Atslēgvārdi:

Pildspalvu bizness 15

Var gadīties, ka Latvijas žurnālistikas kopējais vājums kļūs par kapraci tam, par ko pēc gadiem mēs varēsim teikt — tā toreiz bija kvalitatīvā žurnālistika.

Iesaki citiem:

Kad ar Aivaru Lembergu saistītie Ventspils uzņēmumi iegādājās Neatkarīgo Rīta Avīzi un tapa Mediju nams, žurnāliste Inese Voika sacīja, ka ventspilnieki ir pārrēķinājušies — domājot, ka iegādājušies slaucamu govi, bet gala rezultātā izrādīšoties, ka tā tikai kaza, jo žurnālisti nepieļaušot iejaukšanos redakcionālajā neatkarībā. Un tomēr pēc dažiem gadiem kādreizējai prognozētājai nācās atzīt, ka viņa ir kļūdījusies, jo žurnālisti neprotestēja. Žurnālisti ļāva avīzei pārvērsties par slaucamo govi un rātni rakstīja to, ko vēlējās īpašnieks, faktiski kļūstot par īpašnieka politiskā pasūtījuma izpildīšanas kantori.


Ņemot vērā Latvijas žurnālistikas profesionālo standartu, pašorganizēšanās un pašregulācijas vājumu, izbrīnu vairs neraisa tas, kā ar akciju sabiedrības Diena laikrakstu redakcijām un lasītājiem ir izrīkojies koncerna jaunais īpašnieks Aleksandrs Tralmaks, neatklājot, kas ir pirkuma finansētāji. Latvijas žurnālistika jau vairākus gadus ar savu iztapīgi saliekto muguru ir likusi akmeni pie akmens, lai izdevējiem nobruģētu ērtu manipulāciju ceļu. Lai izdevējiem būtu brīvas rokas nerēķināties ne tikai ar mediju radošajām komandām, bet arī ar auditoriju, no kuras taču ir atkarīga avīzes, televīzijas, radio un interneta portālu dzīvotspēja. Dienas jauno pircēju nekaunīgā palikšana ēnas zonā ir tikai likumsakarīgs iznākums žurnālistu gļēvumam uzstāt uz savām un, galvenais, lasītāju, skatītāju un klausītāju tiesībām. Šis ir likumsakarīgs iznākums Latvijas žurnālistikas nespējai pašorganizēties, lai, cienot auditoriju, kopīgi uzturētu kvalitatīvu un profesionālu žurnālistiku.

Tomēr vienlaikus šī bija pirmā reize Latvijas žurnālistikas jaunlaiku vēsturē, kad kāda mediju koncerna dažādās redakcijas publiski pateica — mēs gribam zināt medija patiesos īpašniekus un gribam, lai tie tiek paziņoti publiski! Tralmaks gan vēl nav atklājis, kas īsti viņam deva naudu mediju grupas nopirkšanai. Lai to izdarītu, viņam ir atlicis mazliet mazāk par mēnesi, jo Dienas žurnālisti ir piekrituši pircēju vārdu atklāšanu gaidīt līdz oktobrim. Un tad rudens rādīs, cik gatavs atklātībai būs Tralmaks un viņa kompanjoni, un uz cik lieliem kompromisiem būs gatavi iet Dienas radošie cilvēki. Un tāpat jau tuvākajā nākotnē būs skaidrs, vai Tralmaks cienīs redakcionālo neatkarību un kā viņš sabalansēs biznesa intereses un dārgo kvalitatīvo žurnālistiku, ja jau tagad ir redakcijai paziņojis, ka Dienai vajadzīga lēta, bet laba kompetence.



Neapbižo mani!

Izdevēja neiejaukšanās medija redakcionālajā neatkarībā ir žurnālistikas profesionālo standartu pamatprincips. Un tomēr Latvijā tas nedarbojas, jo žurnālisti ir neaizsargāti un niecīgais tirgus ierobežo profesionālu žurnālistu darba iespējas. Soli pa solītim Latvijas medijus ir novājinājis īpašnieku un izdevēju diktāts, kā arī politiskais spiediens un politpasūtījums. Lai atceramies kaut TV3 raidījuma Nekā personīga pērn publiskoto 2006.gada jūlijā notikušo leģendāro Lemberga zvanu LNT direktoram Andrejam Ēķim: “Hallo! Sveiks, Andrej! Mani te vajā prokuratūra. Būtu labi, ja es varētu tiešajā ēterā uzstāties. (..) Nu, bet tu varbūt paseko līdzi, ja, lai tur netīšām neapbižo mani tagad, zini.”[1]

Un Ēķis bija ļoti atsaucīgs: „Un zini, un tad tu tur klāj vaļā, man mazliet ir tā stratēģija, vienkārši jāsāk tev dot vairāk vārds, un tu tur pats apskaties pirms tam tos jautājumus, kurus negribi, paprasi uzreiz, ko prasīs, ko neprasīs.” Un vēl neskopojās ar iedrošinājumu: „Tu droši vari, tur tā Inese būs, ja.”

