Pārdomas par emuāriem

Man vienmēr ir licies, ka emuārs Latvijā tiek uzņemts parāk „nopietni":

Emuārs manā izpratnē ir publiska dienasgrāmata, kur autori dalās viedokļos, vērojumos un bažās par sev svarīgiem jautājumiem. Viedokļi, vērojumi, bažas/prieks ir ārkārtīgi subjektīvi un tie nav pareizi vai nepareizi, tie ir dažādi. Tādēļ man ik reizes pārsteidz, ka ir cilvēki, kuri uztver diskusiju kā sacensību, nevis iespēju apmainīties viedokļiem – vienam noteikti ir jābūt taisnībai. (OK! Kad jau, tad jau… Varam arī pastīvēties!)

Šad tad atrodu komentētāju aicinājumus rakstīt „rakstu” par šādu vai citādu tēmu. (Tēmas personīgi es izvēlos pilnīgi patvaļīgi, jo, ņemot vērā, ka blogs ir mana brīvā laika nodarbe, rakstu par to, kas man liekas nozīmīgi.)

Citreiz atkal daži nīgrāki komentētāji iedzeļ, ka maniem (vai citu autoru) argumentiem jābūt nopietnāk argumentētiem. (Šķiet tas ir mājiens, lai autors raksta tā, kā viņi domā!? Bet, ja nopietni, tad es vēlētos, lai abas puses diskutētu nopietni, piemēram, neapgalvojot ko tādu, kas ir pilnīgi pretrunā realitātei. Demagoģija sākotnēji ir uzjautrinoša lasāmviela, bet ar laiku paliek apnicīga.)

Visai bieži redzu, ka daudzi komentējot izpauž savas negatīvās emocijas, no kuriem maigākais variants ir aptuveni šāds – „Nu, kas tās par muļķībām, kā autors nesaprot, ka…” Ir arī agresīvāki komentāri, kuros autoriem ir pārmesta nelojalitāte valstij, tautai un nacionālajai ideoloģijai vai tiek apšaubīta autora spējas un tiesības izteikties, kompetence. (Kāpēc man ir sajūta, ka šie komentāri ir sava veida pašterapeitiska nodarbe? Un vēl intriģējošāks jautājums man šķiet, kas tieši viņus spiež lasīt šos „šausmīgos” emuāra ierakstus un vēl vairāk iesaistīties diskusijās!?)

Un, protams, kā tad var aizmirst komentētājus-„fenomenus”! Viņi komentē tādēļ, lai atklātu pasaulei, ka vai nu autors pieder pasauli aptverošai liberālai sazvērestībai, vai arī paštaisni apliecinātu, ka viņi dala radikāli pretējus uzskatus bloga autoram. (Interesanti, ka esmu mēģinājis eksperimentēt un argumentēt atbilstoši viņu premisām, bet reakcija tik un tā ir negatīva. Varbūt, ka šie komentētāji ir nonkonformisti, kuriem vienalga, ko autors raksta, jo viņi vienmēr tik un tā būs opozīcijā? Visuzjautrinošāk ir, kad šie komentētāji sapinas pretrunās, savukārt visgarlaicīgāk, kad viņi atkārto precīzi tieši tos pašus argumentus, kuri izmantoti pirms mēneša.)

Tomēr visnožēlojamākais variants ir komentētāji, kuri kļūst rupji. (Bez žēlastības dzēšu šādus komentārus, jo emuāra kā publiskas dienasgrāmatas komentēšana nozīmē vismaz nelielu cieņu pret autoru.)

Ja es kaut niecīgā līmenī ticētu psihonalītisko izskaidrojošo modeļu uzticamībai, noteikti atklātos lauks uzskaitīto iezīmju un kometētāju dziņu, motīvu, psihes analīzei. Tomēr visbēdīgākais, protams, ir, ka reti kad sanāk patiesi diskutēt ar šādiem komentētājiem.