Atslēgvārdi:

Patriarha rudens 33

Andris Šķēle ir Latvijas politikas netīrā sirdsapziņa, un, kā jau no sirdsapziņas, arī no Šķēles nekur pārāk tālu aizbēgt nevar.

Iesaki citiem:

Saskaņā ar Konstantīna Staņislavska režijas principiem, ja reiz uz skatuves ir parādījies šaujamais, tad lugas gaitā tam pavisam noteikti ir arī jāšauj. Šis princips Latvijas politikas dramaturģijā nu ir ievērots pilnībā. Andris Šķēle ir pieteicis savu atgriešanos politikā, nesot prieku saviem pielūdzējiem un atvieglojumu — izrādes skatītājiem. Tas, ka šis ierocis ir uz skatuves un, visdrīzāk, tiks likts lietā, bija skaidrs jau ilgāku laiku iepriekš. To vispirms prasīja sausa politiska loģika. Tautas partija (TP) ir pārlieku nopietns un ietekmīgs veidojums, lai varētu atļauties palikt ārpus politiskās aprites pēc nākamajām vēlēšanām. Savukārt Šķēle bija vienīgais nozīmīgais resurss, kurš bija palicis tās rīcībā. Tādēļ, lai glābtu partiju un tās daudzos rūpju bērnus no politikas atkarīgajā biznesā, Andris Šķēle pieņēma vienīgo iespējamo lēmumu.

Pats veids, kā tas tika izdarīts, šoreiz gan nebija diez ko oriģināls. Kāds karsējs no „bonapartistu” vecākās paaudzes varbūt vēl varētu negribīgi noticēt šim teātrim ar valdes sēdi, pretendenta uzrunāšanu un visžēlīgo jāvārda teikšanu. Taču, ja ieskatās kaut mazliet rūpīgāk, pat mazam bērnam kļūtu skaidrs, ka lēmums par Šķēles atgriešanos tika pieņemts krietni agrāk un, visdrīzāk, ārpus jebkādām partijas oficiālajām struktūrām. Šķēles nesenā intervija mūsu „oligarha starmetī”[ Daukšte A. ‘Šķēle: valdība ir jānotur’, Neatkarīgā Rīga Avīze. 2009. gada 29. septembris. ], speciāli viņam rīkotā partijas konference par ekonomiku un pielūdzēju nodevīgi blēdīgās sejas bija nepārprotamas zīmes, ka patriarha atgriešanās vairs nav tālu. Fakts, ka viedokļu daudzveidība un iekšējā demokrātija TP tiek pieļauta aptuveni Putina „Vienotās Krievijas” līmenī, ir vispārzināma lieta. To mums, visticamāk, skaisti apliecinās arī 21. novembrī gaidāmais īsteni staļiniskās tradīcijās ieturētais partijas kongress ar neiztrūkstošo aizgājušo biedru pulgošanu un atdzimušā vadoņa slavināšanu dažnedažādās toņkārtās. Par šo nepiespiesto atmosfēru cita starpā liecina TP mājas lapā šobrīd redzamā „aptauja”, kurā apmeklētājiem tiek piedāvāts atbildēt, kāpēc, un nevis vai Andris Šķēle patiesi ir labākais Latvijas premjerministra kandidāts[ 2 ]. Lukašenko te noteikti justos kā starp savējiem, šaubu nav un nevar būt.

To visu mēs zinām, esam redzējuši neskaitāmas reizes; tieši tādēļ tas ir garlaicīgi un triviāli. Par to nebūtu vērts velti dzisināt muti un laupīt lasītāju dārgo laiku. Taču pati Andra Šķēles atgriešanās nekādā gadījumā nav nedz garlaicīga, nedz triviāla. Mīlēts vai pelts, Šķēle Latvijas politikā nav „viens no”. Šķēle ir Šķēle. Viņa atgriešanās būtiski iespaidos politisko procesu varbūt arī viņa paša kvalitāšu dēļ, taču vispirms šā cilvēka publiskās reputācijas dēļ. Tādēļ būtu mazliet vērts pakavēties pie šī politiķa profila un iespējamās ietekmes, kā teikts vecajā anekdotē — „pirms vēl nav sācies”.


Smagsvars

Lai novērtētu Šķēles svaru Latvijas politikā, pietiek palūkoties uz reakciju, kuru ziņai par viņa atgriešanos veltīja viņa potenciālie pretinieki un oponenti. Dažs labs ar stiprākiem nerviem skaļi apsveica viņa parādīšanos. Citi ļoti bažīgi runāja par viņu kā apšaubāmas reputācijas oligarhu, kurš turklāt vēlas devalvēt latu un tāpēc ir potenciāls drauds visai valstij. Ne no viena oponenta neizskanēja nievas un izsmiekls, kāds neizbēgami sekotu ziņām par, teiksim, Guntara Krasta vai Viļa Krištopana atgriešanos. Šķēlem pie mums ir cita līmeņa reputācija — viņš var patikt vai nepatikt, taču ar viņu nerēķināties ir grūti.

Šī reputācija nav bez sava pamata. Šķēle ir bijis klāt Latvijai ļoti nozīmīgos mirkļos, un viņa vadībā tika paveiktas daudzas lietas, kuras padarīja iespējamu Latvijas iestāšanos ES un NATO. Šķēle savulaik nopietni mēģināja ieviest kārtību Latvijas publiskajās finansēs, tā laika izpratnes robežās nospraužot kursu ilgtermiņa attīstībai. Pēc Latvijas ceļa anarhijas Šķēlem savulaik izdevās radīt pilsoņos pārliecību, ka valsts šā vai tā, tomēr tiek pārvaldīta. Kaut pragmatisku apsvērumu dēļ, tomēr Šķēle nekad nav aizrāvies ar Latvijas politiķu vidū populārā etniskā naida kurināšanu un rīdīšanu pret nepilsoņiem. Tāpat nav taisnība tiem, kuri korupcijas problēmu aktualizēšanā Latvijas politikā vaino Jauno laiku. Jau četrus gadus iepriekš tieši Šķēle ar savu jaundibināto partiju sāka runāt par valsts izlaupīšanu politiskiem līdzekļiem Latvijas ceļa valdīšanas laikā. Šķēles pirmās premjerēšanas laikā tika izveidota Satversmes tiesa. Viņa laikā tika izstrādāta arī Satversmes 8. nodaļa par cilvēka pamattiesībām. Bez Šķēles atbalsta 1999. gadā amatā nenokļūtu nedz prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, nedz ģenerālprokurors Jānis Maizītis, nedz vēl dažas citas amatpersonas, kuru nopelnus Latvijas kā demokrātiskas un tiesiskas valsts labā diez vai kāds īpaši apšaubīs. Citiem vārdiem — Šķēles sasniegumi Latvijas labā nav nekāds izdomājums, un tos ignorēt vai nolīdzināt līdz ar zemi nebūtu godīgi.

Tāpat nebūtu pareizi noliegt, ka situācija, kurā Šķēle kļuva par premjeru 1995. gadā, daudzos elementos patiešām atgādina šodienas Latviju. Ekonomiskās problēmas gan bija cita veida, arī politiskā vide bija krietni primitīvāka. Vienlaikus Šķēle prata būt gana efektīvs, lai šim 6. Saeimas ceļa, Čevera, zemnieku un tēvzemiešu zvērudārzam tomēr piešķirtu valdības formu. Arī vēlāk, veidojot Tautas partiju, Šķēlem izdevās piesaistīt tā laika politikas pieticīgajiem standartiem visnotaļ augstu kompetences un inteliģences līmeni. Kas ar to notika vēlāk, ir cits jautājums, tomēr tas sākotnēji uzdeva standartu, ar kuru citiem nācās sacensties.