„Tā Inese” ir LNT ziņu dienesta vadītāja, kurai, visticamāk, Ēķis deva norādes — šodien pie mums atnāks Lembergs, viņš grib pateikt to un to, tad nu zini — uzņem laipni un noorganizē, lai viņš var izteikties pēc sirds patikas, jo viņa, iespējams, nelegālos darījumus pārbauda tiesībsargājošās institūcijas. Ziņu dienesta vadītāja, kam būtu bijis jābūt kā buferim pret īpašnieku un vadības spiedienu, neiebilda. Un droši vien visu ļoti perfekti noorganizēja. Un skatītāji redzēja patiesībā pēc būtības nopirktu interviju ar cilvēku, kurš televīzijas ēterā ērti izrunājās to, ko vēlējās. Nopirkta intervija — tas nebūt nenozīmē, ka Lembergs uz studiju atnāk ar naudas maisiņu. Nē, mediju ietekmēšanas formas ir daudz sarežģītākas, slēptākas, jo politiķus, amatpersonas un izdevējus var saistīt uz kopīgiem un savstarpēji izdevīgiem darījumiem balstītas norunas — es tev to vai ko citu, ja tu man ļausi izmantot savu mediju par pašizpausmes platformu. Un tā Lembergam, visticamāk, neviens neuzdeva kritiskus jautājumus, kā tam normālos objektīvas un kvalitatīvas žurnālistikas apstākļos būtu bijis jābūt. Un skatītāji saņēma neobjektīvu informāciju.

Kas notika ar žurnālistu? Viņš/-a vai nu jau ir pieņēmis savu rupora un pildspalvas funkciju un to akceptē kā pašsaprotamu, vai arī mazliet pakurnēja, bet — neko darīt, maizīte kaut kā jāpelna, — nopūtās un dzīvoja tālāk. Kāpēc žurnālisti paši pieļauj, ka viņus šādi nelietīgi izmanto? Kāpēc pieļauj savas profesijas degradēšanu un prestiža graušanu? Viens no galvenajiem iemesliem — žurnālisti baidās zaudēt darbu, jo Latvijas mazais mediju tirgus ierobežo darba iespējas. It kā jau šķiet, ka mediju pietiek — vairākas avīzes, gūzma žurnālu un vēl arī radio, TV un internets. Taču, ja žurnālists grib nopietni un kvalitatīvi rakstīt vai stāstīt par sociālpolitiskiem, ekonomiskiem jautājumiem, tad viņam ir ierobežotas iespējas. Nišas žurnālos, piemēram, uz sieviešu auditoriju vērstajos, plaši par politiku un ekonomiku neizvērsīsies.



Bailes zaudēt darbu


Žurnālistu bailes par savu vietu jau ilgus gadus ir sekmīgi stiprinājušas mediju īpašnieku un vadības necieņu pret pieredzējušiem un profesionāliem žurnālistiem. Lielākoties tādi Latvijas medijiem nebija izdevīgi — jo vairāk zini, jo lielāka pieredze un vēsturiskā atmiņa, jo kvalitatīvāk spēj analizēt notiekošo, jo vairāk uzticamu avotu esi ieguvis un jo neatkarīgāks viedoklis tev ir un objektīvāku skatu spēj dot auditorijai. Bet mediju vadītājiem lielākoties nav bijis vajadzīgs žurnālista neatkarīgais skatījums. Ir bijušas vajadzīgas un ir joprojām vajadzīgas pildspalvas — cilvēki, kas savas nezināšanas dēļ izpilda konkrētāku — atklātāk vai slēptāk izteiktu — pasūtījumu. Tāpēc pieredzējušākie žurnālisti pretēji loģikai netika novērtēti, bet tieši pretēji — turēti spriedzē ar tekstu „jūsu vietā atradīsim citus”. Un daudzas redakcijas gan atrada, gan joprojām atrod jaunos daudzsološos, ko viņu jaunības (un tādēļ — neuzdrīkstēšanās runāt pretim) un pieredzes trūkuma dēļ var izmantot kāda labā.

