Atslēgvārdi:

Pienākums palīdzēt (intervija ar Ednu Kīblu) 3

Pasaule ir sadalīta starp bagātajiem un nabagajiem. Tiem, kas sevi pieskaita pie bagātajiem, ko līdz ar pievienošanos ES atzinusi arī Latvija, palīdzēšana kļūst par pienākumu. Jātiek vaļā no uztveres par Latviju kā nabadzīgu valsti, jo tas ir relatīvs jēdziens.

Iesaki citiem:
Edna 255x203
Foto:Z. Bandere

Šī gada septembrī pasaules valstu līderi sapulcēsies Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) sammitā, lai izvērtētu, kā pēdējo piecu gadu laikā tām ir veicies ar ANO Tūkstošgades attīstības mērķu (TAM) sasniegšanu[1]. Kādas, Jūsuprāt, ir svarīgākās problēmas, kas šobrīd apdraud daudzu pasaules valstu attīstību?

Šis ir liels jautājums! TAM visai skaidri norāda, ka īpaša uzmanība jāpievērš HIV/AIDS mazināšanai, jo īpaši Āfrikā, kas arī tieši saskan ar Kanādas attīstības sadarbības prioritātēm. Es domāju, ka arī masu migrācija un darbaspēka migrācija no dienvidiem uz ziemeļiem ir attīstības jautājums, jo ietekmē valstu politiku attiecībā uz imigrantiem un patvēruma meklētājiem. Arī nabadzības samazināšana un jaundzimušo mirstība ir acīmredzama problēma, jo īpaši strauji tuvojoties 2015.gadam, kad jānovērtē TAM rezultāti.

Man patīk TAM, jo tajos likts uzsvars uz cilvēka pamatvajadzībām, cīnoties ar ekonomisko nevienlīdzību, kas pastāv globāli. Taču problēma ar ANO un tās TAM, tāpat kā ar visiem citiem attīstības mērķiem, kas bijuši nosprausti agrāk, ir, ka nekas daudz nav noticis. Ir deklaratīvi paziņojumi, bet vai tiem seko darbība, ir diezgan problemātisks jautājums.

Ko Jūs saprotat ar attīstības sadarbību?

Tas ir viss, kas saistīts ar donorvalsts (palīdzības sniedzēja) attiecībām ar saņēmejvalstīm attīstības valstīs[2]. Interesanti, ka Baltijā tiek nošķirta attīstības sadarbība, oficiālā attīstības palīdzība un ārējā palīdzība. Mēs Kanādā to visu jaucam kopā.

Arī humanitāro palīdzību?

Jā, jo to, ko jūs saucat par humanitāro palīdzību, mēs Kanādā saucam par katastrofu seku novēršanu, kas arī ir daļa no ārpolitikas. Un kā gan tas tā varētu nebūt? Valdībai ir jāatliek nauda, lai piedalītos dabas katastrofu seku likvidēšanā.

Un kādā veidā attīstības sadarbība veicina attīstību? Vai attīstības sadarbība ir instruments TAM sasniegšanai?

Ārējās palīdzības politika ir tikai viens no instrumentiem, ko valdība var lietot, lai nodarbotos ar attīstības jautājumiem. Acīmredzami, donorvalstij ir jābūt atbildības sajūtai par palīdzības sniegšanu beznosacījumu veidā, atzīstot tās vajadzības, kas pastāv dienvidu valstīs, un tādējādi pievēršoties arī ANO nospraustajiem attīstības mērķiem.

Kā jau teicu, es TAM saskatu vērtību, bet kā pētniece esmu pārliecināta, ka ir svarīgi, lai valdības lietotu šos mērķus kā atskaites punktu. Tādējādi valdībā vienmēr varēs prasīt atbildību. Ja tās tieši pasaka, ka ārējās palīdzības vienīgais mērķis ir kalpot mūsu ekonomiskajām interesēm, tad palīdzībai nav nekādas pievienotās vērtības. Bet, ja valdība saka “Mēs ticam attīstības mērķiem”, tad jau var skatīties uz konkrētām programmām ko valdība ievieš, lai šos mērķus sasniegtu.

Vai maza valsts var dot savu ieguldījumu globālai attīstībai? Vai tai ir kāda loma un vieta?

