Atslēgvārdi:

Pedagogs – vergs vai nākotnes cilvēku audzinātājs? 5

Arvien biežāk runājam par audzināšanu, kas nepieciešama sabiedrībai – policistiem, autovadītājiem, ārstiem. Skola, kuras iekšējā kultūra nepieļaus ne dāvanas, ne radu būšanu, veidos pamatu korupcijas mazināšanai nākotnē.

Iesaki citiem:

Senajā Grieķijā pedagogs bija verga specializācija. Viņš jauno cilvēku pavadīja dienas gaitās un sekoja, lai tas pienācīgi uzvestos.

Vai skolotāja uzdevumi modernā sabiedrībā aprobežojas ar disciplinēšanu? Nē. Vai galvenais ir iemācīt priekšmetu? Ne tikai. Vai audzināšana palēnām pārceļas no ģimenes uz skolu? Tiešām? Ar ko tad īsti nodarbojas skolotāji!?

Varbūt, lai izprastu skolotāja situāciju, lietderīgi aplūkot dažas sociālās attīstības tendences.


Starp unificēšanu un dažādību

Izglītības nozarē pasaulē eksistē divas pretrunīgas tendences – unificētu standartu veidošana (izglītības likumdošanas pielīdzināšana vienotiem standartiem, kredītpunktu pārneses sistēmas, starptautiski izplatītas mācīšanas stratēģijas - kooperatīvā mācīšana, kritiskā domāšana u.c.) un diversifikācija (piemēram, valodu un vēstures, kultūras izglītības tradīcijas katrā valstī). Dzīve uzskatāmi demonstrē abu tendenču kopāesamību, arī skolotāju profesijas izaicinājumu kontekstā. Skolotāji - praktiķi īsteno savu profesionālo identitāti abu galējību vidē, gan pielāgojoties, gan pretojoties pārmaiņām. Ņemot vērā gan skolotāju praktisko darbību, gan izglītības politiku un izglītības pētījumus, varam pozicionēt skolotāju profesionālo darbību vismaz divās dimensijās.


Valsts un pilsoniskā sabiedrība satiekas skolotājā

Pirmā no tām saistās ar valsts lomu cilvēku izglītības un labklājības veidošanā: valsts uzņemas atbildību par cilvēku izglītību, un tā veido pamatu labklājībai. Skolas kā organizācijas un skolotāji kā tieši izglītības likumdošanas ieviesējaģenti veido valsts izglītības politikas īstenotāju slāni. Otrs pols ir liberālisma atziņa, ka cilvēks pats, būdams brīvs, aktīvs, ir atbildīgs par savu izglītību un labklājību.

Latvijā skolotāji nav valsts ierēdņi, kā, piemēram, Francijā, bet viņu darbu nosaka gan izglītības sistēmas jumta dokumenti kā Izglītības likums, gan valsts izglītības standarti. Likumdošana bieži ir orientēta uz jābūtību – visi mācās, skolotāji seko jaunākajām tendencēm mācību satura un metodikas izmaiņās, mācās valodas, strādā ar datoru. Ļoti dabiski, jo likumus veido jauni, izglītoti un pašapzinīgi cilvēki, kuri uzskata, ka likuma valodu sapratīs visi jeb būs spiesti saprast visi, pretestības pārmaiņām nebūs, un, ja būs, tā būs niecīga. Jāatzīstas, es arī tā domāju. Skolu realitāte ikvienam sapņotājam atver acis – skolotāju vidējais vecums joprojām ir 40 līdz 50 gadi, Interneta pieslēgumi – ierobežoti, valodu zināšanas – arī ne tik izcilas, tāpat jaunāko pedagoģiskās psiholoģijas atziņu popularitāte nemaz nav tik liela. Vārdu sakot, izglītības likumdošanas normatīvais skolotājs ļoti atšķiras no reālā. Ko darīt? Acīmredzot jāturpina darbs ar tiem cilvēkiem, kuri turpina strādāt skolā, mācīties kopā ar saviem skolēniem un patiesībā ir pelnījuši cieņu. Un valsts institūcijām vairāk kā līdz šim jādomā par pārmaiņu ieviešanu un vadīšanu, ne vien uzrakstīšanu.

