Pārdomas par politisko, juridisko un mākslinieku atbildību 3

Izvērsts pārdomu raksts Kultūras Akadēmijas konferencei.

Iesaki citiem:

Pārdomas tapušas „Kultūras krustpunkti IX” diskusijai par mākslinieku sociālo atbildību. Diskusijas organizatori mani lūdza ieskicēt juridiskās un politiskās atbildības konceptus, atbildot uz vairākiem jautājumiem gan par šiem konceptiem, gan par mākslinieku īpašo atbildību.

I Par tiesību un tiesu jēgu

Reiz, kad studēju Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes otrajā kursā, kāds Vācijas vieslektors auditorijai jautāja: kāda ir tiesu misija, jēga? Pēc mirkļa pārdomām, atceroties gadu iepriekš apgūtās teorētiskās atziņas, cēlu roku un teicu, ka tiesu misija ir taisnīgums, taisnīguma atjaunošana.

Pasniedzējs skumji nošūpoja galvu un ieteica man šīs muļķības pēc iespējas ātri izmest no galvas. „Tiesu jēga un misija,” viņš sāka diktēt angļu valodā ar manāmu vācu akcentu „ir atrisināt strīdus.”

Todien nedaudz apmulsu par tik piezemētu skatījumu, taču šobrīd, jau ar pamatīgāku dzīves pieredzi paraugoties pagātnē, saprotu, ka tā bija viena no viedākajām lietām, kas man studiju laikā tapa darīta zināma.

Tagad arī es varu apgalvot, ka pat ne tikai tiesu, bet jebkādu juridiska rakstura normatīva pamatfunkcija: izvairīties no destruktīva haosa cilvēku attiecībās. Tā kā pasaule ir bezgalīgi sarežģīta, niansēta un paradoksāla, destrukcijas potenciāls ir klātesošs katrā cilvēku mijiedarbībā. Juridiskie normatīvi sniedz (pēc iespējas) trafaretas formulas problemātisku, potenciāli destruktīvas enerģijas - dusmu, apjukuma, neziņas, stresa - piepildītu situāciju risināšanai, ievirzīšanai kontrolējamā, regulētā gultnē.

II Juridiskā atbildība

Iedomāsimies nosacītu pasauli, ko veido divi cilvēki. Viens cilvēks otram par 200 eiro ir pārdevis mobilo telefonu. Pircējs atklāj, ka mobilajam telefonam nestrādā internets.

Juridiskie normatīvi (un tiesas) šajā pasaulē iedos trafaretus risinājumus trafaretām atbildības problēmsituācijām. Piemēram:

• Kas atbild par telefona defektu? Kā tā atbildība izpaužas (jāmaina, jākompensē, jāsalabo)?

• Kas atbild par to, ja telefonam ne tikai ir defekts, bet tas ir iepriekš ticis nozagts kādam citam?

• Kas atbild, ja telefonam internets ŠODIEN strādā, bet pēc 3 gadiem vairs nē?

• Kas atbild, ja mobilā telefona pircējs pārdošanas brīdī bija mentāli slims vai bērns sākumskolas vecumā un viņa radinieki prasa 200 eiro atdot?

• Kas un kā atbild, ja viens no dalībniekiem noliedz, ka šāds darījums vispār jebkad noticis?

• Ja pircējs laikus nemaksā par līzingā nopirkto telefonu, vai pārdevējs var viņam pieprasīt kā soda naudu maksāt papildus 100 eiro dienā – līdz pat brīdim, kad telefons ir nomaksāts?

Zinot normatīvus un tiesu praksi, jurists uz katru no šiem jautājumiem atradīs atbildi- trafaretu risinājumu (daļēji) trafaretām situācijām. Šo trafaretu kopums ievieš lielāku noteiktību, regularitāti cilvēku savstarpējās saskarsmes sarežģītībā un potenciālajā haosā, kā arī ievirza kontrolējamā gultnē destruktīvos afektos, ko šī sarežģītība varētu izraisīt.

Atkāpe Nr.1: dažkārt nav vienkārši pamanīt, ka konkrētas trafaretes izvēle (piemēram, tieši kādam jābūt valstij atļautajam nokavējuma soda naudas lielumam, no kāda vecuma ļaut slēgt līgumus, kāds ir minimālais garantijas laika ilgums) pati par sevi NAV trafarete!

