Diena, 16.09.2006
Lai gan līdz vēlēšanām ir palikušas trīs nedēļas, jau šobrīd ir skaidrs, ka Saeimā pārstāvēto partiju sastāvs daudz nemainīsies. Cerams, ka tas mudinās vēlētājus ne tikai paļauties uz partiju priekšvēlēšanu solījumiem un reklāmām, bet arī vērtēt politiķu reālos darbus. Šim nolūkam portālā politika.lv ir izveidots jauns informatīvs resurss, kur ikviens var uzzināt 8.Saeimas svarīgākos balsojumus un novērtēt to atbilstību partiju programmām.
Piemirstie labie darbi
Lielos vilcienos tas, ko partijas raksta savās programmās, saskan ar Saeimas balsojumiem. Atbilstoši gandrīz visu partiju solītajam, šī Saeima ir pieņēmusi lēmumus par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO, palielinājusi atbalstu ģimenēm ar bērniem, paaugstinājusi finansējumu zinātnei. Pastiprināti standarti vides aizsardzībā, vienkāršotas birokrātiskās procedūras komercdarbības veikšanai, sakārtota nevalstiskā sektora likumdošana un paveiktas citas ne vienmēr pamanāmas, taču svarīgas lietas. Partijas ir aktīvi demonstrējušas cīņu par saviem “karoga” jautājumiem — šajā Saeimā visvairāk diskutēts par valsts valodas, pilsonības, vēstures, sociāliem un pretkorupcijas jautājumiem. Un tomēr, izpētot Saeimas balsojumus, var atrast daudzus lēmumus, kuri rada šaubas par to atbilstību programmām un patieso motivāciju.
Skaistas, tukšas frāzes
Nereti balsojumu atbilstību programmām nav iespējams izvērtēt — vai nu programmās par attiecīgo jautājumu nekas nav teikts, vai arī tajās ir atrodamas tikai banālas, bezsaturīgas frāzes. Piemēram, no PCTVL 8.Saeimas priekšvēlēšanu programmas var uzzināt, ka, “veidojot attieksmi pret integrāciju starptautiskajās drošības struktūrās, ņemsim vērā jaunās realitātes pasaules drošības politikā”. Nonākot līdz konkrētam balsojumam par Latvijas integrāciju NATO, apvienība bija sašķēlusies. Divas no PCTVL saraksta ievēlētās frakcijas atbalstīja Latvijas iestāšanos NATO, kamēr Latvijas Sociālistiskā partija nobalsoja pret NATO līguma ratifikāciju. Retorisks jautājums: kura no partijām nepildīja solīto?
Līdzīgu piemēru ir daudz, turklāt par svarīgiem lēmumiem. Šīs Saeimas laikā tika lemts par visai valsts pārvaldei fundamentāliem jautājumiem — SAB, KNAB, Valsts civildienesta pārvaldes pārraudzību, Valsts kontroles reorganizāciju, atteikšanos no specializētā civildienesta. Vai partiju balsojumus par šiem jautājumiem varēja prognozēt, izlasot to programmas? Diez vai. Tipiska partiju programmās atrodama tēze: “Mēs iestājamies par […]pareizu valsts pārvaldes iestāžu institucionālo uzbūvi; pareizām un taisnīgām pārvaldes darbības procedūrām” (no Latvijas Pirmās partijas programmas). Šādas skaistas, taču tukšas frāzes piešķir partijām indulgenci par jebkuru pieņemto lēmumu.
Neprognozējamie vērtību balsojumi
8.Saeimā pārstāvētajām partijām nācās risināt vairākus jautājumus, kuros bija jāizšķiras starp konfliktējošām vērtībām, jāmeklē atbilstošākais rīcības modelis. Vai denonsēt līgumu ar Taivānu, lai uzlabotu attiecības ar Ķīnu? Vai dot tiesības notriekt pasažieru lidmašīnu, ja to ir sagrābuši teroristi? Vai Satversmē definēt laulību kā vīrieša un sievietes savienību? Vai atvieglot adopcijas nosacījumus ārvalstu adoptētājiem? Vai atsaukt karaspēku no Irākas?
Partiju programmas neļauj prognozēt balsojumus par šādiem vērtību jautājumiem. Latvijas partijas pamanās vienlaikus paust atbalstu cilvēka brīvībai, cilvēktiesību ievērošanai, brīvības un demokrātijas veicināšanai pasaulē, Latvijas uzņēmumu starptautiskās konkurētspējas uzlabošanai, tiesiskuma ievērošanai, ģimenes vērtībām, valsts iedzīvotāju drošībai, taču izvairās no jebkāda konkrētuma par savām prioritātēm gadījumos, ja šīs vērtības konfliktē.
Prioritāšu konflikti izpaužas arī prozaiskākos balsojumos — piemēram, katrā Saeimas plenārsēdē pozīcijas partijām ir jāizšķiras par to, vai atbalstīt opozīcijas ierosinājumus palielināt pabalstus, pensijas, minimālo algu vai tomēr domāt par valsts budžetu kopumā.