Pedagoģijā prakse bieži apsteidz teoriju, valsts izglītības standarts dokumentē jau praksē apstiprinātas, reizēm arī jau praktiski izgāzušās idejas. Standartus izstrādā progresīvākie skolotāji, šķiet, labāk nemaz nevar būt. Taču izglītībā jaunais kļūst par veco un konservatīvo vēl ātrāk nekā citās jomās. Tas notiek, pateicoties skolēniem, kuru izglītības vajadzības mainās ļoti ātri - standartiem taču jābūt vērstiem uz skolēnu attīstības veicināšanu.

Piedaloties sociālo zinību pamatizglītības standarta projekta izstrādē, esmu vairākkārt pārdomājusi standarta aizvērtības problēmu. Proti, ja orientējam standartu uz vidējo skolēnu un vidējo skolotāju, kā atvērt durvis spējīgākajiem un ne tik spējīgajiem? Prasības to kategoriskuma dēļ bieži paliek uz papīra, un skolotājs ir izaicinājuma priekšā – ja skolēni attīstās individuāli, vai atkāpties no standarta un paieties pretim skolēnam? Skolotāji var apgūt daudzveidīgas tālākizglītības programmas, ko piedāvā gan Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) un tās aģentūras, gan nevalstisko organizāciju (NVO) sektors. Būtu labi, ja skolotāji tālākizglītību izvēlētos saskaņā ar savu skolēnu izglītības vajadzībām un savas profesionālās pilnveides vajadzībām. Izglītības NVO, tajā skaitā Skolu atbalsta centrs, Sorosa fonda – Latvija (SFL) izglītības programmas savu piedāvājumu balsta skolotāju profesionālās pilnveides vajadzību izpētē, valsts piedāvātie kursi par atskaites punktu ņem jaunos mācību priekšmetu standartus. Tālākizglītības statuss ir atkarīgs no tā, vai IZM atzīs šos kursus un ieskaitīs tos skolotāju profesionālās pilnveides “ieskaitē”. Kā nu īsti bija - cilvēks vajadzīgs likumiem un noteikumiem vai likumi cilvēkam?

Augstākās izglītības iestādes, arvien plašāk ieviešot maksas studijas pedagoģijā, kļūst par organisku tirgus sastāvdaļu. Klients – students, kas maksā mācību maksu, ir tiesīgs prasīt modernu un darba tirgū pieprasītu izglītību. Tas veicina tirgū pieprasīto pasniedzēju izglītības līmeni un maku biezumu. Apmierinātiem vajadzētu būt visiem, bet nav. Vēl diezgan daudz ir bailīgu “kredītneņēmēju”, kuri šaubās, kā varēs atdot, arī psiholoģiski nav nobrieduši parādsaistībām.

Profesionālas augstākās izglītības kritērijs kā skolotāja darba vērtības mērs būtu pilnīgi nepieciešams. Atbalstot ideju par skolotāju kvalifikācijas prasību paaugstināšanu, algu palielināšanu, skaita samazināšanu, slodzes palielināšanu, par neprātīgu un nehumānu uzskatu visu skolotāju algu niecīgu palielinājumu – patiesībā nauda ir nomesta zemē, tās atdeve ir niecīga – visiem pa kriksim nozīmē neko, skolotāji paliks neapmierināti un nenovērtēti, ja algu palielinājums nesaistīsies ar viņu profesionalitātes novērtējumu.

Skolotāju situācija ir duāla: viņi var būt gan maksas/privātas izglītības pārdevēji – kā privātskolu darbinieki, tikpat labi un pat vienlaikus – pirkt tālākizglītību no augstskolām. Skolotājs sevī apvieno valsts izglītības politikas īstenotājaģenta un privātiniciatora lomas - valsts un pilsoniskā sabiedrība ir satikušās skolotājā.


