Atslēgvārdi:

Pārvērtības nokļūstot pie varas 18

Droši vien šodien būtu rakstījusi pārdomas par anonīmām diskusijām internetā, bet
Solvitas Āboltiņas izteikumi par to, ka amatu dalīšana valsts uzņēmumos pēc partejiskā kritērija ir maksa par valdības stabilitāti, man lika par nedēļu anonīmo komentētāju tēmu atlikt.

Iesaki citiem:

Solvitas Āboltiņas izteikumi par to, ka amatu dalīšana valsts uzņēmumos pēc partejiskā kritērija ir maksa par valdības stabilitāti.

Pieņemsim, ka Āboltiņai ir taisnība. Ja ZZS (lasi-Lembergs) nedabūs sev pietuvinātus cilvēkus sev interesējošos valsts uzņēmumos, tad ZZS mēģinās izveidot valdību ar pakļāvīgāku politisku spēku (lasi - SC).

Liriska atkāpe ((lai šāds risks būtu kaut kas vairāk nekā bubulis Vienotības šantažēšanai, būtu jāizpildās vēl vismaz diviem priekšnoteikumiem: 1) ZZS un SC būtu jābūt interesei par kopēju koalīciju [pēc tam, kad valdība būtu kritusi ŠĀDU iemeslu dēļ] un spējai sadalīt konkrētus amatus ; 2) būtu jābūt pārliecībai, ka prezidents valdības krišanas gadījumā par premjera amata kandidātu izvirzītu tieši kādu šo partiju pārstāvi. Man abu šo kritēriju vienlaicīga piepildīšanās šķiet pietiekami mazticama, ka, sorry, Vienotība, ja valsts uzņēmumu nepolitizācija bija jūsu vērtība, tad varējāt jau nu uz to stingrāk pastāvēt.))

Es varu saprast, kā no šīm Vienotības bažām izriet piekāpšanās ZZS amatu sadalē. Man pat šķiet, ka ir labi publiski to tā arī pateikt - sak, atvainojiet vēlētāji, mēs vēlamies nepolitizētus valsts uzņēmumus, bet mums nav koalīcijas partneru, kas šo atbalstītu. Tas ir labāk nekā piekopt strausa politiku, nereaģējot uz žurnālistu jautājumiem vai izliekoties, ka viss ir normāli, tieši tā, kā vajadzēja būt.

Bet tas, ko es nespēju saprast: kas traucē Vienotībai pašai attiecībā uz SAVU amatu kvotu rīkoties atbilstoši savām vērtībām, piemēram, uz attiecīgajiem amatiem sludinot konkursus, nevis pēc ZZS parauga tur liekot savus ielikteņus, kuru zināšanas attiecīgajās nozarēs ir apšaubāmas (paralēli strādājot pie sistēmiska risinājuma šai problēmai)? Lai tad vēlētāji redz, kāda tad starp abām partijām ir atšķirība to reālajā darbībā. Tas taču neapdraudētu valdības stabilitāti?



* * * * * * *



Lai nu kā arī būtu, šī nelielā epizode pamudināja mani aprakstīt savas pārdomas par kādu plašāku tēmu. Proti, par skaidrojumiem "mistiskajām pārmaiņām", kas notiek ar labu gribošiem cilvēkiem, nokļūstot pie varas.

Domāju, ka paši esat to pamanījuši, jo scenārijs visos laikos ir bijis viens: publiski redzamā daļa sākas ar nevēlēšanos runāt ar žurnālistiem, izvairīšanos no skaidrām atbildēm, aizvien lielākām spējām publiski "nepamanīt" acīmredzamo. Ja uz politiķi tiek "uzspiests", piemēram, konfrontējot ar atbildību pret vēlētājiem, tad - labākajā gadījumā - no politiķa sāk skanēt rezignētības un bezspēcības retorika ("ko tad nu es viens..." visdažādākajās variācijās), bet sliktākajā - parādās agresīvi, uzpūtīgi toņi un tiek atskaņotas visas primitīvākās priekšteču klišejas (par negatīvismu sabiedrībā, sliktajiem medijiem, darbaļaužu/kvaukšķu nespēju ko saprast, darītājiem un kritizētājiem u.tml.)