“Legāli” iemesli nepildīt solīto
Pat ja partijas programmā ir atrodami konkrēti solījumi, tas tomēr nenozīmē, ka partijas tos atbalstīs katrā balsojumā. “Pareizs” priekšlikums, visticamāk, netiks atbalstīts, ja to iesniegusi “nepareizā” partija. Tā var būt gan opozīcijas partija, gan kāda no pozīcijas partijām, kura rīkojas bez saskaņošanas ar citām. Balsojumu analīze liecina: šādos gadījumos iespēja, ka priekšlikumu atbalstīs Saeimas vairākums, ir niecīga pat tad, ja tā atbilstība partiju programmām ir neapšaubāma. Piemēram, gandrīz automātiski tiek noraidītas opozīcijas iniciatīvas par pabalstu paaugstināšanu, finansiālu atbalstu zinātnei, aizliegumu ģimeni ar bērniem izlikt no telpām.
Patiesā motivācija priekšlikumu noraidīšanai reti tiek paziņota publiski, lai gan partijas balsojumam var būt daudzi leģitīmi iemesli. Piemēram, projekts ir vāji sagatavots vai tajā piedāvātais risinājums ir pārāk vienkāršots. Iespējams, ka priekšlikums nav saistīts ar iemesliem, kāpēc kāds likums tiek grozīts, un tādēļ nepietiek laika to pienācīgi apspriest un izvērtēt. Tāpat partijām diez vai varētu pārmest balsojumu pret opozīcijas iniciatīvām, ja to izpildei budžetā trūkst finansējuma.
Diemžēl pozīcijā esošās partijas reti “nolaižas” līdz tam, lai skaidrotu, kādēļ tās nevar atbalstīt opozīcijas iesniegtos projektus. Un pat gadījumos, kad skaidrojums izskan plenārsēdē, tas nereti nav nekas vairāk kā aizbildināšanās ar formāliem iemesliem, bez patiesas gatavības priekšlikumu atbalstīt, ja tie tiktu novērsti.
Argumentācijas trūkums izpaužas ne tikai cīņā starp pozīciju un opozīciju. Mēdz būt situācijas, kad partiju balsojumu patiesais skaidrojums ir politiskā tirgus apsvērumi — piemēram, viena projekta atbalsts apmaiņā pret cita projekta atbalstu. Šādi “darījumi” Latvijas politikā parasti tiek turēti slepenībā, lai gan ir arī izņēmumi. Piemēram, kādā balsojumā par Privatizācijas pabeigšanas likuma normām tika argumentēts, ka nedrīkst izjaukt ar grūtībām panākto politisko kompromisu. Partiju kaulēšanās, kamēr tā norit likuma ietvaros, ir normāla politikas sastāvdaļa, taču būtu vēlams, lai panāktā politiskā kompromisa nosacījumi vienmēr tiktu publiski atklāti, it sevišķi, ja kompromisa rezultātā pieņemtie lēmumi konfliktē ar partiju iepriekš solīto.
Kā noslēpt nepildītos solījumus?
Rīkojoties pretēji programmu nostādnēm, partiju pārstāvji ne vienmēr jūtas ērti gan vēlētāju, gan savās acīs. Saeimā pastāvošās lēmumu pieņemšanas procedūras sniedz daudz iespēju, kā šo psiholoģisko diskomfortu mazināt.
Piemēram, deputātam ir iespēja balsojumā atturēties. Atturēšanās ir tīri kosmētisks instruments — tās sekas ir analoģiskas balsojumam “pret”. Ja 25 deputāti nobalso par, 1 pret un 45 atturas, tad lēmums nav pieņemts. 8.Saeimā pārstāvētās partijas šo iespēju aktīvi izmantoja, galvenokārt attiecībā uz tādiem lēmumiem, kuri varētu būt sabiedrībā populāri, taču dažādu iemeslu dēļ nevarēja tikt atbalstīti.
Cita 8.Saeimā plaši izplatīta taktika — vispār nepiedalīties balsojumā. Nereti uz svarīgiem balsojumiem pazūd veselas frakcijas. Tādas rīcības motivācija parasti nav publiska, un tās iemeslus var tikai nojaust.
Vēl kāds savdabīgs nepatīkamo lēmumu maskēšanas paņēmiens — atbalstīt projekta pieņemšanu kādā no lasījumiem un pēc tam izdarīt visu, lai tas tālāk netiktu virzīts. Tieši tā ir noticis ar jauno priekšvēlēšanu aģitācijas likumu, projektu par neatkarīgas iestādes statusa piešķiršana KNAB vai kriminālatbildības noteikšanu par noziegumiem, kas saistīti ar diskrimināciju.
Iespēja atturēties, nebalsot vai piebremzēt radikālu projektu var būt nepieciešama pilnvērtīgam Saeimas darbam. Taču tikai tad, ja to izmanto atklāti un godprātīgi. Partiju balsojumu un programmu analīze liecina, ka nopietnas problēmas ir gan ar skaidrojumiem par pieņemtajiem lēmumiem, gan partiju programmu saturu. Kamēr šīs problēmas nav atrisinātas, vēlētājiem būtu jābūt piesardzīgiem, uzklausot partiju solījumus un atskaites par līdz šim paveikto.