Atslēgvārdi:

Pavēlēts domāt radoši

Galvenās patiesības tiek visbiežāk gaidītas un ņemtas „no augšas”, nevis meklētas Latvijā, respektējot un attīstot mūsu pašu spējas un domāšanu.

Iesaki citiem:

Portālā politika.lv ir publicēts pētījums „(Radošās) domāšanas prasmes Latvijas skolās”, precīzāk — 20 lappušu garš pētījuma rezultātu apkopojums. Nav šaubu, ka pētījuma tēma ir saistoša un interesanta ne tikai izglītības darbiniekiem, bet arī politiķiem un pat ekonomistiem, jo cilvēka radošās spējas izpaužas jebkurā dzīves jomā. Kaut arī izglītībai neapšaubāmi ir izšķiroša vieta cilvēka radošo spēju veidošanā, vadošo lomu izpratnē par šo problēmu šobrīd ir uzņēmušās citas jomas.

Minētajā pētījumā autore operē ar izglītībai pašiem būtiskākajiem konceptuālajiem jēdzieniem: „radošums”, „domāšana”, „attīstība”, un to kontekstā izsaka savu piedāvājumu izglītībā nepieciešamajām reformām. Apskatot tuvāk, redzams, ka šie jēdzieni traktēti ļoti šauri un pat izkropļoti. Darbā pavirši apcerētas daudzas izglītībā labi zināmas patiesības, kas iekļautas primitīvu priekšstatu shēmās, mēģinot atrisināt pašu nozīmīgāko — cilvēka radošo spēju veidošanās problēmu.

Pētījuma mērķis šķiet visai aktuāls — „rast priekšlikumus tam, kā sekmēt (radošās) domāšanas attīstību skolā”. Tomēr nav minēts ne pētījuma priekšmets, ne pētījuma problēma, kā tas pieņemts zinātnē, ne arī formulēta vai pārbaudīta kāda hipotēze. Tāpēc par zinātnisku šo darbu uzskatīt nevar. Atklāt tajā neformulēto, izglītībpolitisko redzējumu ir šī raksta mērķis.

Lasot publikāciju kā zinātnisku tekstu, redzams, ka termini, kas izsaka vienu un to pašu domu, ik teikumā nemitīgi mainās: „mācīties būt radošam”, „attīstīt domāšanas prasmes”, „(radošas) domāšanas mācīšana”, „veiksmīgu ideju radīšana”, „radošuma veicināšana”, u.tml. Vārds „radošā”, nepaskaidrojot kāpēc, visā tekstā tiek likts iekavās. Arī jēdzieni „mācīt” un „mācīties”, „attīstīties” un „attīstīt” lietoti kā identiski. Tāpēc arī izprast pētījumu šo jēdzienu kontekstā nav iespējams. Atliek vienīgi „skenēt” visu izklāsta secību, lai saprastu, kā autors ir nonācis pie visai neapskaužamajiem rezultātiem.


Pasaules prakse

Darbā izvirzīti trīs uzdevumi: apzināt labāko pasaules praksi domāšanas mācīšanā, izvērtēt Latvijas pieredzi šajā jomā un pēc tam priekšlikumu veidā piemērot pirmo pēdējai. Pirmie divi uzdevumi saturā ir identiski, bet trešais tos nošķir un pretstata. Kā pasaules prakse darbā apskatīts viens literatūras avots — divu angļu autoru darbs, kura analīze pētījumā aizņem tikai vienu lappusi. Tajā nav pat runa par izglītību, bet gan par ideju ģenerēšanu un problēmu risināšanu praktiskajā dzīvē un darbā. Doma, ko no šīs grāmatas ir izlobījusi pētījuma autore, ir tā, ka ikviens var iemācīties būt radošs. Vēl pārtulkota un pārrakstīta kādā Jaunzēlandes skolā uz sienas redzētā domāšanas shēma, kas sastāv no 11 „pamatelementiem”: uzņemies, domā, prāto, jautā, brīnies, u.t.t. Šie pamatelementi autorei „ļauj rast priekšstatu par principiem, uz ko būtu jābalstās izglītībai”.

Nepārprotami atšķirīgās pozīcijas — „ ikviens var iemācīties” un „domāšanas mācīšana skolās” — pētījumā pieņemtas kā identiskas. Ja jau var iemācīties, tad noteikti ir arī jāmāca. Citiem vārdiem, no mācīšanās iespējas izriet mācīšanas nepieciešamība. Te tad arī slēpjas autores īpašā varas jeb pamācīšanas pozīcija, ko viņa cenšas realizēt attiecībā uz izglītību kopumā. Šādi tiek ignorēts radošo spēju, domāšanas un visas izglītības reflektējošais, atgriezeniskais, uz sevi vērstais un no sevis izejošais raksturs, kas Latvijas Pamatizglītības standartā ir nostiprināts kā Radošais un pašizpausmes aspekts.