Labs cilvēks un profesionālis

Skolotājam ir grūti savā darbā atdalīt personisko un profesionālo. Protams, labs cilvēks nav profesija, bet citādi skan patiesi vārdi laba un ne tik laba cilvēka mutē.

Otra dimensija attiecas uz skolotāju profesionalitātes akadēmiskā apliecinājuma līmeni un spriedzi starp prasībām pēc atbilstošas augstākās izglītības gan mācību priekšmetā, gan pedagoģiskās izglītības. Gadās, ka skolotājs - talantīgs mācību grāmatu autors un kursu pasniedzējs, beidzot aizstāvot maģistra darbu, komisijā sastop kādu savu kursu klausītāju ar cienījamu zinātnisku grādu bagāžu.

Ar iepriekšteikto sasaucas pedagoģijas zinātnes sociālais statuss. Vieni – biežāk eksakto zinātņu pārstāvji - to pat neuzskata par zinātni: par maz empīrijas un pierādāmības, ierobežotas verifikācijas iespējas. Citi – visbiežāk paši pedagoģijas zinātnieki – to dēvē par dziļāko no cilvēkzinātnēm. Domāju, pedagoģija un tās īstenotāji - skolotāji - ir cilvēki, kuru misija un atbildība ir visnozīmīgākā – tā ir atbildība par nākotnes cilvēkiem. Arvien vairāk runājam par audzināšanu, kas nepieciešama sabiedrībai – policistiem, autovadītājiem, ārstiem, pašiem skolotājiem. Piemēram, skola, kuras iekšējā kultūra nepieļaus ne dāvanas, ne radu būšanu, veidos pamatu korupcijas mazināšanai nākotnē.

Nav vienas visā pasaulē akceptētas pedagoga profesijas izpratnes. Arī Latvijā turpinās diskusija starp zināšanu un ekspertīzes aizstāvjiem un personisko īpašību akcentētājiem skolotāju profesionālajā darbībā, kurā abas puses var tikai iegūt, paturot savas robežas pastāvīgi atvērtas diskusijām un nepretendējot uz absolūtu patiesību.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (5) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Liesma 29.10.2002 16:28
Prieks lasīt Jūsu pārdomas, kungi, patiesi ir tāda sajūta, kā studentu auditorijā uzsākot diskusiju, kuras laikā no sākotnējās idejas attīstās vesela ideju "māja". Super! Ivar, andragoģija man ir dziļi simpātiska, zāles sakņu līmenī jau ieaugusi arī pie mums, jo izglītība jau ir priekš cilvēka nevis lai skolotājiem būtu kur strādat - kaut gan daži svaigi IZM dokumenti vedina domāt par to otro ( inovācijas neievieš, jo skolotāji nav gatavi utml.). Man tas darbs ir ļoti interesants - iznāk braukāt pa skolām, vērot stundas, runāties ar cilvēkiem - skolēniem, skolotājiem, vecākiem. Var likt kopā praksi ar teoriju un tad pārdomāt, kā prakse komentē teorijas vai runā pretim tām.

