Atslēgvārdi:

Piemet, piemet žagariņu, labo vecenīt!* 4

Neatbildēt — tas ir vienīgais produktīvais ceļš šobrīd. Jo mūsu problēmas, muļķību un stalto nacionālo stāju izmantos pret mums.

Iesaki citiem:

Etniskais — tas ir Latvijā nemainīgi efektīvs arguments, pie kā politiķim iespējams ķerties, kad citu argumentu aptrūkstas. Tas ir trumpis, ko grūti pārtrumpot. Tāpēc tradicionālais partiju spektrs — labējās un kreisās — Latvijā atspoguļo nevis ekonomisko, bet gan etnisko orientāciju. Paralēles labējais — latviskais un kreisais — krieviskais, šķiet, tika izstrādātas vēl tālajā 1993. gadā, kad tās bija ērtas partijai Latvijas ceļš cīņā pret apvienību Saskaņa Latvijai — atdzimšana tautsaimniecībai.

Es nezinu, vai kāds aizdomājās arī līdz lingvistiskam līmenim, kas viegli latviešu vidū ļauj nostrādāt asociācijām „la-la” un „kr-kr”. Taču noteikti tika izmantota latviešu nepatika pret PSRS un tajā tik populāro kreisuma slavināšanu. Un rezultāts izrādījās precīzi nostrādāts — šīs paralēles atļāva realizēt liberālu politiku sabiedrībā, kura orientējās uz kreisu, sociālistisku (vai sociāldemokrātisku) vērtību sistēmu.


Vienmēr aktuālā pulvermuca

Vēl vairāk — latviešu balsošana par partijām, kuras realizē labēju ekonomisko politiku, turpinās līdz pat šai dienai. Jebkurus argumentus, ka tā neatbilst sabiedrības vairuma interesēm un ekspektācijām, var pārmākt ar etniski ietonētiem lozungiem. Tas darīts visās Saeimas vēlēšanās pēc kārtas. Protams, politiķus šai ziņā var saprast — ja nedarīšu es, darīs kāds cits. Tā kā šis politiskajā cīņā pieder pie atļautajiem paņēmieniem, to vienkārši nākas akceptēt. Tas, kurš nav gatavs izmantot etnisko kārti, nav konkurētspējīgs. Politikā būt augstsirdīgam vienkārši ir muļķīgi.

Ar to arī izskaidrojams Tautas saskaņas partijas (TSP) gals, pakāpeniski dažādu transformāciju gaitā pārtopot par pašreizējo Saskaņas centru. Partijai jau pēc definīcijas ir jāaizstāv kādas grupas intereses, citādi tai nebūs, uz ko balstīties. Ja partija mēģina aizstāvēt saskaņu starp dažādām grupām, ideja varbūt ir cēla, taču politiķus parlamentā ievēl nevis saskaņas idejas dēļ, bet tāpēc, ka viņus kāds par spīti visam uzskata par savu interešu aizstāvjiem. Nu, vismaz par mazāko ļaunumu. Tā tas bija gan ar Jāni Jurkānu, gan Vladilenu Dozorcevu.

Simbioze starp Latvijas „labējiem” un „kreisajiem” ir auglīga līdz brīdim, kamēr pulvermuca un sērkociņš ir drošā attālumā, bet redzami un izmantojami kā arguments.



2004. gadā, kad TSP tuvojās savam loģiskajam galam, Dozorcevs rakstīja: „Vēlēšanās kliegt „latvieti, nepadodies!” vai „krievi savējos nepamet!” — tā ir droša garantija 5% iegūšanai. Bet atvainojiet, tādu partiju mēs nodibinājām pirms 10 gadiem — nacionālās starpniecības partiju, kura tāpat kā mācītājs baznīcā nedala draudzi savējos un svešajos. Un tas dod viņai tiesības tieši runāt ar vieniem un ar otriem”[ 2 ] .

Taču šī formula strādāja minētos 10 gadus drīzāk par spīti cēlajiem mērķiem, proti, tāpēc, ka saskaņas aizstāvjos tika saskatīti vairāk vai mazāk slēpti konkrētu grupu interešu aizstāvji. Un vairāk vai mazāk arī nācās aizstāvēt konkrētu grupu, jo latvieši tai, primitīvi izsakoties, ierādīja vietu. Tāpēc, protams, latvieši ar retiem izņēmumiem par šo partiju nebalsoja. Bet reālpolitika galu galā ņēma virsroku — pāri no toreizējiem saskaņiešiem palika tie, kas akceptēja reālos spēles noteikumus, — Andris Ameriks, Jānis Urbanovičs.

