Atslēgvārdi:

Pilsoņu audzināšana globālajā laikmetā

Uzstāšanās konferencē "Sociālo zinību loma demokrātiskas sabiedrības veidošanā" 2002. gada 5. decembrī

Iesaki citiem:

Pateicos, ka uzaicinājāt mani piedalīties jūsu nozīmīgajā konferencē. Esmu patiesi pateicīga par iespēju būt šeit kopā ar jums – kopīgi domājot par tēmu, kas ir tik būtiska nākotnei – “Pilsoņu audzināšana globālajā laikmetā”. Nav šaubu, ka mēs dzīvojam globālā laikmetā un pasaules dziļākās nākotnes cerības noteikti ir saistītas ar pilsoņu audzināšanu.

Esmu parādā Latvijai vēl vienu pateicību. 2001. gada vasarā jūs mani uzaicinājāt darboties jūsu sociālo zinību projektā. Man bija liels prieks sadarboties ar jums - jūs bijāt tik ļoti pilni entuziasma un apņēmības. Gatavojoties darbam toreiz, un arī turpmāk, es esmu dziļi pārdomājusi to, cik trausla ir demokrātija un cik rūpīgi mums kā sociālo zinību pedagogiem jāstrādā, gatavojot šodienas bērnus kļūt par rītdienas pilsoņiem.

Demokrātija nav kaut kas pašsaprotams. Mūsu demokrātiskās republikas izveide ASV bija apzināts lēmums – republikas dibinātāji vēlējās izveidot valdību, kuras darbība balstītos konstitūcijā, un iedibināt kārtību, kur augstākā vara pieder pilsoņiem un viņu ievēlētajiem pārstāvjiem. Tautas visā pasaulē ir sapratušas, ka demokrātiskas republikas izveide ir tikai pirmais solis. Mūsdienās daudz aktuālāks jautājums ir “Kā saglabāt un uzlabot republikas darbību?”. Mūsu demokrātiskā dzīves modeļa saglabāšana un uzlabošana ir vienlaikus unikālas pilsoņu tiesības un arī nebeidzami veicams pilsoņu pienākums. Taču mēs visi labi apzināmies, ka uzticību demokrātijai apsola katrs atsevišķs indivīds un katra atsevišķa paaudze. Patiesībā mēs vienmēr atrodamies tikai vienas paaudzes attālumā no tā, lai zaudētu mūsu demokrātisko dzīves veidu un visas brīvības, ko tas sniedz – brīvības, kuras ir tik viegli uztvert kā pašsaprotamas; brīvības, kuru zaudēšanu mūsu skolēni nekad neapzināsies, ja viņi nezinās, kas tās ir. “Tautas valdība” tiks saglabāta un uzlabota tikai tad, ja par to rūpēsies pilsoņi, kas ir izglītoti, spējīgi, nevienaldzīgi un aktīvi. Cilvēki nepiedzimst par šādiem pilsoņiem – tie ir jāveido. Līdz ar to es uzskatu, ka pilsoņu audzināšana globālajā laikmetā var būt vissvarīgākais izglītības uzdevums katrā bez izņēmuma demokrātiskā valstī pasaulē.

Kas tad ir būtiskākie pilsoņu audzināšanas elementi šajā globālajā laikmetā un kā mēs varam izglītot un audzināt savus skolēnus dzīvei globālajā laikmetā? Aicinu jūs šodien padomāt par četriem būtiskākajiem šādas audzināšanas elementiem.

Pirmkārt, pilsoņu audzināšana jāīsteno no pirmās līdz divpadsmitajai klasei. Nav iespējams sākt par agru nozīmīgu pamatjēdzienu un procesu veidošanu, strādājot ar mūsu jaunākajiem bērniem. No klases uz klasi šie jēdzieni un procesi kļūst aizvien sarežģītāki. Padomājiet, cik daudz ir tā, kas jāapgūst par demokrātiju! Mūsu bērniem un jauniešiem ir jāapgūst daudz zināšanu, jāizmēģina daudz procesu. Tāpat skolēniem ir jāveido ideāli, vērtības un attieksmes, kas saistītas ar demokrātiju; viņiem jāizbauda, ko nozīmē aktīva pilsoniskā līdzdalība. Visiem skolēniem, sākot ar visjaunākajiem, ir arī jāatpazīst un jāmaina daudz kļūdainu priekšstatu.

