Raksts

Pēcreferenduma etnopolitiskās pārdomas. Preses apskats


Datums:
06. oktobris, 2003


Foto: A.Jansons © AFI

Rīgas krievu preses sadalīšanās „etnistos” un „ekonomistos”, piedāvājot skaidrojumu pārsvarā negatīvajam krievu balsojumam referendumā, ir cerīga parādība. Nedrīkst arī aizmirst vēl kādu faktoru, kas mazina etnopolitikas prioritāti - Eiropas pilsoņa pārnacionālo identitāti.

Latvijas tautas nobalsošana par iestāšanos Eiropas Savienībā (ES) ir apstiprinājusi mūsu etnopolitiskās situācijas pārmaiņu sarežģīto un nevienmērīgo raksturu. Panākumi te mijas ar neveiksmēm, progress ar stagnāciju vai pat zināmu recesiju (atpakaļslīdi) uz divu kopienu atšķirīgo pieeju kardināliem jautājumiem. Masu mediji, izvērtējot referenduma rezultātus, to uzsvēruši. Gan latviešu, gan krievu valodā.

Vispirms minēšu pazīstamā etnologa Ilmāra Meža analītisko rakstu “Etniskie balsojumi par ES” avīzē “Diena” (26. septembrī), kas apgāž vēl nesen izskanējušos secinājumus, ka etnisko kopumu domstarpībām vairs neesot liela nozīme valsts politiskās dzīves veidolā. I.Mežs aplēsis, ka 80% latvieši atbalstījuši Eiropas Savienību, pierādot vairākuma konstruktīvo gribu, kamēr no krievu (krievvalodīgo) balsotājiem, tikai ap 20% devuši „par” vārdu Latvijas ieiešanai ES valstu pulkā. Tik liela izvēles atšķirība liecina par treknas etniskās dalīšanās līnijas esamību ne tikai starp pilsoņiem un nepilsoņiem, bet arī pašu pilsoņu starpā. I.Mežs arī parāda, ka salīdzinot ar referendumiem Lietuvā un Igaunijā, pie mums balsojuma etniskais princips ir daudz izteiktāks, redzamāks. Tātad – integrācijas ceļā atpaliekam no kaimiņiem. Politiskās simpātijas Latvijā esot stipri atkarīgas no etniskās piederības, no etniskā kopuma interesēm. To pārliecinoši parādot Latgales latvisko un krievisko pagastu atšķirīgais balsojums. Minētos faktus nevar apstrīdēt, bet par secinājumiem vēl jāpadomā. Etniskā piederība nav politiskās izvēles cēlonis. Tas atrodas ārpus etniskās grupas. Izpaužas cēloņa iedarbība un ietekme, kas dažādi skar dažādās tautības. Es šo cēloni nemeklētu vienā politiskā dimensijā, bet četrstūrī – Latvija, ES, Krievija un mirušās PSRS ideoloģijas un priekšstatu palikums.

Krievvalodīgās preses skaļākais domu tribūns – „Vesti Segodņa” savās slejās arī uzsver latviešu „jā” un krievu „nē” konfrontējošo pretnostatījumu, Latvijai ieejot ES. Taču laikraksta skatījumam ir vairāk deklaratīvs, nekā analizējošs saturs. Vienīgais analītiskais referenduma vērtējums – Ņikitas Krasnoglazova komentārs „Vienkārši protesta balsojums” (4. oktobrī) atšķiras no kopējā avīzes toņa galvenokārt tāpēc, ka tas smēlis materiālus ne no paša autora atrastiem avotiem, bet no portāla politika.lv divām publikācijām: Ritvara Eglāja „Nobalsošana un tautība jeb izmēramā integrācija” un Aigara Smagara „Latgales „nē” Eiropas Savienībai – plaisu cēloņi” (abi publicēti 30. septembrī). Raksti ir tiešām vērtīgi, nav tradicionāli un savā analīzē iet dziļāk nekā līdz šim pieņemts. Piemēram, secinot, ka dēļ pagātnes apziņas saglabāšanās un latviešu valodas nepietiekamām zināšanām Latvijas krievvalodīgo pilsoņu piesaiste Krievijas informācijas telpai joprojām ir tik stipra, ka sēj spēcīgu neticību ES un spēj ietekmēt mūsu referenduma rezultātus, protams, ne izšķiroši.

