Atslēgvārdi:

Pazaudētās krievu ziņas 4

Tikai 10-15 minūtes dienā bija „pasūtītas”, lai LTV7 veiktu svarīgāko desmitgades uzdevumu — veidotu Latvijā dzīvojošo krieviski runājošo cilvēku identitāti.

Iesaki citiem:

Deviņdesmito gadu sākumā krievu ziņas Latvijas Televīzijā ievilka gaisu plaušās un pēkšņi sajuta brīvību, ko tobrīd baudīja, šķiet, visi bez izņēmuma.

Paprasiet toreizējiem žurnālistiem Vadimam Aleksejevam, Aleksandram Mirļinam, Vladimiram Novodvorskim, Sergejam Timofejevam, Aleksandram Ņeskučajevam un daudziem citiem, ko tieši viņi juta, kad „laida” ēterā ziņas vai raidījumu Ikdiena (Будни) brīvības piepildītajā Latvijas pēcpadomju žurnālistikas teritorijā? Un pēc tam paprasiet, ko viņi domā tagad, kad visi ir pametuši žurnālistiku un pievērsušies reklāmai, politikai, sabiedriskajām attiecībām, kino, literatūrai vai vienkārši — brīvi aizplūduši pa dzīvi?

Nav šaubu, ka viņi toreiz izjuta to pašu, ko arī viņu skatītāji — bezgalīgu cerību uz kultūras, politisko un sociālo pašizteiksmi. Jaunās, neatkarību atguvušās Latvijas dzīves ritms bija tāds pats, kādā pukstēja sirdis tiem... hmm... nelatviešiem (cik grūti tomēr atrast sev apzīmējumu!), kas bija izlēmuši palikt šeit un tagad, lai dzīvotu šajā valstī un kopā ar to.

Tieši tad (un, šķiet, vienīgi tad) bija jāizmanto reāla iespēja noķert mirkli, kad vietējā un ietekmīgā krieviski raidošā televīzija negrasījās marginalizēties, bet, turpinot ar kritisku aci vērtēt valsts varu un ievērojot jaunās žurnālistiskās kultūras noteikumus, bija uzticīga tiem pašiem mērķiem kā latviešu mediji — vārda un domas brīvībai. Taču – kas tad nogāja greizi?


Elpojiet — neelpojiet!

Deviņdesmito gadu otrajā pusē daudz kas sarežģījās. Ziņas krievu valodā valsts televīzijā kļuva klusiņas un bailīgas, gandrīz pārstāja elpot, it kā baidījās pievērst sev uzmanību. Acīmredzot nacionālā ideja nevarēja atļauties ietekmīgu krievu ziņu nostabilizēšanos valsts televīzijā. Desmit minūšu ziņu izlaidums — tas ir viss, ko LTV vietējiem krieviem atvēlēja kā „dienas ziņu normu” (kā gan lai te neatminas Vladimira Sorokina Normu?). Šīs ziņas tika dēvētas par „valsts nacionālo pasūtījumu” un lielākoties bija pamatīgi saīsināts tulkojums no valsts „galvenajām ziņām”, ko rādīja „lielā mamma” (vai drīzāk — pamāte) Panorāma.

Paralēli vesela komanda, pilnā sparā jautrojoties, veidoja nevienam nepakļautas ziņas vienā no pirmajiem Latvijas komerckanāliem IGE TV (vai vēl atceraties tādu?). „Jautrojoties” faktiski nemaz nav īstais vārds. Drīzāk — gūstot kaifu. Ziņu veidotāji elpoja ar pilnu krūti. Taču šis kanāls saskārās ar ekonomiskām grūtībām, un ziņas beigu beigās izlaida garu.

Gadsimtu mijā valsts televīzija, nomainot izkārtnes, pārdēvējās par sabiedrisko TV. Pārdēvējās un, būtībā līdz pat šai baltai dienai neizprotot atšķirību starp divām minētajām eksistences formām, pēkšņi pamanīja, ka krievu ziņu veidotāji ir spējīgi elpot paši.

