Atslēgvārdi:

Pēc pirmā simta 1

Neraugoties uz to, ka 11. Saeimā un Dombrovska trešajā valdībā nonāca partija ar teju mesiāniskām reformu pretenzijām, pirmās 100 dienas Latvijas valsts pārvaldē neko nav radikāli mainījušas.

Iesaki citiem:

Uzdevums uzrakstīt par Valda Dombrovska (Vienotība) trešās valdības pirmajām simt dienām ir garlaicīgs šā vārda labā nozīmē. Kopumā valdība ir strādājusi adekvāti savām spējām. Valdis Dombrovskis, vairāk labs administrators, nekā politiķis, ir izrādījies ilgdzīvotājs Ministru prezidenta amatā, un patlaban nekas neliecina, ka viņam būtu uzradies kāds nopietns konkurents. Kas attiecas uz ministriem, tad šās valdības ministri kopumā noteikti nav sliktāki par iepriekšējiem. Neviens no tiem neizskatās nespējīgs veikt savus uzdevumus minimālas kompetences līmenī, un tas patiesībā nav maz, ņemot vērā cilvēkkapitāla līmeni mūsu politiskajās aprindās. Šai valdībai ir iespējas nostrādāt krietnu laika sprīdi, un, kazi, pat izdarīt šo to labu valsts attīstībai.

Grūtāk atbildamais jautājums droši vien ir: vai šī Dombrovska valdība ar kaut ko principiāli atšķiras no iepriekšējās? To, stingri ņemot, ir pāragri vērtēt, taču pirmais veselā saprāta spriedums visdrīzāk teiktu: nē. Protams, valdību darbā ir atšķirības. Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) neiekļūšana valdībā gan ļautu domāt par slēpto interešu apjoma samazināšanos tās darbībā. Taču tas diez vai maina kaut ko principiāli. Protams, šobrīd publiskajā telpā nav izskanējuši nekādi lieli skandāli par iespējamu korupciju šās koalīcijas sastāvā — atšķirībā no visām “oligarhu lietām”, “digitālgeitām”, un tamlīdzīgi. Taču esiet droši: zemākā līmenī pārmaiņas nemaz nav tik lielas. Šādu tādu zemāku amatu dalīšana čomiem par zilām acīm, šādi tādi interešu konflikti, šāda tāda personisko attiecību kārtošana un nolaidība — tas viss nekur nav pazudis. Priekšstatu par būtiskām atšķirībām šās valdības darbā gan palīdz uzturēt zināms mediju segments. Šeit valdības izveide bez Lemberga pati par sevi ir augstākais politiskais sasniegums, un tādēļ “nacionālā tiesiskuma” valdībai ir jāsimpatizē, lai tur vai kas. Taču par to, vai šādam viedoklim ir kāds pamats, pēc pirmajām simt dienām tomēr ir pāragri spriest, un šo rindu autors patur sev tiesības būt skeptiskam.

Jāņem vērā, ka šajās dienās Vienotība varēja baudīt gandrīz neierobežotu varu, jo Zatlera reformu partija (ZRP), būdama partija faktiski tikai vārda pēc, vēl lāga nebija apjēgusi, kur vispār nonākusi. Ja ZRP, precīzāk, nu jau RP, tiešām izveidosies par partiju un grasīsies kandidēt nākamgad pašvaldību vēlēšanās, viņiem nāksies kaut kā pierādīt savu eksistenci Saeimā. Ij' naudiņu vēlēšanām vajadzēs, ij' savus kadrus televīzijā parādīt, iestājoties par tautas lietu — Zatlers vairs nav rādāms nevienam un nekur. Arī ceturtais koalīcijas partneris, tā sauktā Olšteina grupa ar savām interesītēm sola, ka garlaicīgi nebūs. Vēl jo vairāk tādēļ, ka 2013. gada budžeta veidošanā pār plecu vairs neskatīsies SVF un Eiropas Komisija, un tur jau, kā mēdza teikt Pindacīša, “pie tās pašas reizes, šņik, šņik — un veste arī zemē.” Īsi sakot, politikas caurredzamības piekritējiem un interešu konfliktu sargsuņiem darba netrūks arī nacionālā tiesiskuma apstākļos, tas nu ir skaidrs.


