Recenzija pētījumam "Zināšanas un prasmes dzīvei. Latvija OECD valstu Starptautiskajā skolēnu novērtēšanas programmā. 1998-2001 "
Kopš 1998. gada Latvija piedalās Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas – ESAO (Organization for Economic Co-operation and Development – OECD) Starptautiskajā skolēnu novērtēšanas programmā (SSNP). ESAO SSNP mērķis ir izstrādāt tādu starptautisku skolēnu testēšanas programmu, kas ļautu novērtēt, kādā mērā tiek īstenota skolēnu izglītošana dzīvei.
Svarīgākā ESAO programmas konceptuālā īpatnība ir tā, ka galvenā uzmanība tiek vērsta uz to, lai novērtētu skolēnu prasmes izmantot skolā iegūtās zināšanas konkrētās dzīves situācijās, nevis pārbaudīt, ko viņi ir iemācījušies atsevišķos mācību priekšmetos.
Savā pētījumā Andris Kangro un Andrejs Geske informē lasītāju gan par pašu ESAO Starptautisko skolēnu novērtēšanas programmu, gan arī iepazīstina ar pētījuma rezultātiem, kas parāda Latvijas skolēnu prasmju līmeni, salīdzinot ar citām programmas dalībvalstīm.
Pirmais šīs programmas cikls tika īstenots laikā no 1998. gada līdz 2001. gadam, piedaloties 32 valstīm. Programma aptver trīs zināšanu un prasmju jomas: lasīšanu, matemātiku un dabaszinātnes. Visās šajās jomās skolēniem svarīgi ir parādīt nevis mācību satura apguvi, bet gan spēju pārdomāt, novērtēt un izmantot lasīšanas, matemātikas un dabaszinātņu sakarību, jēdzienu izpratni, lai noteiktās dzīves situācijās prastu pielietot attiecīgo zinātņu jēdzienus un sakarības; izmantot apgūtās prasmes, lai radītu gan personisku, gan sabiedrisku labumu.
Pie darba pozitīvajiem devumiem pieskaitāms tas, ka autori ir snieguši ļoti skaidru un konkrētu novērtēšanas programmas metodikas aprakstu, atklājot, pirmkārt, prasību kritērijus lasīšanā, matemātikā un dabaszinātnēs, otrkārt, parādot, kāds ir zināšanu prasmju pārbaudes process, treškārt, sniedzot izpratni par pārbaudījumu saturu, parādot, kādus tekstus, dokumentus, jautājumus saņem skolēns – testa dalībnieks, kā arī norādot uz nepieciešamību izprast teksta, dokumenta, situācijas kontekstu. Metodikas apraksts varētu kalpot kā labs palīgs metodiķiem, skolotājiem, pārdomājot un sagatavojot mācīšanas metodikas un uzdevumus, kuru risināšana sekmētu iepriekš aprakstīto prasmju apguvi.
Līdzīgiem mērķiem varētu kalpot arī autoru sniegtais izsmeļošais lasīšanas kompetences novērtēšanas apraksts, kur norādīts uz pieciem vērtēšanas aspektiem un trīs līmeņiem. Novērtēšanas programmas ‘uzskatāmību’ nodrošina arī autoru sniegtie uzdevumu piemēri, kas reizē kalpo arī kā lieliska intriga lasītājam pašam izmēģināt savus spēkus prasmju pārbaudē.
Detalizētais novērtēšanas programmas metodikas apraksts jau pats par sevi ir ļoti vērtīgs dokuments, kas varētu palīdzēt gan modernizēt izglītības mērķus, uzsvaru liekot uz prasmēm dzīvei nevis uz ‘priekšmetu apguvi’, gan arī norādīt uz ceļiem kā sasniegt šo mērķi. Tas varētu kalpot izglītības politikas satura izstrādei.
Autori iepazīstina lasītāju arī ar pētījuma norisi Latvijā un galvenajiem rezultātiem. Pie rūpīgi aprakstītās pētījuma dalībnieku izlases raksturojuma nepaskaidrots palicis veids, kā atlasīti skolēni testam skolās, kur attiecīgā vecuma skolēnu bija vairāk kā 35. Līdz ar to, tas rada lielas bažas par pētījuma norises kvalitāti un arī par izdarīto secinājumu pamatojamību. Diemžēl tas apgrūtina recenzijas autora uzdevumu, kam jābalstās uz pieņēmumu kā īsti šī atlase notikusi. Loģiski būtu, ja arī šajā izlases posmā stingri būtu ievēroti nejaušās atlases principi gadījumos, kas skolēnu skaits bijis virs 35. Bažas rada arī tas, ka bez šīs informācijas neskaidra paliek atlases kārtība arī citās valstīs. Vēlama būtu arī lielāka precizitāte, norādot laiku, kas atvēlēts testa izpildīšanai: 47. lpp. minēts, ka ‘skolēni izpildīja testu 90 minūtēs’, bet 9. lpp. norādīts uz divām stundām, kas, acīmredzot, domātas kā mācību stundas. Taču lasītājā, kas tieši nav saistīts ar skolu vai izglītību, tas var radīt pārpratumu.