Pieņemot, ka šie politiķi joprojām kopumā vēlas dot sabiedrībai ko labu, man šķiet, ka šo pārvērtību cēloņus var izskaidrot šādi:


  1. nevēlēšanās publiski atzīt savu bezspēcību (vai nekompetenci) cīņā ar iesakņojušos sistēmu.

    Jaunais politiķis, uzsākot darbu kādā pašvaldībā, ministrijā vai parlamentā, neienāk vakuumā, kur viņam/i būtu iespēja nojaukt visas desmitgadēm veidojušās prakses un tās uzbūvēt no nulles. Nē, visos gadījumos priekšā ir biedējoša psiholoģiska "gaļas mašīna", kuras viens no pamatmērķiem ir kā reizi likt šķēršļus personīgām iniciatīvām - pat ja tās ir vislabākās idejas pārvaldes uzlabošanai. Tie ir gan lēmumu pieņemšanas principi un kolektīva spiediens politisko partiju iekšienē (piemēram, kurā brīdī politiķis drīkst/nedrīkst publiski paust savu atšķirīgo viedokli par partijas darbu), gan sadarbības prakses ar citām partijām (piemēram, totāli slepenās koalīcijas padomes un politiskie barteri kā dziļi iesakņojušās parādības), gan sistēmas inerce pašvaldībās un ministrijās (kuras mainīšana prasa ļoti dziļas zināšanas par attiecīgo nozari no ministriju politiskajiem pārraugiem), gan arī ietekmīgās intereses katrā no nozarēm, kurām ir neizdevīga status quo maiņa un kas ir gatavas publiskam skandālam katru reizi, kad kāds šīs intereses apdraud.

    Es daļai no šīm problēmām pieskāros trīs iepriekšējos šī gada bloga ierakstos, tādēļ tagad vēlos vienīgi vēl dažas lietas piebilst par cīņu pret sistēmas inerci. Jā, tā ir reāla. Jā, tā neļaus politiķim izdarīt pilnīgi visu, kas bijis iecerēts. Taču, nē, tā nav nepārvarama. Vissliktākais, ko politiķis var darīt: padoties un pārstāt cīnīties par kādu ideju, kam pats tic, īstenošanu dzīvē. Sistēmas inerce ir arī publiski izskaidrojama parādība - katram saprātīgam cilvēkam ir skaidrs, ka fundamentāli uzlabojumi kādā nozarē nevar notikt UZREIZ, ka tiem ir vajadzīgs laiks.

    Tas, kas ir vajadzīgs sistēmas inerces pārvarēšanai, ir kompetence un griba. Jo kompetentāks ir deputāts/ministrs/ministru biroja darbinieks par kādas nozares attīstības šķēršliem, jo vieglāk cīnīties pret nozares ierēdniecības un speciālo interešu spiedienu atstāt kādā nozarē visu tā, kā ir (kas parasti izpaužas kā visa veida argumentācija - sevišķi juridiska - lai pārliecinātu politiķi, ka vēlamās izmaiņas ir neiespējamas, nevēlamas, neracionālas). Šādos gadījumos politiskajam līmenī tad jābūt pietiekamai kompetencei, lai saskatītu šīs argumentācijas problēmas un gribai virzīties uz priekšu.

    Es tiešām uzskatu, ka kompetentai politiskai amatpersonai, kurai ir redzējums, kā sistēma ir maināma, nevajadzētu būt problēmai arī publiski izskaidrot, ka kādi jautājumi "buksē" tādēļ, ka tajos ir spēcīga sistēmas inerce, kuru politiķis gatavojas pārvarēt tādā un šādā veidā.

    Bet politiķim, kam nav kompetences vai patiesas vēlmes ko izmainīt, gan ir grūtāk. Sūdzības par sistēmas inerci šāda politiķa izpildījumā izskatītos smieklīgi, jo politiķim nebūs ko atbildēt uz likumsakarīgo jautājumu par to, ko tad īsti viņš/a dara, lai šo inerci pārvarētu.

    Diemžēl it sevišķi ministru līmenī tādu, kam nav kompetences sistēmas uzlabošanai, Latvijā vienmēr ir bijis vairākums. Daļēji to izskaidro tas, ka ministru birojos tiek iesēdināti partijai pietuvināti "dunduki" (protams, ne vienmēr - tur mēdz gadīties arī kompetenti cilvēki. Bet reti), kuriem varbūt arī ir aptuvena izpratne par ministrijas darbības jomām, bet nav tā izpratnes līmeņa un gribas, lai "redzētu cauri" nekvalitatīvai sistēmas sargu argumentācijai un stingri iestātos par pārmaiņām. Nav jau brīnums, ja šādos apstākļos arī ministrs ir bezspēcīgs.

