Vairāki uzņēmumu vadītāji ne vien atteikušies no sadarbības, bet arī pārsteiguši ar ļoti stereotipisko, netoleranto un brīžiem pat rupjo attieksmi.
Daugavpils pilsētas domes projektā 12 cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem radītas subsidētās darba vietas pilsētas uzņēmumos, kur projekta dalībniekus nodarbināja 12 mēnešus. Projekta idejas autore, bijusī dienas centra Cerība vadītāja (tagad Daugavpils Universitātes Sociālo pētījumu institūta speciāliste) Olga Lavriņenko stāsta, ka projekta laikā darbu sākušie invalīdi bijuši patiesi priecīgi par iespēju strādāt. „Es varu, es strādāju, es eju uz darbu, es esmu tāds kā visi – tas viņiem bija ļoti svarīgi,” stāsta Olga. Arī tiešie darbu vadītāji bijuši atsaucīgi un labprāt strādājuši ar projekta dalībniekiem. Savukārt vairāki uzņēmumu vadītāji, ar kuriem notika sarunas projekta izstrādes laikā, ne vien atteikušies no sadarbības, bet arī pārsteiguši ar ļoti stereotipisko, netoleranto un brīžiem pat rupjo attieksmi. „Tas bija tiešām pārsteidzoši,” atzīst Olga, „domāju, ka sabiedrība ir gatavāka, jo par to visu taču tiek runāts…” Olga uzsver, ka tieši ar cilvēkiem, kuriem ir garīga rakstura traucējumi, ir ļoti aktīvi jāstrādā, jo „viņu vecāki kaut kad nomirst, un viņi paši nespēj par sevi parūpēties”. Šo cilvēku problēmas ar integrāciju sabiedrībā Olgai ir labi pazīstamas, jo arī viņai pašai ir bērns ar nopietnām attīstības problēmām.
Īsa informācija par projektu:
Projekta nosaukums:
Personu ar garīga rakstura traucējumiem integrācija darba tirgū Daugavpilī
Projekta iesniedzējs:
Daugavpils pilsētas dome
Projekta mērķauditorija:
Personām ar garīga rakstura traucējumiem
Projekta finansējums:
Ls 77 630
Aktivitāte, kuras ietvaros projekts atbalstīts:
Subsidēto darba vietu nodrošināšana sociālās atstumtības riska grupām
Aktivitāti administrējošā institūcija:
Nodarbinātības valsts aģentūra
Projekta idejas autore arī norāda uz vairākiem nopietniem šķēršļiem, kas traucēja projekta īstenošanā – projekta noteikumi neļāva nodarbināt invalīdus mazāk kā astoņas stundas dienā, tas ir, uz pilnu slodzi. Olga uzsver, ka cilvēkiem, kam ir īpašas vajadzības un kas nekad iepriekš nav strādājuši, šāda slodze ir ļoti smaga, un daži to pat nevar izturēt. Svarīgi ir invalīdus iesaistīt darba dzīvē rūpīgi un pakāpeniski. Atbilstoši projekta vadlīnijām invalīdiem bija jāapgūst iemaņas kādā noteiktas kvalifikācijas profesijā, līdz ar to atkrituši vieglāk pieejamie „vienkāršie darbi”, tādi kā sētnieks vai apkopējs. Olga uzsver, ka ļoti svarīgi ir izšķirt invalīdus, kuriem ir tikai fiziskas problēmas, un cilvēkus ar garīga rakstura traucējumiem. Projekta mērķgrupa bija cilvēki, kuri labi spēj darīt tieši vienkāršāko darbu: „Tu pastāsti viņam visu, ko un kā, dod precīzas instrukcijas, un viņš izdara”. Savukārt darbi, kuros nepieciešams iedziļināties un domāt, viņiem ir par sarežģītu. Projekta dalībnieki priecājas, ka ir spējīgi izdarīt kaut ko vienkāršu un sasniegt rezultātu, turklāt dara to ar lielu rūpību. „Kāpēc nedot iespēju cilvēkiem darīt to, kas viņiem patīk?” jautā Olga un piebilst, ka tieši šādas kategorijas darbos strādnieku trūkst. Runājot par problēmām, Olga stāsta, ka cilvēku ar trešās grupas garīgu invaliditāti īpašās vajadzības nav ņemtas vērā arī valsts valodas prasībās, jo šai grupai otru valodu apgūt ir daudz grūtāk, turklāt eksāmena jautājumi viņiem nav piemēroti. Šī iemesla dēļ cilvēkus var nepieņemt darbā.
Vēl Olga secina, ka sabiedrības attieksme diemžēl ir ļoti aizspriedumaina, turklāt bieži tiek meklētas arī iespējas uz invalīdu rēķina iedzīvoties, it īpaši, zinot, ka projektam piešķirts Eiropas fondu finansējums. Uzņēmumiem, kas iesaistīti projektā, piedāvāti ļoti izdevīgi noteikumi, taču projekts pierādījis, ka ļoti nepieciešams problēmu risināt plašākā mērogā, jo ar darbavietu subsidēšanu vien problēma nav atrisināta. „Kam ir vienalga, tas arī ar naudas palīdzību nedomās citādāk,” saka Olga. Diskusijas medijos un speciāli izveidotie videoklipi par projektu bija nozīmīgs solis, lai sāktu mainīt sabiedrības attieksmi kopumā.