Trafaretes izvēles pamatā ir politiska izšķiršanās, politisks lēmums. Politisku lēmumu pieņemšanā morāli ētiskajās kategorijās balstītajiem priekšstatiem ir liela, pat ja no lēmēju puses dažkārt totāli neapzināta, nozīme.


Iespējams, šo patiesību ir vieglāk pamanīt krimināltiesībās, kur Latvijas likumdevējs, atbilstoši saviem morāli ētiskajiem priekšstatiem, ir nācis klajā ar aptuveni 300 dažādu darbību aprakstiem, kuras pasludina par attiecīgajā sabiedrībā īpaši nevēlamiem, par to pārkāpšanu nosakot kriminālatbildību. Katras šīs darbības kriminalizēšana, pasludināšana par īpaši nevēlamu un kaitīgu ir politiska rīcība, lēmums. Daži piemēri:

• Kaujas lauka patvaļīga atstāšana,

• Aicinājums graut Latvijas Republikas teritoriālo vienotību,

• Valsts robežas nelikumīga šķērsošana,

• Tehniski bojātu transportlīdzekļu laišana ekspluatācijā.

Atkāpe Nr.2. Tiesības un tiesas nespētu pildīt savas funkcijas, ja tās operētu TIKAI ar trafaretēm – pasaule tam izrādītos daudz par sarežģītu. Tādēļ trafaretums ir tiesību/tiesu funkcionēšanas vispārējā tendence, bet neordinārākos gadījumos trafaretes aizstāj vai ļauj pārinterpretēt intuitīcijās balstīti vērtējumi. Esmu pamanījusi, ka šie izņēmumi aizvien biežāk tiek regularizēti tiesību sistēmā, šādi paši daļēji pārvēršoties par trafareti (piemēram, tiesnesim tiek ļauts - dažkārt pat prasīts! - atsaukties ne tikai uz trafaretām normām, bet arī uz taisnīguma principiem, vērtēt samērīgumu; likumu tekstos tiek iekļauti plaši interpretējami, daudzslāņaini koncepti).

Īpaši izmisīga spriedze starp trafaretiem risinājumiem un dzīves sarežģītību izpaužas krimināltiesību jomā, kur tiesību normu piemērotāji nemitīgi sastopas ar trafaretuma kā pieejas nepietiekamību saskarsmē ar eksistenciāliem problēmjautājumiem (tādiem kā cilvēku griba, vaina, autonomija, atbildība, sods). Tiesību normatīviem/tiesām ir tendence trafarizēt arī šādus problēmjautājumus (piemēram, definējot vainu un tās izpausmes, no dažādām reālās dzīves situācijām vispārinot aizvien niansētākas formulas vainas noteikšanai), taču šis trafaretes reti ir tik cieši sakniedētas, lai aiz tām nebūtu iespējas paslēpties konkrētā tiesneša situācijas redzējuma intuīcijai.

Tas, kas „uz āru”, sabiedrībai, vispārējā miera saglabāšanas labad izskatās pēc trafaretes piemērošanas, gudra tiesību piemērotāja rokās ir tikai piesegs viņa morāli ētiskajās kategorijās balstītajam intuitīvajam vērtējumam.

Tiesneša mantija un juridiskā argumentācija kā piesegs (autoritātes un leģitimitātes garants), bet - cerams! - aiz mantijas dzīves gudrs cilvēks kā patiesais lēmuma pieņēmējs.

Ja studiju laikā mani šis jurisprudences no sabiedrības un pat daudziem juristiem slēptais līmenis mulsināja, tad tagad šķiet, ka savādāk nemaz nevajadzētu būt – pasaule ir par sarežģītu, lai netrafaretos gadījumos paļautos uz esošajām trafaretēm. Ja jāizvēlas, es dodu priekšroku dzīves gudra cilvēka, kas iedziļinājies konkrētajā situācijā, intuitīvajam vērtējumam.

III Atbildība kā koncepts

Nupat piesaucu dažas juridiskās atbildības IZPAUSMES, bet kas tas principā tāds ir? Un kas ir atbildība?

Uzreiz teikšu, ka šeit es padodos bez īpašas cīņas. Neredzu veidu, kā definēt atbildību – pēc vairākiem definēšanas mēģinājumiem sapratu, ka censties notvert vārda „atbildība” jēgu, to definējot caur citiem konceptiem, ir līdzīgi, kā mēģināt satvert ūdeni ar sieta starpniecību.

