Foto: Duane Romanell
Var prognozēt, ka jautājums par tautas tiesībām atlaist Saeimu noteikti būs temats nākamajās priekšvēlēšanu kampaņās un partijas, kas ir pret to, kaitē pašas savām vēlēšanu izredzēm.
Brīnums nav noticis. Prezidenta aicinājumu līdz Ziemassvētkiem grozīt Satversmi, lai piešķirtu tautai tiesības atlaist parlamentu, Saeima ir veiksmīgi novilkusi līdz rudens sesijas beigām. Likumprojekts pat nav pieņemts pirmajā lasījumā.
Ja skatās no valdošo partiju pozīcijām, tad ir skaidrs, kādēļ šis jautājums tiek tik ilgi marinēts. Motivācija ir vienkārša: īstermiņā politiķus biedē iespēja, ka šāds referendums no iesildītajiem krēsliem pirms termiņa var izmest jau 9.Saeimu, bet ilgtermiņa sekas var vispār būt graujošas. Proti, mainīti politiskās „spēles” noteikumi, kas līdz šim ir ļāvuši ap partijām spietojošajiem politbiznesa pārstāvjiem brīvi diriģēt politisko institūciju darbu.
Koalīcijas publiski minētie iebildumi pret tautas tiesībām atlaist Saeimu gan ir citi. Viens no dīvainākajiem, taču bieži atkārtotajiem, — 2.augusta referendumā Latvijas tauta izteicās pret Satversmes grozījumiem. Tas, ka referendumā aptuveni 3% no balsotājiem nobalsoja „pret”, neko nenozīmē. Patiesībā arī tie 58%, kas uz referendumu neieradās[ 1 ], esot izteikuši noraidošu attieksmi, ko vajagot cienīt. Premjers Ivars Godmanis (LPP/LC) referenduma neapmeklētājiem uzreiz pēc nobalsošanas pat izteica pateicību par savas attieksmes paušanu nepiedaloties.
Nešaubos, ka šī uzskata paudēji apzinās savas argumentācijas absurdumu. Galu galā viņi visi ir redzējuši Saeimas lēmumus, kas ir pieņemti ar, teiksim, 40 balsīm, 32 deputātiem balsojot „pret”. Neatminos gadījumu, kad kāds no viņiem šajā situācijā būtu mēģinājis apgalvot, ka arī uz sēdi neatnākušie 28 deputāti ar savu neierašanos ir pauduši noraidošu attieksmi pret attiecīgo lēmumu.
Tāpēc viņi neieradās
Atbildi uz jautājumu, kāpēc 58% balsstiesīgo 2.augustā vēlēšanu iecirkņos neieradās, ir patiešām vērts noskaidrot. Tādēļ Sabiedriskās politikas centrs Providus pasūtīja sabiedriskās domas aptauju tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centram SKDS, lai noskaidrotu Latvijas pilsoņu motivāciju piedalīties vai nepiedalīties referendumā. Aptauja tika veikta 2008.gada septembra vidū, tajā piedalījās 883 Latvijas pilsoņi. Katram tika uzdoti jautājumi par dalību 2.augusta referendumā, un katrs tika lūgts izskaidrot savu motivāciju.
Savāktie dati ļauj ar pilnu pārliecību apgalvot — vairākumam Latvijas pilsoņu, kas referendumu neapmeklēja, nepiedalīšanās nebija apzināta attieksmes paušana pret tautas tiesībām atlaist Saeimu. Vispārinot saņemtās atbildes plašākās kategorijās, izteikti dominējošais neierašanās skaidrojums (biežuma ziņā gandrīz divas reizes apsteidzot visas pārējās) ir no pilsoņa gribas neatkarīgi faktori — bija jāstrādā, atradās ārpus Latvijas, būtu tālu jābrauc līdz iecirknim, aizmirsta pase, bija saslimis. Tā vai līdzīgi atbildēja aptuveni katrs trešais no pilsoņiem, kas referendumu neapmeklēja. Otrs biežākais skaidrojums — neticība pozitīvu pārmaiņu iespējai Latvijas politikā. Aptuveni katrs piektais pilsonis uzskatīja, ka piedalīties referendumā nav jēgas, jo politikā nekas nemainīsies. Piemēram, ļoti raksturīgas ir šādas atbildes: „Tik un tā nekas nemainītos, šodien atlaiž vienu Saeimu, vai cita būs labāka? Nav jau citu iespēju ko ievēlēt pēc tam, tie paši vien būs”, „Neuzskatu, ka tas ko mainītu — valdība ar tautu nerēķinās” un „Nepiedalījos tāpēc, ka nebūs nekādas jēgas — ja atlaidīs šos pāķus, nāks nākamie, un tad atkal vajadzēs skriet un balsot”.
