Atslēgvārdi:

Persiešu zemestrīce 4

Irānas jaunā un dinamiskā pilsoniskā sabiedrība vairs nevēlas pakļauties neievēlēto vadoņu diktātam. Tauta izskatās nobriedusi demokrātijai.

Iesaki citiem:

Jau vairāk nekā mēnesi Irānu pārņēmusi “demokrātiskā zemestrīce”. Kaut arī masveida demonstrāciju galvenais motīvs ir protests pret vēlēšanu viltošanu un Mahmuda Ahmadinedžada pasludināšanu par prezidentu[1], sašutums par valdošās elites bezkaunīgo rīcību pāraudzis protestā pret Irānas politisko sistēmu. Pat ja režīmam ar represiju palīdzību izdosies uz laiku saglabāt varu, šī neapmierinātība agri vai vēlu novedīs pie šodien zināmās islāma republikas beigām. Viltotās prezidenta vēlēšanas kļuva par protestu katalizatoru, taču to dziļākās saknes ir meklējamas jau trīsdesmit gadus pastāvošā režīma represīvajā raksturā.



Vara — nekompetenta un korumpēta

Pašreizējos Irānas valdniekus nevar nebiedēt tas, ka šobrīd notiekošajā spīd cauri paralēles ar notikumiem, kas pirms trīsdesmit gadiem noveda pie varas viņus pašus. Par spīti ierastajam priekšstatam 1979. gada revolūcija pret prorietumniecisko, bet autoritāro šaha Pahlavi monarhiju sākotnēji nebija vērsta uz sabiedrības islamizāciju. Tās galvenās prasības līdzīgi kā šodien bija politiskās brīvības un sociālais taisnīgums. Taču ajatolla Homeinī uzurpēja 1979.gada revolūcijas augļus. Ar terora palīdzību viņš novāca bijušos sabiedrotos — liberāļus, kreisos un sekulāristus — un uzspieda tā saukto islāma republiku. Tās galvenā pazīme ir šiītu garīdzniecības virskundzība pāri visām dzīves jomām, sākot ar politisko varu un beidzot ar pilsoņu personiskās uzvedības regulēšanu. Tas tiek panākts ar virknes institūciju palīdzību, bet galvenās valsts institūcijas ir augstākais līderis un Sargu padome. Līderim ir pēdējais vārds visos jautājumos un viņš ir atbildīgs par “Dieva gribas” īstenošanu, savukārt Sargu padome nodrošina, ka visi likumi atbilst islāma burtam un garam. Nedz augstākais līderis, nedz Sargu padome netiek vēlēti tiešās vēlēšanās. Kaut arī islāma republikas dibinātāji uzskatīja, ka tās leģitimitātes avots ir ”Dieva griba”, viņi parūpējās arī par tautas atbalstu sistēmai, tāpēc Irānā ir pieļautas prezidenta un parlamenta vēlēšanas. Tās gan nevar uzskatīt par brīvām un taisnīgām, bet tomēr sniedz zināmu telpu publikas līdzdalībai politiskajā procesā.

Homeinī iedibinātā iekārta tomēr nekad nav ieguvusi bezierunu akceptu, turklāt demogrāfiskās un sociālās pārmaiņas, kas notika Irānā pēc revolūcijas, veido sabiedrību, kas jo vairāk apšauba neievēlēto garīdznieku izšķirošo varu. Masveida izglītības sistēma, sieviešu aktīvā cīņa par savām tiesībām, moderno komunikāciju plašā izmantošana būtiski iedragā konservatīvās garīdzniecības varu. Kad irāņiem bija kaut vai ierobežota iespēja izteikties, viņi, piemēram, par spīti reliģiski politiskās elites vēlmēm 1997. un 2002.gadā skaidri pauda savu atbalstu atvērtākai un brīvākai sabiedrībai, masveidīgi balsojot par reformistu Mohammadu Hatamī.

Pēc astoņiem “aukstā kara” gadiem ar Hatamī reformistiem, ajatolla Hamenejī nonāca pie secinājuma, ka paļauties uz tautas gribu ir bīstami, tāpēc ar mahināciju palīdzību 2005.gadā palīdzēja ultrakonservatīvajam populistam Ahmadinedžadam kļūt par prezidentu. Tas iezīmēja jaunu pavērsienu islāma republikas vēsturē — reakcionārākās garīdzniecības aliansi ar militarizētajām struktūrām, pirmām kārtām — ar Revolucionāro gvardi, no kuras nāk arī pats Ahmadinedžads. Šīs alianses uzdevums ir stiprināt sistēmas teokrātisko raksturu un cīnīties pret jebkādiem liberalizācijas centieniem.

