čigānu diskrimināciju – “kur, kur, bet mūsu pilsētā diskriminācijas nav!”, kaut gan tajā pat laikā daļa no amatpersonām pašas pauda aizspriedumus un stereotipus attiecībā pret čigāniem.

Iesaki citiem:

Pirms astoņiem mēnešiem Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centrs uzsāka darbu pie pētījuma par čigānu stāvokli Latvijā. Līdz šim Latvijā nebija veikts neviens plašs un visaptverošs pētījums par vienu no senākajām un unikālākajām Latvijā dzīvojošajām minoritātēm. Tāpēc galvenais projekta uzdevums bija savākt pēc iespējas plašāku un visaptverošāko informāciju par čigāniem tādās jomās kā izglītība, nodarbinātība, sociālie apstākļi, veselība, attiecības ar likumu, politiskā un sabiedriskā līdzdalība.

Uzsākot pētījumu tika izvirzīti vairāki jautājumi par čigānu kultūras un identitātes īpatnībām, par reālo situāciju attiecībā uz čigānu diskrimināciju dažādās dzīves situācijās, par sabiedrībā valdošajiem stereotipiem un aizspriedumiem. Viens no jautājumiem bija par to, kuru no apzīmējumiem “romi” vai “čigāni”, būtu pareizāk lietot latviešu valodā. Sākotnēji tika izvirzīts pieņēmums, ka vajadzētu pieturēties pie Eiropā lietotā vārda “romi”. Pētījuma tapšanas laikā tiekoties ar pašiem čigāniem, pierādījās, ka gan neoficiālās, gan oficiālās sarunās tiek izmantots vārds “čigāni” un pašiem čigāniem nav izteikta vēlme, ka turpmāk viņus vajadzētu saukt par “romiem”.

Galvenās grūtības, ar kurām nācās saskarties pētījuma tapšanas laikā, bija saistītas ar plašo aplūkojamo jautājumu loku un iepriekšējas informācijas trūkumu gan par situāciju atsevišķās jomās, gan par pašu čigānu viedokli, tāpat grūtības radīja jaunā pieeja likumdošanā, kas neparedz statistikas datu apkopošanu sadalījumā pa tautībām.

Projekta ietvaros tika pabūts 11 Latvijas pilsētās, kur čigānu skaits pārsniedz 200 – Valmierā, Talsos, Tukumā, Jelgavā, Jēkabpilī, Daugavpilī, Ventspilī, Kuldīgā, Jūrmalā un Rīgā, kā arī Sabilē, kur čigānu īpatsvars ir visaugstākais Latvijā – vairāk par 5%. Pilsētās pavadījām trīs līdz četras dienas un tikāmies gan ar pašvaldību un valsts institūciju pārstāvjiem, gan arī pašiem čigāniem.

Nebija vērojamas nozīmīgas reģionālas atšķirības čigānu situācijā vai amatpersonu attieksmē, tās drīzāk bija jūtamas individuālajā amatpersonu attieksmē pret čigāniem. Bieži sastapāmies ar amatpersonu nevēlēšanos runāt par šo jautājumu, kā arī centieniem ignorēt norādes, ka pret čigāniem varētu pastāvēt diskriminācija – “kur, kur, bet mūsu pilsētā diskriminācijas nav!”, kaut gan tajā pat laikā daļa no intervētajām amatpersonām pašas pauda aizspriedumus un stereotipus attiecībā pret čigāniem. Savukārt paši čigāni bija ļoti atvērti, par ko varētu pateikties šī projekta sadarbības partnerei, čigānu NVO “Ame Roma” vadītājai Vandai Zamickai.

Pieņēmums, ka čigāni veido noslēgtu kopienu, šī projekta ietvaros neapstiprinājās – nebija gandrīz neviena gadījuma, kad čigāni atteiktos runāt vispār vai atteiktos atbildēt uz kādu jautājumu. Tieši pretēji, iegriežoties kādās mājās, lai intervētu čigānus, pēc brīža pievienojās citi – reizēm pat vairāk kā desmit, kas arī vēlējās izteikt savu viedokli. Protams, bija arī skeptiski noskaņoti čigāni, taču gandrīz neviens neatteicās sniegt informāciju. Jāatzīmē “gandrīz”, jo pavisam atšķirīgu pieredzi saskarsmē ar čigāniem piedzīvojām Daugavpilī, kur mīt krieviski runājošā čigānu kopiena – šeit rast kontaktus ar čigāniem bija sarežģīti arī pašai čigānu NVO pārstāvei.

Intervijās čigāni lielākoties atbildēja ļoti emocionāli un bieži arī centās paši noteikt sarunu tematus un izvairīties no tiem, kas pašiem nešķita svarīgi, bija vērojama arī čigānu vēlēšanās atklāt savu situāciju pēc iespējas dramatiskāk, lai gan ļoti daudzos gadījumos tas nebija nepieciešams - apmeklētie čigānu mājokļi liecināja par zemiem ienākumiem un trūcību. Intervijas ar čigāniem, kas notika viņu vidē, bieži bija smags psiholoģisks brīdis, bet tās tikai apliecināja šī projekta nepieciešamību.

Izglītības trūkums ir viena no galvenajām čigānu sociālās integrācijas problēmām, kas kavē čigānu iesaistīšanos darba tirgū, negatīvi ietekmē iespējas saņemt sociālo palīdzību. Vairāk nekā 40% čigānu norāda, ka viņiem ir četru klašu un zemāka izglītība. Bet vairāk par 25% savu izglītības līmeni nenorāda, kas varētu liecināt, ka čigānu skaits ar dažu klašu izglītību ir vēl lielāks – līdz pat 60%.

Otra būtiskākā problēma ir augstais bezdarba līmenis. Oficiālās darba attiecībās iesaistīto čigānu skaits nepārsniedz 5%. Protams, šo problēmu padziļina izteiktā etniskā diskriminācija pret čigāniem nodarbinātības jomā. Viens no diskriminācijas iemesliem ir sabiedrībā valdošie negatīvie stereotipi par čigāniem. Pētījuma ietvaros īstenotā Latvijas iedzīvotāju aptauja atklāj, ka lielākajai daļai aptaujāto (71%) stereotipi ir izteikti negatīvi. Vispārinot iegūto informāciju, ir iespējams secināt, ka Latvijā pastāv gan tiešā, gan netiešā diskriminācija pret čigāniem.

Nobeigumā gribētos uzsvērt, ka tagad ir pienācis brīdis, lai par čigānu problēmu risināšanu atbildību uzņemtos valsts. Tāpēc ir tapis šis pētījums, lai to tālāk kā pamatu varētu izmantot valsts pārstāvji, sagatavojot programmu čigānu stāvokļa uzlabošanai.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (1) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

oniete 04.09.2003 20:31
uzskatu, ka šeit vairāk jāstrādā pie ši jautājuma pašvaldību darbiniekiem, kas vislabāk pārzina šos jautājumus.

Saistītie raksti
Romuberni 255x203

Romi vai čigāni? 16 Autors:Providus.lv

Article research 1e4ac20bb63aee5492853c84556a2de54571efc0425d62b84a0cec8d841f82ac

Čigāni Latvijā 110 Autors:Sarmīte Dukāte (pētījums veikts diplomdarba ietvaros SDSPA "Attīstība")