Partnerība, spiediens, auklēšanās... 1

Jautājumu, vai pirms iestāšanās ES un NATO netiks izvirzītas vēl kādas nezināmas prasības, var demistificēt, ja iemācītos labāk ieklausīties tajā, ko mums tik skaidri saka. Jā, demokrātijas prasības attīstās, bet tās nav nezināmas un no ārpuses uzspiestas.

Iesaki citiem:

Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centra (LCESC) organizētās konferences EDSO un Latvija: pagātne un nākotne galvenais panākums bija, ka tā nepārvērtās ne par tukšu uzslavu skandināšanu, ne aizvainojošas vai destruktīvas kritikas ieganstu. Konferencē piedalījās vairāki pasaulē zināmi politiķi un zinātnieki, Latvijas augstas amatpersonas un speciālisti, kā arī daudzi ārvalstu vēstnieki, un kopējais līmenis runām un diskusijām bija ļoti augsts. Kas tad bija konferences dalībnieki, un par ko tie diskutēja?

Ministru prezidenta Andra Bērziņa runa konferences atklāšanā neapšaubāmi bija oficiālam pasākumam domāta, bet tomēr iezīmēja svarīgus punktus valsts politikas līmenī. Uzsverot, ka Latvija ir izpildījusi savus mājas darbus, premjers atzīmēja, ka tomēr sadarbība ar EDSO institūcijām turpināsies, īpaši pieminot Augsto komisāru nacionālo minoritāšu jautājumos. Premjers netieši iezīmēja arī strīda jautājumu par vēlēšanu likuma grozījumiem attiecībā uz valodas prasībām kandidātiem, pieklājīgā EDSO kritikas formā atzīstot, ka Latvijas un Igaunijas misiju slēgšana bija jaunums EDSO vēsturē, bet “turpmāk gan mandātam, gan vadlīnijām jābūt skaidrām un nepārprotamām, lai tās nevarētu dažādi interpretēt.”

Jautājums par vadlīnijām un strīdiem ap misijas slēgšanu Latvijā tika apspriests vairākkārt, atzīmējot, ka slēgšanu pavadīja pretrunas EDSO dalībvalstu starpā, nevis stingrs konsensus. Piemēram, kā kļūda un mācība nākotnei tika atzīts tas, ka jau misiju atklāšanas laikā netika iezīmēta to slēgšanas stratēģija, tātad jau pamatos ieliekot potenciālu problēmu. To, piemēram, runā teica arī profesors Vilhelms Hoinks (Wilhelm Hoeynck) , kurš ir pazīstams Vācijas augsta ranga diplomāts un kurš bija EDSO pirmais ģenerālsekretārs no 1993. līdz 1996.gadam. Taču to, ka misiju slēgšana Latvijā un Igaunijā, kas balstījās tikai uz vienpusēju skandināvu un ASV ierosinājumu akceptēt Latvijas nodomu deklarāciju par vēlēšanu likuma maiņu pašās EDSO vadlīnijās pieprasīto izmaiņu vietā, ir palīdzējusi izraisīt būtisku krīzi EDSO kā organizācijā, atklāti atzīmēja tikai profesors Randolfs Oberšmits (Randolf Oberschmidt) no Hamburgas universitātes, kaut daudziem klātesošajiem tas ir zināms fakts. Viena krīzes pazīme esot nespēja apstiprināt EDSO jauno budžetu, bet otra - “identitātes krīze”.

To pašu strīdīgo vēlēšanu likuma jautājumu oficiāli pacēla vairāki runātāji, atgādinot, ka šīs izmaiņas ir jāveic, kā vadlīnijās pieprasīts un solīts. To savā runā uzsvēra gan ASV Valsts sekretāra vietniece Hezera Konleja (Heather Conley), gan EDSO augstais komisārs nacionālo minoritāšu jautājumos Rolfs Ekeuss (Rolf Ekeus), kurš tikai pagājuša gadā aizvietoja līdzšinējo (un pirmo vispār) augsto komisāru Maksu van der Stūlu (Max van der Stoel). Bijušais Igaunijas ārlietu ministrs Tomass Ilvess (Toomas Ilves) piebilda, ka, raugoties uz Igaunijas piemēru, Latvijā vajadzētu saprast, ka tas ir demokrātijas principu jautājums, un nekādi neapdraud valsts valodu.