Skopais bruņinieks

Šķēles personas iedarbība uz vairumu cilvēku ir tik liela, ka daudzi no viņiem sāk līdzināties kobras nohipnotizētiem trusīšiem. Viņam piemīt nosvērts lietišķums, kurš turklāt no malas izskatās ļoti dabisks, nevis uzspēlēts. Telpā, kurā viņš ienāk, Šķēlem ir salīdzinoši liela prezence. Tas tiek panākts ar labu mīmikas kontroli, klusu balsi un lakonisku izteikšanās stilu. Vienlaikus viņa fiziski samērā necilajai personai piemīt arī kaut kas pietiekoši draudīgs, lai cilvēki īpaši viņam nerunātu pretim. Iespējams, ka tas ir dziļais acu skatiens. Tas viss padara Šķēli par labu autoritāra tipa organizatoru, kurš turklāt tīri labi pazīst cilvēkus, veiksmīgi spēj paredzēt to rīcību un nekautrējas ar tiem manipulēt. Atšķirībā no vairuma savu partijas biedru Šķēle ir arī gatavs uzklausīt ne tikai lišķīgus glaimotājus, bet arī cilvēkus, kuru viedoklis atšķiras no viņējā. Visas šīs īpašības kopumā neļauj apšaubīt viņa spēju tehniski vadīt valdību un nodrošināt tai atbalstu politiskajās aprindās.

Pēdējā laikā gan ir ļoti daudz runāts arī par Šķēles kompetenci. Tas, ka šis cilvēks ir kompetents Latvijas saimnieciskajā likumdošanā, valsts pārvaldes iekārtā un Civillikumā, nav apšaubāms. Pietiek palasīt Lato Lapsas Kampēju, lai saprastu, ka to visu nevar panākt, vāji pārzinot likumdošanu. Turpretī viņa orientēšanās makroekonomikā ir vai nu stipri pārspīlēta, vai arī viņš to publiski nedemonstrē. Minēsim piemēru. Par to, ka Latvijas tautsaimniecība būtībā skrien ar galvu sienā milzīgās spekulatīvās naudas plūsmas, nesabalansētās tautsaimniecības struktūras un inflācijas dēļ, vairums rietumu ekonomikas ekspertu bija skaidri sapratuši jau 2007. gadā. Turpretī Šķēle, kuram šajā pašā gadā pasniedza Spīdolas balvu ekonomikā, savā runā šīs problēmas pat nepiemin[ 3 ], bet tā vietā sūdzas par valsts pārmērīgu kontroli pār lielajiem privātās būvniecības projektiem. Neesmu ekonomists, taču nedomāju, ka runāšana par zemiem nodokļiem, fiskālo disciplīnu un uzkrājumu veidošanu vien uzreiz nozīmē drošu risinājumu jebkurai situācijai. Tāpat skarbā moralizēšana par optimistisko kredītņēmēju ieradumiem diez vai spēj izturēt pat vissaudzīgāko kritiku — jebkurš saprātīgs ekonomists jums pateiks, ka tas pirmkārt ir valsts likumdošanas, nevis indivīda paškontroles jautājums. Arī attiecībā uz lata devalvāciju arīdzan grūti saskatīt kaut kādu izcilu tālredzību. Līdz pat 2008. gada rudens Parex krīzei (kuras risināšanā, cik noprotams, viņš pats tā vai citādi piedalījās) Šķēle bija kaislīgs „dzelzbetona lata” piekritējs. Tādēļ ir arī grūti saskatīt, kas būtu Šķēles alternatīvie piedāvājumi šās dienas situācijai. Ir dzirdēts vienīgi par gana riskanto „koridora atvēršanu”, kura uz laiku radītu labvēlīgu vidi spekulācijai un visdrīzāk beigu beigās pilnībā sagrautu lata piesaisti, un tālāku fiskālo konsolidāciju, par kuras iespējamību Šķēle nez kādēļ nav pārāk daiļrunīgs. Runājot par izdaudzināto pieredzi biznesā, veiksmes trūkumu viņam patiesi būtu grūti pārmest. Taču šim biznesam vairumā gadījumu ir bijis vairāk darīšanas ar politiskiem „galiem” nekā ar godīgu konkurenci un ilgtspējīgu attīstību. Pretlikumīga vai nē, digitālās televīzijas lieta ir īsti tipisks Šķēles bizness, un visā nopietnībā ieteikt to jaunajiem latviešu uzņēmējiem kā parauga vērtu veiksmes stāstu šodien būs diezgan pagrūti. Attiecībā uz to, vai Šķēlem patiesi ir kāda ilgtermiņa perspektīva Latvijas izvešanai no krīzes, varētu arī šaubīties. Nekas cits kā kārtējā fiskālā konsolidācija, zemi nodokļi un zem „koridora” apslēptā devalvācija līdz šim nav izskanējis. Ja patriarham patiesi ir kāda recepte, viņš ar to pagājušonedēļ būtu varējis padalīties kaut vai ar to pašu Almunju, taču pēdējais šādu godu gan neizpelnījās.


Kobras efekts

Šodien gan vispirms būtu jāvaicā, vai Šķēles atgriešanās politikā patiesi ir saistīta ar viņa vēlmi piedalīties krīzes pārvarēšanā, vai arī tā vienkārši ir vēlme palīdzēt saviem vecajiem TP draugiem saglabāt savas silītes arī pēc nākamā gada oktobra. Ar secinājumiem šeit nevajadzētu pārsteigties. Taču diezgan labs indikators šeit gan būs tas, ar kādiem cilvēkiem patriarhs domā strādāt kopā. Ja runa patiešām ir par konstruktīvu darbu valsts labā, tad pestītājam būtu vitāli nepieciešams nomainīt apustuļus, kuri, trinoties un laizoties ap viņu, ir noveduši valsti līdz kliņķim. Ja tas nenotiks, Šķēles atgriešanās neizbēgami izskatīsies pēc izmisīga centiena iedabūt atpakaļ Saeimā savus caurkritušos draugus, un publika to tā arī novērtēs. Vēlētājs bonapartists, kurš labprāt balsotu par Šķēli, simtreiz padomās, ja Šķēlem blakus būs visas tās pašas zombiju sejas, kuras rotājās mūsu televizoros „trekno gadu” laikā. Aigars Kalvītis, Atis Slakteris, Mareks Segliņš, Gundars Bērziņš, Edmunds Krastiņš un virkne pārējo gan Šķēles paspārnē ātri vien atgūs veco pašapziņu un uzmirdzēs kā jauni dievi. Taču šī kompānija atņems Šķēles politiskajiem plāniem jebkādu ticamību, jo arī latviešu vēlētāja aprobežotība tomēr nav bezizmēra.

Apustuļu problēma pati par sevi ir pelnījusi uzmanību. Tā komanda, kuru Šķēle ap sevi sapulcēja vēl 1990. gados, pēc visa šī laika nepārprotamajām neveiksmēm un vadoņa „aiziešanas” ir viņam apbrīnojami lojāla. Šķēle viņus joprojām fascinē ne tik daudz kā profesionālis, bet vispirms kā cilvēka paraugs. Labākais piemērs tam ir Mareks Segliņš, kurš savulaik atklāti atzina, ka uzskata Šķēli par savu vīrieša ideālu. Turklāt nav grūti pamanīt, ka šis māceklis itin bieži runā sava skolotāja intonācijās un teikumos. Tieši tādēļ Segliņa dīvaini emocionālā taisnošanās kādā intervijā, ka viņš no rīta tomēr no gultas nezvanot Šķēlem instrukciju saņemšanai, liek šaubīties ne tik daudz par viņa godaprātu, cik par garīgo līdzsvaru. Arī citi ļaudis no TP par Šķēli runā ne tik daudz kā par partijas vadītāju, kā par savdabīgu ego ideālu, kura autoritātei neticēt ir ne tik daudz aplami, cik amorāli. Šķēle saviem līdzgaitniekiem nav tikai līderis, viņš ir kumīrs un paraugs.

