Atslēgvārdi:

Pārmaiņas skolās – kāpēc tās vajag un kādas? 4

Pārlieka skolas un skolotāja darba reglamentācija ir viena no mūsdienu izglītības globālām problēmām.

Iesaki citiem:

Tas iet ciešā sasaitē arī ar skolotāju profesijas pārvēršanos no publiskajiem intelektuāļiem- apgaismotājiem par tehnisko personālu, kas īsteno valsts standartus izglītībā un gatavo skolēnus testiem.

Pirms ārkārtas vēlēšanām, kā arī valdības veidošanas gaitā publiskajā telpā tika daudz runāts par Zatlera Reformu Partijas (ZRP) izglītības ministra piedāvāto augstākās izglītības finansēšanas modeli, līdz tas gandrīz pilnībā aizēnoja skolu izglītības reformu piedāvājumu. Tajā pašā laikā, publikācijas medijos un raksta autores veiktie novērojumi liecina, ka skolotāju, izglītības administratoru – ierēdņu un pašvaldību darbinieku vidū, par žurnālistiem un vecākiem pat nerunājot, ir visai miglaini priekšstati par to, kāpēc un vai vispār vajadzīgas šīs reformas. Kā tās ietekmēs mācību vidi un rezultātus Latvijas skolās?

Šis raksts nekādā gadījuma neaizvietos jēgpilnu diskusiju starp politikas veidotājiem, skolām un sabiedrību par reformas mērķiem un ieviešanas veidu. Tomēr tas iezīmēs jautājumus, par kuriem parasti Latvijas izglītības vidē runā mazāk, bet tiem var būt noteicoša loma sabiedrības attīstībā.

Reformu pieteikums vispārējās (skolas) izglītības jomā jaunās valdības deklarācijā ir diezgan plašs. Tas iekļauj visai būtiskas pārmaiņas: izglītības finansējuma modeļa maiņu pēc principa „nauda seko bērnam līdz skolai”; iekļaujošās izglītības īstenošanu „pilnībā”; skolotāju kvalifikācijas un kvalitātes standartu uzturēšanas nodošanu skolotāju profesionālajām organizācijām; priekšnoteikumu veidošana pārejai uz obligātu vidējo – vispārējo vai profesionālo – izglītību un priekšnoteikumu izstrāde mācību uzsākšanai 1.klasē bērniem no sešu gadu vecuma.


Reformas. Kāpēc tās vajag?

Pašlaik izglītības kvalitāte Latvijas skolās ir ļoti nevienmērīga. Skaidrot šīs atšķirības ar skolēnu dabiskām spējām ir naivi.
Pašlaik izglītības kvalitāte Latvijas skolās ir ļoti nevienmērīga. Ir skolas, kurās centralizēto eksāmenu rezultāti ik gadu ir katastrofāli slikti vairākos priekšmetos. Ir skolas, kur liela daļa absolventu katru gadu iestājas Latvijas un ārvalstu augstskolās, kur uz vienu vietu konkurē ap desmit un vairāk kandidātiem. Skaidrot šīs atšķirības ar skolēnu dabiskām spējām ir naivi. Gan vienas skolas, gan pasaules mērogā vienmēr pastāv virkne faktoru, kas ietekmē rezultāta nevienlīdzību. Blakus stiprākam noteicošajam faktoram – vecāku sociāli-ekonomiskajam statusam un izglītībai (par ko liecina visi OECD PISA pētījumi) nozīme ir izglītības sistēmai, skolotāju darbam un klasesbiedriem.[1]

Turklāt skolotāja un skolas darbs Latvijā ir viscaur reglamentēts, bieži neļaujot skolotājam īstenot individuālu darbu ar katru skolēnu un radoši pieiet mācību procesa organizēšanai. Pārlieka skolas un skolotāja darba reglamentācija ir viena no mūsdienu izglītības globālām problēmām. Tas iet ciešā sasaitē arī ar skolotāju profesijas pārvēršanos no publiskajiem intelektuāļiem- apgaismotājiem, kā to redzēja Raiņa laikos, par tehnisko personālu, kas īsteno valsts standartus izglītībā un gatavo skolēnus testiem. Izglītības pētnieki un pedagogi visā pasaulē pretnostata šai pieejai dalītas līderības, sadarbības un kopdarbības idejas, kad skolotāji ir atbildīgie mācību procesa veicinātāji. Pedagogi ir tie, kas kopā ar skolēniem kritiski veido sociālās vērtības. Prāta kutināšanai ieteiktu iepazīties ar vienu no šādām alternatīvām pieejām – kritisko pedagoģiju.[2] Lai to īstenotu, skolai un skolotājiem ir nepieciešama daudz lielāka autonomija.

