Pātaga un cukura gabaliņš valsts sektoram 0

Jāveicina ministriju pārstāvju izbraucieni ārpus pilsētas, lai mazinātu iespaidu, ka politikas process vienmēr risinās Rīgā. Apspriežamie jautājumi, pirms tie kļūst par likumprojektiem, jāizklāsta saprotamā valodā un sabiedrībai jādod iespēja tos komentēt – ar anketām, e-pasta aptaujām, videokonferencēs utt..

Iesaki citiem:

Intervija ar starptautisku ekspertu sabiedrības līdzdalības jautājumos Polu Grīningu (Paul Greening, Lielbritānija)

Lai gan daļa Latvijas nevalstiskā sektora pārstāvju līdz šim strādājuši veiksmīgi un efektīvi, citi ne vienmēr spējuši pietiekami daudz panākt. Jūs pašlaik veidojat īpašu palīglīdzekli ministrijām to sadarbības veicināšanai ar nevalstiskajām organizācijām. Kā vērtējat pašreizējo ministriju un sabiedrisko organizāciju sastrādāšanos?

Katrā ministrijā situācija ir atšķirīga. Sadarbība ar nevalstiskā sektora pārstāvjiem ir atkarīga no vairākiem faktoriem, piemēram, no ministrijas resursiem, konkrētu sabiedrisko organizāciju kapacitātes, arī no ārvalstu sakariem, kas virknei nevalstisko grupu ir visai izvērsti un kas noteikti ietekmē dialogu ar ministriju.

Dažās nozarēs nevalstiskās organizācijas ir īpaši spēcīgas, savukārt citās jomās vērojamas grupas, kas tiek izveidotas, lai nodarbotos ar kādu vietējas nozīmes jautājumu, kuram ir īss mūžs, un tiklīdz šis jautājums ir atrisināts, sabiedrisko aktīvistu spars atslābst. Virknei nevalstisko organizāciju vienkārši ir zems spēju slieksnis – tās uzsāk darbību ar lielu entuziasmu, bet drīz vien pārtrauc savas aktivitātes līdzekļu trūkuma dēļ.

Kādas metodes Jūs ieteiktu pielietot, lai pastiprinātu sabiedrisko organizāciju iesaistīšanos politikas veidošanā?

Varbūt es varētu vispirms minēt jauno tehnoloģiju izmantošanu. Protams, es zinu, ka Latvijā ne visām nevalstiskajām organizācijām ir pieeja internetam, tomēr es uzskatu, ka šis saziņas līdzeklis būtu jāpielieto plašāk. Piemēram, Lielbritānijā ministrijas regulāri sazinās ar nevalstiskajām organizācijām ar e-pasta starpniecību, paziņojot par gaidāmajām projektu sabiedriskajām apspriešanām un norādot, kur atrodami attiecīgie projektu dokumenti.

Vēl viena iespēja ir rīkot publiskas sapulces un debates, iesaistot nevalstiskās organizācijas un plašāku sabiedrību. Piemēram, varētu veicināt ministriju pārstāvju izbraucienus ārpus pilsētas, lai mazinātu iespaidu, ka politikas process vienmēr risinās Rīgā. Ministri varētu doties uz reģioniem, lai dotu iespēju turienes iedzīvotājiem strukturētā publiskā dialogā paust uzskatus par kādu konkrētu jautājumu.

Vēl – apspriežamie jautājumi, pirms tie kļūst par likumprojektiem, jāizklāsta saprotamā valodā un sabiedrībai jādod iespēja tos komentēt. Tas varētu notikt ar jautājumu anketu starpniecību, e-pasta aptaujās, videokonferencēs utt.. Topošajā palīgmateriālā ministrijām esmu paredzējis iekļaut vēl daudzus citus paņēmienus, ar kuriem varētu papildināt tradicionālās komunikāciju stratēģijas.

Kā saprotams, visās ministrijās būtu vēlams īstenot vienotu komunikāciju stratēģiju.

Jā. Viena no sūdzībām, kas izskanēja diskusijās ar nevalstisko organizāciju pārstāvjiem, bija tā, ka viņu attiecības ar ministriju ierēdņiem ir haotiskas un nenoturīgas. Piemēram, viņiem paveicas un izdodas nodibināt labu sadarbību ar kādu no ierēdņiem, kuram šie nevalstisko organizāciju pārstāvji dara zināmu savu viedokli. Bet ja šis ierēdnis pamet amatu, sabiedriskajām organizācijām vairs nav kontaktpersonas attiecīgajā ministrijā. Savukārt citās ministrijās ierēdņi nav pretimnākoši, jo ir aizņemti ar ko citu. Tāpēc būtu ļoti svarīgi iepriekšminēto palīgmateriālu pielietot visās ministrijās, jo tas ļautu iedibināt pašus nepieciešamākos sabiedrības iesaistīšanas noteikumus vienoti visā valsts sektorā un tādējādi mazinātu lielās atšķirības starp ministrijām.