Taču mediju īpašnieki, šķiet, nerēķinājās ar kādu šī procesa blakusapstākli. Auditorijai, kam ir vajadzīga kvalitatīva žurnālistika, viena no prasībām ir uzticība konkrētajam medijam. Bet uzticība rodas ne tikai no tā, ka galvenā redaktora amatā ir sabiedrībā pazīstams cilvēks. Uzticību rada arī žurnālistu vārdi. Un, ja pastāvīgs medija lasītājs/skatītājs/klausītājs mana, ka pazīstamo žurnālistu vietā vai ik dienu parādās arvien jauni un jauni vārdi, viņš, pirmkārt, jūtas apjucis un it kā nomaldījies it kā sen zināmajā mežā, kuru līdz nepazīšanai pārvērtuši izcirtumi un jaunaudzes. Un otrkārt, ir nepieciešams laiks, kamēr lasītājs pierod pie jaunajiem vārdiem un sāk uzticēties jaunajiem žurnālistiem. Bet, ļoti iespējams, daļa konkrēto mediju ir lasījuši, klausījušies vai skatījušies tikai konkrēto vārdu dēļ, un, tos zaudējot, vairs neizrāda interesi arī par mediju.

Vēl viens svarīgs apstāklis — jau zināmiem un „pārbaudītiem” žurnālistiem uzticas ne tikai auditorija, bet arī avoti, kas ir viens no ļoti svarīgiem žurnālista darba stūrakmeņiem. Avotu uzticību iegūst ilgā laikā, nevis pirmajās darba dienās. Un tā daļa pieredzējušo žurnālistu no redakcijām aizgāja arī ar visu savu iekrāto avotu bagāžu.



Bez pašregulācijas

Taču tas, kas visvairāk ir vājinājis žurnālistiku Latvijā, ir pašu profesionāļu nespēja apvienoties un pašregulēties. Latvijā katastrofāli jau gadiem ir trūcis stipras žurnālistu organizācijas, kas pildītu gan profesionālā vērtētāja, gan žurnālistu arodbiedrības funkcijas. Pirms pāris gadiem bija neveiksmīgs mēģinājums reanimēt Latvijas Žurnālistu savienību (LŽS), taču, no laika distances raugoties, tagad var teikt, ka šim mēģinājumam neveiksme bija ieprogrammēta jau pašā saknē vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, ir grūti, lai neteiktu — neiespējami jaunas vēsmas un domāšanu ienest organizācijā, kur lielākajai daļai biedru, kas sarakstos ir vēl no ļoti veciem laikiem, trūkst elementāras izpratnes par to, kas Latvijas medijiem ir nepieciešams mūsdienu pasaulē. Otrkārt, ir grūti ko mainīt, ja LŽS „vecā elite” cenšas pie varas noturēties dažādiem līdzekļiem, arī spēlējot negodīgiem paņēmieniem, kādi, ļoti ticams, ir pašsaprotami, teiksim, čekas skolu baudījušiem personāžiem, bet noteikti ne sevi un citus cienošiem cilvēkiem ar elementāru izpratni par godīgumu. Un skumji, ka šo negodīgo spēli masveidā ir atbalstījuši atsevišķu redakciju, piemēram, Čas un NRA ierindas žurnālisti, kas nu jau sevi ir ļāvuši izmantot dubultā. Pieļāvuši gan to, ka ar viņiem manipulē darba devējs, gan arī politbiznesā iesaistītie kolēģi, kas sen jau vairs nav žurnālisti, jo strādā kā PR darboņi, apkalpojot konkrētu mediju īpašniekus, un tādēļ viņiem nav izdevīga profesionālā organizācija, kas vērtē žurnālistu darbu, lai veicinātu profesionālo standartu ievērošanu.

Taču trešais un, ļoti iespējams, vislielākais Latvijas žurnālistu klupšanas akmens ir tas, ka profesijas kvalitātes un pašaizstāvības labad apvienoties nespēj arī tie, kas paši savās grupiņās gan ik pa laikam pagaužas par žurnālistikas vājumu, taču šajā gaudu punktā tā arī paliek. Latvijas žurnālisti ir par maz publiski identificējuši savas profesijas problēmaspektus, kaut gan to būtu varējuši darīt ļoti sekmīgi, jo sabiedrības uzticība mediju personībām ir bijusi ļoti augsta. Taču, tā kā profesionālajās diskusijās valda klusums, tad arī sabiedrībai ir pat ļoti pamatoti nostiprinājies priekšstats, ka visi Latvijas žurnālisti ir pērkami, pārdodami un katrā ziņā viņu vēstītajam uzticēties nevar.