Komanda izcīnīja iespēju, lai tā varētu radīt mūsdienīgām ziņu tendencēm atbilstošus raidījumus. Krievu ziņu veidotāju acu priekšā ņirbēja BBC, CNN, NTV un slavenais Krievijas žurnālists Leonīds Parfjonovs. Bija, uz ko tiekties. Elpot bija grūti, taču — priecīgi. Bija sajūta, ka sācies ceļš uz „citādākām” ziņu pārraidēm — pilnīgi atšķirīgām no tām, kas ilgus gadus bijušas valsts TV.

Savukārt tā, šķiet, pat nemanīja, ka pa to laiku TV3, kas bija sākusi raidīt Latvijā, komerciālu apsvērumu dēļ aizgrieza skābekli savām krievu ziņām, kas šajā telekompānijā vēl bija palikušas mantojumā no priekšteča – 31 kanāla. Tad Pirmais Baltijas kanāls (PBK) izveidoja savu ziņu studiju un radīja specīgu ziņu raidījumu Latvijas laiks, bet TV Rīga, ko vēlāk pārdēvēja par TV5, izdomāja savu ziņu laidienu 24 stundas.

Bija sajūta, ka sācies ceļš uz „citādākām” ziņu pārraidēm — pilnīgi atšķirīgām no tām, kas vienmēr bijušas valsts TV.



Tā nu krieviski raidošā ziņu telpa Latvijā sāka elpot neviendabīgi – katrs kanāls uz savu roku, un tajā bija īpaša burvība. Pirmoreiz vēsturē izveidojās situācija, kad vietējais krieviski runājošais skatītājs varēja elpot, kā viņam bija ērtāk – skatītājam bija izvēles iespējas. Savukārt veselīgā konkurence lika žurnālistiem saspringt un pilnveidot gan savas profesionālās iemaņas, gan ziņu pasniegšanas kultūru. Diez vai kādam prātā ienāca doma „bet kāpēc manī (mūsos) iegulda līdzekļus? Un kurā brīdī es (mēs) savam saimniekam kļūsim „noderīgi”?”


Īpašnieku stingrais tvēriens

Kad 2007. gada sākumā jaunais TV5 ziņu dienests tikko tikai veidojās, tie, kas aktīvi piedalījās šajā procesā, ilgi domāja, kādai būtu jābūt tā devīzei. Izdomāja lozungu Mēs dzīvojam šeit!. Šī frāze bija ļoti trāpīga, pirmkārt, tāpēc, ka jauno ziņu un TV formātu veidotāji patiešām mājās bija tikai 3-4 stundas diennaktī — kad gulēja, un, otrkārt, tāpēc, ka šīs ziņas bija tieši par Latviju — valsti, kas „tauku audzēšanas” laikā, šķiet, bija piemirsusi par nacionālo jautājumu. Vai tad „paēdušajiem” par nacionālajām attiecībām vajadzēja domāt? Viņi elpoja tieši un precīzi, kamēr valsti vadīja bijušais slaucējs. Uz šī fona pat agresija un provokācijas, ko TV5 izvēlējās par ziņu dienestu raksturojošu intonāciju, likās pieņemama darvas karote medus mucā, ko bija radījis Kalvītis&Co.

Politiskās intereses krustojās ar ekonomiskajām, propaganda — ar žurnālistiku.



PBK un TV5 ziņu dienesti, savā skrējienā alkatīgi tverot gaisu, auga ne dienām, bet stundām. Tomēr šajā gaisā virmoja pretrunīgi, nerakstīti likumi. Politiskās intereses krustojās ar ekonomiskajām, propaganda – ar žurnālistiku ja ne ēterā, tad aizkadrā.

