Raksts

Patērēt ar jēgu


Datums:
18. oktobris, 2010


Tas ir diskutabls jautājums - vai godīgās tirdzniecības (fair trade) koncepts (http://www.guelphmercury.com/article/371707) ir kādā veidā taisnīgāks pret Āfrikas riekstu un kafijas vācējiem, nekā konvencionālais tirgus, tomēr ir atzīts, ka tas ir veids, kā šajos apvidos stimulēt vismaz kautkādu ekonomisko izaugsmi. Statistika parāda, ka zemnieki, kas ir iesaistīti godīgās tirdzniecības sistēmā, ir mazāk tendēti uz migrāciju no lauku apvidiem uz pilsētām. Un migrāciju tālāk uz priekšu - uz citām, turīgākām valstīm kontinenta iekšienē un ārpus tā. Piemēram, uz Eiropu, kur pašlaik notiek asas diskusijas par to, vai neīstenot seno latviešu sakāmvārdu "moris savu padarījis, moris var iet" - imigranti savulaik tika veicinājuši valstu ekonomisko izaugsmi, darot civilizētajiem eiropiešiem netīkamos darbus, bet tagad būtu kautkā glīti no viņiem jātiek vaļā. Jo multikulturālā sabiedrība diemžēl kautkā nerullējot.

Kā gan piespiest patērēt gribošos patērēt arvien tikpat, maksāt par to vairāk un pēc tam nejusties aprobežotiem un tukšiem? Lieliska atbilde ir godīgās tirdzniecības ideja – es mazgāju matus ar šampūnu, tā palīdzot nabaga meitenēm no Togo iegādāties riteņus, ar kuriem braukt uz skolu. Vai smērēju seju ar krēmu, kura izejvielas iegūtas īpašā kopienu atbalsta programmā. Galu galā, matus taču mazgājam un krēmu uz sejas smērējam tā vai tā? Nu, vismaz lielākā daļa.

Tai pat laikā mēs varbūt pārāk reti domājam par savu mazo Latvijas godīgās tirdzniecības koncepciju. Un ja domājam, tad pārāk ekskluzīvās kategorijās. Kad vēl bija treknie gadi, tad bijusī PROVIDUS kolēģe atklāja ekopreču veikalu dabasdobe.lv. Tad arī es uzzināju, kādas olas dēj laimīgās vistas. Pareizi – ļoti dārgas olas.

Tikmēr treknajiem gadiem pamazām noplokot aizsākās krīze lauksaimniecībā, Doma laukumā sāka līt piena upes un zemnieki, kas savulaik bija sapirkušies džipus un dārgākos traktorus Eiropā, pamazāk sāka bankrotēt. Tad sabiedrībā parādījās “glābsim zemniekus, kurus smacē nost negausīgās lielveikalu ķēdes” revolucionārā ideja.

Un ideja pamzām ir iesakņojusies, šodien vairs neviens nebaidās, ja pie sērijveida dzīvokļa durvīm kāds klauvē un piedāvā “kartošku/svaigu pieniņu un krējumiņu”. Durvis tiek atvērtas un lauku labumi iepirkti. Vismaz Purvciemu varētu sadalīt kvadrantos, un katrā no tiem būtu savs zemnieks, kas tirgo lauku labumus, un katram no zemniekiem ir savas kundes, kas gaida to īsto dienu un laiku pirkumiem. Un pie viņiem to pašu laimīgo vistu olas maksā lētāk, nekā lielās Balticovo olas Rimi, tāpēc laimīgi paliek gan ēdāju maki, gan vistas.

Godīgās tirdzniecības eko šampūni, trauku mazgājamie līdzekļi un kafija palīdz nabaga zemniekiem Āfrikā. Cilvēki, kas izvēlas piemaksāt un iegādāties šādas preces, var pasist sev uz pleca un ticēt, ka ir izdarījuši labu darbu. Tomēr es domāju, ka uz pleca sev vēl vairāk var uzsist tie, kuri nopērk kartupeļus Purvciema kvadrantā Nr.2. Jo arī viņi taču atbalsta godīgu tirdzniecību, kur starp zemnieku un patērētāju nestāv lielveikalu ķēde, kas no litra piena nopelna vairāk nekā zemnieks (protams, godīgu tirdzniecību, pieņemot, ka zemnieks maksā nodokļus valstij.)


www.miomilo.lv

www.twitter.com/curiha


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!