Ilustrēšu to ar stāstu. Nesen es biju pirmās klases stundā ar filmēšanas grupu no WGBH – Bostonas sabiedriskās televīzijas, kura kopīgi ar Nacionālo Sociālo zinību padomi veido sociālo zinību video bibliotēku darbam klasē. Šī bibliotēka ietver video nodarbības sociālajās zinībās, kuras vada 1. – 12. klašu skolotāji no visas valsts. Laikā, kad mēs filmējām nodarbību pirmajā klasē, skolotāja stāstīja par dažādiem valdības līmeņiem (vietējo, pavalsts, nacionālo) un amatpersonām. Skolotāja jautāja, vai kāds no pirmklasniekiem var nosaukt pašreizējā ASV Prezidenta vārdu. Kāds bērns pateica: “Džordžs Bušs”. Skolotāja atsaucās: “Pilnīgi pareizi”, taču kāds mazs zēns aši pajautāja: “Vai Prezidents Bušs vēl ir dzīvs?”. Skolotāja teica: “Jā, ir”, un uzdeva bērniem nākošo jautājumu: “Kas stātos Prezidenta vietā, ja viņš nevarētu pildīt savus pienākumus?”. Kāds cits bērns pateica: “Viņa tēvs”.

Mēs redzam, ka šeit ir divi kļūdaini pieņēmumi – interesantas norādes skolotājai attiecībā uz to, kam viņai būtu jāpievērš uzmanība, strādājot ar šiem mazajiem bērniem. Viens no bērniem zina, ka daudzi pazīstami prezidenti (Vašingtons, Linkolns, un citi) jau ir miruši. Viņš grib zināt, kā ir ar pašreizējo Prezidentu un cenšas izveidot izpratni par pagātnes un tagadnes jēdzienu. Otrs bērns zina, ka viņa paša tēvs reizēm pārņem kādu darbiņu, ko šis bērns nespēj veikt. Šo bērnu kļūdas ir loģiskas – tās balstās šo bērnu pieredzē. Šie mazie bērni grib zināt un saprast, un viņi vēlas un spēj mācīties.

Šis stāsts parāda to, ka darāmā ir daudz, un tas ir labs darbs – palīdzēt bērniem un jauniešiem labot kļūdainus priekšstatus, un palīdzēt viņiem iegūt dziļu izpratni par zināšanām, procesiem un attieksmēm, kas ir saistītas ar demokrātiju. Mēs gribam, lai mūsu skolēni ir pietiekami zinoši, lai spētu pilnvērtīgi piedalīties demokrātijas saglabāšanā un uzlabošanā. Taču demokrātija prasa no pilsoņiem daudz vairāk, nekā jebkura cita pārvaldes forma. Lai sekmīgi īstenotu pilsonisko izglītību globālajā laikmetā, civilzinību mācību programmai jāsākas jau jaunākajās klasēs un tā jāīsteno kā nepārtraukts mācīšanās process, ar aizvien pieaugošu sarežģītību, no pirmās līdz divpadsmitajai klasei. Katrai klasei un katram skolotājam ir savs nozīmīgs ieguldījums mērķtiecīgā pilsoņu audzināšanas programmā no pirmās līdz divpadsmitajai klasei.

Otra pilsoņu audzināšanas iezīme globālajā laikmetā ir tā, ka tai jāpievēršas visnozīmīgākajām zināšanām, procesiem, vērtībām un attieksmēm, kas ir būtiskas demokrātijai.

Plānošanai ir milzīga nozīme. Ceļotāji uzsāk ceļu, skaidri zinot savu mērķi. Viņi rūpīgi izvēlas maršrutu un uzturēšanās ilgumu katrā vietā. Ja plānošana ir svarīga ceļošanai, viegli saprast, cik liela nozīme ir tam, lai sociālo zinību mācību programmai ir nozīmīgi mācīšanās mērķi un skaidri noteikts, cik ilgs laiks jāvelta katrai tēmai un stundai – lai varētu īpašu uzmanību veltīt tām, kuras visvairāk sekmē mērķa sasniegšanu.