Salīdzinoši mazāka pilsoņu skaita nepiedalīšanās skaidrojama ar pilnīgu politisku fatālismu. Nepiedalījās tāpēc, ka „neticu, neuzticos”, „nav pārliecības, ka referenduma dati netiks grozīti un izmainīti”, „riebjas visas vēlēšanas un referendumi, būtu labāk par tautu vienkārši domājuši”, „neticu, ka mūsu valstī var kaut kas mainīties — jebkuru situāciju „resnais gals” pagriezīs sev vēlamā virzienā.” Vēl aptuveni piektā daļa respondentu nevēlējās vai nespēja skaidri formulēt savas izvēles iemeslus. Zīmīgi, ka tikai 4% no respondentiem, kas referendumu nebija apmeklējuši, minēja valdošās koalīcijas pirms referenduma ”atskaņotos” argumentus pret tautas nobalsošanu: „Paši esam atbildīgi par to, ko ievēlējām”, „10% nevar komandēt atlikušos 90%”, „Nevajadzīgi tēriņi”, „Es neielaižos tautas kūdīšanas afērās, ko kāda partija izmanto savā labā”, „Nekādu jēgu tam nesaskatīju, jo balsojums nebija par Satversmi, bet protests pret valdību”, „Nepiedalījos, jo, ja atlaistu Saeimu, tad tas varētu negatīvi ietekmēt turpmāko Saeimu darbību.”
Tas ļauj secināt, ka politiķu argumenti par arodbiedrību izstrādātajiem Satversmes grozījumiem kā juridisku brāķi nav guvuši dzirdīgas ausis sabiedrībā. Cilvēkus nav nobiedējušas arī pirms referenduma izplatītās ziņas par katastrofāliem notikumu scenārijiem referenduma izdošanās gadījumā, piemēram, ka tiks devalvēts lats. Tikai viens no 883 aptaujātajiem pilsoņiem uzskatīja, ka grozījumi nav atbalstāmi pārāk zemā pilsoņu līdzdalības kvoruma dēļ, kas ir publiskais iemesls ļoti lēnajai jautājuma virzībai Saeimā. Ja referendumā nepiedalījušos atbildēs būtu jāsazīmē apzināta attieksme, tad tā ir nomācošs un abstrakts fatālisms par Latvijas politiku kā tādu un iespējām referenduma ceļā nonākt pie godīgāka vai profesionālāka Saeimas sastāva.
„Par” — par labāku dzīvi
Arī tiem, kas balsoja par tautas tiesībām atlaist Saeimu, nebija vienotas argumentācijas. No saņemtajām atbildēm minamas sešas pilsoņu ”par” balsojuma pamatlīnijas:
1) Visbiežākā — sabiedrībai jābūt mehānismam, kā kontrolēt Saeimu un/vai valdību. Šajā kategorijā ieskaitīti arī argumenti par to, lai „tautai būtu teikšana”.
Raksturīgākie respondentu citāti ir šādi:
- „tā kā politiķi nedara to, ko sabiedrība īstenībā grib, tad sabiedrībai ir jābūt kaut kādām tiesībām, kaut kādam mehānismam viņus saukt pie atbildības”;
- „tautai ir jādod tiesības atlaist tos, kurus tā neciena”;
- “nevis tāpēc, lai Saeimu uzreiz atlaistu, bet lai politiķi sajustu tautas elpu;
- “ja deputāti apzinās, ka tautai ir tiesības viņus atlaist, sāks ievērot likumus un atbildēt tautas priekšā par savu darbu”;
- „tādēļ, lai bezkaunīgie politiķi kaut vai nedaudz būtu spiesti baiļoties par savām vietām”;
- „lai mēs, iedzīvotāji, arī varētu lemt Latvijas valsts ekonomisko un politisko attīstību, ne tikai valdība”;
- „ja būtu savākts nepieciešamais balsu skaits, tad, protams, būtu labi, ka mēs, mirstīgie cilvēki, varētu balsot par Saeimas atlaišanu, tāpēc es arī balsoju.”
2) Nākamā biežākā argumentācija — šī Saeima un/vai valdība slikti strādā, sabiedrība tai neuzticas:
- „balsoju par, jo valdība neieklausās tautas balsī, ignorē opozīcijas priekšlikumus, tai ir ietekme uz pašvaldībām”;
- „vēlos izmaiņas valstī — lielākā daļa Saeimas deputātu iesūnojuši, sesijas laikā guļ, lasa laikrakstus, maz tiekas ar vēlētājiem, pat nezinu, kas Saeimā aizstāv manas intereses”;
- „Saeimas deputāti ar likumiem nodrošinājuši savu bezatbildību uz neaizskaramību atsevišķiem deputātiem.”
3) Ļoti bieži respondentu atbildēs atrodams skaidrojums, ko varētu vispārināt ar frāzi — „piedalījos ar cerību, ka būs kaut nedaudz labāk”.
4) Tikai ceturtais biežākais „par” balsotāju iemesls ir nepieciešamība atlaist 9.Saeimu vai Ivara Godmaņa (LPP/LC) valdību.