Nepelnīti sašaurināto pasaules prakses apskatu autore nobeidz ar atziņu, ka „labākās starptautiskās prakses noteikšana, lai to varētu pārņemt, ir sarežģīts uzdevums”. Un tad pēkšņi bez jebkādiem paskaidrojumiem — par izglītības politiku un tās „piepildīšanos vietējā līmenī”. Kaut gan vēlāk nekur vairs izglītības politika pieminēta netiek, „pēc noklusējuma” ir saprotams, ka pētījumam ir politisks mērķis.

„Latvijas situācijas iztirzāšanas” nolūkā pētījumā aptaujātas trīs organizācijas: Izglītības attīstības centrs (IAC), Junior Achievement Latvia” (JAL) un Izglītības Iniciatīvu centrs (IIC), kā arī dažādu nozaru eksperti, tajā skaitā no valsts pārvaldes. Viņi vēlāk tiek saukti par pētījuma dalībniekiem un ir noslēgumā izteikto atziņu līdzautori. Aptaujās iegūtās atziņas un domas, zinātniski ņemot, ir tie dati, uz kuriem balstīt pētījuma tālāko gaitu. Šīs aptaujas, kā autore pareizi norāda, ir veiktas pēc kvalitatīvo pētījumu metodes, tomēr nekāda iegūto datu apstrāde netiek veikta. Šie dati vienkārši tiek interpretēti saskaņā ar pētnieces pašas izpratni.


Prasmes vai kognitīvās funkcijas?

Latvijā uzkratās pieredzes apskats sākts ar jautājumu: kāds jēdziens labāk būtu jālieto — radošā vai kritiskā domāšana, un vai šos jēdzienus labāk nošķirt vai meklēt līdzības starp tiem? Autore uzskata, ka kritiskajā domāšanā notiek analīze, bet radošajā — sintēze. Līdz ar to problēma no dienaskārtības tiek noņemta.

Aptaujā noskaidrots, ka IIC pieturas pie „kognitīvas izglītības” koncepta. Šī koncepta sīkāku skaidrojumu autore ir atradusi interneta vietnē www.inclues.org. Tur minēti vairāki domāšanas priekšnoteikumi: „sistemātiskums, prasme pielietot jēdzienus, būt precīzam, kombinēt, attiecināt, salīdzināt”. Interneta vietnē tie apzīmēti kā izziņas procesi jeb kognitīvās funkcijas. Kā domāšanas priekšnoteikumi tie vēl nebūt nav pati domāšana. Tas gan autorei netraucē tos nosaukt par domāšanas prasmēm un attiecīgi nosaukt visu pētījumu.

Izvērtējot Latvijas pieredzi autore raksta: „Lai gan nav vienprātīga viedokļa, kurš jēdziens (radošā vai kritiskā domāšana) būtu jālieto, ir vienprātība par šo prasmju raksturojumu”. Līdz ar to prasmju veidošana tiek noteikta par skolas, t.i. visas izglītības uzdevumu. „Skolas loma” ir rosināt, „saskatīt jēgu”, „saistību ar reālo dzīvi”, „eksperimentēt”, „uzņemties atbildību”, „saredzēt”, „sadarboties”, „orientēties”, „loģiski domāt”, „izprast”, un „rīkoties”. Vai un kā šie jēdzieni raksturo augšminētās prasmes, paliek autores ziņā. Šeit un arī vēlāk pētījumā izmantota viena un tā pati shēma — 10 un vairāk nozīmīgus pedagoģiskus jēdzienus ietvert vienā sarakstā un pasniegt zem viena nosaukuma, politiska lozunga. Šajā gadījumā lozungs jeb pamācošais priekšlikums ir „skolas loma ir rosināt”, ar ko arī aprobežojas radošo spēju veidošanas un attīstīšanas noslēpums.


Kā būt radošam

Pētījuma divās pēdējās nodaļās izteikti dažādi priekšlikumi skolām, skolotājiem un skolēniem. Te vairs nav runāts par prasmēm. (Radošās) domāšanas vietā lietoti termini „jaunrade” un „radošais gars”.

Jaunrades jēdziens te tiek attiecināts vispirms uz skolu kā institūciju. Ja skolai nav savas vīzijas jeb mērķa, „sava redzējuma par labāku nākotni”, tad „ir grūti cerēt, ka te netiek nomākts indivīdu radošais gars”. „Skolas vīzija jāveido pašiem vietējiem cilvēkiem”. „Direktoriem pašiem jāmācās, nevis jāizliekas, ka visu zina”. „Skolotājiem pašiem jāpārdefinē savas autoritātes izpratne”, u.t.t. Tā plaši un izvērsti atgādināts par skolēniem un skolotājiem nepieciešamo patstāvību, iniciatīvu, par pedagogu pašu mērķtiecību savā tālākizglītībā.