Un tomēr šie spēles noteikumi ietvēra robežas, līdz kurām drīkstēja sabiedrību kacināt. Pārkāpjot šīs robežas, vienmēr aktuālā pulvermuca varēja sprāgt. Un sprādziens nebija izdevīgs ne vieniem, ne otriem. Simbioze starp Latvijas „labējiem” un „kreisajiem” ir auglīga līdz brīdim, kamēr pulvermuca un sērkociņš ir drošā attālumā, bet redzami un izmantojami kā arguments.


Kad sērkociņu pieliek par tuvu

Tāds nu bija izveidojies līdzsvars starp divām etniskajām grupām. It kā trausls, taču tomēr pierasts. Huligānu, kas eksperimentēja ar robežām, jau arī netrūka. Visai nopietni saasinājumi saistījās ar TB/LNNK uzklupšanu krievu kopienas atražošanās galvenajai kalvei — krievu skolām. Tomēr šie protesti neiesaistīja tik plašas tautas masas kā šobrīd.

Tagad viens no huligāniem ir saņēmis neredzēti lielu atbalstu savām aktivitātēm. Un ar atbalstītājiem es domāju nevis tikai tos, kas referendumā nobalsoja „par”, bet visus, kas pauda konkrētu viedokli — par vai pret. Visus, kas ar šo referendumu saistīja ar kaut kādu misiju, kas jāizpilda. Ar kādu pienākumu savas kopienas priekšā.

Latviešu kopienas nu jau par tradīciju kļuvusī nespēja redzēt tālāk par savu degungalu kaut kā bija jāpārtrauc.



Protams, ja noticētu, ka mērķi šim referendumam ir ļoti cēli — pārtraukt krievu kopienas diskrimināciju, balsot „par” nevis, atbalstot divvalodību, bet drīzāk — lai pievērstu uzmanību sasāpējušām problēmām — tad jau viss būtu kārtībā. Tad es pat sacītu, ka sen tā vajadzēja. Latviešu kopienas nu jau par tradīciju kļuvusī nespēja redzēt tālāk par savu degungalu, tikai iekapsulēties, segregēties un izlikties nemanām problēmas kaut kā bija jāpārtrauc.

Tomēr kaut kas man saka, ka mērķi te ir pavisam citi. Laikam to saka izpildījums un rezultāts. Jo latviešu kopiena vairumā gadījumu neko nav sapratusi. Tā jūtas uzvarējusi un ierādījusi pārējiem vietu. Patiesībā tā jūtas stiprāka un gatava atkal sunītim, kurš neapdomīgi pienācis par tuvu, uzbļaut: „Vietā!”, sagaidot, ka tas nevis parādīs zobus, bet, asti ierāvis, dosies ieņemt vietu stūrī uz tepiķīša. Kā jau ierasts.

Taču arī krievu kopiena zināmā mērā ir sajutusi savu spēku. Protams, tā vēl nav gatava atklātai konfrontācijai. Tomēr, ja referenduma organizatoru mērķis ir šo konfrontāciju panākt, viņi ir spēruši platu soli uz priekšu. Viņi ir izveidojuši platformu, uz kuras var tālāk veidot un padziļināt etnisko spriedzi. Un Latvijas drošības struktūru uzdevums, kuru, es ceru, viņi arī apzinīgi pilda, ir panākt, lai kāda liela un spalvaina roka no austrumiem nebīda kauliņus tālāk — uz reāliem konfliktiem.

Varbūt kādam šķiet, ka mūsu sadzīvošanas prasmes ir tādas, ka reālus konfliktus īsti izprovocēt neizdosies? Mierīgā mentalitāte? Jāsaka, ka viss tādā gadījumā atkarīgs vienīgi no robežām, kuras sev novelk konflikta režisors, proti, cik tālu viņš ir gatavs iet, cik ciniskus līdzekļus izmantot. Ja režisors ir tas pats, kas bija gatavs iegansta atrašanai karam Čečenijā spridzināt daudzdzīvokļu mājas Maskavā, tad uz mūsu sadzīvošanas prasmēm pārāk paļauties nevajadzētu.

Ja režisors ir tas pats, kas, lai tikai atrastu ieganstu karam Čečenijā, bija gatavs spridzināt daudzdzīvokļu mājas Maskavā, tad uz mūsu sadzīvošanas prasmēm pārāk paļauties nevajadzētu.