Vidzemnieks domā par saturu, kādam jābūt nākotnes izglītības saturam. Iznāk, ka saturs veido profesionāli? Pārdomu vērta lieta. Nesaku ne jā, ne nē. Patiesībā, 80. gados mācoties filosofiju nācās pārvarēt visādas informācijas ieguves barjeras, bet rezultātā "aizliegtie augļi" - eksistenciālisms, antropoloģija, par Fuko vai Rozaku vai Markuzi pat nerunājot - tā iespiedies atmiņā un sirdī, ka ārā nemaz nav dabūjams. Ja viss ir pieejams un viegli iegūstams - es, domāju - izglītības saturs...Skan labi, bet nezinu.... Par kādu saturu, Vidzemniek, runājam, - par to, kas dots standartā vai to, ko izvēlas skolotāji un skolēni kopā, atlasa kopā, galvenokārt pamatojoties skolēnu prioritātēs - dzīves prioritātēs? Cik lielā mērā izglītības standartam jabūt atvērtam, jo noteikti jābūt vietai, kur skolēni kā dižākie eksperti ieraksta - gribam apgūt to un to? Gribas jautāt: vai tad metodes neietekmē gan skolotājus gan skolēnus? Atceros savu skolas laiku - rociņas uz sola saliktas glīti un viens vienīgs atmiņas treniņš - zināšanas un vēlreiz zināšanas. Pagājšpavasar vēroju stundu, kuras laikā skolotāja it kā stundu vadīja, bet īstenībā skolēni nodarbojās ar to, kas viņus interesēja - paši vadīja sevi un iesaistīja skolotāju: lomu spēles, diskusijas, situāciju analīze. Tā bija ētikas stunda un pilnīgi bez jebkādas moralizēšanas. Domāju, ka tādā mācību procesā aug un mācās gan skolēni, gan skolotāji.

Nu re, kā norakstījos. Paldies vēlreiz par auglīgiem domu graudiem, man jau dikti patīk domāt.

Ar sveicieniem, Liesma

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ivars Graudiņš 29.10.2002 06:38
Ticiet vai nē, tā tas ir jau gan … {:~)

Vidzemniek ~ minētie izglītības pamati jau darbojās vairākkārt citās valstīs, firmās un organizācijās. Jauns ritens šeit nav jāgudro, tikai jāsastāda kopā un jāpielāgo lai var braukt uz priekšu. Nebūšu pārsteigts ja arī Latvijā dažas iestādes, organizācijas un firmas jau piekop andragoģijas un tam līdzīgus variantus kursantu apmācībās.

Sīkāk paskaidrojumi ir aprakstīt Malkolma Knovleja (Malcolm Knowles) grāmatā, “The Adult Learner – A Neglected Species” (Pieaugušais Māceklis – Novartā Pamestā Suga). Grāmatu varētu uzskatīt kā pamata grāmatu kura tika publicēta 1973.g. Kopš tā laika temats ir guvis citus gudrus variantus kuri veicina mācībām nozīmīgus rezultātus.

Ņemot vērā e-laikmeta tehnoloģijas vajadzības un prasības, andragoģijā lielāka vērība tiek piegriezta skolniekiem ar centrisku orientāciju un tā atshķiras no skolotāju fokusa.

Šāds mācības pamats pieļauj kursu saturam iziet no lineāra uz neplānotu mācības struktūru kas atbilst uz mācekļa vajadzību zināt.

E-zinātne un laikmetīgas vajadzības mainās strauji un mācekļi nevar vajadzības dēļ mācības ievilkt garumā kā to parasti atrodam lekcijas kursos. Skolotājs aktīvi piedalās klasē demonstrējot un norādot kā priekšmets, lieta vai apstāklis ir labāk saprotams, lietojams vai izdarams.

Dažus piemērus:

Privāt firmas apmāca kursantus darba praktikumā kur var pēc apmācībām un sekmīga pārbaudījuma nolikšanas kvalificēt priekš tehnikas sertifikācijas no mikrosofts, novels, orakls, uc. informācijas sistēmām, progrāmmešanā, utt. Bizness sertifikācijas var sasniegt projekta vadīšanā (project management), zinātnes vadīšanā (knowledge management), klienta attiecības vadīšanā (customer relationship management – CRM), utt. Es minu šīs sertifikācijas arī tāpēc ka pasaules darba tirgū ir liels trūkums šajās disciplīnās un šīm sertifikācijām ir liela tirgus un ienākuma vērtība.