Savukārt LTV7 naudas un cilvēkresursu trūkuma dēļ nespēja noķert krieviski raidošo ziņu līderus. Šīs ziņas it kā kāds pieslēdza aparātam – cik nu skābekli atvēlēs, tik arī elpos. Taču skābekļa aparāts bija tikai viens, un skatītāji līdz tam aizkļūt nespēja. Tā nu LTV7 elpoja pats par sevi, bet skatītāji pa to laiku sen jau, spiežot pogas, izvēlējušies citus kanālus.

Kaut gan pirms vēlēšanām, izvēloties PBK, pat visneuzmanīgākajam skatītājam bija uz mirkli jāaiztur elpa, lai nenosmaktu Saskaņas centram labvelīgajā smaržu mākonī. Un tomēr – spriežot pēc reitingiem, auditorija bija un joprojām ir sajūsmināta par tik spēcīgu aromātu.

Savukārt TV5 ziņas bezbailīgi ap sevi izplatīja antiušakovisko gāzi. Taču, kā apliecina atsevišķu spilgtu žurnālistu atlaišana un tagad arī paša ziņu dienesta likvidācija, daži svarīgie skatītāji ar šo tvana gāzi bija paspējuši saindēties un to kanālam nepiedeva.

Jā, vēl jau ir arī telekompānijas Pro100 TV ziņu dienests. Patiešām! Taču tas ir tik maziņš un ar tik niecīgu reitingu, ka visi pārējie lielie spēlētāji to varētu tikai apskaust – par šo ziņu dienestu neviens neinteresējas un neviens to netramda, un šajā apstāklī arī slēpjas mazo ziņu veidotāju lielā laime. Vismaz pagaidām.


Lai vieglāk

Protams, PBK popularitāti iespējams izskaidrot ar komandas profesionalitāti, raidījumu vadītāju harizmu un interesantu ziņu izvēli. Un tam visam var arī ticēt.

Protams, LTV7 zemos reitingus var izskaidrot ar krievu ziņu pastāvīgu stumšanu stūrī, lai lielāko ētera laiku varētu ieņemt dažādi sporta mači. Un arī tam var noticēt.

Protams, TV5 ziņu dienesta reorganizāciju var izskaidrot ar nepietiekamo finansējumu un nerentabilitāti. Un arī šim var noticēt.

Un tomēr šajā gadījumā nākas noticēt vēl dažām lietām. Proti, krieviski raidošajai TV žurnālistikai bija visas iespējas un tā arī vēlējās ietekmēt politisko dienaskārtību valstī kopš tās pirmajiem atjaunotās neatkarības ceļā spertajiem soļiem. Šāda loma jau pati par sevi pienācās sabiedriskajai TV, jo tās galvenais uzdevums ir ietekmēt politiskos lēmumus un politiķiem uzdot jautājumus, uz kuriem tūlītēju atbildi pieprasa (nevis lūdz!) Latvijas sabiedrība.

Toties savu melno darbiņu paveica „nacionālais pasūtījums”. Tikai 10-15 minūtes dienā bija „pasūtītas”, lai LTV7 veiktu svarīgāko desmitgades uzdevumu — veidotu Latvijā dzīvojošo krieviski runājošo jeb latvijiešu identitāti. Šai identitātei vienkārši nedeva ētera laiku, jo aptuveni tik īsi bija hokeja pārtraukumi.

Kvalitatīvas sabiedriskās apraides vietā mēs (jūs?) saņēmām „aizvainoto Latvijas krievu” marginalizāciju gan nacionālajā politikā, gan krieviski rakstošajā ikdienas presē. Savukārt televīzijas ziņu žurnālistika pārcēlās uz privātajiem kanāliem, kuru īpašniekiem svarīgakās kļuva pašu intereses, kas bija ļoti tālas no identitātes jautājumiem.