5) Toties negaidīti bieži pilsoņi savās atbildēs atzina, ka ar dalību referendumā ir sūtījuši varai signālu, pat centušies to audzināt:
- „tāpēc, ka vajag parādīt, ka valsts iedzīvotāji nav vienaldzīgi”;
- „gribējās, lai Saeimas deputāti beidzot sadzird un saredz tautu, tās sāpi, nevis domā tikai par sevi”;
- „lai mainītu Saeimas deputātu attieksmi pret cilvēkiem”;
- „balsoju, lai aktivizētu valdības un Saeimas darbu, viņus pamodinātu no snauduļošanas”;
- „naivi cerēju, ka viņi varbūt ieklausīsies, ka nevar atļauties visatļautību”;
- „vēlme atgādināt politiķiem, ka viņi ir ievēlēti strādāt tautas interesēs”.
6) Visbeidzot salīdzinoši daudz pilsoņu kā iemeslu „par” balsojumam pieminēja arī cerības uz labāku dzīvi un nākotni.
Droša nevar būt neviena partija
Aptaujā arī tiem pilsoņiem, kas piedalījās referendumā un balsoja „pret”, tika uzdots jautājums par viņu balsojuma iemesliem. Respondentu skaits bija neliels, un skaidrojumi – ļoti atšķirīgi. Tikai divi no „pret” balsojuma iemesliem atbildēs atkārtojas – proti, Latvijas sabiedrība šādiem grozījumiem nav gatava un biežas Saeimas atlaišanas var būt valstij kaitīgas. Taču interesanti, ka pat starp šiem nedaudzajiem gadījumiem iezīmējas kāda cita tendence, kas turklāt ir ļoti izteikta. Proti, šajā kategorijā dominē pilsoņi, kas nākamajās vēlēšanās gatavojas atbalstīt divas partijas: Zaļo un zemnieku savienību (ZZS) un Saskaņas centru (SC). Ja ZZS atbalstītāju salīdzinošais īpatsvars „pret” balsojošo vidū nav pārsteidzošs, tad SC vēlētāju attieksmi, iespējams, varētu hipotētiski skaidrot ar pārprasto referenduma jautājumu[ 2 ].
Kādi ir plašāki secinājumi, ko ļauj izdarīt šīs aptaujas rezultāti? Līdzās no jau veselā saprāta izrietošajai atziņai, ka 58% neierašanās uz referendumu nevar tikt atzīta par klusējošu atbalstu valdošās koalīcijas pozīcijai, piedāvāju pievērst uzmanību vēl diviem aspektiem. Pirmais — referendumā nebalsojušo pilsoņu skaidrojumu sadalījums ļauj domāt, ka gadījumā, ja referendums nebūtu organizēts atvaļinājumu laikā un ilgtu vismaz divas dienas, nepieciešamais balsu skaits ar diezgan lielu ticamību tiktu savākts. Tas varētu nozīmēt, ka pat prasība pēc puses no balsstiesīgajiem Saeimas atlaišanai, uz ko būtu gatava parakstīties valdošā koalīcija, valdošās partijas ne vienmēr pasargās no savu vietu zaudēšanas. Otrais — tautas tiesībām atlaist Saeimu sabiedrībā ir ļoti liels atbalsts. Principiāli „pret” šīm tiesībām noskaņoto ir ne vairāk kā 10%, turklāt, kā rāda 2.augusta referenduma apmeklējums, šis jautājums ļauj mobilizēt plašus cilvēku slāņus. Līdz ar to var prognozēt, ka šis jautājums noteikti būs priekšvēlēšanu temats nākamajās vēlēšanu kampaņās. Tās partijas, kas iebilst pret tautas tiesībām atlaist Saeimu, kaitē pašas savām vēlēšanu izredzēm. Visvārīgākajā situācijā ir TB/LNNK, kuras iepriekšējo vēlēšanu elektorāts ir viegli atpazīstams grozījumu kaismīgāko aizstāvju atbildēs. Tajās atbalsts Satversmes grozījumiem tiek saistīts ar patriotismu, pilsonisko pienākumu, latviskumu un pat Latvijas glābšanu. Nudien nezinu, ar kādām politiskajām reklāmām šīs partijas elite gatavojas savus bijušos vēlētājus atturēt no balsošanas par citām partijām, ja var nojaust, ka viss, kas ir vajadzīgs, lai neitralizētu partijas reklāmas ietekmi, ir dažu sekunžu videoklips ar TB/LNNK biedru Juri Dobeli, kas referenduma rezultātus nosauca par smagu sakāvi, bet tautas nobalsošanas dalībniekus — par valsts ienaidniekiem.
Referenduma dalībnieku demogrāfiskie rādītāji neļauj droši justies nevienai referenduma ideju noliedzošai partijai — referendumu vairāk apmeklēja cilvēki ar augstāko izglītību, aptuveni vienmērīgi bija pārstāvētas visas ienākumu grupas un visi Latvijas reģioni, izņemot Kurzemi. Bez tam 2.augusta referenduma dalībnieku īpatsvars starp koalīcijas partiju atbalstītājiem ir no 45—64%[ 3 ]. Tas nozīmē, ka vēlēšanu kampaņa, kur īpašā fokusā nonāktu Saeimas atlaišanas jautājumi un partijas tiktu salīdzinātas pēc attieksmes pret šo jautājumu, varētu izrādīties valdošās koalīcijas partijām maksimāli nepatīkama.
_____________________________