Pilsoniskā sabiedrība - cik tālu līdz skaistajam sapnim?

Recenzija Pilsoniskās sabiedrības stiprināšanas politikas pamatnostādņu 2005.–2014.gadam un Valsts programmas "Pilsoniskās sabiedrības stiprināšana 2005.–2009.gads" projektiem

Iesaki citiem:

Pēdējo mēnešu laikā masu medijos ir vērojama pastiprināta sabiedrības pārstāvju interese par lēmumiem, kas tiek pieņemti dažādos valsts pārvaldes līmeņos. Šeit noteikti jāmin „Delna” ar savām bezkompromisa aktivitātēm, pieprasot konkrētas atbildes un konkrētu rīcību no atbildīgajām amatpersonām. Tāpat svarīga ir iedzīvotāju interese gan par jauniem būvniecības objektiem, kas atrodas viņu dzīvojamo māju tuvumā vai kāpu zonā un šo projektu saskaņošanas kārtību, gan profesionālo biedrību cīņa par savu profesijas brāļu un māsu augstāku un atbilstošāku novērtējumu.

Šie un vēl citi piemēri, tajā skaitā arī diskusijas par izglītības reformas jautājumu, pierāda, ka nevalstiskās organizācijas (NVO) un iedzīvotāji jau ir ceļā uz pilsonisku sabiedrību – viņi spēj izpaust savu viedokli, neapmierinātību un pats svarīgākais - spēj izvirzīt konkrētas prasības, uz kurām valsts pārvaldes struktūrām ir jāreaģē un jāsniedz argumentēta atbilde. Tam, cik prasmīgi ir mūsu ierēdņi un augstākās amatpersonas atbildes sniegšanā, varam sekot līdzi masu medijos.

Pamatnostādnes un valsts programma „Pilsoniskās sabiedrības stiprināšanā” ir pirmie dokumenti, kas apkopo mērķus, atbildīgās institūcijas katrā jomā un dažādos valsts pārvaldes līmeņos, un atskaišu sniegšanas kārtību. Šie dokumenti liecina ne tikai par politisko līderu labas gribas izpausmēm, bet arī parāda konkrētus ejamos ceļus un lomu sadali. Ļoti augsti vērtējams ir ministriju un valsts pārvaldes iestāžu atbildību sadalījums. Ir skaidrs arī nepieciešamais papildus finansējums katrā no atbildīgajām ministrijām, kas mūsu plānajam budžeta deķītim tomēr ir manāms cirtiens, un var būt problemātisks budžeta deficīta apstākļos.

Pozitīvi ir tas, ka programmas plāns ir visaptverošs un īstenošanas gaitā iekļauj ne tikai tās organizācijas, kas patlaban ir aktīvas savu nosprausto mērķu īstenošanā, bet arī paredz „atsvešināto iedzīvotāju” iekļaušanu sabiedriskajā dzīvē, kas radītu viņos piederības sajūtu savai „kopienai”. Latvijā ļoti daudz pozitīvas izmaiņas pēdējo gadu laikā ir notikušas pateicoties pozitīvajiem piemēriem aktīvās pašvaldībās, sākot no vietējo parku sakopšanas līdz gājēju pāreju ierīkošanai pie skolām.

Skolotāju un skolēnu iesaiste programmas mērķu īstenošanā, šķiet, ir viens no nenoliedzamiem stratēģiskajiem ilgtermiņa ieguldījumiem. Skolās jau iedibinātas projektu nedēļas, kuras var vēl vairāk izmantot, lai audzinātu skolēnos izpratni par viņiem kā pilsoniskās sabiedrības pilntiesīgiem dalībniekiem. Programmā minētās jaunās idejas par skolēnu praksēm nevalstiskajās organizācijās vasaras brīvlaikā vai skolu līdzdalība konkrētos labdarības projektos ir būtiski pasākumi labdarības izpratnes veicināšanai skolēnu vidū.

Apjomīgs ir pasākumu plāns ierēdņu izglītošanā gan rakstot un papildinot rokasgrāmatu (kas dažādu profesiju auditorijās tiek uzskatīts par vienu no efektīvākajiem veidiem aktuālās informācijas apkopošanai un tūlītējai izmantošanai), gan piedāvājot NVO stažēšanos valsts pārvaldes sistēmā, ko jāvērtē kā diezgan revolucionāru ideju. Tikpat labi varētu ieplānot arī ierēdņu stažēšanos kādā no savas ministrijas nozares organizācijām. Varbūt tas veidos savstarpējo izpratni?

Tomēr tāpat kā par daudzām labām idejām, kas tā arī palikušas koncepciju izstrādes un programmu līmenī, man rodas jautājums - vai šīs pamatnostādnes un programma, kas laika posmā līdz 2014. gadam plāno sasniegt skaisto un cēlo mērķi - „iedzīvotāji, saskatot aktuālu un risināmu jautājumu, pašorganizējas” paliks nemainīgas un visi izvirzītie uzdevumi tiešām tiks veikti? Vai valsts budžetā atradīsies nepieciešamais papildus finansējums? Vai visas ministrijas pieprasīs katrā nozarē plānoto papildus finansējumu un izlietos to paredzētajiem uzdevumiem? Vai galvenā atbildīgā valsts struktūra - Īpašo uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts (ĪUMSILS) dzīvos līdz 2014. gadam, ja vēl nesen tika runāts par šī aparāta likvidēšanu (un ne jau tāpēc, ka ĪUMSILS neīsteno izvirzītos uzdevumus)? Cik stabila un nemainīga ir valdības politiskā griba izveidot skaisto sapņu tēlu – pilsonisku sabiedrību? Vai valdība ir gatava pieņemt lēmumus, kas atvieglo ziedojumu procedūras, kuras ir viens no iemesliem, kāpēc tieši iedzīvotāju un uzņēmēju vēlme ziedot ir tik zema?