Komerckanālos ir savi — komerciāli — likumi. Sākumā tevi pieradina, iebarojot sapratni par „brīvību” un „žurnālistikas principiem”. Un pēc tam parādās pirmie ierobežojumi, kas vēlāk pāraug daudz stingrākā tvērienā. „Saldajā” tiek servēta „lojalitāte kanālam”. Un šie rāmji absolūti neparedz veidot kādam netīkamas „dienas vēstis”, īpaši, ja šis „kāds” dod priekšroku īpašām partijiskām vai ekonomisko grupējumu smaržām, kas Latvijā bieži ir nešķiramas lietas.

Tā nu tev kā žurnālistam ar savu izpratni par brīvību un principiem lielākoties atliek trīs iespējas. Pirmā — patiesi iemīlēt atsevišķas partijas un ekonomiskos grupējumus un sirsnīgi un neviltoti par viņu panākumiem priecāties ēterā, šādu savu rīcību skaidrojot ar veiksmīgu viedokļu sakritību (neviens to nenosodīs, daudzi pat atbalstīs un šajā priekā dalīsies). Otrā iespēja — ģimenes un kredītu dēļ uzskatot sevi par gūstekni, palikt un strādāt (neviens nenosodīs, visi sapratīs). Un trešā — nepakļauties, pretoties, bet pēc tam nospļauties un aiziet (neviens nenosodīs, taču kopā ar tevi neviens no kolēģiem nekur arī neies, jo vienkārši – nav jau, kur iet).

Un tas viss notiek fonā acīmredzamai krievu ziņu nevajadzībai un maznozīmīgumam Latvijas „lielo politiķu” un „lielās žurnālistikas” acīs.

Vienkārši ērtāk ir šausmināties par PBK ziņām, ne reizes tās pat nepaskatoties.

Vienkārši ērtāk ir pažēlot no TV5 aizdzītos žurnālistus, neatminoties, ka neviens no viņiem neatbalstīja pirms gada atlaisto TV5 ziņu dienesta galveno redaktoru Vladislavu Andrejevu un spīdošo raidījuma vadītāju Oļegu Ignatjevu.

Vienkārši ērtāk ir izmest frāzi „ak, kaut LTV7 būtu tāds savs Mamikins!”, nepadomājot, ka Andrejs Mamikins, iespējams, nemaz nepiekristu sabiedriskajā televīzijā aizpildīt pauzes hokeja spēļu pārtraukumos.

Vienkārši ērtāk ir pateikt „mēs nerādīsim Domburšovu ar titriem krievu valodā – lai tak viņi (mēs?) mācās latviešu valodu!”.

Vienkārši ērtāk ir likumā ierakstīt frāzi par nacionālās informatīvās telpas aizsardzību, bet pēc tam pamēģināt atcelt referendumu, kuru (kamēr jūs (mēs?) gulējāt) pilnīgi likumīgā un demokrātiskā ceļā šeit un tagad iniciēja Latvijas pilsoņi — tie, kas ir pieelpojušies un pārelpojušies ziņu gaisu. Krievu ziņu, ko jūs (mēs?) esam pazaudējuši.



*Autore ir strādājusi 31. kanāla, NTV, LTV7, LTV1 un TV5 ziņu dienestos.

Teksts ir tulkots no krievu valodas

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (4) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Jānis Gavars