Iztēlojieties, ka pēc šī referenduma „tonusa uzturēšanai” seko daudz masveidīgākas akcijas par 16. martā un 9. maijā ierastajām. Seko vēl viens referendums — par pilsonības piešķiršanu nepilsoņiem. Pēc tam tiek atrasti kādi īpaši „atsaldēti” latviešu nacionālisti, ko pieķer, gatavojot krievu bērnudārza spridzināšanas akciju. Krievu mediji publicē intervijas ar viņiem, nu, aptuveni Andersa Beringa-Breivīka garā. Tā ir pirmā ārzemju ziņa arī Krievijas kanālos. Latviešu vidū šiem „varoņiem” parādās atbalstītāji, kas izsaka nožēlu, ka akcija nav izdevusies. Pēc tam kāds ar mīnmetēju izšauj pa Brīvības pieminekli. Caurums pieminekļa pamatnē ir pirmā ziņa ar lielu foto visos latviešu medijos. Vēl pa vidu visam kārtējo reizi tiek ierosināta Saeimas atlaišana. Un tā uz priekšu, eskalējot situāciju.

Nu, nesakiet, ka tas ir nereāli, ja speciāli režisē! Protams, ir lietas, kas traucē šeit sarīkot otru Bosniju. Gan ieroču trūkums, gan grūtības iezīmēt skaidras teritoriālas robežas starp etniskajām grupām. Gan, protams, tas, ka šī ir Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts, kuras problēmās ārējie spēki no rietumiem iejauksies daudz agrāk. Bet tas viss — uz Krievijas ieroču žvadzināšanas fona. Katrā ziņā kompromiss, kurš tiktu panākts ar rietumu vidutāja palīdzību, piedaloties Krievijas novērotājiem, diez vai būs tas, kas nāks par labu Latvijas valstij.


Kas uzvarējis?

Tas izrādījās pat negaidīti vienkārši — uzdot tik tiešu patriotiskās stīgas skarošu jautājumu, lai izraisītu ārkārtīgi plašu reakciju — savāktu vairāk par miljonu balsotāju un panāktu, ka parasti Latvijas vēlēšanas un referendumus ignorējoši cilvēki pat Lielbritānijā un Īrijā būtu gatavi stāvēt garās rindās, lai izteiktu savu viedokli. Kāpēc? Cēloņu ir daudz, bet viens no pēdējiem un nozīmīgākajiem bija atklāta Saskaņas centra nepielaišana valdībai. Tika pilnīgi skaidri un nepārprotami pateikts, ka viņus vienkārši nedrīkst pielaist, jo šeit taču ir Latvija. Tas novilka skaidru ūdensšķirtni. Un tieši tāpēc arī daudzi devās uz referendumu — vieni, lai protestētu pret savu stāvokli, bet otri — lai parādītu, ka šeit taču ir Latvija.

Un šobrīd visi paziņo par uzvaru. Gan Vladimirs Lindermans un Nils Ušakovs (SC), jo ieguvuši gan divvalodību atbalstošo cilvēku skaitu kā argumentu, ar ko turpmāk operēt, gan arī sirdi sildošos rezultātus Latgalē, jo īpaši Daugavpilī. Gan arī latviešu partiju pārstāvji, kas saredz referenduma rezultātus kā latviskās Latvijas uzvaru. Gan pat Viesturs Dūle, kurš aicināja balsot ar neaizpildītu biļetenu, lai gan par nederīgiem beigu beigās atzīti tikai 0,32% biļetenu.

Tikai kurš gan patiesībā ir uzvarējis? Es sacītu, ka vienīgi provokatori. Var jau, protams, sacīt, ka šī konfrontācija ir devusi pamatu diskusijām, sabiedrība parādījusi pilsonisko briedumu, neredzētu aktivitāti un tādā garā. Tikai kāds gan tur pilsoniskais briedums, ja sabiedrība vienkārši ir ļoti masveidīgi reaģējusi uz provokāciju un katra labā vecenīte devusies piemest savu žagariņu tai pulvermucai, kurai pietuvināts sērkociņš?

Tikai kurš gan patiesībā ir uzvarējis? Es sacītu, ka vienīgi provokatori.



Vai pilsoniska pozīcija drīzāk nebūtu šādu referendumu ignorēt vai, sekojot Viestura Dūles aicinājumam, lielā skaitā balsot ar tukšām lapām, lai parādītu, ka šādas provokācijas nedos augļus? Vai pilsoniska pozīcija nebūtu atbildīgiem Latvijas politiķiem un inteliģences pārstāvjiem gan no latviešu, gan krievu vidus uzstāties ar kopīgu aicinājumu visai sabiedrībai nepakļauties šīm provokācijām? Jā, neiet uz šo referendumu, lai cik dīvaini tas neizklausītos, — pareizajam pilsonim taču it kā uz tādiem esot jāiet. Ja iet, tad iemest tukšu lapu, lai cik bezjēdzīgi tas neliktos. Bezjēdzīgi tas ir tad, ja to izdara 0,32%, bet ne tad, ja 32%. Nejaukt demokrātiju ar provokācijām principā.