Darbi un nedarbi

Valdības pirmās simt dienas ir ne tikai laiks, kad tradicionāli vajadzētu atturēties no valdības darba kritikas. Tas ir arīdzan laiks, kad ir iespējams īstenot straujas un nepopulāras reformas. Pēcvēlēšanu leģitimitāte dod šādu iespēju gan tādēļ, ka vēlētājiem attiecīgais politiķis vēl nav paguvis apriebties, gan tādēļ, ka pārējie spēlētāji (interešu grupas, ierēdniecība, parlamentārā opozīcija) vēl nav spējušas konsolidēt savus spēkus pretdarbībai. Starp citu, tieši šāda rīcība bija pamatā Mihaila Saakašvili veiksmes stāstam. Viņš 2004. gadā reformas veica strauji un izlēmīgi, un tā rezultātā Gruzija joprojām ir priekšā Latvijai reformu aspektā. Pēc tam būtu jau par vēlu.

Pieredze diemžēl rāda, ka tad, ja reformas nesākas uzreiz pēc vēlēšanām, tās ar lielu varbūtību nesāksies nekad.



Neraugoties uz to, ka 11. Saeimā un Dombrovska trešajā valdībā nonāca partija ar teju mesiāniskām reformu pretenzijām un reformu vārdu nosaukumā, pirmās 100 dienas Latvijas valsts pārvaldē neko nav radikāli mainījušas. Un pieredze diemžēl rāda, ka tad, ja reformas nesākas uzreiz pēc vēlēšanām, tās ar lielu varbūtību nesāksies nekad. Šo iespaidu vēl pastiprina dažādās simt dienu atskaites, gan no valdības kopumā, gan no atsevišķiem ministriem. Paraudzīsimies uz Ekonomikas ministriju, kur ZRP saskaņā ar savu pirmsvēlēšanu programmu nu būtu iespējas rādīt klasi. Te līdzās atskaitei par dažu normatīvu aktu izstrādi mēs tiekam iepazīstināti ar cerībām, ka tad, ja mēs to varēsim atļauties un mums to atļaus arī starptautiskās institūcijas, mēs varbūt (!) 2013. gadā (!) samazināsim darbaspēka nodokļus par diviem procentiem (!). Nu, lielam kuģim liels peldējums. Izglītības un zinātnes sfērā revolūcijas galvenais sasniegums esot “strukturēta dialoga” izveide ar sociālajiem partneriem un Eiropas naudas atņemšana arodskolām. Skaisti. Varbūt neteiksim gluži, ka satriecoši, bet vienkārši skaisti. Arī valdības atskaitē čum un mudž lietas, kuras ir vai nu triviālas (kā ieceltas amatpersonas un izstrādātas stratēģijas) vai arī izlemtas jau senā pagātnē (kā partiju finansēšana no budžeta). Īsi sakot, vēriens ir nojaušams. Taču galvenā problēma, kā liekas, nav kabineta locekļu gribas trūkumā veikt reformas. Drīzāk tā ir sistēmiska problēma: ar labu gribu apveltīti nepolitiski cilvēki, kuri uz Zatlera baltā zirga iebrauca ministru krēslos, atskārš, ka lietas, kuras vēl nesen likās ārkārtīgi viegli izdarāmas, patiesībā ir daudz sarežģītākas un niansētākas. Tādēļ nesenie revolucionāri tagad cītīgi dibina darba grupas, “strukturētus dialogus” un izstrādā stratēģijas kaut kad nākotnē varbūt, ja sanāks, realizējamām reformām; tā vietā lai jau iepriekš skaidri zinātu, ko grib un var sasniegt. Savukārt Vienotība, kura jau ir kļuvusi par normālu varas partiju ar visām tās priekšrocībām un trūkumiem, arī nekādas trauksmainas revolūcijas nevienam nav solījusi.

Cilvēki, kuri uz Zatlera baltā zirga iebrauca ministru krēslos, atskārš, ka lietas, kuras vēl nesen likās ārkārtīgi viegli izdarāmas, patiesībā ir daudz sarežģītākas un niansētākas.