Atbildības jēga, manuprāt, atklājas tikai tad, kad uz to paraugās kā uz blakusefektu dinamikā starp trim cilvēka apziņas tendencēm – ja nav kādas no šīm tendencēm, nav atbildības. Bet pat ja visas šīs tendences ir klātesošas, atbildības klātesamība var arī nebūt. Tādēļ atbildības definēšana ir tik problemātiska!

Šīs trīs cilvēka apziņas tendences, pēc kuru secīgas sakrišanas mūsu prātā mēdz uzaust doma par atbildību, ir šādas:

1) Tendence uz pasauli projicēt priekšstatus par lietu kārtību, harmoniju (kā „lietas” ir un/vai kā tām būtu jābūt)

Piemēram: mūsdienās telefona funkcija ir nodrošināt telefonsarunas, atskaņot mūziku, ļaut izmantot internetu. Valsts robežas funkcija ir sargāt tās teritorijā esošos cilvēkus. Lielveikals ir tam, lai droši iepirktos.

2) Apziņas tendence pasaulē notiekošajos procesos saskatīt „harmonijas sagraušanu” un par šo harmonijas sabrukšanu reaģēt afektīvi: piemēram, ar satraukumu un/vai dusmām.

Piemēram: konstatēju, ka manis nupat iegādātais telefons nenodrošina interneta pieejamību. Lasu ziņās, ka nelegālie migranti neatļauti šķērsojuši Latvijas robežu. Lielveikalam sagrūst jumts. Iespējams, ka katra no šīm situācijām mani satrauc vai izraisa dusmas - dažas vājākas, citas spēcīgākas.

3) Apziņas vēlme „sagrauto harmoniju” atjaunot vai realitāti piemērot savam priekšstatam par harmoniju.

Jautājums par atbildību parādās tikai tad, kad ir izspēlējusies šī trešā tendence.

Lai gan to nav viegli saskatīt, bet jautājums par atbildību principā nav obligāts, tas pat šajā stadijā var arī nerasties.

Sajūtot, ka kaut kas ir izjaucis to lietu kārtību, kas mums šķita harmoniska, ir vismaz divi reaģēšanas veidi, kur nav obligāti nepieciešams uzaust atbildības konceptam:

a) uz nākotni vērstas sistēmkoriģēšanas darbības – piemēram, lai samazinātu iespēju, ka nākotnē kāds nelegāli šķērso robežu vai ka ēkām brūk jumti;

b) savu sākotnējo pieņēmumu, uz pasauli vērsto projekciju pārvērtēšana (piemēram, - kas man lika domāt, ka telefons bez interneta ir defektīvs? kādēļ valstu robežu šķērsošana ir jāregulē?) Šāda pieeja gan prasa tik dziļu un caurmēra cilvēkam grūti sasniedzamu introspekcijas līmeni, ka sabiedrības līmenī diez vai pārskatāmā nākotnē tā varētu kļūt par normu.

Parasti tieši šajā, "harmonijas atjaunošanas/pasaules pārveidošanas" fāzē apziņā kā koncepts uzaust atbildība. Tā uzaust tādēļ, ka cilvēka apziņā ir tendence harmonijas sagraušanu PERSONALIZĒT – aiz priekšstata par harmonijas sagraušanu meklēt tā SAGRĀVĒJU, ar brīvu gribu apveltītu un savā darbībā autonomu cilvēku.

Jebkura man zināmā brīvās gribas konceptualizācija ir problemātiska. Taču šajā ierakstā nevēlos šis problēmas sīkāk iztirzāt, - tā vietā vēlos parādīt, ka tieši harmonijas sagraušanas situācijas personalizēšana rada tālāku tendenci meklēt VAINĪGO, vēlmi saredzēt ATBILDĪBAS UZŅEMŠANOS un tieksmi vainīgo SODĪT.

Šādā nozīmē atbildības funkcija, manuprāt, nav nekas cits, kā tas, ko angliski mēdz dēvēt par ‘anger management’ (paplašinot terminu: afektu vadīšana, ievirzīšana).