Vairāki runātāji uzsvēra milzīgo atšķirību starp situāciju Latvijā deviņdesmito gadu sākumā un tagad, tādejādi atgādinot, ka misijas slēgšana tomēr ir pamatota. Bijušais Zviedrijas premjers Karls Bilts (Carl Bildt), kurš savulaik bija tieši iesaistīts Latvijas attīstības jautājumos, bija viens no visatpazīstamākiem viesiem. Viņš atgādināja par reālajiem draudiem Latvijas neatkarībai tās pirmajos gados un izteica pārliecību, ka EDSO misijas klātbūtne šeit uz vietas nodrošināja starptautisku atbalstu Latvijai, kas citādi nebūt nebija pats par sevi saprotams, ņemot vērā Krievijas varu un ietekmi. Apspriežot EDSO misijas darbu no konflikta novēršanas perspektīvas, arī V.Hoinks atzina, ka EDSO misija Latvijā sadarbībā ar valdību ir palīdzējusi nostabilizēt potenciāli ļoti nestabilu situāciju. Tāpēc Bilts uzsvēra, ka turpmāk Latvijai vajadzēs pašai sevi pierādīt kā atbilstošu ļoti augstajiem starptautiskajiem standartiem, atgādinot, ka tik ļoti cerētais uzaicinājums NATO šoruden vēl būs jāapstiprina 19 dažādos parlamentos, ieskaitot ASV Senātā ar divām trešdaļām balsu.

R.Ekeuss, vienas dienas vizītē pagodinot konferenci ar savu klātbūtni, uzsvēra, ka misijas mandāta nepagarināšana 2001.gada beigās ir liels notikums un panākuma apliecinājums Latvijas Republikai, tās valdībai un institūcijām. Tomēr svarīgāka bija augstā komisāra pievēršanās sadarbības jomām, kurām viņš plāno pievērst uzmanību nākotnē - naturalizācijas procesam, kas, neskatoties uz progresu un valdības līdzšinējām iniciatīvām, tomēr ir ļoti lēns, pārejai uz mācībām valsts valodā, kurā viņš uzsvēra vajadzību uzklausīt minoritāšu pārstāvjus, vēlēšanu likuma izmaiņām, sabiedrības integrācijas progresam un valsts valodas likuma piemērošanai. Šīs tad ir tās galvenās jomas, kurās Latvijas valsts vīriem un dāmām vajadzētu gatavoties sadarbībai ar augsto komisāru. Jautājumu par to, vai pirms iestāšanās ES un NATO netiks izvirzītas vēl kādas nezināmas prasības, var demistificēt, ja mēs paši iemācītos labāk ieklausīties tajā, ko mums tik skaidri saka. Jā, demokrātijas prasības attīstās visu laiku, un līdz ar to mainās, bet tās nav nezināmas, no ārpuses uzspiestas prasības. Tā arī Ekeuss savā runā uzsvēra, ka neviens neapšauba Latvijas suverenitāti, kas ir jārespektē visiem, taču viņš turpināja: “Latvija tik tiešām ir pielietojusi savu suverenitāti, lai uzņemtos pildīt dažas starptautiskas saistības un apņemšanās, un tas nevar būt pārsteigums, ka starptautiskā sabiedrība sagaida, ka Latvija respektēs savas saistības. Starp tām svarīgi ir starptautiskie standarti par cilvēktiesību aizsardzību, ieskaitot to indivīdu tiesības, kuri pieder pie nacionālām minoritātēm, un citi standarti, kas attiecas uz demokrātisku vadību un atvērtu, uz tirgu orientētu sabiedrību.” Tas ir pilnīgā pretstatā pēdējā laikā Latvijā izskanējušajām dažu politiķu domām, ka Latvija varētu arī nepildīt starptautisku konvenciju vai līgumu normas.

Arī nu jau bēdīgi slavenais EDSO Demokrātisko institūciju un cilvēktiesību biroja direktors Žerārs Studmans (Gerard Stoudmann) konferences laikā konstruktīvi runāja par iespējām sadarboties viņa mandāta ietvaros – vēlēšanu novērošanā un cilvēktiesību jautājumos, tādos kā pirmstiesas ieslodzīto tiesības un cilvēktirdzniecības izskaušana.

Konferences pēdējais runātājs bija LCESC direktors Nils Muižnieks, kura runas zīmīgais nosaukums bija “EDSO un Latvija: starptautiskais spiediens, auklēšanās vai partnerība”. Atzīmējot, ka visas šīs parādības ir bijušas šajā sadarbībā, atliek pievienoties viņa cerībām, ka būsim gatavi atsaukties uz EDSO aicinājumiem turpināt sadarbību uz partnerības pamatiem.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (1) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


trollis 04.04.2002 11:14
kads ir si raksta merikis. parstasts par konferenci vai dienesta zinojums?

Saistītie raksti