Tas nenozīmē, ka valdība nebūtu darījusi labas lietas. Ir, un tās ir pelnījušas pieminēšanu. Latvijas valdības uzņemtais kurss uz pievienošanos fiskālajam līgumam pilnībā izriet no mūsu ārpolitiskās stratēģijas un tādēļ ir pašsaprotams. Nulles deklarāciju jautājums ir tik ilgi muļļāts, ka tā izkustēšanās no sastinguma punkta pati par sevi ir apsveicama — lai kādas šaubas arī neradītu tā nepārprotamie caurumi (piemēram, skaidras naudas aizdevumi grūti identificējamām personām, teiksim, ārvalstīs). Arī taupīšana uz kompensējamiem medikamentiem ir visai apsveicama. Īsi sakot, šajā valdībā ir virkne cilvēku, kuri bez lieka trokšņa vēlas panākt praktiskus uzlabojumus diezgan šaurajos politiskajos rāmjos. Par to ir prieks. Kas attiecas uz ideoloģiskiem uzstādījumiem, tad šī koalīcija, acīmredzot ZRP vīziju vadīta, turpinās graut parlamentāro reprezentāciju par labu dažādiem tiešās demokrātijas instrumentiem — visu līmeņu referendumiem, atsaucamām pašvaldību domēm, parakstu vākšanām un tamlīdzīgi. Atklāti teikšu, ka šķiet mazliet dīvaini vērot šādu fanātismu laikā, kad tiešā demokrātija Latvian style jau sit augstu vilni — Lindermans, Ždanoka un vēl potenciāla 11. Saeimas atlaišanas rosināšana rudenī (kuru Satversmē 2009. gadā iedabūja Vienotība jeb, kā tā tolaik saucās, Jaunais laiks). Vēl vairāk, esmu pārliecināts, ka bērnišķīgo demokrātismu baro vēlme atriebties Saeimai kā tādai par Kalvīša koalīcijas grēkiem un Maizīša neievēlēšanu, un tas varētu būt ne visai apdomīgi. Tomēr šo iniciatīvu aizstāvji šodien ir jau kļuvuši pilnībā imūni pret argumentiem, tādēļ lai nu paliek.

Šis ministrs patiešām ir ieviesis jaunu, atšķirīgu un modernu darba stilu, un būs interesanti vērot viņa darba praktiskos rezultātus.



Starp valdības ministriem nedalītu pirmo vietu popularitātes reitingos ir ieguvis izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis. Te nu pavisam nopietni ir jāsaka, ka šis ministrs patiešām ir ieviesis jaunu, atšķirīgu un modernu darba stilu, un būs interesanti vērot viņa darba praktiskos rezultātus. Šis stils ir izteikti orientēts uz leģitimitātes vairošanu savai personai, taisot ap sevi troksni un publiski kampaņojot par savām idejām, kas tradicionāli nav bijis raksturīgi kautrīgajiem latviešu politiķiem. Ar to ministrs, šķiet, rīkojas visai gudri. Skaidrs, ka publiska atpazīstamība un klātbūtne jaunajos medijos var lieti noderēt arī tajā mirklī, kad par Ķīļa reformām būs jālemj nevis twitter auditorijai, bet gan Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai. Tādēļ “viļņa dzīšana” un iespaida atstāšana var būt ļoti nozīmīgs resurss, ar kuru līdzsvarot kompetences nepilnības. Katrā gadījumā tas tiešām ir kaut kas jauns, un Ķīļa kungs vēl liks mums par sevi dzirdēt.


Sens, tik sens

Ja nu kādam rodas jautājums, kādēļ šeit netiek rakstīts par gaidāmo referendumu un etnisko attiecību eskalāciju, tad atbilde tam ir vienkārša. Tas viss ir pārāk triviāli un prognozējami, lai tam vispār tērētu tinti. Skaidrs, ka Lindermana cūcīgā iniciatīva ir tiktāl saviļņojusi mūsu politiskās aprindas, ka daļa mūsu aktīvās pilsonības sāk uztvert referendumu gluži kā dziesmu svētkus, kā milzīgu un emocionālu nacionālā pašlepnuma apoteozi. Taču pa to burzmu neviens tā arī nav aizdomājies: kā mēs līdz šādai dzīvei nonācām un kā šo situāciju varētu vērst par labu? Protams, ka referenduma iniciatorus vada visai zemiski motīvi. Taču, ja galvenā latviešu politiķu tālākā etnopolitiskā stratēģija ir, tēlaini izsakoties, “sist tos utainos”, tad par ko te vēl muti dzesēt... Viss taču tāpat skaidrs.