    Un, manuprāt, tieši apziņa par bezspēcību kaut ko mainīt sistēmā arī noved pie tā, ka ministrs sāk bēgt no atbildēm uz jautājumiem par notiekošo nozarē, sāk atskaņot vecās klišejas par to, ka sabiedrība/mediji koncentrējas tikai uz negatīvo, vēlas par daudz u.tml. Nav brīnums, ka šīs vecās plates sāk skanēt brīžos, kad politiķim ir publiski jāattaisno kaut kādas absurdas (ne)notikušas lietas, ko patiesībā izskaidro sistēmas loģika (vienalga - ministriju vai partiju lēmumu pieņemšanas). Piemēram, K.Šadurskis raidījumā "KNL?" uz nekompetento "darbaļaužu vēstulēm" atsaucās tad, kad bija jāattaisno Lindas Mūrnieces atkārtota apstiprināšana iekšlietu ministres amatā. Skaidrs, ka galvenais iemesls bija tāds, ka Mūrniece varēja saglabāt savu amatu Vienotības 3 partiju bartera rezultātā, jo JL kaut kādu iemeslu dēļ bija svarīgi tieši viņu saglabāt amatā. Bet Šadurska kungs acīmredzot nobijās/nevēlējās to publiski skaidri pateikt un rezultātā atskaņoja frāzi, kas pēc būtības daudz neatšķīrās no Kalvīša valdības laikos dzirdētās augstprātīgās retorikas par "kvaukšķiem".


  2. polittehnoloģiskajām klišejām ir reāla ietekme uz pasaules uztveri.

    Dažreiz nav vajadzīgs pat tik dziļi "rakt", lai saprastu, kādēļ varas nomaiņas gadījumā "jaunie, progresīvie" savās publiskajās izpausmēs sāk atgādināt visus iepriekšējos. Tas izpaužas ne tikai retorikā, bet arī izturēšanās modeļos un pat grimasēs. Bet vienkāršībai šeit nofokusēšos tikai uz retoriku.

    Esmu pārliecināta, ka daļu no tās īdēšanas par Latvijas sabiedrības īpašo negatīvismu, no politiķiem neatkarīgiem medijiem/nevalstiskajām organizācijām kā visa ļaunā nesējiem, darītājiem nevis runātājiem utt. utt. rada ne jau kādas īpašās atklāsmes, kas piemeklē tikai tos, kas nokļūst pie varas, bet gan parādība, ko nosaukšu par "primitīvo skaidrojumu vīrusu". Pat ar izcilām spriestspējām apveltīti cilvēki mēdz ticēt visabsurdākajām sazvērestības teorijām. Stipri vienkāršots politisko parādību skaidrojums ir tas pats, kas sazvērestības teorija. Tas dod iespēju, nesasprindzinot savas prāta spējas un dziļi nepētot kādas parādības cēloņus, kontekstu, radīt sevī pārliecību, ka problēmas sakne ir ļoti vienkārša un tā atrodas ārpus paša skaidrotāja.

    Situācijas, kad sarežģītas parādības tiek primitīvi "izskaidrotas" ar kaut kādiem no pirksta izzīstiem pseidoargumentiem, mani dzen izmisumā, rada agresiju, vēlmi ķerties pie ķieģeļiem, dakšām un vēl nezin kā. Tas tādēļ, ka ar šādu argumentāciju var cīnīties tikai ilgā izskaidrojošā darbā, piemēram, meklējot datus, lai salīdzinātu situāciju/noskaņojumus/cilvēku vērtības Latvijā ar citām postpadomju valstīm. Bet pat tad, ja šādi dati parāda, ka Latvijas iedzīvotājs ne ar ko būtiski savās attieksmēs pret dzīvi vai politiku neatšķiras no citu mūsu reģiona valstu pārstāvjiem (ar līdzīgu vēsturisku pieredzi), vīrusu apmātajiem tas jau nebūs nekāds arguments. Ja cilvēks vēlas ticēt tam, ka "vaina ir sabiedrības negatīvismā" (=> līdz ar to ir jāmainās sabiedrībai nevis politiķu domāšanai/izturēšanās veidām), tad selektīvi vienmēr ir iespējams tam atrast pierādījumus. Kaut vai kā komentārus pie kāda īpaši izmeklēta interneta raksta (neskatoties uz to, cik tas ir/nav reprezentatīvs, kā arī pat nemēģinot noskaidrot, vai arī citās sabiedrībās par kaut kādām tēmām internetā ir sagaidāma drīzāk gānīšanās nevis racionāla diskusija).