Sekmīgas parauga valstes kas vairākkārt piekopj andragoģijas metodes – Īrija, Singapūra, ASV, Kanāda, uc. Izglītība Ungārijā sen jau piekop andragoģijas mācības metodes. Pēc pieredzes varu teikt ka pasaules apjomā valsts izglītibas iestādes parasti ir kādus desmit gadus atpalikušas privāt firmu pasākumiem jaunu kursu apmācībās.

Kursants nevis tikai klausās lekcijas bet nodarbojās, ievēro demonstrējumu, piedalās ar jautājumiem kuri tiek turpat atbildēti, dzird citu kursantu jautājumus un pats apmācības kurss viņam ir piedzīvojums un paliek labā atmiņā.

Spējīgs cilvēks ir kapitāls, intelektuāls kapitāls, kas aizvieto īpašumus un naudu kā tas svarīgākais kapitāls. Latvijas iedzīvotājiem ir spējas būt par tādiem zinātniskiem un izglītotiem kapitāliem.
Ivars Graudiņš

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Vidzemnieks 26.10.2002 22:02
Ivar! Brīnišķīga ideja. Vai ir kāds reāls solis ar ko sākt jauno virzienu izglītībā?

Vidzemnieks.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ivars Graudiņš 25.10.2002 19:21
Andragogs – nākotnes cerība, vērts savs svars zeltā.

Liesma ~ paldies par domvērtīgu rakstu. Ir arī citas iespējas un plašāki mērķi uzlabot Latvijas izglītības līmeni un iedzīvotāju labklājību. Tas prasa citādu metodi, pieeju, saprašanu un varbūt pat citādu skolotāju.

Senajā Latvijā “pedagoģi” dziedāja dziesmas un stāstija stāstus … pat iespējams vēl senāk nekā kad “Grieķijā pedagogs bija verga specializācija.” (Grieķiski [klasiskā valodā] pedagogs: paid = bērns, agogus = vadītājs; bērna vadītājs) {:~o)

Atcerēsimies kad kā tauta mēs bijām apspiesti vairākus gadsimtus. Mūsu senči un “pedagoģi” bija vergi svešām lielvalstīm kuriem bija vara pār mums un mūsu izglītību, attīstību un politisko pašnoteikšanu viņi apsieda. Mums ir pirmkārt jāmācās un jāsaprot mūsu vēsturi lai tādus vēsturiskus apstākļus kādus piedzīvoja mūsu mazās senču ciltes neatkārtotos neziņā. Latviešiem ir jāmeklē izejas kā mēs kā maztauta varam sekmīgi pastāvēt lieltautu drūzmā miermīlīga konkurencē.

Laiki ir mainījušies un šodien mums kā mazvalstij ir iespējas izcelties globālā mērogā caur attīstītu iedzīvotāju kompetenci, piemērotu šim e-laikmetam. Patiešām mums ir vajadzīgs skatīties tālāk uzpriekšu uz globāliem mērķiem un nevis tikai audzināt Latvijas iedzīvotājus vietējām vajadzībām “kas nepieciešama sabiedrībai – policistiem, autovadītājiem, ārstiem, pašiem skolotājiem.”

Izglītības attīstīšana Latvijā ir panākama nevis tikai ar mācības tendencēm kā unificētu standarta veidošanu un diversifikācijas pieejām, bet vairāk caur metodēm orientēties uz andragoģiju pārejot no pedagoģijas. Starpība ir mācības atkarības stāvoklis no skolotāja. No skolas sākuma gadiem bērni mācās un skolotājs pārņem pilnu vadību un noteikšanu klasē pēc likumu norādijumiem un ar ierobežojumiem.

Gadiem virzoties uz priekšu skolēni gūst piedzīvojumus un pakļavība skolotājam turpmāk samazinājās caur pieredzi, vērtējuma saprātu un pašspējas pieaugumu. Mācības pieejai un metodēm ir jāmainās ņemot vērā mācekļu vajadzībās un tas nav vienmēr kā mācības spēks norāda. Pedagoģijas kļūme ir kad mācekļi ir spiesti vienpusīgi pakļauties un būt atkarīgi uz skolotāju kāmer andregoģija virza skolēnus stāvēt pašiem uz savām kājām.