Vājums, kas gremdē

Un šo daudzo apstākļu kopsakarības dēļ arvien plānāki un saturiski nabadzīgāki, bet toties vieglāk manipulējami ir kļuvuši plašsaziņas līdzekļi. Tādi, kas nepilda savu pirmo trīs varu kontrolētāja un sargsuņa lomu, bet drīzāk — kas palīdz pie varas nokļūt un vēl arī nostabilizēties koruptīvām partijām jeb, pareizāk sakot, koruptīvām grupām, kas, pateicoties sponsoru naudai, ir iekļuvušas parlamentā un pieņem saviem naudas devējiem izdevīgus lēmumus. Tāpēc ļoti likumsakarīgi ir ne tikai tas, ka Latvijas mediju lielākā daļa patlaban ir vāja un nespējīga attaisnot savu sūtību, bet arī tas, ka mediju vājums ir palīdzējis vājināt arī valsti. Ir bijis par maz mediju, kas prasa atbildību no iepriekšējām valdībām, kas spieda gāzi grīdā un centās nīcināt tiesiskumu Latvijā. Ir bijis par maz mediju, kas skatās uz politiķu un pārējo amatpersonu pirkstiem un vērtē to, kā tiek tērēta valsts nauda. Ir bijis par maz mediju, kas analizē notiekošo un palīdz auditorijai saprast, cik adekvāti vai neadekvāti procesi Latvijā notiek.

Un vājums ir gremdējis pašus plašsaziņas līdzekļus. Galu galā — ja reiz nespēj aizstāvēt pats sevi, tad nespēj aizstāvēt arī savas auditorijas intereses un nespēj strādāt šīs valsts sabiedrības labā. Tad esi vājš savā vājumā un ļaujies, lai vājums tiek izmantots. Paliec par pildspalvu, par mikrofonu kāda cita rokās un nodod sava amata būtību un garu. Aizliedz pats sevi. Un tad bez grūtībām uzrodas kāds, kurš šo pildspalvu, šo mikrofonu izmanto savā labā.

Tas, kā Latvijas žurnālistika pārvarēs ne tikai finanšu krīzi, bet arī mediju tirgus globālās izmaiņas, būs atkarīgs ne tikai no izdevēju spējām izdomāt un izveidot jaunus mediju modeļus. Tas būs atkarīgs arī no pašiem žurnālistiem. No viņu spējas saskatīt savu lomu laikā, kad katrs pats sev it kā var būt žurnālists un kad izdevējiem vairāk par kvalitatīvu žurnālistiku interesē izdzīvošana. Savdabīgs katalizators tam būs Dienas žurnālistu un izdevēja domstarpību risinājums. Diena arī savā vājumā joprojām tomēr ir viens no Latvijas stiprākajiem medijiem, kas nu jau gandrīz divdesmit gadus ir pieturējies pie noteiktiem profesionālās kvalitātes standartiem un zināmas vērtību skalas. Un tomēr Dienas žurnālisti savā prasībā pēc skaidrības par īpašniekiem palika vieni — tādi, kas it kā nesaprotamu iemeslu dēļ satraucas par it kā mazsvarīgu jautājumu. Mēs vēl nezinām, kā beigsies Dienas redakcijas un izdevēja nesaskaņas, taču var gadīties, ka Latvijas žurnālistikas kopējais vājums kļūs par kapraci tam, par ko pēc gadiem mēs varēsim teikt — tā toreiz bija kvalitatīvā žurnālistika.

_________________________

[1] Pilnu Aivara Lemberga un Andreja Ēķa telefonsarunas tekstu, kā arī Ēķa skaidrojumus laikrakstam Diena var izlasīt šeit: http://www.diena.lv/lat/laikraksts/tiesa_runa/vards-brivibai-ta-teikt

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (15) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ē. Pūravs 24.09.2009 08:07
Pabeidzot iepriekšējo domu - kapitālismā jebkurš plašsaziņas līdzeklis "kādam pieder."
Svarīgi ir zināt, kam tas pieder. [Skatīt arī Līgas komentāru.]

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ē. Pūravs - Streips un pārējie komentētāji 23.09.2009 21:39
Tagad es saprotu, kurš vainīgs, ka pēdējos 20 gados Latvijas latviski rakstošo žurnālistu valoda ir tā sakropļota, ka reizēm nav uztverama pat teiktā pamatnozīme.

PIemēram: Dienā tāds virsraksts "latvietim ATKAL Emija balva" - kaut pēc teksta izrādās, ka

nevis vienam un tam pašam latvietim vēlreiz, bet gan - VĒL VIENAM (citam) latvietim pirmo reiz piešķirts Emijs. Tātad -virsrakstam pareizā un saprotamā latviešu valodā būtu jāskan: VĒL VIENAM LATVIETIM PIEŠĶIRTA EMIJA BALVA!"

Žurnālists - kā Tu to tālāk savā komentārā apceri - ir nevis "profesionāls nosaukums", bet gan PROFESIJA JEB nodarbošanās.

"ProfesionĀLS" nosaukums arī ir nepareizi; pareizi būtu jāsaka - profesijas nosaukums jeb vēl precīzāk - apzīmējums.

Un visbeidzot - par masu plašsaziņas līdzekļiem, kuri kādam pieder. Streipam, kurš dzimis, audzis un izglītojies ASV gan būtu vislabāk jāzina, ka kapitālismā jebkurš plašsaziņas līdzeklis "kādam pieder."