Jūs uzsvērāt, ka ierosinājumi par izmaiņām likumdošanā vienkāršā un skaidrā veidā sabiedrībai jāizklāsta savlaicīgi -- pirms tie uzsāk ceļu no likumprojekta līdz likumam. Daudzas sabiedriskās organizācijas Latvijā sūdzas tieši par to, ka tām netiek dota iespēja pietiekami agri iesaistīties projektu apspriešanā. Kā panākt, lai nevalstiskās organizācijas varētu uzsākt apspriedes ar ministrijām daudz agrāk, nevis tikai tad, kad likumprojekta izstrāde jau gandrīz pabeigta?

Šis jautājumam ir divi aspekti. Viens ir valdības iekšējā mašinērija, otrs - tieši sakari ar sabiedrību un nevalstiskajām organizācijām.

Kas attiecas uz pirmo, ministriju komunikāciju un politikas izstrādes departamentiem būtu jāsadarbojas daudz ciešāk. Viena no idejām, kuru es gribētu iekļaut palīgmateriālā ministrijām, ir kopīgu politikas izstrādātāju un komunikācijas speciālistu komiteju izveidošana, kurās tiktu apspriesti svarīgākie jautājumi un ierosinājumi. Tādējādi visiem būtu pietiekami plašs pārskats par konkrētiem projektiem, un sazināšanos ar sabiedrību varētu uzsākt daudz agrāk. Tāpat jāiedibina prakse, kad komunikāciju un politikas izstrādes departamenti viens otru informē par iespējamām izmaiņām likumdošanā vai jauniem likumiem, kuri varētu tikt ierosināti gada vai divu gadu laikā.

Taču pastāv arī nepieciešamība sazināties ar auditoriju ārpus ministrijām. Pirms likumprojekta izstrādes valdībai būtu jāpiedāvā sabiedriskai apspriešanai daudz vairāk ar to saistītu dokumentu. Tiem būtu jābūt viegli saprotamiem un pieejamiem gadu vai pat 18 mēnešus pirms likumdošanas procesa uzsākšanas.

Samērā nesen Latvijā tika panāktas pozitīvas izmaiņas likumdošanā, piemēram, likumā “Par pašvaldībām” tika noteikts, ka pašvaldību komiteju sēdes ir atklātas un ka tajās var piedalīties ikviens interesents. Tāpat Ministru kabineta Kārtības rullī paredzēts, ka Valsts sekretāru sanāksmēs kā padomdevēji var piedalīties arī nevalstisko organizāciju pārstāvji. Vai nepieciešamas vēl kādas regulējošas normas vai arī īpašs likums, kas noteiktu valsts iestāžu un nevalstisko organizāciju sadarbību?

Es gribētu apšaubīt likuma nepieciešamību. Man liekas, ka pašreizējā situācijā ministrijas iebilstu pret stingra likumdošanas rāmja ieviešanu tāpēc, ka tās nomāc dažādas citas vajadzības, piemēram, budžeta līdzekļu trūkums. To visu vajadzētu darīt soli pa solim. Manuprāt, nākamais uzdevums, kurā es pats esmu iesaistījies, ir praktisku padomu apgūšana. Tie būs rodami topošajā ministriju un nevalstisko organizāciju sadarbības veicināšanas grāmatā, kuras mērķis ir rosināt ministrijas iesaistīt sabiedrību lēmumu pieņemšanā un vienlaikus sniegt padomus, kā šo uzdevumu paveikt. Kad vēlme iekļaut sabiedrību politikas veidošanas procesā būs nostiprināta, valsts un nevalstisko organizāciju attiecības būs attīstījušās tiktāl, ka varēs sākt domāt par galveno sadarbības noteikumu ieviešanu.

Kādas normas regulē sabiedrisko apspriešanu Lielbritānijā?