Minēts arī izglītības vīzijas trūkums vecāku uzskatos un sabiedrībā kopumā, kas traucē izglītības attīstībai. Eksāmeniem kā mācību rezultātam būtiski tiek pretstatīts mācību process, kam it kā netiek pievērsta vajadzīgā uzmanība, taču argumentēta pamatojuma tam nav. Šie un citi apgalvojumi balstīti uz aptauju dalībnieku domām par izglītību, viņu personīgo pieredzi. Šo pētījuma „dalībnieku” apgalvojumi tiek interpretēti kā priekšlikumi realizējamu „jābūtību” formā.

Pētījuma pēdējā nodaļā izteikto priekšlikumu par „klasi kā pētnieku kopienu” autore uzskata par sava pētījuma galveno piedāvājumu, vienlaikus atzīstot, ka tas aizgūts no Hovarda Gārdnera. Tas attiecas uz skolas vidi kopumā jo „pētnieciskai pieejai ir raksturīgs viss, kas raksturīgs šajā pētījumā identificētajām (radošās) domāšanas prasmes pazīmēm”. Ir grūti saprast šo teikumu. Skaidrs tikai, ka prasmes jau pārtapušas par prasmes pazīmēm.

Pētnieciskajā pieejā skolēnam ir „jāsaprot tematiskais ietvars, ir jāzina, kas par attiecīgo jautājumu jau ir zināms, jāidentificē jautājums, jāizprot, kā šis jautājums ir būtisks, jāmodelē, jāiegūst empīriskie dati, tie jāanalizē un jāizdara secinājumi, vēl paturot prātā paša pētnieka lomu”. Arī te prasību daudzums nomāc to izglītojošo jēgu. Daudzas no šīm prasībām autore pati nav ievērojusi savā pētījumā. Un jāpiebilst, ka skolēniem, darbojoties kooperēti, tas ir pētnieku kopienā, pētniecisko darbību saturs veidojas pakāpeniski dažādu meklējumdarbību rezultātā. Līdz modelēšanai un analīzei te vēl tālu.

Lai skolām un klasēm ieteiktā pētnieciskā vīzija īstenotos, izrādās, ir jāpiepildās 10 (!) nosacījumiem, ar kuriem tad noslēdzas viss pētījums. „Skolotājam ir jāspēj”, „ir jāpanāk”, „skolas vadībai jārod vīzija”, „skolai jākļūst par...”, „jāveido jauna izpratne”, „jāuzlabo izpratne”, „skolotājiem jāiedrošinās atzīt, ka viņu zināšanas nav pilnīgas”, „skolotājam jābūt daļai no klases”, „jāveido atbalsta programmas.” Šādi agrāk izvirzītais ieteikums, ka viss jāveic un jāizdomā pašiem, tiek faktiski izslēgts, jo svarīgāka izrādās pretējā pozīcija — uzstājīga prasība. Līdz ar to visa pētījuma pamatdoma sabrūk. Un patiesi, prasmes nevar būt radošo spēju pamatā, jo tās veidojas atkārtotu un ilgstošu darbību rezultātā. Tām ir reproduktīvs nevis produktīvs un radošs raksturs. Bez tam jaunrade ir garīga aktivitāte, kas atraisās tikai brīvi un nepiespiesti, piemēram, spēļu situācijās. Jebkādas uzspiestas prasības to izslēdz.

Liels radošo aktivitāšu ienaidnieks Latvijā ir plaši izplatītā mūsu pēdējo gadu (politiskās) domāšanas tradīcija. Galvenās patiesības tiek visbiežāk gaidītas un ņemtas „no augšas”, no pasaules, no Eiropas, nevis meklētas Latvijā, respektējot un attīstot mūsu pašu spējas un domāšanu. Tā arī dotajā pētījumā visi priekšlikumi (radošai) domāšanai — pasaules prakse, kognitīvās „prasmes” un klase kā kopiena — ir aizgūtas no ārzemju autoriem. Šo tradīciju Latvijā pagaidām kritiski vērtējuši tikai Latvijas vadošie garīdznieki. Vai izglītības darbiniekiem un politiķiem te nebūtu jāsaka arī savs vārds? Citādi pamācīšana „no malas” ir jau pārāk izplatīta.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti
Skafandrs 255x203

Kad atzīme nav svarīga 10 Autors:Rita Kaša

Article research 1e4ac20bb63aee5492853c84556a2de54571efc0425d62b84a0cec8d841f82ac

(Radošās) domāšanas prasmes Latvijas skolās Autors:Rita Kaša

INCLUES inclues.org