„Vesti Segodņa”, atstāstot politika.lv rakstus, pieliek tiem savus tendenciozos secinājumus: 1) referendums esot parādījis cik „apstrīdams” ir viss Latvijas sabiedrības integrācijas modelis un 2) tas licis visiem saprast, ka vietējiem krieviem Latvija esot tikai „dzīves vieta”, bet par savu dzimteni viņi joprojām uzskatot Krieviju, tātad balsojumā vadījušies no Krievijas interesēm. Ja tā, tad tie parādījuši pigu arī tiem Latvijas kreisajiem politiķiem, kuri atbalstīja iestāšanos ES – Tautas Saskaņas partijai, „Līdztiesībai” un jaunajām „Bitēm”. Tad arī tie ir zaudētāji. Un ne tikai ES atbalsta jautājumā.

Daugavpils avīzē „Dinaburg segodņa” (23. septembrī) redakcijas rakstā „Daugavpilieši pret” lasām analītiķu spriedumu, ka gadījumā, ja nepilsoņiem būtu balsstiesības, referendums noteikti pārvērstos par ES neveiksmi. Tad jāsecina: labi vien ir, ka viņiem nav balsstiesības. Nevaram taču pieļaut, ka nesenie ieceļotāji Latvijā, kuri vēl ne tuvu nav integrējušies nacionālā sabiedrībā, ar savu balsojumu kļūst par Latvijas likteņa lēmējiem. Tas nenozīmē, ka nav vēlama nepilsoņu lielākās daļas ienākšana mūsu pilsoņu saimē, bet tam vēl vajadzīgs sagatavošanās laiks. Acīmredzot, Latvijai esot ES, nepilsoņu integrācija varētu notikt straujāk un patiesāk – uz jaunas eiropeiskas pieredzes pamata.

Etniskās dalījuma šķirtnes akcentēšana nedrīkst nobīdīt sāņus citus motīvus krievvalodīgās pilsoņu daļas balsojumā. Un daudzetniskās Latgales atturības un negatīvā balsojuma cēloņus. Ekonomiskā stāvokļa faktoram te arī nenoliedzama loma. To rāda daudzu Latgales sabiedrisko darbinieku vērtējumi pirms un pēc referenduma, kas sevišķi atspoguļoti avīzē „Latgales Laiks” un citos reģiona novadu laikrakstos. Daugavpils pilsētas domes priekšsēdētāja Rita Strode norāda, ka daugavpiliešos ar negatīvo balsojumu – “par” bija 31 %, bet “pret” 52% – izpaudušās bailes no ES normu un prasību ievērošanas, kas vēl vairāk sašaurinātu vietējās saimnieciskās dzīves iespējas, bažas par iespējamo cenu celšanos un ārzemju konkurences pastiprināšanos, kā arī neticība ES vēlmei atbalstīt atpalikušo reģionu (“Latgales Laiks”, 23. septembris). Saeimas deputāts Aleksejs Vidavskis gan domā, ka balsots pret Latvijas „valsts vadītāju divpadsmit neatkarības gados piekopto politiku”, taču šāds viedoklis norāda uz kreisā politiķa vērtējumu, bet neliecina par referenduma analīzi.

Jāatzīmē, ka Latgales „nē” tomēr nenozīmē visa reģiona vienotu protestu. Sešos lauku rajonos, kopā skaitot, vairākums ir balsojis pozitīvi, galvenā nolieguma zona ir Daugavpils pilsēta, Daugavpils un Krāslavas rajoni un šim minireģionam pievienojusies Rēzekne. Te radusies nopietna un trauksmaina reģionāla problēma, kuru nāksies atrisināt ar ES tiešu dalību.

Interesanti, ka ekonomisko interešu izšķirošo nozīmi balsotāju izvēlē ir akcentējusi avīze „Čas” Svetlanas Gartovanovas publikācijā „Kādēļ Daugavpils nesoļo ierindā?” (22. septembris) un avīze „Telegraf” Oļega Ignatjeva analītiskā rakstā „Maciņš vai tautība?” (23. septembris). Rīgas krievu preses sadalīšanās „etnistos” un „ekonomistos” ir cerīga parādība.

Manuprāt, ir jāliek vēl viens novirzes koeficients no etnopolitiskās prioritātes: Latvijas pilsoņu gatavība identificēt sevi ar Eiropas pilsoņa pārnacionālo identitāti, pieņemot Eiropas kopvērtības, eiropeisko kārtību un dzīvesveidu. Šobrīd Rietumu un Viduseiropas valstīs jau aptuveni 2/3 pilsoņi atzīst, ka viņiem ir gan nacionālā, gan eiropeiskā identitāte. Jaunajās ES valstīs tādu lēš ap 1/3, bet acīmredzot Latvijas krievvalodīgo pilsoņu vidē šī daļa ir daudz mazāka. Tas izpaudās arī referendumā, taču skepse Rīgā un neticība Daugavpilī nav viens un tas pats.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!