    Šādas "formulas" ir tieši tādas pašas lamatas cilvēka domāšanai kā sazvērestības teorijas. Un man pat īsti nesagādā gandarījumi brīži, kad šo formulu propagandētāji paši tām notic, rīkojas atbilstoši savam "skaidrojumam" (piemēram, cīņai ar negatīvismu nopērk savus varbūtējos kritizētājus vai rīko lielas propagandas kampaņas), bet sabiedrības noskaņojumos no tā nekas daudz nemainās, jo ... teorija ir bijusi garām. Nesaprotot probēmas cēloņus, to nav iespējams atrisināt.

    Par katru no šīm Latvijas politikai raksturīgajām klišejām es būtu gatava "vārīties" stundām. Bet ne šobrīd.

    Rezumējot: man šķiet, ka šāda veida pasaules vienkāršošana var būt pat kaitīgāka un lipīgāka nekā medicīniskie vīrusi. Diemžēl tie piedāvā politiķiem tik ērtu veidu, kā interpretēt notikumus un kā izvairīties no atbildības par saviem (ne)darbiem, ka nav viegli pret to cīnīties. Var jau mēģināt atmaskot katru retorikas formulu atsevišķi, dodot datus, alternatīvos vērtējumus, kas palīdz izgaismot problēmas šajos vienkāršojumos, bet tas ir ilgs un laikietilpīgs darbs, kura rezultāts turklāt reti kad ir izsakāms medijiem draudzīgā (lasi - superīsā) formā.

    Nav viegli, bet tas ir jādara. Jārada alternatīvi skatījumi uz lietām, - tā, lai politiķiem būtu izvēles iespējas savas pieredzes skaidrošanai. Ne tikai sabiedrībai, bet pašiem sev - jo nelaime nav jau tikai tā, ka politiķi izmanto šādus skaidrojumus savā publiskajā runā, bet arī tā, ka viņi ar šiem domāšanas vīrusiem paši inficējas (plaši izmantota klišeja parasti ir pirmais, kas nāk prātā tad, kad kādai parādībai ir vajadzīgs skaidrojums) un tiem pakārto savu domāšanu un rīcību.


  3. Vecās sistēmas gravitācijas spēks.

    Protams, ka tikpat lielā mērā, cik manis iepriekš minētie divi skaidrojumi, politiķu pārvērtības izskaidro arī tas, ka vecajai sistēmai ir ļoti spēcīgs gravitācijas spēks, kas tiecas katru IEKŠĒJI pārveidot pēc sava "ģīmja un līdzības". Pat nezinu, vai šo domu vajadzētu kā īpaši izvērst. Tie ir šobrīd jau vispārzināmie psiholoģiskie principi. Piemēram, "slippery slope", kad sistēma pamazām sevī cilvēku "uzsūc", no sākuma liekot darīt lietas (vai klusēt par lietām), kas ir nedaudz pret pārliecību, tad jau nedaudz vairāk, vēl vairāk, un tā līdz brīdim, kad ir aizgājis sniega bumbas efekts un politiķis no A ir novēlies vismaz līdz K. Ar katru soli tālāk nonākot lejupejošā spirālē, aizvien grūtāk "no iekšienes" kļūst paskatīties uz sevi no malas un savākt apņēmību sistēmu mainīt. Kognitīvā disonanse, kas daudziem liks mēģināt savu iekļūšanu spirālē attaisnot, patiešām arī ticot tam, ka katrs solis atsevišķi ir bijis situācijas attaisnots un tam nebija labākas alternatīvas. To visu vēl paspilgtina Latvijas partiju vide, kur raksturīga greizsirdīga cits cita uzmanīšana. Arī pārejas procesu izraisīta teju katra cilvēka "raustāmība" (dēļ lielākiem vai mazākiem savu vai savu radinieku pieļautiem pārkāpumiem pārejas laikā vai kaut kādām personiskās dzīves detaļām, kas var tikt kādā brīdī pieminēti).