Es ticu daudzpusējai sadarbībai. Pirms atbraucu uz šejieni, es domāju, ka viens no ceļiem, kā Latvija varētu veidot savu attīstības sadarbības politiku, ir strādāt kopā ar pārējām divām Baltijas valstīm vai caur Ziemeļu-Baltijas palīdzību, vai ES ietvaros. Man ir teikuši, ka divpusējā sadarbība varētu ietvert daļu jūsu attīstības sadarbības politikas, taču, ņemot vērā šai politikai Latvijā atvēlēto naudas apjomu[3], būtu ļoti svarīgi veidot daudzpusēju sadarbību palīdzības sniegšanā, lai panāktu lielāku ietekmi.

Vai valsts kaut ko iegūst, kļūstot par donoru?

Ir pagājis tas laiks, kad mēs varējām runāt par nošķirtību no ārpasaules. Tas, kas notiek otrā pasaules pusē, ietekmēs to, kas notiek Latvijā. Vai mēs to saucam par migrāciju, starptautisko noziedzību vai ko citu, tas ietekmēs visu pasaules sabiedrību. Globalizācija un robežu caurlaidīgums, jo īpaši informācijas un komunikācijas tehnoloģiju revolūcijas kontekstā, nozīmē, ka neviena valsts nevar izvairīties no starptautisko notikumu ietekmes. Līdz ar to – attīstības sadarbība piedāvā valstij īpaša veida iespēju piedalīties starptautiskajā sabiedrībā.

Bet kā tad ar morālajiem apsvērumiem?

No kanādiešu perspektīvas tas ir labsajūtas, vai kā es saku, “vainas apziņas komplekss”, lai cilvēka pamatvajadzības būtu nodrošinātas. Kanādas ārējai palīdzībai ir humānā komponente, jo kanādieši saprot, ko nozīmē būt pasaules pilsonim. Aptauja pēc aptaujas liecina par to, ka kanādieši nav tik savtīgi, lai teiktu “Kāds gan man no tā labums?”, viņi drīzāk jūtas atbildīgi par pasaules nabadzīgākajiem iedzīvotājiem.

Neskatoties uz to, cilvēka pamatvajadzību nodrošināšana sastāda tikai vienu trešdaļu no Kanādas 2,8 miljardu dolāru attīstības palīdzības budžeta, pārējais aiziet administratīviem izdevumiem, stipendijām, pētniecībai un daudzpusējiem instrumentiem, kam ir saistība ar cilvēka vajadzību nodrošināšanu, bet kam nav tiešas ietekmes.

Bet kāpēc valdībām ir tik grūti sekot ES un ANO prasībām attīstības palīdzības palielināšanai? Vai ir iespējama pretēja tendence, ka palīdzības apjomi varētu samazināties?

Ja atskatās uz pēdējo desmitgadi, tad Kanādas attīstības palīdzība ir samazinājusies gan absolūtos skaitļos, gan arī procentuāli no IKP. Daļēji par iemeslu bija vajadzība tikt galā ar fiskālām problēmām. Taču, ja kādā brīdī Kanāda nolemtu vairs nesniegt palīdzību, tad starptautiskā sabiedrība to uzskatītu par izstumto. Jo globālā politika ir jāsaprot strukturālā veidā. Pasaule ir sadalīta starp bagātajiem un nabagajiem. Tiem, kas sevi pieskaita pie bagātajiem, ko līdz ar pievienošanos ES atzina arī Latvija, palīdzēšana kļūst par pienākumu. Vienalga, vai šis pienākums tiek interpretēts kā prestižs, ekonomiskās intereses vai cilvēka pamatvajadzību nodrošināšana, patiesība ir tāda, ka esot daļai no ES un attīstītās pasaules, ir jābūt palīdzības došanas sistēmai.

Cik ļoti Kanādas attīstības politiku ietekmē sabiedrības viedoklis par to kur, kam un kādā veidā sniegt palīdzību? Kāda ir Kanādas sabiedrības attieksme, vai tā atbalsta Kanādas politiku?

