Foto: B. Koļesņikovs
Cita starpā PCTVL sola paveikt virkni tradicionālu lietu - nodrošināt kvalitatīvu veselības aprūpi, drošību ielās, veicināt uzņēmējdarbību, cīnīties ar korupciju, taču kuru gan tas interesē, ja jēdziens “etniskais balsojums” ir ieņēmis stabilu vietu Latvijas politiskajā leksikonā.
Kopš pagājušajām pašvaldību vēlēšanām jēdziens etniskais balsojums ir ieņēmis stabilu vietu Latvijas politiskajā leksikonā. Tādējādi tas, ka par apvienību “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” (PCTVL) balso tā sauktie krievvalodīgie, ir ne tikai instinktīvi zināms, bet arī publiski akceptēts. Līdz ar to PCTVL priekšvēlēšanu programmas satura racionāla analīze kļūst nenozīmīga, jo latviešus neinteresē, kas tajā ir rakstīts, tāpēc, ka tur jau pēc definīcijas nevar būt nekas rakstīts, bet segregācijas adeptiem satura nianses nav būtiskas, jo svarīgs ir pats politiskais spēks, neatkarīgi no tā oficiāli artikulētajām idejām. Taču interesanti būtu uzzināt, ko gan pēc šīs programmas izlasīšanas varētu izsecināt vidusmēra latviešu vēlētājs, kurš krievvalodīgajos rīdziniekos a priori saskata komunistiski noskaņotu piekto kolonnu?
Iespējams, viņš saprastu sekojošo…
Iepriekšējās pašvaldību vēlēšanās PCTVL aprobežojās ar tradicionāliem, varbūt vairāk sociāli(-stiski) orientētiem solījumiem, kas tīri formāli, ārpus instinktīvi apjaustā konteksta, būtu akceptējami arī zemākiem sabiedrības stratiem piederošam latviešu nacionālistam, bet kopš pašattīrīšanās un atbrīvošanās no revizionista Jurkāna un viņa līdzskrējējiem, apvienība ir guvusi iespēju runāt daudz skaidrāku un atklātāku valodu.
PCTVL šogad Rīgai nekautrējoties piedāvā iespēju dialektiski augt un pacelties jaunā kvalitātē, no provinciālas valstiņas galvaspilsētas pārvēršoties par “Austrumiem un Rietumiem atvērtu Baltijas reģiona ekonomisko un kultūras centru”, kas kļūs “par garantu mazākumtautību kultūras, valodas un izglītības saglabāšanai”.
Jaunā loma Rīgai ļaus iegūt brīvpilsētas statusu un tai vairs nebūs saistoši nacionālistu pārvaldītās sīkvalstiņas likumi. Turpmāk Rīgas pilsētas skolās tiks “izvēlētas tādas programmas, kuras nodrošinātu kvalitatīvu latviešu valodas apguvi, saglabājot dzimto valodu kā apmācības pamatvalodu”. Skolu direktorus, kas veiks kontrrevolucionāru darbību, aizstās “speciālisti, kuri aizstāvētu skolnieku un viņu vecāku intereses”.
Protams, PCTVL turpmāk nodrošinās “iesniegumu pieņemšanu un atbilžu sniegšanu, kā arī informatīvo materiālu izdošanu pašvaldības iestādēs krievu valodā”. Saprotams, ka pagājušajās vēlēšanās solītie “bezmaksas tulka pakalpojumi katrā pašvaldībā” ļaus arī pilsētas nacionālajām minoritātēm sazināties ar pašvaldību. Domājams, ar laiku nepieciešamība izmantot tulku pakalpojumus zudīs, jo Rīgas dome nodrošinās “papildu nodarbību finansēšanu krievu valodā vidusskolu un arodskolu audzēkņiem”. Turklāt tautai svešās un uzspiestās svinamās dienas tiks aizstātas ar “tādu tradicionālo svētku kā Pareizticīgo Ziemassvētki, Lieldienas, Tatjanas diena, 8.marts, 9.maijs, 13.oktobris svinību” rīkošanu. Cerams, ka tas ir tikai sākums, jo šajā sarakstā tomēr pietrūkst arī tādu tautā iemīļotu dienu kā 23.februāris, 22.aprīlis, 17.jūnijs, 21.jūlijs, 5.augusts, 7.novembris, kā arī daudzu citu ne mazāk tradicionālu svētku un atceres dienu.
PCTVL rūpēsies par pēdējo 14 gadu laikā sagrautās Rīgas kultūrvides atjaunošanu, gan attīstot “etnisko kopienu un tradicionālo konfesiju pieminekļus”, gan atjaunojot ielām to vēsturiskos nosaukumus. Pirmkārt, protams, vajag atcelt “Rīgu apkaunojošo Dudajeva ielas nosaukumu”. Cerēsim, ka Rīgas ielas, kurās atkal lepni sliesies kādreizējo pilsētas atbrīvotāju pieminekļi, atgūs arī pārējos, vēl tautas dzīvajā atmiņā esošos Ļeņina, Marksa, Engelsa, Suvorova, Kirova un citus cienījamākos nosaukumus. Pēc PCTVL apsolīto 6000 jauno dzīvokļu uzcelšanas, radīsies lieliska iespēja Rīgas ielu nosaukumu sarakstu papildināt ar citu izcilu laikabiedru vārdiem. Piemēram, 70. Uzvaras dienas jubileju Rīga varētu sagaidīt ar Kononova, Farbtuha un varbūt pat Putina ielu.