    Diemžēl partiju politika mūsu reģionā gandrīz vienmēr nozīmē nokļūšanu šādā lejupejošā spirālē, kurai pretoties spēj tikai ļoti spēcīgas personības. Tas ne obligāti izpaužas tikai individuāla politiķa līmenī, šādi var notikt ar veselām partijām - skat., kā piemēru šobrīdējo Vienotības "iekšējo asiņošanu" darījumu ar Lembergu rezultātā. Šobrīd, tikai 4 mēnešus pēc vēlēšanām, es teiktu, ka Vienotība jau ir vērtību/principu ziņā Lembergam atdevusi daudz vairāk nekā tikai rokas mazo pirkstiņu.

    Vispārinot varu pateikt pat asāk: iesaistoties Latvijas lielo partiju politikā, cilvēks attiecībā uz godīguma, atklātības kritērijiem pakļauj sevi NEIZBĒGAMAM braucienam pa spirāli uz leju.

    Es par šo parādību jau iepriekš rakstīju, tādēļ neatkārtošos, bet, manuprāt, šādās situācijās nevajadzētu krist izmisumā, bet būtu jāspēj saskatīt pakāpes. Ja politiķis/partija no A ir nobraukuši līdz G, tad, manuprāt, visai sabiedrībai būtu labi, ja viņi nevis turpinātu slīdēt līdz sistēmas "vidējam līmenim" (teiksim - R), bet tomēr sāktu pretoties sistēmas inercei um mēģinātu kaut vai soli pa solim, bet kārpīties atpakaļ. Un būtu lieliski, ja tieši tas arī no viņiem tiktu gaidīts: nevis pārmetumi, ka nav ideāls (A), bet pieprasījumi skaidrot, ko politiķis/partija darīs, lai būtu labāk.



Man nav un nekad nav bijušas ilūzijas par cilvēku spējām pretoties sistēmai. Tas PATIEŠĀM ir ļoti smagi. Ļoti maz kuram šī spēja nāk dabiski un šādi cilvēki politikā reti kad aizkavējas. Bet katrs politiķis, ja vien ir kompetents, drosmīgs un saglabā vēlmi ko labu izdarīt sabiedrībai, spēj panākt kādas svarīgas izmaiņas sistēmas funkcionēšanā. Ja vien totāli nepazaudē racionālas domāšanas un arī paškritikas spējas, kas traucē novērtēt, kurā lejupejošās spirāles posmā viņš/a šobrīd atrodas un ko vajadzētu darīt, lai kaut vai pa posmu pakāptos uz augšu. Pretējā virzienā vecās sistēmas gravitācijas spēkam, domāšanas vīrusiem. Tā, lai, iespējams, ļoti ilgā un grūtā ceļā panāktu tādas izmaiņas sistēmas funkcionēšanā, kas vairs neļautu labu gribošiem politiķiem krist gluži tik dziļi.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (18) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Black Adder 09.02.2011 10:32
Pasmags gabals, kas atklāj vairākas sistēmiskas problēmas. Tācu paturēsim prātā, ka arī Mēness tumšā puse ir salīdzinoši relatīva parādība - ir pārejas zona starp Saules apspīdēto sfēras daļu un vairāk ēnā esošo. Turklāt, kurš ir teicis, ka t.s. neredzamā jeb tumšā Mēness puse ir kategoriski un teju mitoloģiski ļaunāka par mums redzamo? Iznāk tāda "ļaunā sistēma vs labie politiķi" (angļu valodā ir labs jēdziens "young hopefuls") dihotomija, kas arī ir mazliet šaurs skatījums.