Savukārt, ja vaicājam, kas ļauj viņam tapt par paraugu savu sekotāju acīs, atbilde ir vienkārša — tas ir cinisms. Šķēlem piemīt spēja savu mērķu sasniegšanas vārdā ignorēt vispārpieņemtu morāles normu attiecināšanu uz sevi, papildus vēl nostādot idiota lomā tos, kuri šādas normas vēl kaut vai liekulīgi atzīst. Tās lietas, kuras Šķēli padara par vispāratzītu autoritāti partijas biedru vidū, patiešām nav pa spēkam kuram katram: bīdīt caur partiju veselu virkni interešu, bet publiski izlikties par nevainīgu privātpersonu. Brāļoties ar to pašu Lembergu, kuru vēl pirms dažiem gadiem pats saukāja par bandītu un korumpantu. Slavināt Vīķi-Freibergu, lai pēc tam ar varu iedabūtu viņas vietā cilvēku, kuram Vairas kurpes ir uzkrītoši par lielu un kuru pēc tam pats var publiski diskreditēt. Bez mazākās stomīšanās dāsni finansēt absolūti amorālo „pozitīvisma kampaņu”. Uzmesties par valsts glābēju situācijā, kad pats ir stingri vien pielicis roku tās izsaimniekošanā. Un tā tālāk.

Tieši šī spēja nekautrējoties nostādīt sevi un savas intereses pāri jebkādām normām ir tā, kas Šķēles personā acīmredzami fascinē viņa sekotājus. Tautas partijas aprindās tā acīmredzot tiek vienprātīgi atzīta par „īsta veča” pazīmi. Arogance, kas uzspēlēti piemīt citu TP vecajo attieksmei pret elitei nepietuvināto sabiedrības daļu, Šķēlem piemīt pavisam dabiski un nesamāksloti. Tādēļ, kamēr šādas īpašības tiks plaši uzskatītas par politiskas kompetences pamatu, tikmēr Šķēles autoritātei nekas nopietns nedraud nedz viņa paša partijas biedru, nedz jau priekšlaikus kapitulējušo oponentu aprindās.


Visas Latvijas oligarhizācija

Citiem vārdiem, Andris Šķēle ir Latvijas politikas netīrā sirdsapziņa, un, kā jau no sirdsapziņas, arī no Šķēles nekur pārāk tālu aizbēgt nevar. No šāda aspekta ir pat labi, ka viņš no jauna nonāk publiskajā apritē, kur vairs nebūs tik viegli „atšūt” uzmācīgus vaicātājus kā toreiz lidostā pēc noslēpumainā Maskavas apmeklējuma. Viņa tālākie soļi pagaidām ir noslēpumā tīti, un piedāvāt vienu vienīgi tālākās attīstības scenāriju būtu pārgalvīgi — šis politiķis ir spējīgs arī uz neordināru rīcību. Taču daži apsvērumi noteikti būtu jāņem vērā, vērojot tālāko notikumu attīstību.

Vispirms, Šķēle visdrīzāk mēģinās iesēsties premjera krēslā vēl pirms 10. Saeimas vēlēšanām — ne tādēļ, ka viņam dikti gribētos valdīt, bet tādēļ, ka TP kā premjera partijai tad būtu pavisam citas izredzes balsu zvejošanā. Papildus bonusu šādam solim vēl varētu dot ekonomikas atveseļošanās pirmās pazīmes nākamā gada otrajā pusē, taču, spriežot pēc šā brīža bēdu lejas, uz to gan īpašas cerības likt nevajadzētu. Tomēr diez vai Šķēle gribēs sēdēt veselu gadu kuluāros. Sākotnējā sajūsma par atgriešanos līdz ar krīzes saasināšanos var būtiski sarukt, un tad jau neviens vairs viņu neuzskatīs par ārpus politikas esošu mesiju, bet par prastu politikāni, kurš ne ar ko nav labāks par pārējiem TP teletūbijiem. Tādēļ Šķēle, visdrīzāk, gribēs tikt pie varas. Tomēr šeit ir vairāki riska faktori. Partiju vairākums gan viņam būs nodrošināts. „Vecā koalīcija” kā Rosinante jau gatavībā dīžājas — pēc Šķēles viņi gan īpaši nekāro, taču Dombrovskis viņiem patīk vēl krietni mazāk. Sarunas par valdības gāšanu droši vien jau notiek. Sliktākajā gadījumā „valsts glābšanas” vārdā spēlē būs gatava iesaistīties arī krievvalodīgo Tautas partija (saukta arī Saskaņas Centrs). Taču šeit ir jāņem vērā vairāki riska faktori. Vispirms, Šķēlem pašlaik nav pārāk laba reputācija starptautisko partneru vidū, lielākoties dēļ viņa runām par devalvāciju. Tas varētu pamatīgi apdraudēt valsts fiskālo situāciju, jo ne visi ārzemju donori būs gatavi uzticēt aizdevumu cilvēkam, kurš pats savām rokām grasās izgāzt sadarbības programmu. Otrkārt, premjers tomēr ir jānominē prezidentam, kuram gadījumā, ja Dombrovskis tiks nosviests bez kāda kliedzoša iemesla, Šķēle diez vai būs pirmā izvēle. Tiesa, Zatleram pašam arī šādā situācijā būs izteikts ceitnots, tāpēc spēle būs saspringta. Tādēļ TP Dombrovska valdība ir lēnām jāzāģē un jāpulgo medijos. Vēlams ar kādiem „augsti humāniem” ieganstiem bloķēt svarīgu lēmumu pieņemšanu (kā mājokļa nodokļa gadījumā), kā arī uz visiem stūriem slavināt jauno nācijas glābēju. Paralēli jāturpina darbs ar frakcijām, lai Šķēles valdība nominēšanas gadījumā tiktu veiksmīgi apstiprināta.

Interesantāks ir jautājums, kādu iespaidu Šķēles atgriešanās atstās uz partiju pozicionēšanos 10. Saeimas vēlēšanām. Vispirms, tā dēvētā labējo partiju apvienība jeb paplašinātais Jaunais Laiks nav Šķēlem nekāds nopietnais konkurents. Viņiem nav nedz līdera, nedz naudas, nedz politiskas taktikas izjūtas. Pretējā gadījumā viņi jau šodien Dombrovska glābšanas vārdā strādātu pie koalīcijas bez TP, nevis izbolītām acīm runātu par Šķēles kompetenci un „aso prātu”, un cerību pilni gaidītu, ka „oranžie” šoreiz viņus tomēr neizsmērēs pa sienām, labi zinot, ka patriarhs viņus neieredz ne acu galā. Pat tad, ja viņi iegūs ap 15-20 mandātiem, viņiem vismaz šobrīd „spīd” opozīcija un tikai opozīcija.