Projektā tika iesaistīti divi uzņēmumi – dzīvokļu un komunālās saimniecības uzņēmums SIA DzKSU un SIA Daugavpils Drukerai. Šajos uzņēmumos 12 invalīdiem bija nodrošinātas darba vietas 12 mēnešu garumā. Darba vadītāji, kuri šos cilvēkus apmācīja grāmatu iesiešanas, krāsotāju, mūrnieku un citos darbos, par to saņēma papildus atalgojumu. Neraugoties uz to, ka projekta nosacījumi bija izdevīgi darba devējiem, sadarbības partnerus projekta vadītājiem nebija viegli atrast. Projekta vadītāja Svetlana Fiļša stāsta, ka vārdos cilvēki ir atsaucīgi un rūpējas par invalīdu integrēšanu, taču ļoti nelabprāt paši uzņemas iesaistīties šāda veida projektos, baidās no grūtībām un „nevēlas sev liekas galvassāpes”. Cilvēka invaliditāte joprojām tiek uztverta kā bieds, trūkst izpratnes par to kā savādāku veselības stāvokli, no kura pasargāts nav neviens. Sarunā iesaistās arī Svetlanas kolēģe, stāstot par nesen pieredzētu gadījumu, kad kāds vietējais uzņēmējs nolēmis pieņemt darbā redzes invalīdi, kura spējusi ļoti labi tikt galā ar viņai paredzēto darbu. Taču Valsts Nodarbinātības aģentūrā, kur šis uzņēmējs konsultējies par darba vietas piemērošanu cilvēkiem ar speciālām vajadzībām, viņu atrunājuši, uzsverot, ka „ar viņiem būs problēmas”.
Svetlana stāsta, ka visi projekta dalībnieki bijuši ļoti motivēti strādāt, enerģiski un pacilāti. Protams, arī iespēja pašiem pelnīt viņiem nebija mazsvarīga. Uzsākot darbu, ļoti svarīga loma bija arī darbu vadītājiem, kuriem arī tā bija pirmā šāda veida pieredze. Vairāki no viņiem sākumā baidījušies uzņemties šādu pienākumu, tomēr pēc pārrunām ar projekta speciālistiem piekrituši. Daži darba vadītāji paši vēlāk atzinuši, ka bijis vajadzīgs laiks, lai saprastu un pieņemtu savus apmācāmos un atrastu vajadzīgo pieeju, tomēr pēc projekta beigām bijusi „tāda kā tukšuma sajūta”.
Viens no darbu vadītājiem Nikolajs Krupskis personīgi pārliecinājies, ka šāds projekts ir ļoti vērtīgs un nepieciešams. „Vispār nav ne runas – noteikti vajag tādus arī turpmāk!” saka Nikolajs. Viņa vadībā strādājošais invalīds ar darbu galā ticis ļoti labi un joprojām turpina strādāt šajā uzņēmumā. „Viņš var strādāt, tikai ne viens – vajag kādu, kas ir klāt, var palīdzēt,” skaidro Nikolajs.
Projekts paredzēja, ka spējīgākie darbinieki- invalīdi pēc projekta beigām tiek pieņemti pastāvīgā darbā uzņēmumos (divi uzņēmumā Daugavpils Drukerai un pieci – DzKSU), ja ir izpildījuši savus darba pienākumus. Tomēr, projektam noslēdzoties, darba līgumus ar četriem projekta dalībniekiem noslēdza tikai SIA DzKSU. Otrs uzņēmums, kurā arī vairāki projekta dalībnieki bija ļoti veiksmīgi apliecinājuši savas darbaspējas, izvirzīja pretenzijas un no tālākas sadarbības ar šiem cilvēkiem atteicās.
Pilsētas attīstības departamenta vadītāja Inga Goldberga spriež, ka patiesībā arī šīs negaidītās grūtības devušas labu pieredzi un vēl jo vairāk apliecinājušas sabiedrībā valdošo attieksmi un nepieciešamību kaut ko lietas labā darīt: „Ja viss būtu gājis ideāli, liktos – kāpēc tad vispār vajag tādu projektu?” Inga kopumā ir apmierināta ar paveikto un stāsta, kā sākumā, aizstāvot ieceri domes deputātu priekšā, bijusi jūtama tikai atturīga cieņa, tomēr projekta gaitā, kad demonstrēti arī uzņemtie videoklipi, pozitīvā attieksme strauji pieaugusi. Par atbalstītājiem kļuvuši gan sākotnēji negatīvi noskaņotie deputāti, gan arī darbu vadītāji. „Tas nav tikai projekts invalīdiem, kuriem, protams, arī mirdzēja acis,” saka Inga. Viņa atzīst, ka par šo projektu ir tāds lepnums kā ne par vienu citu.
Eksperta komentārs:
Ieva Morica, Amerikas partnerattiecību fonda direktore:
Projektam ir daudz vērtīgu rezultātu. Pirmkārt, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām bija konkrēta iespēja strādāt, pelnīt un gūt gandarījumu. Darba devēji, kā arī invalīdu kolēģi mācījās labvēlīgi pieņemt cilvēkus, kas ir atšķirīgi. Ļoti nozīmīga ir arī pašu projekta īstenotāju gūtā praktiskā pieredze, kā veiksmīgi nodarbināt cilvēkus ar garīgās attīstības traucējumiem.
Lai arī projekts ir veiksmīgi īstenots, diemžēl ir iespaids, ka projekta ieviešanu sarežģīja projekta īstenošanas vadlīnijas, kas noteica cilvēkiem ar garīgas attīstības traucējumiem grūti izpildāmas prasības. Tādēļ, ļoti gribētos, lai projekta vadītāju paustās atziņas par projekta sasniegumiem un grūtībām tiktu ņemtas vērā, plānojot turpmāko valsts un Eiropas Sociālā fonda atbalstu cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem integrācijai darba tirgū.