Uzņemoties atbildību par kādu pārkāpumu vai nosakot par vainīgu kādu citu, tiek regularizēti potenciāli destruktīvie afekti (nekontrolējamas dusmas, trauksme) pret citiem vai pret sevi par to, ka iedomātajā pasaulē ir tikusi sagrauta harmonija vai nav izdarīts pietiekami daudz, lai harmonija iestātos. Atbildīgā nozīmēšana palīdz radīt sajūtu, ka ir iespējama atgriešanās/
nonākšana harmoniskākā situācijā.

IV Politiskā atbildība

Kā politisko notikumu komentētājai, man ir bieži jautāts, kas ir politiskā atbildība un kā tā izpaužas. Es laiku pa laikam (nu jau vairāku gadu garumā!) meklēju un cenšos pārdomāt šim konceptam atbilstošus normatīvās demokrātiskās teorijas priekšstatus. Vienmēr gan izrādās, ka to skaidrojošā vērtība nav sevišķi augsta.

Nav nekādas vienotas izpratnes par politisko atbildību – šis termins parasti tiek lietots intuitīvi, atbilstoši priekšstatiem par to, ko prasa dotā brīža situācija. Nereti aiz tā slēpjas reālpolitiski vai cita veida politiskās pragmatikas apsvērumi.


'When I use a word,' Humpty Dumpty said, in rather a scornful tone, 'it means just what I choose it to mean — neither more nor less.'
'The question is,' said Alice, 'whether you can make words mean so many different things.'
'The question is,' said Humpty Dumpty, 'which is to be master — that's all.'

Taču politiskās atbildības jēdziena lietojums nav arī totāli patvaļīgs, tam ir zināmas tendences. Piemēram, ir visai liela varbūtība, ka politiskā atbildība biežāk tiks piesaukta krīzes kontekstos – ar (ne)apzinātu vēlējumu, lai kāds politisko atbildību „uzņemtos”. Piemēram, tās varētu būt šādas situācijas:

• Kāds politiķis/ partija iekūlies skandālā, kas apdraud šī politiķa/partijas/institūcijas reputāciju;

• Nespēja politiskā līmenī normāli strādāt, izpildīt solīto;

• Dziļa problēma, krīze kādā politiķa pārraudzībā esošā nozarē vai valstī kopumā.

Uzņemoties politisko atbildību, nereti seko demisija – atkāpšanās no kāda publiska amata. Kāda ir demisijas funkcija? Manuprāt, tieši tāda pati kā tas, ko aprakstīju iepriekšējā sadaļā, domājot par atbildību kā tādu.

Ministra, valdības, deputāta demisijas funkcija ir iedomātās harmonijas atjaunošana, ar demisiju atjaunojot priekšstatu, ka PAMATĀ ar pasauli, sistēmu viss ir kārtībā, ka pārkāpums (vai problēma, neizdarība) ir bijusi tikai izņēmums.

Principā: tvaika nolaišana un vienlaikus reliģisks akts ticības atjaunošanai iespējai nonākt/ atgriezties paradīzē.

Dažādās sabiedrībās sajūta par harmonisku „lietu kārtību” atšķirsies. Sakārtotākās, regularizētākās sabiedrībās standarti būs augstāki un ciešāki nekā tur, kur ikdienā pilsonis saskaras ar desmitiem problēmu. Atšķiras arī harmonijas izjaukšanas jūtīgums politiskajā elitē – dažas sabiedrības vēl tikai potenciāli iespējamo sašutumu vilni savlaicīgi neitralizēs, kādai amatpersonai savlaicīgi demisionējot, lai afektu reakcijas pēc iespējas mazāk grautu gan kādas politiskās partijas, gan sistēmas kopumā tēlu.

Jautājums, uz kuru man joprojām nav skaidras atbildes: cik atbildīgi ir piemērot kādas regularizētas un politiski jūtīgas sabiedrības standartus tām sabiedrībām, kurās haoss ir lielāks?

Piemēram, vai no Latvijas politiskās elites var/ vajag prasīt skandināviskus politiskās atbildības standartus?


No vienas puses, jā – vismaz tik ilgi, cik grūti iedomāties citu veidu, kā pēc iespējas ātri vilkt uz augšu pašmāju standartus. No otras puses, - šādas prasības gandrīz neizbēgami rezultējas ar nemitīgu stresu un dziļi pesimismu gan sabiedrības, gan lēmumu pieņēmēju līmenī.