Bet, kas gan būtu pilsēta bez pilsētniekiem? Un, protams, PCTVL neaizmirst rīdzinieku sociālās vajadzības. Kamēr citas partijas nopietni gatavojas vēl gadiem ilgi bakstīties ar Dienvidu tiltu, čaklās bites tuvāko triju gadu laikā uzcels ne tikai šo, bet arī vēl Zemgales tiltu. Pretstatā labējām partijām, kas investējušas tikai Vecrīgā un pilsētas centrā, PCTVL pievērsīsies galvenokārt proletāriskajai Rīgai – Bolderājas, Daugavgrīvas, Sarkandaugavas un “Maskavas forštates”[1] infrastruktūras attīstībai. Ne velti PCTVL, pirmām kārtām, aizstāvēs studējošās jaunatnes, pensionāru, invalīdu un mazturīgo iedzīvotāju intereses. Buržuji taču var paši par sevi parūpēties, vismaz līdz nacionalizācijai.
Gadījumā, ja buržuji, piemēram, namīpašnieki, nepildīs “savus pienākumus”, PCTVL vadītā Rīgas dome apmaksās proletariātam nepieciešamos advokāta pakalpojumus. Pēc šķiriskā taisnīguma atjaunošanas zemes saimnieki varēs traukties pretī gaišai nākotnei jaunajā ātrgaitas viensliežu transporta sistēmā. Nu redz, arī metāls būs ietaupīts!
Kamēr Rīgas tauta vēl nav varējusi pilnībā realizēt savas likumīgās pašnoteikšanās tiesības, pilsētas Domei nāksies lielu daļu sava budžeta atvēlēt sociālajiem pabalstiem, “lai kompensētu dzīves dārdzības pieaugumu”, ko radījusi kompradoriskās elites izdabāšana starptautiskajam imperiālismam un tā uzspiestajai viltus vērtību sistēmai. Papildus PCTVL apmaksās bezmaksas braucienus pensionāriem pilsētas sabiedriskajā transportā svētdienās un ieviesīs arī “municipālos atvieglojumus” antihitleriskās koalīcijas valstu karavīriem. Protams, tas neattiecas uz buržuāziskajiem imperiālistiem un sociālistisko ideju nodevējiem, bet gan uz pasaules pirmās padomju valsts uzticamajiem pilsoņiem.
Cita starpā PCTVL sola paveikt virkni tradicionālu lietu, piemēram, nodrošināt kvalitatīvu veselības aprūpi, drošību ielās, veicināt uzņēmējdarbību, cīnīties ar korupciju, racionāli apsaimniekot pilsētas īpašumus, taču, kuru gan tas interesē.
Ja PCTVL ir tulkojusi savu programmu latviešu valodā ar nopietnu nolūku, lai to izlasītu latviešu vēlētājs, tad visticamāk viņi ir vairojuši TB/LNNK elektorātu, kurš iepazīstoties ar šīm nostādnēm, kategoriski atteiksies padoties, jo nerodas nekādu šaubu, ka krievi nāk!
_________________
[1] Beidzot arī mums svešais vārds “priekšpilsēta” sāk pazust no programmatiskajiem dokumentiem un, cerams, arī no ikdienas valodas.
__________________
PCTVL vēlētāja profils
No gandrīz tūkstoša Rīgas balstiesīgajiem iedzīvotājiem gadumijā par PCTVL pašvaldību vēlēšanās bija gatavi 15,8% “Latvijas Faktu” aptaujāto rīdzinieku. Visticamāk, ka 12.martā par PCTVL nobalsos
sieviete (55,7%),
rīdzinieks vecumā no 18-24 gadiem (26,6%),
nelatvietis (87,3%)
ar vidējo vai nepabeigtu augstāko izglītību (74,7%),
kura ģimenē ir divi cilvēki (35,4%)
un kuram nav bērnu līdz 15 gadu vecumam (70,9%),
kurš dzīvo Latgales priekšpilsētā (38%)
norādījis, ka mēnesī nopelna 41 līdz 60 latus (27,1%)
un uzskata sevi par piederīgu vidusšķirai (32,9%).
Tie rīdzinieki, kuri 12.marta pašvaldību vēlēšanās ir nolēmuši balsot par PCTVL, kā alternatīvu izvēli biežāk ir nosaukuši Tautas saskaņas partiju un partiju “Jaunais centrs”. Savukārt PCTVL kā alternatīvu izvēli visbiežāk ir nosaukuši TSP vēlētāji.
“Jaunais laiks”: Nu kā var visu nesolīt?
LSDSP: Nevienam es Rīgas nedodu…