Šos jautājumus es neuzdodu, lai apšaubītu idejas nozīmību vai nepieciešamību. Tomēr ĪUMSILS mērķtiecība vēl nav garants tam, ka visās ministrijās vienlīdz efektīvi un ar pilnu atdevi ierēdņu korpuss sāks iesaistīt jau aktīvās organizācijas un NVO, savukārt, pratīs precīzi un profesionāli izmantot dotās iespējas līdzdarboties valsts pārvaldes lēmumu pieņemšanā. Nezinu, vai šīs programmas pārraudzīšanai ir pietiekami, ka ĪUMSILS ir atbildīgs par starpministriju darba organizēšanu. Iespējams, ka ir nepieciešama ministru prezidenta līdzdalība, kā politiskās gribas un programmas stabilitātes izpausme. Programma piedāvā maksimālo darbības plānu ar konkrētām aktivitātēm katrā mērķauditorijā (ierēdņi, NVO pārstāvji, iedzīvotāji, pašvaldības), pamatnostādnēs tiek norādīti sagaidāmie rezultāti, sasniegšanas rādītāji un mērīšanas metodes, tomēr šajos dokumentos netiek analizēti programmas vājie punkti vai iespējamie draudi (kaut vai lai tos apzinātu), kas programmu izveidošanas un ieviešanas laikā ir ļoti būtisks projektu vadības paņēmiens.

Daži no programmas uzdevumiem ir salīdzinoši vienkārši sasniedzami, pieņemot, ka ministrijas pieprasa nepieciešamo papildus finansējumu un darbs ministrijās tiek labi un produktīvi organizēts, tomēr šī programma netieši norāda arī uz citiem aktuāliem jautājumiem. Kā nodrošināt, ka NVO pārstāvji un vadītāji kļūst profesionālāki? Vai izvirzītie uzdevumi šinī jomā ir pietiekami? Vai līdz šim vadītie semināri ir devuši pietiekami daudz informācijas un zināšanu, kas NVO aktīvistiem ļauj bez problēmām sagatavot projekta pieteikumu, piemēram, Sabiedrības integrācijas fondam vai uzdrīkstēties pieteikties uz kādu no ES fondu finansējumiem? Kā nodrošināt, ka NVO nav „jāpielāgojas” finansētāju izvirzītajām prasībām, bet finansējumu mērķis tiek noteikts, ņemot vērā arī organizāciju (kā tiešo pakalpojumu sniedzēju) problēmu definējumu?

NVO akadēmiskās un profesionālās izglītības celšanas jautājums ir ļoti būtisks. Šeit viens salīdzinājums ar divām lielvalstīm, kurām ir senas tradīcijas akadēmisko programmu veidošanā un attīstīšanā NVO. Lielbritānijas augstskolas jau gadu desmitus piedāvā NVO pārvaldes programmas bakalaura un maģistra grāda līmenī, kuras sniedz akadēmiskās zināšanas un praktiskās iemaņas NVO darba organizēšanā. ASV darbs nevalstiskajās organizācijas tiek uzskatīts par tikpat būtisku kā darbs valsts pārvaldē vai biznesa un banku struktūrās un attiecīgi tiek arī atalgots. ASV darba tirgus trešajā (NVO) sektorā ir tikpat saspringts kā biznesa sektorā. Līdz ar to nevienam nav izbrīns par to, ka YMCA (The Young Men's Christian Association, starptautiska nevalstiska organizācija ar 150 gadu vēsturi) Ņujorkas biroja vadītājai ir tikpat lieli gada ienākumi kā labi atalgotam prestižas augstskolas profesoram. Iespējams, ka NVO pārstāvju akadēmisko programmu veidošana ir atsevišķs jautājums, kas ir pārspriežams un diskutējams ar Izglītības un zinātnes ministriju, bet celt nevalstisko organizāciju pārstāvju un vadītāju profesionalitāti tikai ar tālākizglītības pasākumiem (lai arī cik labiem) nedos nepieciešamos ilgtermiņa rezultātus. Ar šo es negribu noliegt tālākizglītības nozīmīgumu, tomēr labai un profesionālai NVO pārvaldei ir nepieciešami akadēmiski izglītoti vadītāji, kas palīdzētu Latvijas nevalstiskajam sektoram no amatieru līmeņa pāriet profesionālajā.

Sabiedrības spiediens ar masu mediju atbalstu noteiktās situācijās liks valsts varas pārstāvjiem arī turpmāk apstāties un reaģēt uz konkrētiem jautājumiem, tomēr šīs programmas galvenais mērķis ir panākt, lai dialogs veidotos a priori, pirms lēmumi ir pieņemti un „māja jau ir uzcelta”. Tas noteikti ir ekonomiski pamatotāks un laiku taupošāks modelis nekā tiesāties, maksāt soda naudas un papildus pieprasīt vēl morālo gandarījumu vai konstatēt, ka lēmumu pieņemšanas gaitā nav veiktas sabiedriskās apspriedes jautājumos, kas skar noteiktas kopienas intereses.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!