Pat pirms trim desmitgadēm bija liels sabiedrības atbalsts palīdzības sniegšanai. Es vienmēr esmu saskatījusi sakarību starp labdarību Kanādā un labdarību ārpus Kanādas. Taču astoņdesmito gadu sākumā notika pārmaiņas indivīdu domāšanā par iemesliem, kāpēc cilvēki Kanādā vai ārpus tās dzīvo nabadzībā.

Kas izraisīja šādas pārmaiņas?

Tas ir individuālisma uzplaukums, daļēji ideju amerikanizācija, daļēji liberālā modernizācija. Sabiedriskās domas viedokļi kļuva mazāk dāsni. Cilvēki sāka vainot pašus nabadzīgos. Kāpēc jūs esat nabagi? Jo jums nav izglītības. Jo jūs paši sev nepalīdzat. Jo jūsu valdības ir korumpētas. Un tas viss atspoguļojās sabiedrības atbalsta kritumā.

Es teiktu, ka mēģinājums atjaunot šīs sociālās atbildības vērtības ir viens no iemesliem, kādēļ izglītošana par attīstību un globālo ietekmi ir kļuvusi par nozīmīgu daļu no Kanādas starptautiskās attīstības aģentūras aktivitātēm. Bet tas ir saistīts arī ar veidu, kā cilvēki attiecas viens pret otru. Pilsonība ir kļuvusi tikai par tiesību avotu, nevis atbildību. Jautājums ir, kā lai rada šo atbildības sajūtu?

Jūs esat iepazinusies ar Latvijas sabiedrības domas aptauju par attieksmi pret palīdzības sniegšanu nabadzīgākām valstīm[4]. Kā, Jūsuprāt, Latvijai rīkoties, lai iegūtu sabiedrības atbalstu attīstības sadarbībai?

Mani pārsteidza, ka vairums latviešu (82%) uzskata, ka bagātām valstīm ir jāpalīdz nabadzīgajām. Manuprāt, tā ir morāla nostāja. Jo došana nav pati par sevi saprotama, var taču vienkārši pateikt – nu žēl, nabadzīgas valstis ir nabadzīgas, lai pašas tiek galā. Taču otrs fakts, ka 50% latviešu sevi uzskata par nabadzīgu tautu, liecina, ka jūs domājat – ja mēs būtu bagāti, tad dotu, bet mēs tādi neesam.

Taču šis ir relatīvs jēdziens, piemēram, salīdzinot ar Tanzāniju vai Šrilanku, Latvijā ir labāka situācija. Es mēģinātu norādīt uz šo relatīvo kontekstu, tikt vaļā no šīs uztveres par Latviju kā nabadzīgu valsti, parādīt, ka Latvija salīdzinoši atrodas labākā situācijā. Būs jānomainās veselai paaudzei, lai mainītu šīs vērtības.

Kas ir atbildīgs par šo vērtību maiņu, kas reāli spētu ietekmēt?

Es domāju, ka jo īpaši NVO vajadzētu piedāvāt savus pakalpojumus un atbalstīt attīstības sadarbību, iesaistīties gan globālajā izglītībā, gan pētniecībā, jo tās darbojas vistuvāk cilvēkiem. Akadēmiķu loma ir pētīt, radīt un izplatīt zināšanas politikai nozīmīgos jautājumos. Akadēmiķiem labi padodas sistemātiska analīze, pareizo jautājumu uzdošana, lai saņemtu pareizus risinājumus.

Skatoties starptautiskās politikas kontekstā ar karu Irākā un sabiedroto valstu karavīru klātbūtni Irākā, vai Jūs uzskatāt, ka palīdzības sniegšana ir iejaukšanās valstu iekšējās lietās?

Nu, var būt humāna, ekonomiska vai politiski stratēģiska motivācija palīdzības sniegšanai konkrētām valstīm. ASV darbības Aukstā kara laikā un tagad Irākā pēc 11.septembra notikumiem noteikti bija stratēģiskas. ASV arī dod naudu Izraēlai, kas patiesībā ir bagāta valsts. Taču Kanāda pārsvarā darbojas ekonomisko interešu ietvaros.

Palīdzības efektivitāte un attīstības sadarbības galamērķis ir svarīgi jautājumi. Kā Jums šķiet, ja valstis palielinātu savus palīdzības budžetus, kā tas ir plānots, vai kādu dienu pasaulē vairs nebūtu nabadzības?