Neviens tā arī nav aizdomājies: kā mēs līdz šādai dzīvei nonācām un kā šo situāciju varētu vērst par labu?



1980. gadu vidū poļu disidents Jaceks Kuroņs tika izteicies, ka komunisms Polijā var beigties divos veidos — dabiskajā un pārdabiskajā. Dabiskais veids būtu tad, ja no debesīm nolaistos erceņģelis Miķelis ar zobenu rokā un patriektu komunistus. Pārdabiskais būtu, ja viņi vienkārši aizvāktos. Līdzīgi arī Latvijā konflikts starp latviski un krieviski runājošajām elitēm var tikt izlīdzināts divos veidos. Dabiskais veids mums būtu tad, ja pie debesīm gaismas lokā parādītos Pērkoņtēvs, kurš liktu abām karadraudzēm pēkšņi iemīlēt vienai otru, gluži kā Sapnī vasaras naktī. Pārdabiskais veids turpretim būtu, ja abu pušu pieskaitāmie politiķi apsēstos pie viena galda un mēģinātu izdomāt, kā pārtraukt bezjēdzīgo konfrontāciju. Laikam gan ir jāsamierinās, ka mūsu dzīves laikā nepiepildīsies neviens no šiem scenārijiem un ķīvēšanās ar laiku pieņems arvien idiotiskākas formas — ar nebeidzamiem referendumiem un eksaltētu lamāšanos. Šobrīd abas elites daļas ir nepārprotami izvēlējušās konfrontācijas ceļu, un mums visiem ir jālūdz Dievs, lai tās sevi neiedzītu galēja radikālisma stūrī. Šajā stūrī jau kādu laiku sēž Nils Ušakovs (Saskaņas centrs), un tagad tajā par visām varītēm mēģina ierausties arī virkne latviešu politiķu. Šī nu reiz ir situācija, kad vislabākā politiskā līdzdalība ir aizlūgt par viņiem, noliekot svecīti — vienalga, pareizticīgo vai katoļu baznīcā. Jebkuri zemes spēki te ir bezspēcīgi.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (1) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
eriks kaire

Lindermana cūcīgā iniciatīva ir tiktāl saviļņojusi mūsu politiskās aprindas
===========================================
Lindermans daudzkārt ar cūcīgām iniciatīvām centies saviļņot mūsu sabiedrību.Vienmēr nesekmīgi.Šoreiz tas viņam izņēmuma kārtā izdevās tikai komplektā ar Dzintara provokatīvo referendumu par nelatviešu skolu slēgšanu.Tāpēc pareizāk būtu to saukt par Dzintara-Lindermana kopprojektu un politiķiem un politologiem vajadzēja reaģēt uz to jau pirms gada.Kā to darīja kultūras ministre 10.maijā radio teikdama,ka Dzintara referendums tikai tracina sabiedrību.Tagad izlieto ūdeni sasmelt nav iespējams un pie jebkura iznākuma latvieši zaudēs,bet krievu šovinisti uzvarēs.Piekrītu Agešinam,ka ar savu muļļāšanos VISI politiķi ir sevi diskvalificējuši.Gribu piebilst,ka arī politologi,Ijābu ieskaitot,ir sevi diskvalificējuši.

Saistītie raksti
Ziedu mate 468659515

Brīnumu gaidot 11 Autors:Ivars Ījabs

Ritdiena kura pienaks

Rītdiena, kura pienāks 20 Autors:Māris Brants

Citi autora darbi
12727110013 5c69a8acc9 z

Daudzveidīgās un mainīgās Latvijas identitātes 13 Autors:Ivars Ījabs, Toms Rostoks et al

Vraks

Vai nesodītais nav blēdis? 8 Autors:Ivars Ījabs, Skaidrīte Lasmane

5785939392 53fd8b0e0a

Miers un Bērziņš 1 Autors:Ivars Ījabs

Puks

Bet rūgtumiņš palika 2 Autors:Ivars Ījabs