PIemēram: "Washington Post" žurnālisti savā laikā atmaskoja Niksona Votergeitas skandālu tikai tāpēc, ka "Washington Post" īpašnieku ģimenei Niksons nebija patīkams.

Mūsu dienās - FOX TV ziņu kanāls, kas pieder Mērdokam, neatrod par vajadzīgu pārtraukt savas komerciālās programmas, lai pārraidītu prezidenta Obamas uzrunas tautai.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

mazulis 15.09.2009 21:20
Raksts man patika, labi uzrakstīs un par lietu. Bet jāsaka, ka tam Ēķim gan ir švaki nervi pēdējā laikā. Pirmkārt, nekādu slepeno atklājumu šeit nav, otrkārt, stils ir inteliģents un korekts pat ņemot vērā asi kritsko nostāju.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

mazgudrais 12.09.2009 23:12
mani kā lasītāju parasti visvairāk tracina tas, ka žurnālisti raksta par tēmām, kuras pārzina ļoti pavirši vai nepārzina nemaz, tad, iespējams, vēloties piegludināt kādu dzirdētu frāzi, saraksta visādas blēņas

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Arāja - DzintarsE 11.09.2009 23:19
Ja patiesi tā ir cenzūra, tad, ak, cik nedrošs jūtas lielais kombinators Ēķis, ja satraucas par šitādu maigu oda dzēlumiņu.

Nu un par LNT jau vairs tikai, šķiet, retajam ir ilūzijas.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

DzintarsE 11.09.2009 22:37
TVNet acīmredzot ielika to rakstu, nemaz neizlasot, ka runa ir par Andreju Ēķi. Tad droši vien Ivars Bauls pamodās, vai Traubergs viņu pamodināja un droši vien, ka sakliedza uz cilvēciņiem, kas nepārbrauca rakstam ar acīm pāri kaut vai pa diognāli. Cerēt, ka tā ir kļūda, būtu ļoti naivi. TVNet, starp citu, nedrīkst neko sliktu rakstīt arī par lielveikalu MAXIMA, kādreiz bija mazgāto salātu epopeja, bet tad, acīmredzot, šie Ēķim sapiķoja un tika aizbāztas mutes. Dažreiz gan šo principu kāds pārkāpj, bet tad dabū pa galvu. Arī Rīgas lidosta kaut kādā mērā bija aizliegto tēmu sarakstā, tur bija kaut kādi cilvēki, ko nedrīkst aiztikt, vairāk tā uz sitienu neatceros. Nu jā, un, protams, Šlesers. Zinu vienu mediju (šeit gan nenosaukšu vārdā, nav diez ko ietekmīgs), kurā pirms pašvaldību vēlēšanām bija vesels saraksts ar LPP/LC cilvēkiem uz galda, par kuriem nebija atļauts kaut ko sliktu teikt, savukārt ar dzeltenu marķieri partijas listē bija atzīmēti tie cilvēki, kuru viedokli varēja un pat bija vēlams mēģināt noskaidrot un publiskot, ja tika aizskarta kāda ar viņiem saistīta tēma. LNT vispār rullē. Es, piemēram, atceros, ka kaut kur ap 2000. gadu, kad sāka bīdīt digitālās televīzijas ideju, LNT ziņās bija sižets, kurā tiešā tekstā tika apgalvots, ka Kempmayer ir ieviesis digitālo televīziju Īrijā un Singapūrā (vai Honkongā) - kaut kā tā. Žēl, ka nevienam droši vien nav saglabājies ieraksts. Toreiz tas likās pavisam komiski, jo bija taču zināms, ka Ēķis aiz tās idejas stāv.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Arāja - Koments 11.09.2009 22:00
Paldies par acīgumu! Uzrakstīju Tvnet redakcijai jautājumu, kas noticis ar rakstu. Es jau vēl labticīgi ceru, ka tā ir tehniska kļūda. Jo rakstā jau nu patiesi nav nekas cenzūras vērts. :)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Koments - Autorei 11.09.2009 20:12
TVNET Ziņas



Kļūda: Pieprasītais raksts neeksistē!