Es nekad neesmu sastapusi skolotāju kurš/a teiktu, ka viņam/ai ir daudz laika – vairāk nekā pietiekami – lai iemācītu visu, ko viņš vai viņa uzskata par nepieciešamu, un kas skolēniem būtu jāiemācās. Domājot par sociālajām zinībām – šī problēma ir vēl daudz asāka.

Sociālās zinības ir cieši saistītas ar tagadni, ar pašreizējo situāciju – tās var salīdzināt ar masu mediju galvenajām ziņu tēmām – tēmām, kas reiz var kļūt pietiekami nozīmīgas, lai tiktu ietvertas sociālo zinību mācību programmā. Lai kaut vai aptuveni izprastu mūsdienu galvenās ziņu tēmas, ir jābūt pamatzināšanām vēsturē, ģeogrāfijā, jāizprot tas, kā darbojas indivīdi, grupas, institūcijas, kultūras, nācijas; jāspēj rast sakarības ar to, kas zināms no politikas zinātnes un ekonomikas, jāspēj interpretēt pagātni un iztēloties nākotni.

Dažus gadus atpakaļ (darbdienā, 1987. gada 13. novembrī) laikraksts New York Times publicēja savu smagāko numuru: tajā bija 1612 lappuses un tas svēra 12 mārciņas. Šis atsevišķais laikraksta numurs ietvēra vairāk informācijas, nekā 17. gadsimtā dzīvojošs cilvēks būtu apguvis visas savas dzīves laikā (Wurman, 1989). Problēma ir tā, ka mēs nevaram iemācīt VISU un skolēni nevar iemācīties VISU.

Taču šodien mums ir iespēja gūt palīdzību, lai izvēlētos nozīmīgākās zināšanas, procesus, vērtības un attieksmes, kas ir saistītas ar demokrātiju. Šodien mēs varam izmantot simtiem pedagogu profesionālos ieteikumus, kas apkopoti standartos, kuri mums pašiem palīdz padomāt par saturu, procesiem, attieksmēm (Center for Civic Education, 1994; Latvijas Nacionālais standarts, 1998; National Council for the Social Studies, 1994; Quigley and Bahmueller, 1991).

Mūsu skolēniem nepieciešamas pilsoniskās zināšanas, kas ietver sekojošu jomu apguvi:


  • Zināšanas par pagātni – lai uzzinātu, kā demokrātija ir attīstījusies laika gaitā, un ko nozīmē “pilsonis” demokrātiskā iekārtā;

  • Zināšanas par dažādām pārvaldes formām – lai spētu saskatīt demokrātijas unikalitāti un priekšrocības;

  • Demokrātijas mērķus un garantijas;

  • Demokrātijas raksturīgākas iezīmes.


Mūsu skolēniem jāapgūst un praksē jāizmēģina vispārējas prasmes un ar konkrētiem mācību priekšmetiem saistīti procesi. Piemēram:

Vispārējās prasmes, kas nepieciešamas pilsoniskajai līdzdalībai, ietver sekojošo:


  • Lasītprasme, rakstītprasme, kritiskā domāšana, mediju izpratība;

  • Spēja apšaubīt, izzināt, pētīt un prezentēt.


Mūsu skolēniem nepieciešama izpratne par procesiem, kas saistīti ar galvenajām sociālo zinību disciplīnām:


  • vēsturnieka izziņas procesu;

  • ekonomista pārskatu stratēģijām;

  • politikas analīzes procesiem, kurus veic politikas zinātnieks.


Skolēniem, apgūstot sociālās zinības no pirmās līdz divpadsmitajai klasei, vairākkārt jāpielieto praksē minētās pētniecības, pārskatu veidošanas un politikas analīzes prasmes.

Mūsu skolēniem jāveido vērtības un attieksmes, kas saistītas ar demokrātiju.


  • Viņiem jāuzzina, ko demokrātiskas valsts pilsoņiem nozīmē tādas vērtības kā indivīda pašcieņa, līdztiesība, tiesiskums, brīvība, tiesības un atbildība.

  • Viņiem nepieciešamas iespējas izprast, ka demokrātija nefokusējas tikai uz “mani”, uz “indivīdu”. Tā sargā indivīdus, taču tā darbojas arī tam, lai cilvēki ar atšķirīgām interesēm un uzskatiem varētu strādāt kopā vispārīgā labuma vārdā.