Latvijas skolās ir iekļaujošās izglītības pieejas trūkums, it sevišķi, attiecībā uz skolēniem ar īpašām vajadzībām. Radikāli sistēmas trūkumi spilgti izpaužas speciālās izglītības iestādēs. Tajās mācās bērni, kurus īpaša komisija (to rīcībā esošās diagnosticēšanas metodes nav gluži zinātniskas) ir atzinusi par nespējīgiem mācīties „parastajā” skolā. Liela daļa no šiem bērniem varētu mācīties kopā ar citiem vispārizglītojošajā skolā. Tomēr „parastās” skolas nav gatavas pacensties, lai individuāli strādātu ar šiem bērniem un veicināt viņu iekļaušanos. Bērniem no trūcīgu, mazizglītotu vecāku ģimenēm ir lielākas izredzes nokļūt tieši šādās skolās. Tur tiek apgūta tikai daļa no skolas programmas un turpmākā darba karjeras izvēle ir visai pieticīga.

Kopumā reformu virziens, ko iezīmē valdības deklarācijas izglītības sadaļa, ir atbilstošs Latvijas izglītības sistēmas izaicinājumiem – nepieciešams koncentrēt resursus skolās, kas labāk tiek galā ar izglītības uzdevumiem (un vecāki var veicināt šo procesu ar savu izvēli). Nepieciešams palielināt skolotāju profesijas autonomiju, tāpēc ir aktuāla kvalitātes standartu uzturēšanas nodošana skolotāju organizācijām, un pavisam noteikti nepieciešams nodrošināt iekļaujošu izglītību visiem bērniem. Tas ir grūts uzdevums, ar kuru skolas un skolotāji netiks galā bez attiecīgā ieguldījuma to kapacitātē. Tomēr, pirms to visu īstenot, ir vērts uz brīdi apstāties un apsvērt, kā ar reformām nenodarīt pāri trauslākajai sabiedrības daļai.


Nepalielināt nevienlīdzību

Īstenojot reformas, jāņem vērā plašāks izglītības sistēmas raksturs un sociālās vērtības, ko šī sistēma iemieso. Pēc neatkarības atgūšanas, Latvijas izglītības sistēma atgriezās pie savām vēsturiskajām saknēm. Vienlaikus tika arī saglabāta daļa padomju izglītības sistēmas iezīmju. Izglītības sistēma izveidojās ar klusu konsensu, ka kontinentālās Eiropas modelis (nevis, piemēram, Ziemeļvalstu vai anglosakšu modelis) ir mums tuvākais. Ir svarīgi atcerēties, ka šī izvēle netika izdarīta apzināti. Tā notika defoltā, reanimējot vecās sistēmas pamatiezīmes: Latvijas skolas ne īpaši šķiro skolēnus pēc sociālā statusa pamatskolā, bet vidējās izglītības posmā viņi tiek šķiroti pēc akadēmiskām spējām. Spējīgākie tiek virzīti uz ģimnāzijām vai arī lielāka uzmanība šiem skolēniem tiek pievērsta vidusskolā. „Mazāk spējīgie” (jeb pareizāk – mazāk motivētie vai izglītības sistēmas demotivētie) tiek sūtīti uz salīdzinoši nekvalitatīvām profesionālās vidējās izglītības iestādēm.

Šādai sistēmai ir savas sociālās izmaksas. Kā liecina OECD valstīs veiktie pētījumi, kuros izmantota ļoti plaša empīriskā bāze un pārbaudītas metodes (tātad – ir ticami), tajās izglītības sistēmās, kurās vidusskolā šķiro skolēnus pēc akadēmiskajām spējām (Vācija, Beļģija, u.c.) izglītības rezultātu nevienlīdzība ir lielāka, nekā neselektīvās vispārējās izglītības sistēmās, kas pastāv Ziemeļvalstīs.[3] Vienlaikus nevienlīdzīgai izglītības sistēmai ilgtermiņā ir cieša saistība ar pieaugušo iedzīvotāju prasmju izkliedi. Iznākums – zemāks uzticēšanās līmenis sabiedrībā.[4] Ja vēlamies, lai Latvijas iedzīvotāji nākotnē vēl mazāk uzticētos citiem un valsts politiskajai sistēmai, tad noteikti izglītības sistēma jāpadara vēl selektīvāka. Diemžēl, pie augstākas labklājības sabiedrību kopumā šis modelis nevedīs.