Latvijas žurnālistikas kopējais vājums jeb pildspalvu bizness
-
Izrādās, cenzūra rullē un pašam ir prieks, ka varēju tādu dienu sagaidīt, ka kāda spalvaina roka, ar dzēšgumiju, pa interneta lapām sāks strādāt. :))

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

TomsLV 11.09.2009 11:41
Iespējams negācijas bieži vien ir pelnītas (bet bieži arī pārspīlētas un nevietā)... esmu manījis, ka par politiskiem tematiem vai arī par nozari, kurā strādāju, tiek veidoti nekompetenti un nepilnīgi raksti, uzsverot tikai vienas „labās” puses taisnīgumu...tiem, kam nozare ir sveša, tik tiešām sāk likties..jā, tie gan ir nelieši utt...bet savukārt pārzinātāji jau pēc satura saprotu, kārtējā haltūra...nezinu, kur vaina...varbūt redaktora uzstājība par raksta saturu, vai žurnālistu nekompetence vai arī korupcija. Nevienu neapvainoju, bet korupcija var pastāvēt arī šajā ceturtajā varā (kaut gan iepriekš jau izteicos, ka Latvijā masu medijus pie neatkarīgas varas nevaru pieskaitīt...). Protams, ir arī daudzi profesionāli un objektīvi žurnālisti, bet šie žurnālisti ar lielo „Žē” tomēr ietekmē kopējo priekšstatu par masu medijiem.

Par LU SZF programmām...protams, esam ekonomisko problēmu ieskauti, taču noteiktas reorganizācijas var veikt arī šobrīd. Un varbūt pat būtu piemērotākais laiks. Vai tiešām mums Latvijā ir izdevīgi ražot studentus, kuri pēc tam nav spējīgi strādāt studētajā nozarē?!

Nesen lasīju diskusijas par augstskolu skaitu, cik tad Latvijai būtu tās nepieciešamas...un LU rektors klāstīja trīs plānus. Taču man liekas, ka tas jau būtu tas otršķirīgais par ko strīdēties..atstāt divas vai simts augstskolas...ja katrā no tām saturs un kvalitāte klibo, tad nekas jau nemainīsies....

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Liga 11.09.2009 00:18
Jā, es arī vēl neesmu aizmirsusi, ka es kā Dienas lasītāja, nezinu, kam šis laikraksts pieder. Jo ilgāk es to neuzzināšu, jo mazāka būs mana uzticība šim laikrakstam un informācijai tajā un līdz ar to es to arī daudz retāk pirkšu/abonēšu. Dienai jau tā grūtajos apstākļos šādā veidā to pārņemt, tas bija vienkārši neprāts.

Par žurnālistikas kvalitāti un korumpētu žurnālistiku, diemžēl jāpiekrīt. Arī tajā pašā Dienā ik pa laikam parādās anonīmi avoti, kas nevieš uzticību. Taču vienalga, ar NRA nevar salīdzināt.
Un vēl, žurnālisti nestrādā vakuumā, lasītāji to visu pieļauj - tic uz vārda un bez kritikas klausās kā vienīgo un patieso versiju, nepadomājot, kādēļ viena vai otra amatpersona tiek intervēta un vai tam ir kaut kāds objektīvs pamatojums. Ja NRA padsmit reizes nedēļā kaut ko visu laiku iekals, stigmatizēs, tad arī NRA lasītājs tam noticēs, pašam nemanot. Ja Diena krīt, tad ir traki. Lai gan NRA jau finansiali ari neklajas vieglak, bet tur ir prognozejams, ka pirms velelshanam gadigais "tevs" atbalstis savu ruporu.

Sabiedriskie mediji te netika daudz pieminēti, bet tur ir viena no lielākajām sāpēm. Ņemot vērā to, ka avīzes pirks arvien mazāk un daži mediji pazudīs no apvāršņa, būtu svarīgi, ka sabiedriskie mediji ir stipri un kvalitatīvi. Šobrīd mēs pārtiekam no gurķu ziņām un tomātu ziņām.

Kopumā pilnīgi piekrītu Ditas rakstītajam, bet kādi ir risinājumi konstatētajām problēmām? Kādēļ tad tā saujiņa žurnālistu vienreiz nesaņemas un neuztaisa alternatīvu Paidera LŽS? Tā jau ilgi var turpināt par to bēdīgām sejām reflektēt, bet kaut kas ir jādara, lai to mainītu!
To arī novēlu!:)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Inga Spriņģe 10.09.2009 17:32
Laikam ļoti neprofesionāli, bet es jūtos ļoti nogurusi no negācijām, ar kurām saskaros ikdienā jau vairāku gadu garumā, uzklausot lekcijas par to, kas man samaksājis, par mediju negāciju utt, ka man vairs nav spēka lai vēl cīnītos par profesiju. Veidojas dilemma - jaunības maksimālismā varēju darīt daudz, jo gribējās valsti mainīt, tagad ir dabūti tik daudz puni un spļāvieni sejā, ka liekas - priekš kam to visu. Nevienam taču tas nav vajadzīgs. Vari rakstīt un pētīt cik gribi, bet ar nihilistisku pārliecību visi tik rullē uz priekšu.