Iemesls tam ir vienkāršs: harmoniju iztēlojoties tādu, kāda tā eksistē Ziemeļvalstu pārvaldē/politikā/ekonomikā, – vidējais Latvijas iedzīvotājs, atšķirībā no vidējā zviedra vai dāņa, ievērojami biežāk novēros neatbilstības šim (augstajam) standartam. Turklāt politiķu/ierēdņu reakcija uz šīm neatbilstībām vienmēr šķitīs nepietiekama.

Distance starp iedomāto harmoniju un reālās dzīves novērojumiem līdz ar to būs liela, neļaujot negatīvo afektu reakcijām izlīdzināties.

Cilvēka apziņas tendence šādā situācijā drīzāk būs par saviem afektiem (dusmām, sašutuma, izmisuma, apātijas) vainot individuālus „neliešus”, kas "neko nedara" vai "nedara pietiekami" (lai nonāktu līdz iedomātajam ideālam), nevis sev jautāt, vai standarti un latiņa nav bijuši dotās sabiedrības attīstības pakāpei nesaprātīgi augsti. Tādēļ - vismaz līdz brīdim, kad standarti sasniedz Ziemeļvalstu līmeni - tik augsta latiņa tiem, kas tic to pamatotībai, ir psiholoģiski grūti izturama un, atļaušos teikt, neveselīga.

V Mākslinieka sociālā atbildība politiskā un juridiskā kontekstā

Atzīšos, ka mani mulsina vārdu savienojums „,mākslinieka sociālā atbildība”. Manuprāt, māksliniekam, līdzīgi kā ikvienam cilvēkam, būtu jābūt spējīgam kaut minimālā līmenī reflektēt par sekām, ko viņa rīcība radīs citiem cilvēkiem. Piemēram, es nepieņemšu kā mākslas darbu lielas pilsētas centrā uzspridzinātu atombumbu, lai arī kāda būtu šādas "performances" deklarētā mākslinieciskā intence.

Taču ārpus šī minimālā standarta, es nudien neredzu veidu, kā dalīt mākslas darbus tādos, kas ir sociāli atbildīgi un tādos, kas tādi nav.

Tāpat mani nedaudz biedētu prasība vai pat mudinājums māksliniekiem būt sociāli atbildīgiem – manuprāt, šāds priekšstats neizbēgami gan paudēju, gan adresātu iepin sava laika sociālās harmonijas projekcijās, uzliekot rāmjus tam, kas ar mākslinieciskiem līdzekļiem tiek atzīts par vēlamu vēstījumu un dodot signālus par to, kādam vēstījumam labāk tomēr būtu neskanēt.


Ja mākslinieciskā brīvība vispār kaut ko nozīmē, tad tai būtu jābūt brīvībai – pilnībā pēc mākslinieka ieskatiem! - ar mākslinieciskiem līdzekļiem darīt jebko, kas prasās tikt publiski pausts. Piemēram - apšaubīt trafaretes (sabiedrības normas, ideālus, koncepcijas), slavēt esošās trafaretes, radīt jaunas trafaretes, parādīt ceļu ārpus trafaretēm, rādīt vai radīt pasauli, kurā nav trafarešu.

Ir labi, ja šajā procesā mākslinieks ir maksimāli brīvs no dažādām ietekmēm un atrodas nemitīgā pašizpētes procesā - taču tā, manā izpratnē, nav tik daudz mākslinieku sociāla atbildība, cik katra domājoša cilvēka personiska atbildība pašam pret sevi.


Vai mākslinieka brīvības izpausmes var nonākt saskarsmē ar juridiskās un politiskās atbildības jautājumiem?

Neapšaubāmi.

Mākslinieks kļūst par juridisku problēmu katru reizi, kad viņš dara ko nesaskaņotu, zaimojošu, naudu kurinošu, teritoriālo vienotību graujošu. Mūsdienu jurisprudencei mākslinieks ir izaicinājums – un kā gan varētu būt vienkārši juridiskās prognozējamības matriksā, trafaretēs ieprogrammēt tik dinamisku un nekategorizējamu elementu?

Taču mūsdienu tiesas aizvien labāk šo problēmu pamanās atrisināt, saprotot, ka māksliniek brīvība ir svarīga sistēmas dzīvotspējai – ja nebūs, kas trafaretes apšauba vai rada tām alternatīvas, sabiedrība sāks stagnēt. Tādēļ mākslinieka izpausmes bauda īpašu aizsardzību, pat tad, kad tās šķietami kaitē citiem mērķiem (piemēram, sabiedriskā miera nodrošināšanai).