Ivetas izklāstītajam politķu vilkatības fenomenam ir vēl viens aspekts - ir arī tādi politiķi, kuri, mainoties valdībai, nonāk (vai raujas) ministrēšanā ar nāvīgu pārliecību, ka viņi patiešām visu par nozari zina gan pēc būtības, gan pēc formas, gan saprot, kā panākt izmaiņas. Taču notiek tā, ka daži ierēdņi, sava darba fanātiķi, ir pāris gadus (jo ilgāk valdības LV reti kad noturas) urbuši mēslu kalnus, lai panāktu būtiskas pozitīvas pārmaiņas sistēmas darbībā, kad atnāk ministrs un darbu izčakarē, jo "ministrs jau zina labāk". Šādās situčijās poltiķi nodara dubultu kaitējumu - 1) novērš reālas iespējas beidzot uzlabot situāciju un demotivē ierēdņus plānot darbu ilgtermiņā un atbalstīt vajadzīgas paŗmaiņas un 2) savu nekompetenci teju vienmēr ērti izskaidro ar slikto ierēdņu noziedzīgo obstrukcionismu, neļaujot labajam politiķim slaucīt tīri.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

drakons 09.02.2011 00:23
Pāris komentāri. Pirmais - padoms, iemācieties rakstīt īsāk. Ietaupīsiet savu un citu laiku. Otrais par saturu - izvirzījāt trīs argumentus, kāpēc vainīga "sistēma" nevis "politiķi". Proti, pēc būtības uzdevāt jautājumu, kāpēc politiķi nespēj noteikt elementāru politisko dienaskārtību, bet notikumu paši spiež politiķus rīkoties. Pirmajā argumentā vainojāt sliktos ierēdņus un dundukus ministru birojos. Otrajā - acīmredzot sliktus PR padomniekus. Trešajā - politiskās tradīcijas un caur puķēm vecās partijas. Un tagad divi noslēguma secinājumi. Pirmais - par bloga mērķi - to varēja pateikt vienā teikumā - Latvijā politikas kvalitāte līdz ar Vienotības uzvaru nav mainījusies ne par gramu. Un te pie vainas nav ne ierēdņi, ne PR cilvēki, ne arī citas partijas. Pie vainas ir NESPĒJA un NEVĒLĒŠANĀS mainīt politiskās tradīcijas. Otrais - atmeties ilūzijas par Vienotību kā kaut ko ideālistisku. Salīdziniet kaut vai solījumus pirms vēlēšanām par nodokļiem, strukturālajām reformām un ēnu ekonomikas apkarošanu ar darbiem un plāniem pašlaik. Vienkārši salīdziniet. Arlabunakti!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Henriete 08.02.2011 21:46
Ir atsevišķi cilvēki dažādās partijās, kuriem pietika godaprāta un rakstura vērsties pret notiekošo cinismu partijās. taču visi viņi tika samalti un iznīcināti. Sabiedrībai ir pilnīgi vienalga, pat vairāk - bieži vien šie vientuļie taisnības cīnītāji tiek nodēvēti par trakajiem vai stulbajiem, jo redziet, neprot iekļauties nomenklatūrā, kā mēs pārējie - vairākums...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Gunta Leona 08.02.2011 08:20
Kārlis Ulmanis 15. maijā likvidēja 100 gudrās galvas, viņa iesākto pārtrauca psrs un vēsture skaidroja, ka "demokrātija iznīcināta". Šodien gudrie demokrātiski rūpējas par savām pakaļām un partijas tirgojas ar amatiem. Demokrātiskāk ir būt kādā partijā, ne ar izglītību, gudrību...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kalvis 07.02.2011 21:15
Es īsti neticu tam, ka politikā visu grozīs ļoti spēcīgas personības vai cilvēki, kuri spēj "pretoties lejupejošai spirālei". Daudz labāk un drošāk ir ieviest tādus spēles noteikumus un tādu dalībnieku motivāciju, lai tipiski cilvēki par spīti savām vājībām būtu spiesti rīkoties atbilstoši plašākas sabiedrības interesēm.

Lejupejošā spirāle - tā, starp citu, ir laba ilustrācija/metafora Kenneth Arrow teorēmai: t.i. vai nu ar vairākuma gribu var panākt lejupejošo spirāli (lēmumu secību, kur ikviens atsevišķs lēmums šķiet atbalstāms vairākumam, bet galarezultāts arvien vairāk atšķiras no ikvienam grupas loceklim vēlamā rezultāta), vai arī vajadzīgs "diktators" - t.i. visu jāuztic izlemt vienam cilvēkam, kurš šo bezgalīgo manipulēšanu un lejupejošo spirāli nepieļauj. Sk. http://tech.mit.edu/V123/N8/8voting.8n.html .