Būtiskāk ir, kā reaģēs pārējās oligarhu partijas. TP nāks ar Šķēli, visdrīzāk, premjera amatā. LPP/LC nāks ar Šleseru — ar kuru gan citu (nekā cita viņiem taču nemaz nav). Un tagad retorisks uzdevums: ar ko gan varētu nākt ZZS? Vai dažas nieka apsūdzības patiesi ir iemesls, lai atturētu no piedalīšanās pašu gudrāko un spējīgāko no visiem? Bez tā varētu iztikt, ja galdā nebūtu likta Šķēles kārts. Taču tagad spēle notiek augstākajā līgā, un arī zaļzemniekiem tur būs jātur līdzi. 10. Saeimā krievvalodīgajā blokā varētu dominēt krievu oligarhi no SC, latviskajā — latviešu oligarhi no TP, LPP/LC un ZZS. Savukārt tā sauktie demokrātiskie spēki atkal sēdēs kaktā un grauzīs sauso ceturtdaļu, jo ar viņiem pašu muļķības dēļ neviens negribēs draudzēties.

Vienlaikus 2009. gads vairs nav 1999. gads, un daudz kas ir mainījies. Sabiedrība vairs nav gluži tik gatava pieņemt skarbu tehnokrātu, kurš par spīti ļaužu leģitīmām interesēm vienmēr visu „zina labāk” — šādus Šķēles pakaļdarinājumus ļaudis ir jau atskatījušies Kalvīša laikā. Tomēr arī bažas nav bez pamata. Laikposmā no 1995. līdz 2000. gadam Andra Šķēles un Latvijas valsts intereses ievērojamā mērā sakrita — dalība ES un NATO bija gana pievilcīgs burkāns, lai valdības vadītājs nedarītu muļķības. Vai arī šodien tās sakrīt — tas ir gana filosofisks jautājums. Valstij šodien patiesi ir nepieciešama rīcībspējīga un autoritatīva valdība nevis krāsains tabors no dažādām kašķīgām karadraudzēm, kuru nespēja pieņemt lēmumus noteikti grauj ticību demokrātijai pat vairāk par Šķēles iespējami „stingro roku”. Taču man personīgi ir grūti samierināties ar domu, ka šādu valdību šodien vajadzētu veidot cilvēkam, kurš pēdējā laikā ir pasācis runāt par valsts „pašpietiekamību” (!), par spīti visam atklāti lobējot lata devalvāciju un atteikšanos no sadarbības ar rietumu partneriem.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (33) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

auķis - kamieli 01.11.2009 20:50
Piekrītu ,Latvijā nav partiju.Nosacīti TPar savu izvērsto programmu būtu pieskaitāma labējai konservatīvai partijai Sociāldemokrātus tāpat ,vecum veca iereduma pēc, varētu skaitīt par kreisajiem.Diemžēl ar dažiem tūkstošiem biedru, pat trūcīgajos Latvijas apstākļos, mute neveras saukt par partiju.Par pārējām interešu grupiņām nav vērts runāt.

Diemžēl Latvijas tauta ir tik politiski dumja,ka nekādas analīzes par partijas programmām nesanāk.Tad arī rodas satrukumi par nopirktām balsīm vai negodīgām reklāmām.Negodīgas tās būtu,ja nebūtu nomaksāti nodokļi vai ar blēdību būtu izmantoti lētāki lakraksti vai citi masu mēdiji par zemākiem tarifiem.Ja tauta ir izglītota un viņiem ir skaidrs ,ko viņi vēlas atbalstīt -labējos vai kreisos,tad muļķīgi būtu lamāt par pilsoņus par savu izvēli.Es personīgi galīgi nepiekrītu.ka kreisās partijas ir draudzīgākastautas masām.Cik atceros ,tad zviedrijā kreisie diezgan daudz bijuši pie teikšanas ,bet labējiem vienmēr jānāk jāsakārto finanšu lietas .Arī ar nepatīkamiem lēmumiem.Tad atkal var nākt kreisie un visu sadalīt un pārdalīt.Tikai vienmēr jābūt ,ko sadalīt.Latvijā diemžēl nekā vairs nav ,ko dalīt.Viss ,kas dalāms jau ir notrallināts.Tas viss bijis iespējams galīgi nederīgu un aplamu likumu dēļ.Kur bija un vēl joprojām ,kur ir latvijas kreisie,demokrāti,inteliģence un visi gudreļi.Uztaisiet tak beidzot sakarīgus un cilvēkiem derīgus likumus.Lai blēžus varētu salikt būros,bet godīgie varētu saņemt stimulus nacionālās ekonomikas attīstībai.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

mara 29.10.2009 22:57
Perfekts Ivara Ijaba raksts!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

un šlessrajs 27.10.2009 10:30
ir kas, tīrā ļeģajeva apziņa?

kā nav kauns pujatam pīties ar zombētājiem, nu stulbs gan vecis.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


... 26.10.2009 18:36
Lasu meinhardt komentārus, bet nāk prātā "kas" vārdi: "es būtu ļoti pārsteigts, ja PR džeki nealgotu cilvēkus, kuru vienīgais pienākums ir rakstīt slavinošos, par konkurentiem aizdomas sējošus komentārus visās iespējamajās vietās."

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

meinhardt 25.10.2009 17:50
ASV pieredze rāda arī to, ka tieši centriski kreisi spēki ir gatavi cīnīties ar ofšoriem. Obama un demokrāti, pēc uzvaras gadumijā beidzot ir spēruši noteiktus soļos, lai iekasētu nemaksātos nodokļus no tiem ASV bagātajiem cilvēkiem, kas tur savus līdzekļus ārzemju bankās. Paredzamie ienākumi varētu būt līdz par 300 miljardiem$. Labējie republikāņi Buša vadība visu laiku pievēra uz to visu acis, bet tagad piem. ir noslēgts ASV-Šveices līgums, kas ārpus kārtas nodos ASV nodokļu administrācijas rīcībā datus par kādiem 5000 USB, kas ir pasaules lielākā privātā kapitāla pārvaldītājbanka, klientiem no ASV. ASV šogad arī bija ieviests periods, kad šie ļaudis varēj labprātīgi pieteikties un atlīdzināt valstij nodaritos zaudējumus. Kā rāda Latvijas kreiso partiju darbība Eiropas parlamentā, tad kreisie tomēr virzās uz to, lai darbotos tādā līmenī, kā tas notiet Rietumos, tā ir liela skola. Un, cerams, ar laiku tam būs rezultāti arī centriski kreiso darbībai Latvijā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

meinhardt - Kamielis 25.10.2009 17:38
Nepiekrītu. Pietiek palasīt partiju programmas, lai redzētu, ka atšķirības starp SC un labējām partijām ir milzīgas. Par partiju barošanos var daļēji piekrist, bet pasaules pieredze rāda, ka sociāldemokrātiskām partijām ir daudz mazāki korupcijas riski. Oabama piem. kampaņu varēja organizēt pateicoties mazo ziedotāju (zem 100$) atbalstam, kuru skaits bija ļoti, ļoti liels. Jebkurā gadījumā - lai kādas būtu Latvijas partijas - citas izejas jau pārstāvniecības demokrātijā nav, kā vien darbība caur partijām. Partijas paliktu arī tad un būtu pietiekoši nozīmīgs spēks, ja būtu vienmandāta apgabali, piemērs tam ir Lielbritānija.