Protams, tas ir par daudz prasīts no mūsu sabiedrības, kur abas etniskās grupas ir pārlieku pārliecinātas par savu vienīgo, pareizo taisnību. Bet vai tas ir daudz prasīts arī no tās politiķu un inteliģences daļas, kas saprot drusku vairāk un kas konfrontāciju nevēlas? Nu, vismaz paši varētu nepienest savus žagariņus un baļķus pie pulvermucas, vismaz neaicināt piedalīties. Citiem vārdiem, nereaģēt tik šabloniski un paredzami.

Neatbildēt — tas ir vienīgais produktīvais ceļš šobrīd. Jo mūsu problēmas, muļķību un stalto nacionālo stāju izmantos pret mums. Šie referenduma rezultāti jau dažam ļauj berzēt rokas un gudrot nākamos soļus. Jo nostrādāja taču — vesels miljons bija gatavs konfrontēties.

Kas vēl mums atliek? Vienīgi cerēt, ka šajos 20 gados mums ir izveidoti specdienesti, kas patiešām spēj aizstāvēt valsts intereses pret labi organizētām provokācijām.

___________________

* No Māra Čaklā „Dziesmas par to gadījumu ar Džordano Bruno

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (4) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
eriks kaire

Piekrītu,ka latvieši referendumā nevarēja uzvarēt.Nevienā Eiropas valstī nerīko tamlīdzīgu referendumu,kur pilsonim jāpierāda,ka viņš nav kamielis.
Referendumā nevarēja uzvarēt arī godīgi Latvijas krievi.Nedrīkst nostādīt valsts pilsoni situācijā,kad viņam jābalso vai nu pret savu valsti,jeb pret savu valodu.
It kā jau tiešām uzvarēja provokāciju jeb referendumu iniciātori.Taču visvairāk ieguva tie spēki,kas nav atmetuši cerības pievienot Latviju Pleskavas guberņai.
Abu pēdējo referendumu ierosināšana nebija vientiesīgas vecenītes žagariņi,bet pseidopatriotu Molotova kokteiļi.Pirms gada tuvredzīgi politiķi,masu mediji un inteliģence palaida garām iespēju tos neitralizēt.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Maija Deķe

Latviešu kopiena esot netālredzīga- bet sociologi lieto aplamus terminus un tas pat nav tuvredzīgi.
Tapēc, ka konfliktē nevis etniskas grupas, bet "Homo sovieticus", kas neizmirst, atražo sev līdzīgos, un lieto krievu valodu- ar Latvijas pilsoņiem, kas sen jau dala neatkarīgās republikas priecīgās un bēdīgās dienas bez konfliktiem savā starpā. Un kamēr šī līnija tiks speciāli diskutēta nepareizā terminoloģijā, būs ļoti daudz savstarpēju aizvainojumu. Un pie vainas būs rakstītāji, nevis politiķi.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Vladimir Nikiforov

Protams, ja noticētu, ka mērķi šim referendumam ir ļoti cēli — pārtraukt krievu kopienas diskrimināciju, balsot „par” nevis, atbalstot divvalodību, bet drīzāk — lai pievērstu uzmanību sasāpējušām problēmām
----------------
Vienmēr var apgalvot, ka kāds slepus iesaistās politikas procesā kādu sliktu iemeslu dēļ (reizēm tā ir arī daļa no patiesības)

Tomēr šoreiz ir skaidrs tas, ka "par" balsotāji bija informēti, ka grozījumi netiks pieņemti, tāpēc, pat ja uzskatīt, ka līdzīga cieņa pret divām valodas kopienām ir nepareiza (lai gan Somijā līdzīgu cieņu izrāda krietni mazākai zviedru kopienai), grūti pārmest tiem centienus to panākt. Un ja kāds arī izmanto saviem mērķiem taisnīgo neapmierinātību ar to, ka pašreiz krievu valodai ir "svešvalodas" statuss, šī neapmierinātība no tā nekļūst netaisnīga

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Gatis Felsbergs

Somija ir bieži piesaukts piemērs.
Taču iespējams nepatīkams būs atklājums, ka zviedru valoda ieguva savu statusu Somijā daļēji pateicoties zviedru muižniecības aktīvajai nostājai pret Somijas rusifikāciju.

Saistītie raksti
Kaklasaites

Laiks tautai 5 Autors:Providus.lv

Citi autora darbi
Ritdiena kura pienaks

Rītdiena, kura pienāks 20 Autors:Māris Brants

Pretvalstisks jautajums

Pretvalstisks jautājums 10 Autors:Māris Brants

Atbildiba par valsti

Atbildība. Par valsti 68 Autors:Māris Brants