Arouva atklātie demokrātijas paradoksi diez vai attiecas uz Latvijas politiku - mums tik smalka tā sistēma nav. Saeimā sēdošie deputāti nemaz nepūlas noskaidrot, vai viņiem piedāvātās izvēles var sakārtot atbilstoši transitivitātes īpašībai :)) Lejupejošās spirāles un Nobeļa laureātu - ekonomistu teorijas ir domātas normāliem cilvēkiem. Latvijā to pielietot būtu tikpat jocīgi, kā attiecināt bridža teoriju uz spēlmaņiem, kuri savā starpā spēlē tikai "duraku" un "acīti".

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

jumors 07.02.2011 21:09
Un pēc tā raksta nav jābrīnās, ka mums tikai ap 1% iedzīvotāju pievēŗšas politikai sabiedriskā līmenī. Tikko esi spēris soli- jau bites apkārt- kāpēc, kas, kādi nopelni, kas skapī. Bet vispār- deputāti ir ļoti līdzīgi pusaudžiem. Pašiem nekas nav jāpelna, vecāki(valsts) apgādā, kriminālatbildībai nepakļaujas( nav sodāmi), var atļauties visu, ja nav audzināšanas. Un ja audzina "batjkas", tad ardievu, skaidrais prāts. Briesmīgi vajag neatkarīgus deputātus!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

mja 07.02.2011 20:53
paldies Kazhokai par reaali spozhu rakstudarbu

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

FZSS 07.02.2011 17:01
kā biznesmanis , lembergs varbūt arī labs, bet ne kā valstsvīrs !!!!!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Bez aizspriedumiem 07.02.2011 16:57
Par katru no šīm Latvijas politikai raksturīgajām klišejām es būtu gatava "vārīties" stundām.
---
Un cik stundas vari vārīties par ne uz kādiem reāliem faktiem neargumentēto klišeju - labā Strīķe un sliktais Vilnītis?
---
Pat ar izcilām spriestspējām apveltīti cilvēki mēdz ticēt visabsurdākajām sazvērestības teorijām. Stipri vienkāršots politisko parādību skaidrojumu ir tas pats, kas sazvērestības teorija.
---
Varbūt biežāk būtu jāpārlasa, ko pati esi rakstījusi, jo vismaz manā uztverē esi izcils paša sagudrotu sazvērestības teoriju upuris.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

pt 07.02.2011 16:45
Visbaisākais jau ir tas, ka, jau ienākot politikā, politiķim nav NEVIENAS idejas, par ko viņš/a degtu. Konkrētās mērķprogrammas parasti ir līmenī "censties cīnīties par mieru uz planētas". Vai tas, ko nu iesaka PR cilvēki, lai sašņorētu vēlētāju. Cik priekšvēlēšanu laikā parādījās konkrētu aprišu solījumi, kuru izpildei varētu sekot. Nemaz nerunājot par nožēlojamajām pārvērtībām, kas sagaida deputātu, kad viņš no ļoti lokālā līmenī zināma bodnieka (mazas skolas direktora, pagastveča) ar attiecīgām zināšanām un redzes loku ļūst par nacionāla līmeņa politiķi un pats arī notic, ka ir Valstsvīrs, Kam Ir Tiesības Lemt Valsts Likteni, lai gan realitātē viņam/ai ir tiesības sekot tam, ko saka frakcijas vadītāja īkšķis. un pēc 4 gadiem, kad ir skaidrs, ka uz vietu Saeimā var pat necerēt, tad politiski amati ir nepieciešami tīrās cilvēkmīlestības dēļ. Kāda tur politika vai principi?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

FZSS 07.02.2011 16:24
jāpiekrīt šakāļa kungam- jo viš tomēr ir drusku tautisks:DDDD