Vai atgriešanās pie pamatvērtībā nozīmētu, ka jābalso par JL? Es tam neticu, JL šīs pamatvērības ir nodevis; klajākā nodevība ir Satversmes grozījumu par Saeimas atlaišanu norakšāna - tautai tagad nav šīs tiesības, tieši tā, kā to gribēja 'lielākie vai mazāki biznesa projekti' un tam ir JL akcepts. Tākā - visas Latvijas partijas nu ir vairāk vai mazāk vienādās pozīcijās. Manuprāt ir vērts atbalstīt to, kas iestājas par tautas interesēm un labklājību.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kamielis - meinhardt 25.10.2009 17:18
Par tām labējām partijām gribētu Jums iebilst, ka Latvijā tomēr nav partiju Rietumu izpratnē, bet ir tikai lielāki vai mazāki biznesa projekti (TP, Šlesera un Lemberga partijas), vai dažu ambīciju projekti, ja kādu partiju vēl nevar ielikt šajā klasifikācijā, tad tiklīdz tā tiek pie varas tā uzreiz kļūst redzamas biznesa āža kājas, tai skaitā SC.
Vai ofšoru shēmu bizness, kam Latvijā jau pašā sākumā tika dota zaļā gaisma pieder pie labējām vai kreisām partijām? Nē taču - tur barojas visi politiskie biznesi, tam radīta drošs likumiskais pamats, lai nevarētu saukt pie atbildības, ja nu tikai par kādu neuzmanīgu soli sākumā (tālajos 90-jos), bet arī tam jau sagatavots noilguma statuss.
Tā ka šodien politikā iet, lai sakārtotu savas vecās un radītu jaunas ofšoru shēmas. Diemžēl tas ir stabīls pamats mūsu tālākai bezizejai. Un nelīdzēs ne Saulveži, ne Antiņi, viss jāsāk no sākuma, no pamatvērtībām.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

archivārs 25.10.2009 14:57
Patika trāpīgie raksturojumi.Arī salīdzinājums ar netīro sirdsapziņu.Neesmu Pravdas un Ēlertes melnbaltā redzējuma piekritējs.Arī Šķēles rīcībā ir iespējams atrast kaut ko pozitīvu.

Taču autora mēģinājumam kampējam piedēvēt korupcijas apkarošanu trūkst faktu.Atgādināšu kaut vai KNABa superilgo (ne)veidošanas istoriju.Vilcināšanā pirmo vijoli spēlēja Šķēlem piederošā "Tautas" partija.Bez ASV un ES bezprecedenta spiediena un arhibīskapa Vanaga tikpat ekstraordinārās akcijas pret valsts nozagšanu mums vēl šodien nebūtu izveidots pat tagadējais pusparalizētais korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs.

Pieminēšanas vērta būtu arī Šķēles virtuozitāte gan savu ienākumu slēpšanā ofšoros un pastkastīšu firmās,gan jau pieminētā savas kabatas partijas izmantošana personīgajās interesēs,piem.,bezgalīgi vilcinot ienākumu deklarāciju ieviešanu,jeb,gluži pretēji,organizējot zibenīgu likumu pieņemšanu ar visādu pietkeviču vai citu pastnieku palīdzību.

Domāju,ka nākamajās Saeimas vēlēšanās Šķēlem liktenīgs būs Ēlertes sargsuņa - "pozitīvas" avīzes zaudējums.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

meinhardt - kas 25.10.2009 13:40
Tu dzīvo kaut kādās ilūzijās. JL, PS, un daļēji arī SCP kompromisiem robežas es neesmu redzējis. Piemēru ir daudz - Kalvītis Lattelecom padomē; apraktie un Saaimā nepieņemtie Satversmes gorzījumi par tautas vai prezidenta tiesībām atlaist Saeimu; nekaunīgā melošana pirms pašvaldību vēlēšanām; vārdu un darbu nesaskaņa rīcībā par kredītu reorgianizāciju (pretīgi bija lasīt SVF saprašanās vēstuli, kur valdība lielijās, ka jau vasarā vai pat agrāk esot pieņemti lēmumi par to, bet pašlaik naudas trūkuma dēļ nekas nenotiekot); atteikšanās no progresīvā ienākumu vai NĪ nodokļa; atteikšanās no jelkādā veidā atbalstīt ekonomiku; atteikšanās izstrādāt visaptverošu pieejami mājokļu programmu un tās realizēšana (šājā krīzes laikā, kas vienkārši ir ideāli piemērots, lai Latvijā saceltu pieejamus mājokļus un nodrošinātu, ka mājokļu cenu spiediens uz algām un Latvijas konkurētspēju mazinās - tieši šis spiediens savulaik iegrieza inflacijas spirāli. Te nu redzam, ka Kalvīša 'gāzi grīdā' valdība būs novedusi pie tā paša kā Dombrovska 'bremzes grīdā' valdība - sekos straujš NĪ cenu kāpums, spiediens uz konkurētspēju un atkal iegriezīsies inflācijas spirāle); tāpat - darbs pie ekonomikas prioritāšu noteikšānas arī nav nesis neko tautstāmu. Kas notiek tiesību aizsardzības jomā - vismaz publiski skaļajās lietās nekādas virzības uz priekšu nav, drīzāk ir ieslēgta tukšgaita; jaunas lielās lietas nav atvērta. Par ko šeit tiek slavināti 'demokrātiskie spēki', es tiešām nezinu, viņiem derētu vairāk pazemības un paškritikas. Es saprotu, ka budžeta grozījumi ir svarīga lieta, bet līdz šim - kā jau teicu - kompromisiem robežas nav redzētas, ar ko tas var beigties - nav grūti iedomāties.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

kas 25.10.2009 03:46
Tendenciozi komentāri slavinot SC jau parādījās daudzos portālos pirms pašvaldības vēlēšanām. Ņemot vērā avīžu tirāžas kritumu - jauno mediju pieņemšanos spēkā, es būtu ļoti pārsteigts, ja PR džeki nealgotu cilvēkus, kuru vienīgais pienākums ir rakstīt slavinošos, par konkurentiem aizdomas sējošus komentārus visās iespējamajās vietās.

Tā, kā būs daudz šāda tipa komentāru: "Latviešu partijas pierādīja, ka tikai zog - lai pamēģina SC", "Manis pēc Šķēlem varēja būt vekselis par 320miljiniem, valsti viņš var pārvaldīt daudz labāk nekā bezmugurkaulnieks Dombrovskis".

Jaunā priekšvēlēšanu platforma Latvijā ar 130tukst bezdarbnieku - internets.

Piemēri, kad cilvēki balso pret savām interesēm nav tālu jameklē - tepat greatest democracy ASV - cilvēkus viegli izdodas pārliecināt balstot par republikāņiem fatcats - pret pašiem savām ekonomiskajām interesēm.
Bet es tomēr domāju vienu, lai arī kāda būs nākamā Saeima un ja tiešām piepildīsies bēdīgās prognozes ar demokrātijas partijām atkal ieņemot 1/4 un atrodoties opozīcijā - Latvija nepazudīs. Kaut kas, kam nevajag līdzināties ir Itālija ar savu super-oligarhu Berluskoni, bet, lai arī attīstība tur stagnē, itāļi nav pazuduši no zemes virsas, Latvija arī nepazudīs.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

petka - meinhardt 24.10.2009 16:13
Lielisks paladziņš! Lūk, nākotnes divpartiju (apvienotās labējās Tautas un apvienotās kreisās Saskaņas, kurām pastāvīgu dekoratīvu opozīciju varētu nodrošināt kaut kādas JL un citu līdzīgo "vaukšķu" driskas) Latvijas sabiedriski politisko informācijas līdzekļu "kontents" - spriedelējumi par "labējumu" un "kreisumu", "labajiem darbiem" un "industrijām" - itkā šīm TP un SC būtu kāda politiska ideoloģija tās klasiskajā izpratnē, izņemot valsts resursu sagrābšanu savu biznesu taisīšanai, krāpnieciskas shēmas un pilnīgs, absolūts cinisms.
Nebēdājiet, meinhardt, kamēr Šķēle sildīsies pa bērnudārziem un koncertzālēm, SC varēs sildīties ar dzīvojamiem namiem, bet tādi politiologi varēs apmulsušajai sakamptās Latvijas publikai rādīt paraugdemonstrējumus tukšvārdībā, slavējot neesošus politiskus uzskatus un analizējot koruptīvu shēmu rezultātā padarītus "labos darbus".