Ahmadinedžada laikā strauji pieauga Revolucionārās gvardes ietekme un vara. Šis veidojums ir režīma militārais spārns un kļuvis arī par ietekmīgu ekonomisko spēku, pateicoties koruptīvajām saitēm ar valdību, kas izpaužas bezkonkursa valsts pasūtījumos, neatmaksātos kredītos, kontrabandā un citās „privilēģijās”[2]. Tajā pašā laikā vēl vairāk ir sašaurinājusies vārda un izteiksmes brīvība — ir slēgtas gandrīz visas reformistu avīzes, pieaugušas represijas pret žurnālistiem, sieviešu un studentu organizācijām, neatkarīgajiem blogeriem, etnisko minoritāšu aktīvistiem un citiem opozicionāriem. Atjaunojušās arī masveida kampaņas par «sabiedrisko morāli», kas izpaužas ideoloģiski uzticīgo lumpenizēto aprindu uzbrukumos sievietēm, kas ir «nepienācīgi ģērbtas». Valdība ieņēmusi konfrontējošu pozīciju ārpolitikā, īpaši tādos jautājumos kā kodolprogramma, atbalsts Hamas un Hezbollah teroristiem, draudi Izraēlai. Tā arī ir parādījusi sevi ne tikai kā galēji ideoloģizētu, bet arī kā nekompetentu un korumpētu, un zīmīgi, ka Ahmadinedžads bauda gandrīz pilnīgu Hamenejī atbalstu visās politikas jomās.



Režīma strupceļš

Tieši Ahmadinedžada prezidentūra, kuras laikā režīms deģenerēja militāri teokrātiskās diktatūras virzienā, savienojumā ar izgāšanos ekonomikā veicināja irāņu neapmierinātību, kas šogad izpaudās prezidenta vēlēšanās. Šīs vēlēšanas ne tikai apliecināja augošo plaisu starp fundamentālistisko Hamenejī—Ahmadinedžada vīziju un sabiedrības alkām pēc pārmaiņām, bet arī pirmo reizi skaidri un publiski parādīja paša režīma šķelšanos. Daži režīma balsti, piemēram, ietekmīgais garīdznieks un politiķis Rafsandžanī (Ali Akbar Hashemi Rafsanjani) pievienojās opozīcijai, jo bažījās, ka Hamenejī—Ahmadinedžada politika var apdraudēt pašas islāma republikas eksistenci. Rezultātā izveidojās bezprecedenta plaša koalīcija, kurā ietilpst sekulārie spēki, reliģiskie reformisti, studentu un sieviešu organizācijas, arodbiedrības, uzņēmēji, tehnokrāti, mērenie konservatīvie un pat daži ajatollas un režīma balsti. Opozīcijas kandidāts Mir Huseins Musavī (Mir Hossein Moussavi) no relatīvi mazpazīstama un ne īpaši iedvesmojoša politiķa ir kļuvis par līderi un lielas daļas sabiedrības cerību paudēju. Ņemot vērā Hamenejī klaju atbalstu Ahmadinedžadam, balsot par Musavi nozīmēja balsot pret status quo.

Hamenejī šādas spēcīgas un reprezentatīvas koalīcijas izveidošanās kļuva par ļaunākā murga piepildīšanos. Samērā reāla iespēja, ka Musavī varētu nākt pie varas, mudināja režīma radikālāko daļu uz rīcību, kuru daudzi irāņi raksturo kā apvērsumu. Tas iekļāva liela mēroga vēlēšanu rezultātu viltošanu par labu Ahmadinedžadam, drošības struktūru masveida «mācības iekšējo nemieru novēršanai» vēlēšanu dienā Teherānā, mobilo sakaru un interneta atslēgšanu un Hamenejī steidzīgo paziņojumu par Ahmadinedžada pārliecinošu uzvaru tikai dažas stundas pēc vēlēšanu iecirkņu slēgšanas. Apvērsuma mērķis bija ne tikai liegt Musavī iespēju kļūt par prezidentu, bet galvenais — konsolidēt un stiprināt teokrātiski militāro status quo un likvidēt pēdējās brīvības paliekas valstī.

Tomēr apvērsuma līderiem par pārsteigumu Musavī atbalstītāji atteicās akceptēt šādu nekaunīgu apvērsumu un sarīkoja kopš 1979.gada revolūcijas nepieredzētas miermīlīgas protesta akcijas. Musavī un demonstrantu prasības pēc godīgām vēlēšanām ļāva viņiem iegūt augstu morālo autoritāti, turpretim Hamenejī, kas viennozīmīgi nostājies Ahmadinedžada pusē, daudzi sāka uztvert un publiski arī saukt par diktatoru. Demonstrāciju brutālā apspiešana, kuras rezultātā gāja bojā, tika aizturēti un spīdzināti vairāki desmiti cilvēku, pilnībā izkliedēja mītu par režīma un tautas harmonisko vienotību uz islāma pamata, ko valdošie garīdznieki cītīgi bija kopuši pēdējos trīsdesmit gadus.