Lai saglabātu un uzlabotu demokrātiju, mūsu skolēniem jāizveido sevī tolerance, gādīgums un spēcīga taisnīguma izjūta (Soder, 2001).

Trešais būtiskākais pilsoņu audzināšanas elements globālajā laikmetā ir spēcīga, aktīva pilsoniskā līdzdalība, kura sekmē skolēna mācīšanos par demokrātiju, nepastarpināti piedaloties tās procesā (American Youth Policy Forum, 2002; Education Commission of the States, 2000; Mann and Patrick, 2000).

Skolotājam ir vislielākā nozīme pilsoņu audzināšanā. Viņiem jāpārzina savs priekšmets un tas, kā to mācīt skolēniem (Darling-Hammond, 1998). Viņiem gan jāaizrauj skolēni ar mācību saturu, gan jāiesaista tie aktīvā pilsoniskā līdzdalībā. Pētījumi liecina, ka skolēni vislabāk apgūst demokrātiju, ja skolotājs rada demokrātisku mācību vidi un sagaida, ka skolēni praktiski piedalīsies demokrātijas īstenošanā.

Mūsu skolēniem ir nepastarpināti jāapgūst pilsoniskā līdzdalība. Patiesībā viens no svarīgākajiem jautājumiem, ko var uzdot skolotājs, ir sekojošs: “Ko mani skolēni DARĪS, lai apgūtu demokrātiju un iemācītos rūpēties par tās nepārtrauktību?” Skolēniem jāpielieto zināšanas un prasmes, risinot “īstus” pilsoniskos jautājumus klases, skolas, kopienas kontekstā un arī plašāk. Sniegšu jums dažus piemērus no savas pieredzes.

Jaunākie pamatskolas skolēni vienā no mūsu skolām mācījās par “likuma varas” nozīmi, kopīgi strādājot pie klases konstitūcijas izveides.

Nedaudz vecāki bērni pētīja kāda pašu izvēlēta mūsdienu (vai agrāko laiku) pilsoņa personību un darbību, lai apzinātu un pārdomātu par to, kādas pilsoņa iezīmes ļauj īstenot pozitīvas pārmaiņas vispārības labā. Vēlāk skolēni nolēma, ka viņi grib kļūt par pilsoņiem, kas veicina pozitīvas izmaiņas citu labā. Viņi izveidoja klases projektu, lai iegūtu līdzekļus, kas apmaksātu suņa-pavadoņa apmācību neredzīgam cilvēkam.

Kāda vidējo klašu skolēnu grupa man pazīstamā skolā pamanīja, ka skolas kafetērijā izmanto vienreizējās lietošanas plastmasas pusdienu traukus, kuri ir postoši videi. Skolēni vispusīgi izpētīja jautājumu un izvirzīja skolas vadībai priekšlikumus par citu, videi draudzīgu trauku izmantošanu. Viņu pētījums un darbība guva rezultātus: šajā skolu apriņķī visas 28 skolas sāka lietot videi draudzīgus pusdienu traukus.

Daži skolēni no Latvijas un ASV ir piedalījušies projektā “Pilsonis” – tā mērķis ir iedrošināt skolēnus IZMANTOT zināšanas, prasmes un attieksmes, kas saistītas ar pilsonisko izglītību, veicot pētījumus un izstrādājot priekšlikumus pilsoniskiem uzlabojumiem. Skolēni, kas piedalās projektā “Pilsonis”, aktīvi pielieto praksē pilsonisko līdzdalību, lai sekmētu pozitīvas izmaiņas, un visdrīzāk šie jaunieši turpinās to darīt arī nākotnē (Mann and Patrick, 2000).

Tagad aicinu mūs kopīgi padomāt par izteikumiem par demokrātiju un pilsonisko līdzdalību, kuri iegūti UNICEF intervijās ar Latvijas jauniešiem. Viņu komentāri, kurus esmu paņēmusi no UNICEF atskaites “Jaunieši mainīgās sabiedrībās 2000” sniedz mums ieskatu tajā, ko jaunieši domā par piedalīšanos demokrātijā (2000, UNICEF). Jaunie latvieši saka sekojošo:

“(Politisko lēmumu ietekmēšana) man ir ļoti svarīga. Pat ja šie likumi neietekmē visu valsti, es gribētu, lai man ir iespēja paust savu viedokli.” To ir teikusi Maija, kurai ir 21 gads.