Skolnieks kas ir sasniedzis mācības standarta prasībās varētu ar valsts atbalstu papildināties un ātrāk progresēt ar savu izglītību ņemot kursus – datora, progrāmmēšanas, sistēmas, bizness zināšans, uc. – caur privāt firmu apmācību uzņēmumiem. Parasti privāt firmas piekop andragoģijas pamata veidus.

Varētu vairāk secināt kad būtu vērtīgi ekonomijas attīstīšanā ja vairākas bizness firmas uzņemtos sadarbību ar skolām un caur valsts atbalstu tādā pamatā gūtu lielāku un praktiskāku pieredzi skolēniem. Andragoģija atbalstas vairāk uz praksi un pieredzi atbildot uz jautājumiem kas, kā, kādā veidā, kādēļ un kāpēc. Andragoģija mums dos citādu mācībspēku vajadzības un labākus sinerģijas rezultātus konkurējot pasaules mērogā.

Vispār varam andragoģijas metodes ievest skolās, bet tas prasa izglītības kulturas maiņu no pierastās un dogmatiskās pedagoģijas. Šādu maiņu piekopjot mēs varētu sagaidīt ka psiholoģiska pretestība varētu būt diezgan nežēlīga. Vieglākas izejas šādā dilemmā ir nevis censties mainīt veco bet uzsākt kauto jaunu – kā privāt mācību firmas, ārpus skolas nodarbības, uc.

Skolotāji ir svarīgs Latvijas labklājības veidošanas pamats. Politiķiem un valdībai ir jāsaprot kad Latvieši nevar apmierināties tikai ar vienlīdzību salīdzinot ar citām valstīm. Cilvēks ir vienīgais nozīmīgais resurs Latvijā kas var Latviju izcelt no vēstures piedzīvojumiem. Latvijai ir jāspēj konkurēt pret citām valstīm kā arī pret lielvalstīm kas mūs reiz apspieda.

Nāks laiks kad viena trešā daļa no latviešiem ik gadus atgriezīsies Latvijā no ārzemēm lai svinētu Jāņus, atvaļinājumā vai ciemos pie radiem. Kā tauta, lai pastāvētu mums ir jāpiedalās globālā attīstībā. Mūsu dalību var tikai veicināt ar sekmīgu izglītību. Valdībai un Latvijas iedzīvotājiem ir jāsaprot izglītību kā pirmo prioritāti kur profesionāls skolotājs ir vērts savs svars zeltā.

Ivars Graudiņš

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Vidzemnieks 24.10.2002 22:11
Uzstādītais jautājums ir pārāk polārs lai par to vēl diskutētu.

Minētā raksta centrālā problēma ir skolotāja profesija, mainīgais un nemainīgais tajā. Ir jau bijuši mēģinājumi veidot skolotāja profesiogrammu, taču tiem ilgs mūžs nav bijis. Katrs skolotājs (es te domāju labu skolotāju, tādu, kuru audzēkņi atceras visu mūžu) tomēr ir personība - indivīds ar savdabīgu skatījumu uz izglītības standartizējošo raksturu. Un katra personība savdabīgi kā kristāls vai prizma lauž standartizējošā un savdabīgā dilemmu, jeb vēl plašāk - mūžīgā un laicīgā dilemmu. Tāpēc uzstādīt kaut kādas standarta prasības vai aprakstīt skolotāja personību no jebkāda viena skatu punkta ir neproduktīvi.

Vai nav tā, ka personības profesionālās īpašības vispilnīgāk tomēr atklājas viņa darba saturā - šīnī gadījumā izglītības saturā ? Mana problēma, ko cenšos risināt ir - kādam jābūt izglītības saturam lai veidotos nākotnes cilvēks. Un tad jau arī skolotāja profesija kļūs daudz skaidrāka.

Kolēģi, padiskutēsim !

Saistītie raksti