Jurisprudences saskarsmē ar mākslinieku gan joprojām ir daudz neprognozējamā, intuitīvā – ne katrs, kas piesauc mākslu, ar to ir pilnvarots kāpt pāri visām ar likumu aizsargātajām trafaretēm, mākslinieka īpašais izņēmums, privilēģija vienmēr ir argumentējama, pierādāma.


Teorētiski varu iedomāties situācija, kad mākslas akcija ved arī pie politiskās atbildības. Raksturojumam viena iedomāta, bet, manuprāt, iespējama situācija: policija aizliedz rīkot kādu mākslas akciju, kas būtu vedusi pie masu nemieriem, kurus policija nebūtu spējīga novērst. Taču izrādās, ka sabiedrības sašutums par šo aizliegumu ir tik liels, ka – lai atjaunotu harmoniju (ļautu nolaisties tvaikam, atjaunotu ticību tam, ka PAMATĀ jau viss notiek pareizi) – nāktos demisionēt par policiju vai par kultūru atbildīgajiem ministriem. Pat ja principā viņi neko "sliktu" (neko, par ko viņus varētu saprātīgi vainot!) nav darījuši. Šādā situācijā, manuprāt, ļoti spilgti parādītos atbildības tiešākā funkcija - potenciāli destruktīvu afektu ievirzīšana konstruktīvā, regularizētā gultnē un iedomātās harmonijas atjaunošana.

Šis raksts ir izdots ar Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta un Latvijas valsts finansiālu atbalstu. Par raksta saturu atbild biedrība „Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS”.
Raksts sagatavots projekta „PROVIDUS – valsts partneris politikas plānošanas un veidošanas procesā” ietvaros.
Projektu finansiāli atbalsta Islande, Lihtenšteina un Norvēģija NVO darbības atbalsta programmas ietvaros.
NVO darbības atbalsta programma tiek finansēta ar Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta un Latvijas valsts finansiālu atbalstu.

Šis raksts ir izdots ar Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta un Latvijas valsts finansiālu atbalstu. Par raksta saturu atbild biedrība „Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS”.
Raksts sagatavots projekta „PROVIDUS – valsts partneris politikas plānošanas un veidošanas procesā” ietvaros.
Projektu finansiāli atbalsta Islande, Lihtenšteina un Norvēģija NVO darbības atbalsta programmas ietvaros.
NVO darbības atbalsta programma tiek finansēta ar Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta un Latvijas valsts finansiālu atbalstu.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (3) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Marta Dzirkste

Ļoti labi pateikts: " ..demisijas funkcija ir iedomātās harmonijas atjaunošana, ar demisiju atjaunojot priekšstatu, ka PAMATĀ ar pasauli, sistēmu viss ir kārtībā, ka pārkāpums (vai problēma, neizdarība) ir bijusi tikai izņēmums.
Principā: tvaika nolaišana un vienlaikus reliģisks akts ticības atjaunošanai iespējai nonākt/ atgriezties paradīzē."

Gunta 165x152
Gunta Leona

Teorētiski skaisti, gan jau pareizi ar. Praktiski, ko piesieties māksliniekiem, ja politiski viņus vada ķēkšas, kas pat otu neprot noturēt. Māksliniekiem vēl vajag piesiet kaut kādu politisko atbildību, ar kuru jau aizsedzas visādi politikāņi?

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Kalvis Apsitis

Runājot par māksliniekiem, šis raksts sabalsojas ar Sanitas Uplejas "Mākslinieku un citu sūtība". Visumā piekrītu I.Kažokai - par to, ka māksliniekam nevajadzētu pierakstīt nekādu politisko atbildību (tāda drīzāk ir ministriem, parlamentārajiem sekretāriem u.c.). Tanī pašā laikā - viens otrs mākslinieks izdara ārkārtīgi daudz, veicinot sabiedrības sevis apzināšanos. Sacer mākslu, kura ir nevis PAR vai PRET pastāvošo kārtību, bet tādu - kura ir adresēta pastāvošās kārtības veidotājiem. Sk. piemēram, "Открытый урок с Дмитрием Быковым. Урок 6. Булгаков. Роман для Сталина" - https://www.youtube.com/watch?v=IMK6E0VMprI&t=12m52s (sākot no 12:52).

Citi autora darbi