“Es gribētu, lai pārējie (skolā) respektē manu viedokli un interesējas par to”. Tā Alberts, 15 gadi.

“Es gribu būt vajadzīga sabiedrībai un cilvēkiem Latvijā. Es negribu dzīvot nevienā citā valstī, un es gribu veltīt savu dzīvi savai valstij. Man jāiegūst piemērota izglītība un pieredze, lai es varētu to īstenot.” Māra, 21 gads.

Pētījumi par izglītību, kas nepieciešama demokrātijai, parāda, ka aktīvām metodoloģijām ir būtiskas priekšrocības. Aktīvas metodoloģijas iesaista skolēnus, apgūstot saturu, zināšanas, vērtības un attieksmes, kas svarīgas demokrātijai, vienlaikus īstenojot apzinātu un jēgpilnu pilsonisko darbību. Tad, kad skolēni mācās aktīvas līdzdalības procesā un pielieto apgūto, īstenojot jēgpilnu pilsonisko darbību, viņu attieksme pret demokrātijas svarīgumu ir pozitīva. Visnozīmīgākais ir tas, ka skolēni pārliecinās par to, ka viņi spēj sekmēt vispārējo labumu un viņos nostiprinās vēlme saglabāt un veicināt demokrātiju.

Un pēdējais pilsoņu audzināšanas elements, par kuru es vēlētos runāt, ir tas, ka ir būtiski palīdzēt mūsu skolēniem saskatīt to, cik svarīga demokrātijas nākotnei ir viņu mācīšanās.


  • Kādēļ lai mēs rosinātu mūsu skolēnus mācīties par to, kā veido likumus, nerosinot domāt par to, kādi likumi ir nepieciešami?

  • Kādēļ lai mēs rosinātu mūsu skolēnus pētīt dažādu nāciju atrašanās vietas kartē, nevēršot viņu uzmanību uz to, cik maza ir pasaule un cik cieši saistīti cilvēki tajā?

  • Kādēļ lai mēs rosinātu mūsu skolēnus apgūt Grieķijas vēsturi, aizmirstot mācīt tiem novērtēt Grieķijas mantojumu – demokrātiju?

  • Kādēļ lai mēs aicinātu skolēnus pētīt mūsu pašu un citu nāciju kultūru, nerunājot ar viņiem par to, ka visām tautām ir kopējs uzdevums – veidot nākotni?


Mēs zinām, ka mūsu skolēni nevar iemācīties visu, nevar iegaumēt visu, un nespēj pat iedomāties, kādā ātrumā notiek izmaiņas šajā dinamiskajā pasaulē. Patiesībā arī pieaugušos bieži pārsteidz tas, cik ātri notiek izmaiņas. Ilustrēšu to ar piemēru.

Atceros, kā es apmeklēju Vāciju 1989. gada oktobrī, lai kopīgi ar kolēģi vadītu konferenci par pilsoņu audzināšanu. Desmitiem tūkstošu Austrumvācijas iedzīvotāju tikko bija sākuši pārcelties uz Rietumvāciju – ceļojot caur kaimiņu valstīm, lai apietu nīstamo Berlīnes mūri. Tolaik es domāju par to, cik pārsteidzoši ir būt vēstures veidošanās lieciniecei. Vācu zinātnieki, kas piedalījās konferencē, apgalvoja, ka desmitgades laikā Berlīnes siena tiks nojaukta.

Tikai vienu mēneši vēlāk, 1989. gada novembrī, es pierakstīju pēdējo teikumu pirms savas uzrunas kā jaunievēlētā Nacionālās Sociālo zinību padomes Prezidente Padomes gadskārtējā konferencē. Šis teikums aprakstīja satraucošos jaunumus, kurus raidīja televīzija, kā tieši tajā laikā Berlīnes mūris tiek izjaukts, ķieģeli pa ķieģelim.

Tas, kam godājamie Vācijas zinātnieki bija atvēlējuši desmitgadi, notika mēneša laikā. Padomes novembra konferencē mēs vēl nezinājām par to, ka jau ļoti drīz tautas visā Austrumeiropā (arī Latvijā) sagriezīs pasauli otrādi, lai atgūtu demokrātijas tiesības un brīvības.