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

meinhardt 24.10.2009 15:34
Ir pateikts A, tad nu būtu jāpasaka B. Būtiskākais, kādēļ Šķēles atgriešanās nav pieņemam ir tas, ka viņš būs labējas partijas vadītājs un īstenos labēju politiku. Labējs un harismātisks politiķis ir reta, dīvaina un bīstama kategorija. Harismātisms pats par sevi nav nekas slikts, ja to uztveram kā līderību - spēju formulēt mērķi un spēju mobilitzēt kopienu tā sasniegšanai. Latvijā līderisma ļoti pietrukst (dažādu iemeslu dēļ) - spilgts piemērs ir Zatlers, kurš ir pastāvīgi gatavs aicināt uz diskusijām un pārrunām, bet viņam pašam nav gandrīz nekāda viedokļa svarīgākos jautājums, ja nu vienīgi pati izdzīvošana. Vēsture gan rāda, ka labvēlīgs līderisms ir gandrīz vienīgi un tikai kreisiem / centriski - kreisiem līderiem. ASV demokrātiem tādi bija Vilsons (jaunās pasaules mesija pēc pirmā pasaules kara, kurš bez tam arī ieviesa Federālo Rezervju sistēmu ASV), F.D. Rūzvelts (New Deal), Kenedijs (kosmosa programma), Klintons (budžeta sakārtošana) un tagad arī Obama. Eiropā piemēri ir kaut vai Miterāns Francijā un Blērs Lielbritānijā. Arī Čērčila, manuprāt nozīmīgākais darbs un liderisma paraugs - pamatizglītības un sociālās apdrošināšanas sistēmas ieviešāna Lielbirtānijā (pēc labklājības valsts parauga) - tika īstenots laikā, kad viņš kā liberālis bija opozīcijā konservatīvajiem. Vēlāk, protams, lietas mainījās. Ja paskatās uz labējo 'līderu' sarakstu, tad grūti tos nenosaukt par karikatūrām - hiperprezidents Sarkozī, Berluskoni, ASV var dot ļoti daudz piemēru, bet pēdējais cienījamais labējo prezidents Reigans, lai arī demonstrējā pievilcīgu (taču - kā parasti republikāņiem) tukšu antikomunisma retoriku, tomēr bija vājš ekonomists. Tātad - pirmais un galvenais secinājums - Latvijai nevajag un Latvija nevar atļauties kārtējo labējo līderi. Tas būs business as usual un sekas tam ir redzamas.

Kāpēc tad labējie līderi neder valsts vadībai - vienkārši tāpēc, ka ir grūti viņiem uzticēties. Piemēram Šķēles programmas viens no atšķirīgajiem punktiem, kas viņu izceļ pārējo labējo partiju starpā ir - ekonomikas sildīšana. Pats par sevi tas ir ļoti vēlams pasākums, taču labējas valdības izpildījumā tas ir bīstams. Piemērs ir koncertzāļu projekti, bet kad tie ir noņemti no dienaskārtības - tagad Šķēles programmā ir bernudārzi. Ir aizdomas, ka tas atkal nāks par labu tikai konkrētiem izpildītājiem. Bez tam - netiek runāts par galveno problēmu Latvijā - un tā ir pieejamu mājokļu trūkums. Sociāldemokrātiskām valdībām šādu mājokļu celtniecības atbalsta programma un ekonomiskas sildīšana caur to būtu pirmais darbs.

Labējais līderisms ir apšaubāms arī tad, ja apskatāmies pieeju kultūras uzn izglītības atbalstā. Šķēles itkā labs projekts bija Jaunā Akadēmija. Taču ir jāsaprot, ka dažu talantīgu cilvēku pabalstīšāna nu nekādi nevar salīzināt ar visaptverošām (un atbilstoši finansētām) reformām izglītībā, kas nodrošinātu lai katrs varētu realizēt savus talantus (un protams, atbalstītu pieaugušo izglītību utt.), nevis tikai tie, kas prota izsisties. Visaptverošas reformas, kas var palīdzēt iespējami daudz Latvijas iedzīvotājiem, var realizēt tikai centriski kreisa partija, jo tikai tādai šīs reformas ir dabiska programmas sastāvdaļa.

Protmas, Šķēlem piedēvē arī daudzus labus darbus - bet varbūt, ka tur ir maz kas slavējams, bet tas viss tiek efektīvi pasniegts. Var atcerēties kaut vai 'Šķēles faktora' lietu. Laika gaitā arī izrādījās, ka liela daļa iedvesmojošo runu un reklāma ir veselas mašinērijas darbs un blakus varbūtējā ideālismam, tur bija arī sauss pragmatisms, citiem vārdiem - tas bija PR. Un VVF ievēlēšanā lielāko lomu tomēr nospēlēja sociāldemokrāti, lai kādi viņi toreiz bija, un šodien paldies par to nav dzirdams. Laiki patiešam ir mainījušies un drošības likuma grozījumi bija pēdējais piliens. Šodien riskēt mēs vairs nevaram, jo - pirmkārt prezidenta amatā vairs nav VVF un otrkārt - arī JL ir pierādījis, ka budžeta grozījumu vārdā ir gatavs iet uz jebkādiem kompromisiem - robeža līdz šim nav redzama.

Kāda tad ir alternatīva? Manuprāt - tā ir pragmatiska un sociāldemokrātiska pieejā. Ja politiķi godīgi piedāvā savu programmu un to arī aizstāv un iezīmē robežas, ari kurām kompromisi nav pieļaujami - tad tas ir pietiekoš līderisms un pietiekoši godīga attieksme pret vēlētājiem. Latvijai ļoti ir nepieciesama izaugsme - lai iedzīvotāji strādātu pēc iespējas kvalificētāku darbu un radītu pēc iespējās lielāku pievienoto vērtību, bet tas ir iespējams tikai tad, ja negodprātīgiem uzņēmējiem piespieš ierobežot viņu rijību un nesaudzīgo attieksmi pret darbiniekiem; ja ir atbilstoša politika izlgītībā, zinātnē un atbilstoši ekonomikas atbalsta pasākumi. Šajos visos gadījumos ir vajadzīgs izglītotu un saprātīgu ierēdņu un politiķu darbs un nevis emocionāla kolektīva pašapmierināšanās harizmātiska cilvēka pakļautībā. Sociāldemokrātu mērķis ir labklājības sabiedrība, kur katrs pats cilvēks, pēc labi pastrādātas darba nedēļas, izvēlas kā pavadīt brīvdienas (un var to atļauties) un viņam nav vajadzības ar badā izkārtu mēli savu eksistēnces attaisnojumu meklēt klausoties harizmātiskas runas vai noskatoties kārtējā karodziņu vicināšanā, kādas Zatlers pēdējos gados ir rīkojis pārpārēm un kas itin labi ļauja labējām partijām apspiest cilvēku taisnīgās prasības pēc darba, izaugsmes un labklājības sev un saviem tuvajiem.