Man šķiet, ka viens no risinājumiem, kā lasīt atradušo auditoriju tomēr ieinteresēt lasīt arī par sarežģītākām tēmām, ne tikai dzīvesstāstus, ir veidot profesionālus features, nevis sausus aprakstus. Tā manuprāt bija lielākā problēma Nedēļai. Man šķiet, ka Latvijā varētu būt pieprasījums pēc Vanity Fair tip žurnāla - ir popularas sejas, slavenība uz vāka un iekšā viens features par kādu aktuālu tēmu, bet viegli un interesanti uzrakstīts. Bet tā tikai ideja.

Un piekritu par akadēmisko izglītību LU, bet, kā jau Kārlis teica, plānus ko darīt šajā jomā apgriezusi krīze.

Un piekrītu Ditai par jauno žurnālistu pieredzes trūkumu. Mani, piemēram, pedējā laikā uztrauc, ka kā politikas eksperts uzdodas Filips Rajevskis, PR firmas Mediju tilts ipasnieks. Man nav nekas pret pašu Rajevska kungu, jo viņš tiešām ļoti sakarīgi komentē politiskos notikumus, bet nepieņemams ir veids, ka viņš to dara būdams PR fimas īpašnieks, pie tam firmas, kas regulāri uzvarēja no "korupcijas tīrajā" Rīgas dome. Par "ekspertu" F.Rajevski padarija LNT, kas, kā zināms, ar naudu draudzējas. Pēdējās ziņās skatos, ka nu jau arī TV3 jaunie žurnālisti viņu izmanto kā ekspertu un par to ļoti žēl.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kārlis Streips - Tomam 10.09.2009 11:17
Tom, pirmkārt ir vēl trakāk -- LU Komunikāciju studiju programma tagad ir trīs, nevis četru gadu garumā, un es tagad vienā semestrī mācu to, ko kādreiz mācīju divos. Lieki teikt, ka studentiem sanāk rakstīt mazāk, un es esmu tas, kurš precīzi māca rakstīšanu kā tādu, bez lielām sarunām par diskursa teoriju un visu pārējo, kas fakultātē skaitās zinātnisks. Par to, ka LU vajadzētu izveidot profesionālu programmu, ir runāts jau sen, un esmu ar abām rokām par, bet patlaban jau nav tas laiks, kad universitāte tā kaut ko var atļauties. Taču esmu un vienmēr esmu bijis pārliecināts, ka jauni cilvēki fakultātē iestājas tāpēc, ka vēlas strādāt kā žurnālisti (vai reklāmas/PR speciālisti), nevis, lai kļūtu par teorētiķiem -- priekš tam ir maģistra un doktora programma.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

TomsLV 10.09.2009 10:55
Arī man ir jāpiekrīt Arājas kundzei par šo rakstu un vērtējumu! Ļoti labs!

Un šeit arī būtu jautājums, kādēļ paši žurnālisti vairāk neakcentē profesionālo kritēriju un, galvenais, objektivitātes trūkumu savu kolēģu vidū? Viegli ir teikt, bet sabiedrība jau neko nepieprasa...tā viegli uzņem nepilnīgus faktus un sagrozītus viedokļus.....Bet kā mēs varam prasīt no sabiedrības izprast un pieprasīt kvalitatīvu žurnālistiku, ja pat paši žurnālisti to neuztver nopietni (jo no viņu puses jau arī nav analīzes par jomu)?! Vai sabiedrībai ir jāapgūst žurnālistika, lai kļūtu par ceturtās varas sargsuņiem?

Lai gan par šo ceturto varu....nezinu vai maz Latvijā mēs masu medijus varētu šajā grupā ielikt. Es vairāk domāju, ka žurnālistika ir vairāk kā vienas varas piedēklis, kurš raksta par to, ko vajag un kā vajag.

Bet par izglītību.......Streipa kungs, Jūs kā žurnālistu ļoti cienu....vai Jūs nevarat iesaistīties Latvijas Universitātes komunikāciju programmas izveidē (izmaiņās)! Jo tik tiešām augstākās izglītības kvalitāte ir zema....protams, Latvijas Universitāte piedāvā akadēmisko izglītību, bet vai nebūtu laiks radikālāk pilnveidot programmu saturu. Ko īsti dod studijas četru gadu garumā, ja pēc tam tik un tā students nav spējīgs rakstīt, domāt, analizēt.....bet tā vietā tik „uzskricelē” dažus rakstiņus ar „sulīgām” frāzēm un sauc sevi par žurnālistu ar lielo „Žē”.......