Kaut arī režīmam ar vardarbības palīdzību pagaidām ir izdevies saglabāt varu, šī īslaicīgā uzvara tikai iedzen to strupceļā. Hamenejī—Ahmadinedžada tandēms jo vairāk paļaujas uz tīro militāro spēku, atsvešinot ne tikai tradicionālās opozīcijas grupas — studentus un sievietes, bet arī daļu no režīma sociālās bāzes. Piemēram, viena no ietekmīgākajām šiītu garīdznieku asociācijām publiski kritizēja vēlēšanu rezultātu viltošanu un šādā veidā izaicināja augstāko līderi, pārkāpjot vienu no islāma republikas lielākajiem tabu[3]. Pat konservatīvajās aprindās lielu sašutumu izraisīja Hamenejī dēla Modžtabas loma represijās pret demonstrantiem, un arvien skaidrākas kļūst pazīmes, ka Hamenejī dēlu gatavo sava mantinieka lomai. Šāda Hamenejī rīcība izraisa asociācijas ar vēsturiskiem notikumiem — gāzto Irānas monarhiju un diktatoriskajiem režīmiem arābu pasaulē, un tas arvien vairāk iedragā Hamenejī politisko un morālo pozīciju.

Režīma represijas un tālāka militarizācija arvien vairāk irāņu noved pie secinājuma — vienīgā izeja ir režīma maiņa. Irānas jaunā un dinamiskā pilsoniskā sabiedrība vairs nevēlas pakļauties neievēlēto vadoņu diktātam. Pēc autoritārās monarhijas un autoritārās teokrātijas pieredzes Irānas tauta izskatās nobriedusi demokrātijai. Par to gan vēl būs jācīnās, un jauna konfrontācija ar režīma radikālo daļu acīmredzami ir neizbēgama. Taču par spīti režīma represijām Irānas nākotne tagad izskatās daudz cerīgāka nekā pirms mēneša.

_________________________


[1] Chatham House analīze par vēlēšanu rezultātiem: Preliminary Analysis of the Voting Figures in Iran’s 2009 Presidential Elections: http://www.chathamhouse.org.uk/publications/papers/view/-/id/755/

[2] Par Revolucionāro Gvardi sk.: The Rise of the Pasdaran. Assessing the Domestic Roles of Iran's Islamic Revolutionary Guards Corps http://www.rand.org/news/press/2009/01/08

[3] Leading clerics defy Ayatollah on Iran election, The New York Times, 5 July 2009 http://www.msnbc.msn.com/id/31745151/ns/world_news-the_new_york_times/

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (4) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Memory 05.08.2009 14:39
'' Irānas jaunā un dinamiskā pilsoniskā sabiedrība vairs nevēlas pakļauties neievēlēto vadoņu diktātam. Tauta izskatās nobriedusi demokrātijai. '' - pilsoniskā sabiedrība ?- demokrātija ? - kaut kā TV ziņās iz Irānas redzam tik ierastās vardarbības ainas, kādas bija vērojamas pirms gadiem 20-it, kad arī daudzi PSRS pilsoņi arī bija '' nobrieduši '', un sākās....no Kalnu-Karabaha līdz Piedņestrai un Latvijai '' demokrātijas '' uzvaras gājiens - vēl šodien nebeidzas Gruzijā un Dienvid-Osetijā ? Uz papīra jau var aprakstīt ideālo demokrātiju, bet dzīvē jau lietas notiek stipri savādāk - to jau tagad labāk var saredzēt nekā 1990.g. 4. maijā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

jeezy - Eldars 05.08.2009 02:28
Paldies par info! Tajaa pasaa laikaa var atrast loti preteejas dabas peetiijumus un viedoklus.

......To this day, there is no hard evidence of electoral fraud — which even some Mousavi campaign aides privately acknowledge. In response to fraud allegations, the Ministry of the Interior has, for the first time ever, published the results of each of the 45,713 ballot boxes. With the personal information for all the nearly 40 million voters in the election registered on a computer database and each voter’s fingerprints on his or her ballot stub, it is clear where people voted, and each vote can be accounted for.

Read more: http://www.politico.com/news/stories/0609/24099.html#ixzz0NG...



…………………………………………………………………………………………………………………………………………



Polling in Iran is notoriously difficult; most polls there are less than fully professional and, hence, produce results of questionable validity. But the one poll conducted before Friday’s election by a Western organization that was transparent about its methodology — a telephone poll carried out by the Washington-based Terror-Free Tomorrow from May 11 to 20 — found Ahmadinejad running 20 points ahead of Mousavi. This poll was conducted before the televised debates in which, as noted above, Ahmadinejad was perceived to have done well while Mousavi did poorly.

Read more: http://www.politico.com/news/stories/0609/23745.html#ixzz0NG...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Eldars - jeezy 05.08.2009 00:17
Es Jums ietektu izrlasīt šo materiālu par "demokrātisko izvēli":

Chatham House analīze par vēlēšanu rezultātiem: Preliminary Analysis of the Voting Figures in Iran’s 2009 Presidential Elections: http://www.chathamhouse.org.uk/publications/papers/view/-/id...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

jeezy - Eldars 04.08.2009 19:42
Nav saubu ka Iraanas veeleesanu rezultaati tika sagroziiti. Tomeer no loti daudziem zinu avotiem neesmu dzirdeejis veel nevienu pieraadiijumu kurs apgalvotu ka Ahmadinezaads nesagrozot rezultaatus buutu zaudeejis. Neskatoties uz represijaam un populismu - Ahamdinezaads ir Iraanas demokraatiskaa izveele...