Lielbritānijā ir četri noteikumu bloki. Viens no tiem ir Sabiedriskās apspriešanas prakses kodekss, kuram nav likuma statusa, bet kurš ministrijām ir jāpilda. Pastāv arī Vienošanās kodekss, kuru izstrādāja Iekšlietu ministrija. Tā ir vienošanās starp valdību un nevalstiskajām organizācijām par galvenajām sabiedriskās apspriešanas prasībām. Trešais normu kopums ietver ar likumu noteiktu sabiedrisko apspriešanu konkrētās jomās. Piemēram, likums nosaka, ka Londonas mēram trīsreiz gadā jārīko sabiedriska apspriešana Londonas radio ēterā, uzklausot pilsētnieku viedokļus un atbildot uz viņu jautājumiem. Visbeidzot, pastāv arī likumdošanas ietekmes izvērtēšana, kas nozīmē, ka ministrijām jāapspriežas ar tām nevalstiskajām organizācijām un sabiedrības pārstāvjiem, kurus topošā likumdošana ietekmēs.

Kā šie kodeksi tiek ievēroti? Vai ministrijas apzinīgi pilda tajos noteiktās prasības?

Šie kodeksi ir ļoti veiksmīgi. Pagājušajā gadā, izvērtējot Sabiedriskās apspriešanas prakses kodeksa efektivitāti ministrijās, mēs atklājām, ka 80% - 90% gadījumu iestādes ievēro šajā dokumentā izteiktās prasības. Bet 1998.gadā, kad sāku darbu Lielbritānijas valdībā kā Sabiedriskās apspriešanas politikas nodaļas vadītāja vietnieks, kur uzdevums bija izvērtēt pastāvošo sabiedriskās apspriešanas praksi, es atklāju, ka - līdzīgi kā patlaban Latvijā - sabiedriskā apspriešana ir nepietiekama. Piemēram, dažas ministrijas savus projektus apsprieda tikai divas nedēļas, kamēr citas to darīja daudz ilgāk.

Toreiz mēs secinājām, ka nepieciešams skaidri noteikt, kādam jābūt sabiedriskās apspriešanas procesam. Es radīju Sabiedriskās apspriešanas prakses kodeksa projektu, kurā viens no galvenajiem noteikumiem bija tas, ka sabiedriskajai apspriešanai jāilgst vismaz 12 nedēļas. Arī pats kodeksa projekts tika apspriests, un mēs saņēmām komentārus no nevalstiskajām organizācijām un plašākas sabiedrības par to, kādus noteikumus cilvēki vēlētos iekļaut kodeksā.

Mēs izjutām zināmu spiedienu, sevišķi no ārpuses, kas tika izdarīts ar vēlmi piešķirt kodeksam likuma spēku. Tajā pašā laikā valdība uzstāja, lai šis dokuments tiktu uzskatīts par vienkāršu palīgmateriālu. Galu galā mēs radām kompromisu - ministrijām šis kodekss ir saistošs. Sabiedrība sagaida, ka tās ievēros kodeksā izklāstītos noteikumus, jo pretējā gadījumā, atbilstoši Lielbritānijā pastāvošajai tiesu praksei, ministrijas var tikt sauktas pie tiesas.

Tas patiesi ir labs stimuls. Bet kā Latvijā varētu veicināt ministriju vēlmi sadarboties, ja jau mums nav iespējas sūdzēt ministrijas tiesā par to, ka tās nevēlas apspriesties ar sabiedrību?

Tādā gadījumā varbūt tomēr sabiedriskās apspriešanas prasības jānostiprina ar likuma spēku. Tajā pašā laikā apspriešanas prakses kodekss drīzāk būtu jāuztver kā standartu kopums, nevis kā stingru prasību grāmata.

Viena no mācībām, kas Latvijai būtu jāpatur prātā, ir tā, ka šādas izmaiņas nenotiek vienā dienā. Vispirms var izveidot sabiedrības iesaistīšanas normatīvo ietvaru un vērot, vai sabiedrības līdzdalība politikas veidošanā palielinās. Minēto ietvaru vajag papildināt ar padomiem un ieteikumiem valsts sektoram, lai šo procesu veicinātu ne tikai pātaga, bet arī cukura gabaliņš.


Intervija angļu valodā pieejama policy.lv

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Citi autora darbi
7439658394 07eb968c65

Rakstu krājums: Dzīve, attīstība, labbūtība Latvijas laukos 2 Autors:Agnese Cimdiņa, Ieva Raubiško, Aija Priedīte, Klāvs Sedlenieks, Dace Dzenovska, Aija Lulle, Aija Zobena u.c.

3253337624 0c0b8a1ca7

Pētījums: Cilvēks un darbs Latvijas laukos 3 Autors:Agnese Cimdiņa, Ieva Raubiško