Mēs lolojam to, ko nodrošinājis iepriekšējo paaudžu un mūsu pašu darbs – demokrātiskas nācijas pilsoņa dzīvi. Mums ir jāatceras, ka mūsu bērni lolos tikai to, ko mēs vērtējam demokrātijā tik augstu, lai to mācītu bērniem. Kā pedagogiem mums ir jāatceras, ka katram no mums un katram skolēnam katrā paaudzē jātiecas būt zinošam, aktīvam un pozitīvam pilsonim. Pilsoņu audzināšana ir ceļš uz to.

Ernests Boiers, izglītības celmlauzis, reiz izteica sekojošu domu par izglītību ASV, kas ir attiecināma uz izglītību jebkurā demokrātiskā valstī:

Ja mums ir dārga mūsu valsts un mūsu mantojums, mums jāiegulda pūles mūsu bērnos. Mēs esam viņiem parādā cerību. Katrā bērnā, kas piedzimst, atdzimst cilvēku dzimtas potenciāls. Nedrīkst būt neviena bērna – nerunājot jau par veselu bērnu paaudzi – kas izietu caur mūsu skolu ar snaudošu prātu un jūtām, nesagatavots savai nākotnei. Mūsu svarīgākais pienākums joprojām ir izglītot jaunu pilsoņu paaudzi, lai viņi sasniegtu savu spēju piepildījumu. Katru rītu atveras mūsu skolu durvis. Ieejiet skolā un palūkojieties uz nākotni.

Es gribētu piebilst, ka nākamajā reizē, kad mēs ieiesim klasē un uzrunāsim savus skolēnus, mums būtu jāpadomā par to, cik nopietns darbs mums kopīgi jāveic. Tas ir demokrātiskas nācijas būtiskākais darbs – rūpēties par to, lai katrs bērns ir pēc iespējas labāk sagatavots, iedvesmas un entuziasma pilns sekmēt pozitīvas izmaiņas, lai saglabātu un uzlabotu demokrātiju. Mēs veltām savu enerģiju tam, lai palīdzētu mūsu skolēniem iemācīties, kā saglabāt un pilnveidot demokrātiju šodien un nākotnē. Mums jāpalīdz katram bērnam iemācīties augsti vērtēt un rūpēties par demokrātiju, lai viņi zinātu, kā prasmīgi un ar pašcieņu pildīt pilsoņa “amatu” globālajā laikmetā.


Izmantotā literatūra
_______________________

American Youth Policy Forum (2002) Finding Common Ground: Service-Learning and Education Reform – A Survey of 28 Leading School Reform Models. Washington, D.C.: American Youth Policy Forum

Center for Civic Education, U.S. Department of Education, and The Pew Charitable Trusts (1994) National Standards for Civics and Government. Calabasas, CA: Center for Civic Education

Education Commission of the States (2000) Every Student a Citizen: Creating the Democratic Self. Denver, CO: Education Commission of the States

Darling-Hammond, L. (1998) “Teacher Learning that Supports Students Learning, “ Educational Leadership, 55:5 (February)

Ministry of Education and Science Center for Curriculum Development and Examination (1998) National Standards of Compulsory Education, Riga: Latvia

Mann, S. and J.J. Patrick, eds. (2000) Education for Civic Engagement in Democracy: Service Learning and Other Promising Practices. Bloomington, IN: ERIC Clearinghouse for Social Studies/Social Science Education

National Council for the Social Studies (1994) Expectations of Exellence: Curriculum Standards for Social Studies. Washington, D.C.: National Council for the Social Studies

Soder, R., J.I. Goodlad, T.J. McMannon, eds. (2001) Developing Democratic Character in the Young. San Francisco, CA: Jossey-Bass, Inc.

UNICEF (2000) “Young People in Changing Societies, 2000” United Nation’s Children’s Fund, Regional Monitoring Report No.7

Quigley, C.N., and C.F. Bahmueller, eds. (1991) CIVITAS: A Framework for Civic Education. Calabasas, CA: Center for Civic Education.

Wurman, R.S., Information Anxiety, New York: Doubleday, 1989, p.27

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti
Skumjs

Klusuma skaņas 4 Autors:Anda Rožukalne