Un vēl, izlasot dažus rakstus, man liekas, vajadzētu topošos un esošos žurnālistus pamācīt vairāk par varas sadalījumu un politisko procesu kopumā, jo nevar vainot visā ministru, prezidentu, ierēdni utt.....katrs no viņiem ir atbildīgs par konkrētiem jautājumiem un lēmumiem...citādi sanāk, ka visi vainīgi par visu....Vēl labāk man patīk lasīt rakstus, kur „sarkaniem” burtiem atspoguļo kādu pārkāpumu vai notikumu, bet kāds rezultāts situācijai ir....tas nevienu neinteresē, jo vairāk jau nav nekā „sulīga” (pēc kāda laika, kad kompetentā institūcija ir pārbaudījusi situāciju)....tā vietā uzraksta, ka valsts atkal ir „stulba un vainīga pie kaut kā”...

OK, tas tā...dažas pārdomas....

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kārlis Streips 09.09.2009 10:25
Paldies Ditai par interesanto un saturīgo tekstu, bet, manuprāt, neatrunāta tajā paliek viena ļoti fundamentāla pamatproblēma, proti -- Latvijā nav konsensusa par to, kas ir "žurnālists." Tas ir profesionāls nosaukums, kurš mūsu valstī bieži vien pat minimāli neatbilst tam zināšanu un prasmju kopumam, kāds tomēr ir vajadzīgs. Tas vien, ka cilvēks raksta rakstiņus kādai avīzei vai avīželei, viņu par žurnālistu nepadara. Redzams piemērs ir antisemītiskās jaunkundzes kuras veido ultranacionālistu apkārtrakstu un pašas sevi sauc par žurnālistēm, lai gan, vismaz cik man zināms, izglītība viņām ir pavisam citā jomā. Autores piesauktie "jaunie un daudzsološie" arī pietiekami bieži nāk no dažādām citām jomām. Vairāku gadu garumā Diena ņēma visdažādākos ļaudis un centās viņus padarīt par "žurnālistiem" procesā, kurš notika dažas stundas katru sestdienu vienas sezonas garumā. Tajos gados, kad es pats tajā piedalījos, raksturīgi, ka procesa beigās par labākajām Diena tomēr atzina divas jaunas dāmas, kuras paraleli arī studēja žurnālistiku Latvijas universitātē. Un te, savukārt, ir akmens izglītības sistēmas dārziņā. Latvijas Universitāte vairāk apmāca komunikāciju teorētiķus un mazāk -- praktiķus. Es tur lekcijas lasu jau 20 gadu garumā, esmu apmācījis vismaz tūkstoti studentu, un uz divu roku pirkstiem varu saskaitīt tos kādreizējos studentus, kuru uzvārdu kopš tam esmu redzējis profesionālajā presē (tiesa, sieviešu gadījumā tas var būt sarežģīti, ja ir mainījies uzvārds). Te kopā sanāk visi autores minētie elementi. Ja Latvijas "Žurnālistu" savienību vada cilvēki (starp citu, ar profesionālu ģeogrāfu priekšgalā), kuriem žurnālistikas kvalitāte un arī pati žurnālistikas būtība ir pie vienas vietas, tad rezultāts ir neizbēgams. Bet te ir arī tas jautājums, kāds šonedēļ Politikā.lv ir uzdots aptaujas kontekstā -- žurnālistika Latvijā ir tāda, kādu sabiedrība ir pelnījusi. Ja sabiedrībā nav pieprasījuma par kvalitatīvu žurnālistiku, tad arī nevienam nebūs īpašas intereses tādu piedāvāt. Negribu teikt, ka ar likumu būtu jānosaka, ka par žurnālistu var strādāt tikai kāds, kam ir universitātes grāds žurnālistikā, taču par sliktu šis grāds tomēr nenāk. Jo žurnālistika, tāpat kā operdziedāšana, ir pirmkārt talants, kurš ne visiem ir dots. Tāpat, kā operdziedātājs var izdziedāt augsto do, tā žurnālists var uzdot nepatīkamus jautājumus, apkopot ļoti daudz informācijas un to pārveidot 800 vārdu materiālā, zināt, kas ir žurnālista neitralitāte (tas ir lielākais klupšanas akmens Atkarīgajā Rīta Avīzē, kā arī, kā redzams, LNT) u.tml. Taču profesionāla izglītība palīdz šo talantu nospodrināt, kā arī tomēr izglītot par pietiekami konkrētiem jautājumiem un principiem, kādi ir žurnālistikas pamatā. Vēlreiz paldies Dit

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

X 09.09.2009 10:09
Tagad Ēlerte iekāpa Voikas kurpēs. :) Viņai arī liekas, ka viņas autoritatīvā režīma komanda nepakļausies. Aha!

Saistītie raksti
Elerte 255x203

Ēlerte nāk 28 Autors:Dmitrijs Petrenko, Dita Arāja

Kapakmens 255x203

Jums mūsu pietrūks! 4 Autors:Jānis Buholcs

Citi autora darbi
Kaut kas krasains

Un atkal jauns sākums 5 Autors:Dita Arāja