Līdz ar to, īstenojot vispārējās izglītības reformas, ir jāpadomā par veidiem, kā mazināt potenciāli pieaugošās izvēles brīvības sociāli nevienlīdzīgo efektu. Ideālajā variantā – kā palielināt vispārējās izglītības ieguldījumu sociālās vienlīdzības virzienā.

Lai panāktu šādu efektu, „nauda seko bērnam līdz skolai”, jeb vaučeri paši par sevi nav pietiekošs instruments. Vaučeru sistēma skolās nav a priori draudzīga nelabvēlīgos sociālajos apstākļos augošajiem bērniem. Piemēram, mammas, kas strādā par apkopējām, darba dienu sāk agri. Viņas, visticamāk, nevedīs bērnus uz skolu desmit kilometrus tālāk, tādejādi viņu izvēles brīvība par labu efektīvākai skolai jau būs ierobežota. Sociālā kapitāla un zināšanu trūkums šo izvēli sašaurinās vēl vairāk. Tomēr vaučeru principu var izmantot vienlīdzīgākā izglītības sistēmā. Zviedrijas piemērs liecina, ka būtiski priekšnosacījumi tam ir samazinātas atlases iespējas - skolām nav tiesību selektīvi attiekties pret skolēniem, vietas skolās tiek piešķirtas pēc first come – first served[5] principa. Tāpat Zviedrijā valda aizliegums skolām prasīt un pieņemt papildus maksājumus no bērnu vecākiem. Respektīvi – privātās skolas var konkurēt ar pašvaldību skolām par valsts dotācijām uz vienu skolēnu, bet tikai tik ilgi, kamēr tās neprasa papildu naudu no skolēnu vecākiem. Līdz ar to neveidojas tāda sociāli stratificēta skolu sistēma, kas, papildinot selektīvas izglītības sistēmas radīto nevienlīdzību, vēl vairāk grautu sabiedrības sociālos pamatus.


Stiprināt skolas

Arī izvairoties no kļūdām jaunā finansēšanas principa ieviešanā, bez būtiskiem ieguldījumiem skolu un skolotāju profesionālo organizāciju kapacitātē būs grūti panākt vēlamās pārmaiņas izglītībā. Skolas nepieciešams stiprināt, lai tās varētu adekvāti tikt galā ar mūsdienu izglītības izaicinājumiem un pārvaldīt resursus, ko tām piešķir pašvaldība un valsts. Skolām jāpalīdz attīstīt līderību un adekvāti sadalīt atbildību. Labā skolā lēmumi tiek pieņemti nevis vertikāli-administratīvi, bet gan horizontāli. Skolotāji un citi skolā strādājošie koleģiāli vienojas par svarīgām lietām – un koleģiāla lēmumu pieņemšana ir prasme, ko var iemācīties. Akcenti jāpārliek no ārējās kontroles (inspekcija) uz iekšējo. Tāpēc ļoti daudz jāiegulda skolu un skolotāju profesionālo organizāciju attīstībā. Pašlaik liela daļa skolu un par skolu administrēšanu/ kontroli atbildīgo iestāžu nav gatavas tādam pavērsienam - nodot atbildību par izglītības procesa kvalitāti un resursu izlietojumu skolu un skolotāju rokās.

Īpaša vieta Latvijā ir mazajām lauku skolām. Valdības plānos ietilpst to pārveidošana par daudzfunkcionāliem kopienu centriem. Jau esošā pieredze (piemēram, lielais Sorosa fonda Latvija (SFL) projekts, kas atbalstīja 52 skolu pārveidošanos par kopienu centriem ar vairākām sociālām funkcijām), liecina, ka galvenais izaicinājums šādām iecerēm ir pašvaldības spēja saskatīt jaunu skolas lomu un atbalstīt šīs pārmaiņas. Kā minēts SFL projekta novērtējumā: „Būtiska loma šāda skolas modeļa attīstībā ir gan skolas, gan pašvaldības kopīgai izpratnei par kopienas skolas funkcijām un tās darbībai nepieciešamajiem resursiem, kā arī par kopīgas ilgtermiņa plānošanas nozīmi(..) skolas un pašvaldības sadarbība šajos jautājumos daudzviet ir vāja un nepietiekama.[6]” Plānojot līdzīgas pārvērtības citām lauku skolām, ir vērts iepriekš novērtēt vajadzīgo ieguldījumu no pašvaldību un citu partneru puses un panākt sadarbību.