Pētījuma rezultātu izklāsts lasītājam sniedz izsmeļošu un, pateicoties zīmējumiem, arī labi uzskatāmu ainu par Latvijas skolēnu sniegumu. Vērtīga ir skolēnu snieguma analīze saistībā ar izglītības kontekstu, kur izdalīti četri līmeņi: valsts un visas izglītības sistēmas līmenis, skolas un klases, kā arī ģimenes un skolēna līmenis.
Saistot skolēnu sniegumu ar makroekonomikas rādītāju – iekšzemes kopproduktu (IKP) autori secina, ka ievērojot valsts ekonomisko kontekstu, Latvijas skolēnu rādītāji vērtējami kā labi. Kā arguments minēta lineārā sakarība starp programmas dalībnieču 32 valstu IKP un skolēnu sniegumu.
Autori piemin arī valsts ieguldījumu izglītībā, vērtējot to kā vidējiem rādītājiem atbilstošu, piebilstot, ka situācija varētu būt citāda, ja izglītībai tiktu piešķirta ‘ļoti augsta resursu daļa’. Pieņemot, ka pētījums pretendē uz politikas analīzi, varētu vēlēties rūpīgāku šī argumenta izpēti. Proti, lietderīga būtu izglītībai atvēlēto valsts resursu daļas un skolēnu snieguma starptautiska salīdzinoša analīze, kas ļautu spriest par to, cik liela būtu nepieciešama izglītības budžeta palielināšana, lai sasniegtu noteiktu izglītības kvalitātes uzlabošanos. Stratēģiski domājot, nevajadzētu izslēgt iespējamību, ka uz šādas analīzes pamata valsts varētu pasludināt izglītības prioritātes politiku, jo ieguldījums izglītībā šodien varētu nest augļus visā valsts ekonomikā nākotnē.
Salīdzinot skolēnu sniegumu skolu un klašu līmenī, secinājumu ticamībai ļoti pietrūkst skolēnu izlases pamatojums lielajās skolās. Pieņemot sliktāko variantu, ka lielajās skolās testa dalībnieki, atlasīti, piemēram, pēc skolotāja norādījuma, bet mazajās skolās, kā zināms, testa izpildē piedalījušies visi attiecīgās vecuma grupas skolēni, nekādus secinājumus skolu un klašu līmenī izdarīt nevaram.
Saprotot, ka vienā pētījumā nevar aptvert visus iespējamos aspektus, gribētu uzsvērt, ka pētījums ir nozīmīgs ar to, ka tas paver daudzas jaunu pētījumu perspektīvas. Viena no tām varētu būt to valstu izglītības sistēmas – kā finansējuma, tā mācību metodikas un ‘skolu’ – analīze, kurās skolēnu sniegums ir visaugstākais, sākot ar kaimiņvalsti Somiju, kas ļautu atrast efektīvākus mācību paņēmienus un stratēģijas.
Interesi izraisa arī ievērojamā dzimumu atšķirība. Rodas jautājums, vai pārlieku feminizētais skolotāju sastāvs nav viens no iemesliem, kāpēc zēnu sniegums ir zemāks kā meiteņu, jo pēc pētījuma datiem Latvijā meiteņu pārākums ir vislielākais, salīdzinot ar citām aplūkotajām valstīm.
Interesants ir autoru vērojums par Latvijas skolēnu (viņu ģimeņu) kultūras patēriņu, kas spilgti izceļas uz pārējo valstu fona un neviļus rada bažas par globalizācijas iespējamo negatīvo ietekmi uz kultūras patēriņa kvalitātes krišanos, Latvijai kļūstot atvērtākai starptautiskajām valstu savienībām.
Jāuzsver, ka varētu vēlēties raitāku latviešu valodu, jo stila neveiklības, nesaskaņoti locījumi, pat gramatikas kļūdas, patiešām sarūgtina lasītāju, jo vietumis tas apgrūtina teksta izpratni, bet vietumis pat liek lasītājam pasmaidīt, piemēram, 61. lpp. apgalvots, ka ‘tas laiks, kad labas izglītības iegūšanai bija vajadzīga silta klase, tāfele… ir aizgājis nebūtībā’. Bez siltas klases jau arī tagad neiztikt, tāpat kā bez dzimtās valodas kultūras.
Kopumā pētījums vērtējams kā ļoti rosinošs, kas mudina attīstīt jaunus analīzes aspektus, bet varbūt vēl svarīgāk ir tas, ka pētījumu varētu uzskatīt kā izaicinājumu sabiedrībai un valstij – kādai būt izglītības politikai Latvijā: vai samierināties ar atbilstību vidējiem rādītājiem starptautiska salīdzinājuma kontekstā vai arī veidot izglītības politiku, kas ļautu izrauties no situācijas, kad vairāk kā katrs desmitais (13%) Latvijas jaunietis mūsdienu prasību kontekstā ‘lasīt neprot’.