Neliela daļa Latvijā dzīvojošo krievu pieprasa Krievijas valsts valodas statusu piešķirt Latvijai. Tā ir apzināta Krievijas okupācijas politikas turpināšana pret Latvijas tautu. Apmēram 70 procentu krievu ciena Latvijas valsti, latviešu valodu un tradīcijas. Pēc okupācijas varas maiņas un valsts neatkarības atjaunošanas netika veikti pasākumi, kurus realizē pēc varas nomaiņas okupācijas seku likvidēšanai. Latvijas pilsonību savtīgi ieguva arī tie nepilsoņi, kuri savā darbībā turpināja okupācijas politiku pret Latviju. Arī starptautiskā mērogā Krievijas genocīds pret Latvijas tautu un citām tautām nav pietiekami nosodīts.
Valsts prezidents nespēja izmantot valsts institūtu iespējas un Satversmes 47.panta iespējas un iesniedza Saeimai pretvalstisku likumprojektu, ar kuru tiek grauta valsts pamatvērtība, tās dārgakmens – latviešu valoda, un tiek uzspiesta Krievijas valsts valoda.
Aicinu Valsts prezidentu uzrunāt to pilsoņu daļu, kuri neapzinās valsts pamatvērtības. Daudzi no viņiem ir dzimuši Latvijā pēc kara un nav pieredzējuši tās šausmas, kuras latviešu tautai vajadzēja izciest Krievijas okupācijas dēļ. Skolās, it sevišķi skolās ar krievu valodas apmācību, nav mācīta Latvijas vēsture, nav celta valsts pašapziņa un patriotisms.
Latvieši ar cieņu ir izturējušies pret krievu tautu. Arī krievi atzīst, ka latvieši ar cieņu pret krieviem viņu klātbūtnē ir runājuši krievu valodā, lai viņi saprastu. Eksprezidente V.Vīķe - Freiberga atzīst, ka valsts krievvalodīgajiem Latvijas iedzīvotājiem ir devusi tādas privilēģijas, kādu minoritātēm daudzās citās valstīs nav. Ja cittautieši nav spējuši integrēties latviešu sabiedrībā, tad problēma ir viņos pašos un nepietiekamā izglītošanā no valsts puses.
Atzinīgi novērtēju 30 Saeimas deputātu iesniegumu Satversmes tiesai un Satversmes tiesas lēmumu.
Valsts prezidentam, saeimai, valdībai un visai sabiedrībai ir nepieciešams aicināt krievu inteliģenci atsaukt savu līdzpilsoņu iesniegumus pret latviešu tautu un pārtraukt uzspiest Krievijas valsts valodas statusu Latvijai, jo krievu valodai valsts statuss ir Krievijā, bet Latvijā valsts statuss ir latviešu valodai un neviens nav tiesīgs šo statusu mainīt.
Ja šādi pasākumi netiek veikti, tad nav par vēlu veikt tos pasākumus, kas netika veikti pēc okupācijas, kā arī pārtraukt bezjēdzīgas pilsonības dāvināšanu cittautiešiem. Tam sekas varētu būt neprognozējamas un tās nedos labumu nevienai pusei.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Haris

Un tas viss notiek fonā acīmredzamai krievu ziņu nevajadzībai un maznozīmīgumam Latvijas „lielo politiķu” un „lielās žurnālistikas” acīs.

Vienkārši ērtāk ir šausmināties par PBK ziņām, ne reizes tās pat nepaskatoties.
==============================================
Un no pašas krievu publikas IZVĒLES te nekas nav atkarīgs?!:)

Cik raksturīgi "kreisai domāšanai", kas bieži vien ir arī sinonīms "krieviskam" pasaules redzējumam.

90. gados "Dienai" bija krievu valodas versija. Tā iznīka. Vai tāpēc, ka "politiķiem" nevajadzēja, vai arī tāpēc, ka krievu publika izvēlējās lasīt to, kas vairāk atbilst viņu "īpašajam" pasaulskatam (un ne-okupācijas melu ideoloģijai)?

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
 

Nu cik var? Raksts ir labs (vienalga vai rakstīts tagad, pirms vai pēc referenduma), jo atspoguļo nozari un tās problēmas. Bet jebkā piesaistīšana referendumam kļuvusi pārāk nospiedoša, nevajadziga un pretīga.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Mārtiņš

Tiešām labs raksts, bet pēdējas 2rindkopas šķiet visu izbojāja. Kārtējais "aizvainotais" krieviņš(ene), kas 18. februāri ies balsot "par". Un domā, ka ir pasaules naba.

Saistītie raksti
Mugurkauli 255x203

Pildspalvu bizness 15 Autors:Dita Arāja

Citi autora darbi