Personīgi es atbalstu Saskaņas Centru. Protams - viņi nav ideāli. Bet viņu vidū ir arī pārliecināti kreisie politiķi (piem. Rubika sociālisti - tādiem būs grūti sadarboties ar Putina labējiem Krievijas oligarhiem, bet sociālisti atradīs kopīgu valodu ar Krievijas komunistiem, kas mūsdienu Krievijā ir vienīgais reālais opozicionārais un demokrātiskais spēks, kas nav pārdevies oligarhiem. Protmas - sociālisti ir pārāk tālu par kreisi no centra, bet tomēr - viņu politiskā stingrība liekas uzticības vērta). Skumji, ka latviešu partijas neizmantoja iespējau kļūst centriski kreisas, bet - tā ir viņu pašu kļūda. SCP ir pārak amorfs veidojus un tā sastāvā ir arī ārkārtīgi odiozas personības - ir grūti noticēt, ka tādi cilvēki ir gatavi sociāldemokrāiskām reformām. Savukārt LSDSP kļūdu izdarīja nostājoties pret SC. LSDSP bija jāsaprot, ka īsti sociāldemokrāti spēj entiskos jautājumu likt pie malas un vienoties par daudz būtiskākām lietām - piem. ekonomikā. Taču LSDSP savas nevajadzīgās ambīcijas nespēja noslāpēt. Tad nu paliek SC - lai veicas. Protmas, gluds un taisns ceļš viņus negaida, bet tas tomēr ir solis pareizās virzienā - lai Latvija ir sociāldemokrātiska, augsti attīstīta labklājības valsts, kas spēj globāli konkurēt ar zināšanām uin tehnoloģijām un radošām industrijām.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

petka 24.10.2009 01:59
Paldies Ivaram, labs raksts, trāpīgs. Pēdējā laikā politikā ir bijuši divi ievērības cienīgi raksti - Putņa blogs par Dienu un šis.

Andris_2:
"jā... bet es sāku ar novēlējumu pasteigties... tiešām steidz! Šādas "produkcijas" pieprasījums un tās "tirgošans vietas" strauji iet mazumā."

Prieks redzēt, ka tuvās uzvaras nojausmās daži kļūst arvien atklātāki. Es ceru, ka šī atklātība uzsitīs augstu vilni, un visi varēs redzēt, kas ir kas.Tāpat es ceru, ka Ījabam arī nākotnē Latvijā būs, kur publicēt savus rakstus, bet Jums, Andri_2, iesaku nepārsteigties. Domājiet!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aldis 23.10.2009 16:11
"oligarha starmetis" bija laaaaabs :D

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

AivaramU 22.10.2009 23:11
Interesanti, kas tā iztirgoja Latvijas gāzi ? Ja neticat, tad palasāt Latvijas vēstnesi.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

ekonomistam 22.10.2009 23:09
Esi tik labs un paej kaktiņā nokaunēties. Lata devalvācija pie tik švaka eksporta ir pilnīgas ekonomiskas muļķības.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

ziga 22.10.2009 09:02
Izlasot šo rakstu, jūtos netīri.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

lasītāja melnmate 22.10.2009 00:59
Foršs raksts. Paldies autoram!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Normunds 21.10.2009 15:53
Krievijas interneta resursos ir informācija, ka ir notikusi zviedru (Telia) un Alfa grupas (savulaik to izveidoja Solncevas grupējums netīrās naudas atmazgāšanai) izlīgšana strīdā (zviedriem pat parādījās apsardze) par telekomunikāciju biznesa kontroli Krievijā un citās A-Eiropas valstīs, kā arī Norvēģijā (Altima). Ka tikai šī izlīgšana nav notikusi arī uz Latvijas rēķina - tā sakot, Alfas cilvēki pārņem kontroli Latvijā, bet atsakās no telekomunikāciju biznesa sagrābšanas reģionā. Tas varētu izskaidrot:
allaž piesardzīgā Šķēles iznākšanu no pagrīdes - viņš vairs nejūt apdraudējumu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Nodokļu maksātāja 21.10.2009 15:08
Labs raksts! Paldies Ījaba kungam, kurš no darba brīvajā laikā spēj uzrakstīt kaut ko tik ļoti tautas gaišākajiem prātiem derīgu!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Andris_2 21.10.2009 13:27
Ne saistībā ar rakstu, bet mirkļa iespaidi caurskatot dazādus portālus:

Filozofe Maija Kūle par dažu vārdā nenosauktu "gaišo bruņinieku" izprovocēto KNAB-a uzrīdīšanu:
...Rodas iespaids, ka izdevīgi tas ir nelielai, ļoti ambiciozai un samērā vāju filozofisku izglītību ieguvušai grupiņai, kura reiz darbojās kā polittehnologi, tad zaudēja šajā jomā iespaidu, bet tagad tiecas ieņemt akadēmiskās filozofijas nišu, jo kaut kur jau šajā pasaulē jāpaliek....

Cīnies, roc, kod, grauz, Ivar Ījab, LU Politikas nodaļas docent !!!
Neviens nekad neparmetīs cilvēkam, kurš izmisīgi cīnās par iztiku. Un ir tikai labi, ja ir simpātijas KNAB-ā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Andris_2 21.10.2009 13:04
Steidz, ījab, rakstīt šādus rakstus!
Virums gan baigi šķidrs un produkti tajā jau daudzkārt veikuši apriti caur "ēdāju" traktu, bet tev izdodas veikli tos maisīt un radīt vizuālu iespaidu par zupas esamību šajā šaaaaaaausmīgi garajā "pīļu pannā".
Ā jā... bet es sāku ar novēlējumu pasteigties... tiešām steidz! Šādas "produkcijas" pieprasījums un tās "tirgošans vietas" strauji iet mazumā.
Tirgus ekonomika un publikas mūžīgā mainība, kā smejies... tu netiec līdzi!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

plāns X 21.10.2009 12:41
Ja veido valdību ar SC:
1) Partijām jāatzīst, ka reālās izmaiņas etnopolitikā pašreiz nav iespējamās.
2) Partijām ir vai nu jāiziet no realitātes, t.i. pieņēmuma, ka tām ir jānodrošina ārējo saistību izpilde (šis princips ne tikai ietekmēs valdības deklarācijas saturu, bet tas arī jāiekļauj tajā, kā atsevišķs punkts) vai arī jārevidē naudas piešķiršanas nosacījumi (ja tās ir uz to intelektuāli spējīgās).
3) Premjeram jānāk no TP.
4) Partijām ir jānodrošina ārpolitiskā kursa pastāvīgums, tādēļ ārlietu un aizsardzības ministra postenim jāpaliek Tautas partijai.
5) Ārpus ārpolitikas un aizsardzības jomas partijām jāsadala sfēras tā, lai nodrošinātu abu partiju ietekmes simetriju (nevar būt tā, ka vienai partijai uzgrūž sociālo sfēru vai arī atvēl tikai Kultūras ministrijas vadīšanu).

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jaņdžs - Populists 21.10.2009 12:19
Savā starpā ar varu daloties, Latvijas elite ir galīgi piemirsusi visus, nu, tos Latviju apdraudošos populistus, kas jau sen ar kājām pār pleciem dodās no Latvijas prom.

Tie kas nāks pie varas, Šķēli ieskaitot, atvērs durvis plaši ārzemnieku strādniekiem. Ja šāds plāns nav iepriekš paredzēts, tāds iznākums sen garantēts.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Destination USSR 21.10.2009 10:46
Jāiztiek ar to, kas ir.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Laura R. 21.10.2009 10:06
Būtību pateica MB: Šķēle ir Latvijas politikas ielaista diagnoze, un panaceja var būt tikai persona ar valstsvīra, ne kampēja krampi. Bet tāds tautai ir jāizpelnās.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ingmars 21.10.2009 04:01
Kādēļ premjerministram būtu jābūt veiksmīgam uzņēmējdarbībā? Ja jau Šķēle spēj būt uzņēmējs - t.i. ja viņš māk radīt jaunus uzņēmumus un darbavietas (nevis tikai privatizēt valsts mantu un pārdot to tālāk), tad vēlēsim veiksmi viņam organizējot biznesu un maksājot nodokļus - tādi cilvēki valstij ir ļoti vajadzīgi. Savukārt premjerministram ir jābūt pirmkārt politiķim - t.i. cilvēkam, kuram ir (1) skaidra valsts attīstības vīzija un nenogurdināma vēlme to sasniegt, (2) organizatora dotības, (3) spēja komunicēt ar sabiedrību.