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

degvīns 07.02.2011 16:14
Ir vēl viena lieta, kas sākās tieši ar Repši. Tie ir bēdīgi slavenie "dunči mugurā". Neateceros, kurš toreiz bija dūrējs - TP vai šleserieši, bet šī ņaudēšana turpinās visu laiku, kopš JL, bet tagad Vienotība tiek pie varas. Jebkurš partneris ir akmens kaklā,ko jāpiecieš, lai gan tas traucē drosmīgi, radoši, izcili (tā līdz epitetu bezgalībai) strādāt. Sliktam dejotājam olas traucē arī tad, ja tās ir ļoti mazas.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Mg 07.02.2011 15:43
Bet vai tad tieši Vienotība (tad vēl JL) nebija tā, kas sāka likt amatos cilvēkus pēc revolucionārās pārliecības? Nu kaut vai to jauno dārznieku Privatiazācijas aģentūras padomē.
Tieši ar Repšes nākšanu pie varas, minsitrijās tika politizēts arī valsts sekretāru līmenis.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

ilžux 07.02.2011 15:20
manuprāt, izcils raksts

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

baigais raksts 07.02.2011 15:04
nē, nu Kažokas kundze, Jums ir talants. Šitā bliezt!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Toms 07.02.2011 14:53
Nekad neesmu ticējis pilnīgi godīgai politikai, tāpēc Vienotības gadījumā visvairāk tracina nevis atkāpšanās no principiem, bet gan nespēja praktiskajā koalīciju politikā "apspēlēt" oponentus un spēlēšana pēc "zaļo" noteikumiem.

Spilgts piemērs tam bija fakts, ka "Vienotība" piekrita vienos svaru kausos likt Konkurences padomes vadītāja posteni ar Lattelecom vienu no 15 padomes locekļiem. Atbildība un ietekme nesalīdzināma, bet "Vienotība" piekrita tirgum.

Otrs piemērs, kur Vienotība koalīcijas spēles paši sev iešāvuši kājās - ministru portfeļu sadalījums. Atdot ministrijas ar lielāko reformu potenciālu "zaļajiem" visdrīzāk lika esošā, ne visai bagātā "cilvēkresursa" nevēlēšanās pašiem tur plēsties.

Viens vispārīgs risinājums ir Ivetas aprakstītais - atklāti konkursi. Jo aizkulišu tirgos kandidāta vērtību nosaka pēc polit. spēka proporcionālās varas un konkrēta kandidāta piederības konkrētam polit. spēkam. Ja "Vienotībai" tiešām ir labāki kandidāti, tad viņi no atklāta konkursa iegūs divos veidos: ieliks amatā sev vēlamu kandidātu un uzlabos politisko reputāciju.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

x 07.02.2011 14:26
man shkjiet, autorei vajadzeetu maaciities izteikties lakoniskaak :)
bet raksta saakumaa paustajai domai var pievienoties - kaapeec pashi speelee liidzi lembim? buutu sludinaajushi konkursus un likushi profesionaaljus, nevis visaadus gravas un blauas.
un veel pashi sev bedri rok ar pietuvinaato mediju paliidziibu, piemeeram, zhurnaals ir, kas publicee izcili komplimentaaru rakstu par jaunzemi. trakaak savulaik sanaaca tikai politikai.lv ar taa saucamo "interviju" ar eelerti.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

sorosa šakālis 07.02.2011 14:18
Iveta Kažoka aiz kokiem neredz mežu un runā par Lembi kā kkādu ļaunumu , bet aizmirst , ka Lembis ir vienīgais politiķis Latvijā , kurš rūpējas par savu vēlētāju ! ...visiem pārējiem - Šķēlem,Šleseram un Vienotībai ir nospļauties uz savu vēlētāju....bet Lembis kopj savu lauciņu...viņa elektorāts aug , 8 - 12 - 22 un nākošajās vēlēšanās jau būs stabils vairākums , jo viņš ir saimnieks !...ja viņš zagtu no Ventspils budžeta kā to darījuši Rīgas mēri, tad viņu neievēlētu mēra krēslā jau vairāk kā 20 gadus, jo ventspilnieki redz viņa darbus un neklausās I.Kažokas vārdos ! :))
Bet prihvatizācijas laikā viņš neļāva rīdziniekiem izlaupīt Ventspili. Atceraties Latvijas Gāzi - to prihvatizēja tie, kuriem tika parādītas durvis Ventspilī...un kādi mums tagad gāzes tarifi ?
Ja Lembis nebūtu prihvatizācijā izdarījis to , ko viņš izdarīja, tad Ventspils šodien būtu Zilupes līmenī , bet pilsētas ekonomiskie saimnieki dzīvotu Maskavā vai Londonā un viņiem būtu nospļauties vai pilsētā ir bibliotēka un salabotas ielas , vai ir bānītis utt...

Citi autora darbi