No neo-marksistu strukturālistu skatupunkta, nododot manus liberālos un kosmopolītiskos uzskatus, man būtu jāsaka nē. Ārējā palīdzība tikai iemūžina esošo ekonomisko struktūru, saglabājot bagātos pretim nabagajiem.

Tomēr es uzskatu, ka ir vērtīga kapitālisma sistēma, kurā nav pārmērību. Neesmu antikapitāliste, bet es redzu, ka valstīm būtu iespēja tikt laukā no pašreizējās ekonomiskās situācijas, ja tirgi tiktu paplašināti. Problēma rodas ar strukturāliem šķēršļiem, kas pastāv tirdzniecības nosacījumos. Ja vispirms netiek galā ar tiem, tad šobrīd sniegtās palīdzības veidi nekad neizlīdzinās fundamentālo nevienlīdzību, kas pastāv starp ziemeļiem un dienvidiem.

Neskatoties uz tikko teikto, manuprāt, ir svarīgi, lai tāda valsts kā Kanāda turpinātu sniegt palīdzību 0,23% apmērā no IKP un sasniegtu 0,33% apjomu 2010.gadā. Un tas joprojām nebūs pietiekoši. Vienalga, vai ziemeļvalstis to dara prestiža vai ekonomisko interešu vārdā, tās tik un tā kalpo kā paraugs palīdzībai, kas parasti tiek sniegta bez nosacījumiem un pārsniedz ANO uzstādīto mērķi par 0,7% no IKP.


_______________________________

[1] http://www.un.org/millenniumgoals/ - informācija par ANO Tūkstošgades attīstības mērķiem

[2] Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas Attīstības palīdzības komiteja (OECD DAC) valsti iedala divās kategorijās: attīstības valstis (piem., Moldova, Gruzija, Uzbekistāna) un pārejas ekonomikas valstis (piem., Ukraina, Baltkrievija). Vairāk informācijas http://www.oecd.org/department/0,2688,en_2649_33721_1_1_1_1_1,00.html

[3] Par 2004.gadu dati vēl nav apkopoti, bet 2003.gadā Latvija attīstības sadarbībai iztērēja 514 968 latus jeb 0,008% no nacionālā kopprodukta. ANO uzstādītais mērķis paredz līdz 2015.gadam sasniegt palīdzības apjomu 0,7% no kopprodukta, savukārt Eiropas Savienības izvirzītais mērķis ir 0,33%. Apzinoties, ka jaunajām dalībvalstīm tas nav pa spēkam, 2005.gada aprīlī Eiropas Komisija savā komunikācijā aicināja ES valstis palielināt finansējumu Oficiālajai Attīstības palīdzībai(ODA), uzstādot jaunajām dalībvalstīm mērķi līdz 2010.gadam palielināt attīstības sadarbības finansējumu līdz 0,17% no nacionālā kopprodukta.

[4] http://www.mfa.gov.lv/data/file/e/pos_on_dev_coop(160704skds).doc – SKDS sabiedriskās domas aptaujas rezultāti 2004.gada jūlijā (angliski)

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (3) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Gunārs Blūms 28.05.2005 21:22
Edna Keeble: Jautājums ir, kā lai rada šo atbildības sajūtu?

Zane Bandere: Tādēļ jo svarīgāk ir dzirdēt jūsu domas par visiem ar attīstības politiku saistītajiem jautājumiem, lai palīdzētu izvēlēties pareizo ceļu, kuru atbalstītu arī Latvijas sabiedrība.

Divi jautājumi, neskaitot pārējos - kuros nav problēmu. Atbildes ir dotas "4,76 Kb - Dzīves Filosofijā">www.politika.lv/board.php?t=item&i=118288.

Vai diskusijas neviens nelasa? Ja tās tiek ignorētas, tad būtu labi, ja Jūs palīdzības sniegšanas atpalicējiem ietvaros pastāstītu, kas šajā diskusijas rakstā ir nevajadzīgs.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

zan_zane 06.05.2005 00:20
Aleksi, paldies par komentaaru!