Postpadomju stila uzņēmējiem un prihvatizatoriem (Šķēle, Dinevičs, Šlesers u.c. politbiznesmeņiem) ir grūtības ar punktu (1) - viņiem nemēdz būt skaidra valsts attīstības vīzija, vai arī tā nav nodalīta no viņu naudasmaka interesēm. Repšem savukārt bija grūtības ar punktu (3) - viņš komunicē visai mīklaini un rada daudz nevajadzīgu pārpratumu.

Domāju, ka mums Latvijā noderētu kāds Nikolā Sarkozī stila premjers - hiperaktīvs, labs orators un spējīgs uz drosmīgiem, nedaudz populistiskiem izgājieniem. No pašreiz aktīvajiem politiķiem varbūt Linda Mūrniece daļēji tam atbilst. Un no 90-to gadu politiķiem - Gundars Krasts. Pārējiem ir vēl labi jāpacenšas pirms kāpt premjera kurpēs.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

AivarsU 21.10.2009 02:49
Piedodiet, kolēģi! Laikam izteikšu nepopulāru viedokli, bet es tomēr vairāk sliecos atbalstīt Šķēli. Šodien skatoties Ušakova k-ga runas intonāciju un sejas skābo mīmiku Okupācijas muzejā es būtu gatavs piedot Šķēlem ne tikai 29 mio vekseli, bet pat 290. Lai mums ir gudrs, kaut arī savtīgs premjers, nevis cittautiešu intereses lobējošs Šlesers vai uzņēmējdarbībā klaji neveiksmīgs Repše. Dosim Šķēlem iespēju, bet skatīsimies viņam uz pirkstiem. Lai nāk un dara.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

MB 20.10.2009 23:05
Fizika māca, ka jebkura darbība rada attiecīgu petdarbību.
Ja TP nāk ar smagsvaru Šķēli, tad demokrātiskajiem spēkiem ir nopietns stimuls saliedēties un radīt, atrast pretī kaut ko tikpat smagu. Un jebkurā gadījumā tīrāku nekā Šķēle.
Ījaba pieminētie Šķēles panākumi "aktīvās" politikas laikā ir aiz matiem pievilkti. Ilgtermiņā viņš ielika pamatus tais katastrofai, kas tagad pienākusi. Viņa harisma izčākstēs tai mirklī, kad Latvijas politikā parādīsies persona, kurai būs valstsvīra, ne kampēja krampis.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

MB 20.10.2009 22:44
Andris Šķēle nav Latvijas politikas netīrā sirdsapziņa. Viņš ir Latvijas politikas ielaista diagnoze. Un attiecīgi arī uztverama.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kalvis 20.10.2009 22:39
Devalvācija ir vajadzīga vājām valdībām, lai samazinātu iedzīvotāju reālos ienākumus un atjaunotu savu ražotāju konkurētspēju. Latvijā valdība var atļauties samazināt budžeta izdevumus par simtiem miljonu. Mēs varam arī atļauties samazināt pensijas par 70%. Un pēc tam devalvēt valūtu nav nekādas lielas vajadzības, ja reiz naudas visiem tāpat ir mazāk.

Jo darbaspēka izmaksas tāpat krietni samazinās, ja pamatīgi noīsina skolu, slimnīcu un sociālos izdevumus, tad Latvijas produkcija kļūst konkurētspējīgāka arī bez jebkādas devalvācijas. Pietiek paskatīties uz tekošā konta deficītu. Visi dolāri, eiro, lati utml. ir kā Krievijā mēdz trāpīgi rakstīt "у.е. = условные единицы" (nosacītas vienības) bez jebkāda reāla nodrošinājuma, izņemot naivu cilvēku ticību tam, ka šai naudai ir kāda vērtība. Ja mēs sāksim raustīt savas "nosacītās vienības" cenu pret citām nosacītām vienībām - vienīgais drošais rezultāts būs uzticības zudums pret Latvijas valsti un tās centrālo banku.

Šķēļu ekonomiskās intereses ir, maigi sakot, atšķirīgas no citu Latvijas iedzīvotāju interesēm. Tādēļ man galīgi nerūp viņu "gudrie padomi" par lata devalvāciju. Lai dzīvo ar sazagto naudu savos mākoņos un liek citus mierā.

>>> Ekonomists: Valūtas devalvācija ir pilnīgi likumsakarīga ekonomikas krituma apstāķlos. Ja Lats atrastos freefloatā, tad tas brīvi kristu, bet tā kā kurss ir fiksēts, tad tas ir jāatlaiž ļoti pakāpenski. Te arī Rimšēvičs varētu rādīt par ko saņem lielo algu. Tā, ka docentiņ, labāk aizver muti!
====
Cienītais ekonomist - ja vien Jūsu paša uzvārds nav Rimšēvičs, tad Jums visdrīzāk nav nekādas teikšanas par to, vai latu devalvēs vai nē. Un jautājumos par mutes aizvēršanu ir savukārt cita kompetenta iestāde - Drošības Policija :)) Ventspils augstskolas lektors Dmitrijs Smirnovs arī esot bijis ekonomists...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ekonomists 20.10.2009 22:15
Pasaki man docentiņ, kāpēc valstiski domājošs politiķis nevarētu runāt par jebkuram no banku sektora neangažētam ekonomistam pilnīgi pašsaprotamo lata devalvāciju. Parādi man vienu ekonomistu, kas nav saistīts ar bankām, kurš būtu pret lata devalvāciju. Valūtas devalvācija ir pilnīgi likumsakarīga ekonomikas krituma apstāķlos. Ja Lats atrastos freefloatā, tad tas brīvi kristu, bet tā kā kurss ir fiksēts, tad tas ir jāatlaiž ļoti pakāpenski. Te arī Rimšēvičs varētu rādīt par ko saņem lielo algu. Tā, ka docentiņ, labāk aizver muti!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Nodokļu maksātājs 20.10.2009 21:55
Ja šādus murgus var sacerēt LU docents, tad man negribas maksāt nodokļus, jo par nodokļu maksātāju naudu tiek uzturēti šādi parazīti. Vieni vienīgi īpašvārdi - nodevīgi blēdīgas sejas utt., pieņēmumi un tenkas. Neviena konkrēta fakta. Varbūt tā varētu rakstīt teoloģijas decents, bet Ījabs jau nav teologs. Ārprāts. Kur skatās LU vadība? Labi, ka mani bērni nemācās pie šada "docenta".

Saistītie raksti
Araja

Pacel roku pret Šķēli! 12 Autors:Dita Arāja

Citi autora darbi
12727110013 5c69a8acc9 z

Daudzveidīgās un mainīgās Latvijas identitātes 13 Autors:Ivars Ījabs, Toms Rostoks et al

Vraks

Vai nesodītais nav blēdis? 8 Autors:Ivars Ījabs, Skaidrīte Lasmane

5785939392 53fd8b0e0a

Miers un Bērziņš 1 Autors:Ivars Ījabs

Puks

Bet rūgtumiņš palika 2 Autors:Ivars Ījabs