No visa augstāk teiktā izriet, ka iecerētās pārmaiņas vispārējā izglītībā ir gan nepieciešamas, gan iespējamas, bet lai tās nestu pozitīvu rezultātu – plašākas iespējas iegūt kvalitatīvu izglītību katram bērnam Latvijā – sākumā vajadzīgs stratēģisks skatījums, ieguldījumi un partneru sadarbība.


________________________

[1] T. Mostafa, The Anatomy of Inequalities in Educational Achievements: an International Investigation of the Effects of Stratification. LLAKES Research Paper 3. http://www.llakes.org/Home/llakes-research-papers .

[2] http://www.freireproject.org/content/freire-international-project-critical-pedagogy.

[3] A. Green and J. A. Janmaat, Regimes of Social Cohesion: Societies and the Crisis of Globalisation. Palgrave, 2011.

[4] A. Green, „Education, Opportunity and Social Cohesion”. Centre for Learning and Life Chances in Knowledge Economies and Societies, University of London. 2011.

[5] Tulkojumā no angļu valodas – pirmais pieteicies, pirmais dabū vietu

[6] BSZI, „Sorosa Fonda – Latvija iniciatīvas „Pārmaiņu iespēja skolām” novērtējums”, Rīga, 2011.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (4) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Elvīra Aizupe 10.11.2011 15:55
Domāju, ka izglītības kvalitāti visupirms nosaka:
1.labs skolotājs,
2.skolas vadība, kurai ir skaidrs, ko konkrētā skolā var un vajag izdarīt,
3.ļoti svarīgs faktors ir vecāku ekonomiskais statuss un motivācija izglītot bērnu.
Protams, bez valsts ieinteresētības un saprašanas, kādai tad jābūt mūsu izglītības sistēmai, nekā!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

antirasists - MG 09.11.2011 21:54
Kļūdains ir pieņēmums, ka tas, ko māca Latvijas skolās viennozīmīgi un precīzi atbilst un mēra spēju pakāpi. Otra kļūda - vienādas iespējas nebūt nav sinonīms vienlīdzībai. Trešā kļūda - saistīt panākumus Latvijas izglīt'bas sistēmā ar turību vai trūkumu. Šo kļūdu dēļ nekādi secinājumi nesanāk, vien ideoloģiska klišeja

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Mg 08.11.2011 10:21
Neuzskatu sevi par rasistu, bet tomēr domāju, ka nevienlīdzība ir objektīva parādība. Nevienlīdzība nevis materiālā ziņā, bet nevienlīdzība tieši spēju ziņā. Diez vai vienlīdzības deklarēšana ko spēs mainīt. Te arī jautājums par obligāto vidējo izglītību - ir skaidrs, ka šobrīd esošo standartu daudzi skolēni nav spējīgi sasniegt, tad kāds ir piedāvājums - samazināt vidējās izglītības standartu tā, lai visi to varētu sasniegt vai arī aicinājums "pievērt acis" uz tiem kas to nevar vai negrib?
Jebkurš skolotājs pateiks, ka klases līmeni pamatā nosaka sliktākais skolnieks, nevis labākais. Ja skolotājam būs jāveltī laiks un enerģija, lai apmācītu tādus, kas to nespēj un nemaz negrib, tad mācību kvalitāte noteikti samazināsies. Jāsaka, ka jau tagad, izņemot dažas skolas, tā nav augsta. Un, cik ir dzirdēts no agrākajiem Ķīļa izteikumiem, tad viņš neatbalsta šādu īpašu skolu pastāvēšanu.
Tas viss vairāk izskatās pēc aicinājuma "Cīnīties par to, lai nebūtu bagāto" (gudrāko, labāk izglītoto)...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


X 07.11.2011 23:41
Bravo! Autorei ir izdevies aprakstit viziju un nesakt vainigo meklesanu. Butu labi no si izveidot manifestu-solijumu un aicinat zem ta parakstities Jani Iedzivotaju un Annu Pilsoni.

Saistītie raksti
Citi autora darbi