Intervija tieshaam nemeeginaaja iedziljinaaties jautaajumos, kas skartu Latvijas prioritaates attieciibaa uz attiistiibas politikas meerka valstiim, jomaam un paliidziibas veidiem, jo Kiiblas kundze mums vareeja pastastiit, kaada ir Kanaadas pieredze shai jomaa. Protams, taa ir bagaata valsts, kam ir ilgas tradiicijas paliidziibas sniegsanaa un mees nevaram saliidzinaat sevi ar vinjiem sobriid, jo Latvija tikai veido savu attiistiibas paliidziibas politiku un plaano budzetu un strateegiju. Tomeer, ir labi dzirdeet, ka ir cilveeki, kas veel runaa par veertiibaam un ne tikai par ekonomiskajaam intereseem.

Kas attiecas uz Latviju, tad sobriid nevar runaat par to, ka Latvijai truukst cilveeku ar zinaashanaam par Aafriku, taas valstu valodaam vai kultuuru, jo Latvija, ierobezhoto resursu deelj, koncentreejas tikai uz taa saucamaas tehniskaas paliidziibas sniegsanu, nododot paarejas perioda pieredzi un Eiropas integraacijas pieredzi taam valstiim, kuras to vislabak vareetu izmantot savaa celjaa uz Eiropu, kaa piemeeram Moldovaa, Gruzijaa vai Ukrainaa.

Lai gan politika veel tikai top, svariigas ir diskusijas un izpratnes veidoshana par konkreetaas politikas nepiecieshamiibu. Taadeelj jo svariigaak ir dzirdeet juusu domas par visiem ar attiistiibas politiku saistiitajiem jautaajumiem, lai paliidzeetu izveeleeties pareizo celju, kuru atbalstiitu arii Latvijas sabiedriiba.

Zane

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 05.05.2005 17:54
Intervijā vienkāršoti apspriesta palīdzības sniegšana kā budžeta izdevumu aile (cik % no IKP, sabiedrības attieksme pret palīdzēšanu, prestižs, utml.). Ļoti virspusēji skarti problemātiskie jautājumi - kam palīdzēt, kā palīdzēt, cik efektīvi palīdzība tiek izmantota, kā abas puses (devējs un saņēmējs) var no palīdzēšanas iegūt ilgstošu, izmērāmu efektu.

Izdomāt tieši kam un kā palīdzēt nemaz nav vienkārši. Cik Latvijā ir cilvēku, kuri orientējas, piemēram, Āfrikas valstu valodās, kultūrā, iekšējās problēmās? Cik mums ir vēstniecību jaunattīstības zemēs? Kā bez atbilstošiem profesionāļiem un bez pietiekamas diplomātiskās kapacitātes noskaidrot, kāda palīdzība tikai veicinās korupciju un bremzēs attīstību, un kur ar to var kaut ko izdarīt? Varbūt mums vienkārši nedomājot čāpot ASV, Kanādas un ES "vecāko brāļu" pēdās, censties imitēt viņu palīdzības programmas, kuras nereti kalpo vien lielo valstu postkoloniālajām interesēm un noteiktu valdošo režīmu uzturēšanai pie dzīvības.

Edna Keeble: No kanādiešu perspektīvas tas ir labsajūtas, vai kā es saku, “vainas apziņas komplekss”, lai cilvēka pamatvajadzības būtu nodrošinātas. Kanādas ārējai palīdzībai ir humānā komponente, jo kanādieši saprot, ko nozīmē būt pasaules pilsonim.

Protams, starptautiskā palīdzība katastrofu seku likvidēšanā ir svēts pienākums. Arī tad, ja sniedzot kādai zemei palīdzību var attīstīt to kā potenciālu tirgu un sadarbības partneri, šādi samazinot globālu krīžu draudus vai imigrantu plūsmu uz Eiropu - tad arī viss ir labi. Bet sniegt nabadzīgām valstīm palīdzību, lai mazinātu donorvalstij "vainas apziņu" - pie šādas motivācijas būtu lietderīgāk vispirms apmeklēt psihoterapeitu vai katoļu priesteri. Tādējādi kompleksu māktie onkuļi un tantes var atrast iedarbīgākus un lētākus veidus, kā kompensēt savu vainas apziņu tai vietā, lai šķiestu naudu un bezatbildīgi eksperimentētu ar trūcīgo valstu iedzīvotāju likteņiem.