Sarežģītās situācijās es uzdodu sev jautājumu „Kālab?”, kāds ir notiekošā mērķis manā dzīvē? Atbildes katram būs savas.

Līdzjūtība visiem, kurus traģiski skāra šis notikums, kas zaudēja tuviniekus, kas vēl ilgstoši veseļosies no fiziskajām traumām un pārdzīvojumiem, tiem, kuriem kopš piektdienas bija jākļūst pāragri pieaugušiem.

Rakstīt mani mudina tas, ko lasu un redzu sociālajos tīklos un medijos. Saskatu, ka gribam krist lamatās, par kurām raksta psihologi un kuras, manuprāt, neviens nav atcēlis arī sabiedrības līmenī. Proti – upuris, vainīgais un glābējs. Upura lomā vislabprātāk šobrīd patvertos visi, kas kaut ko neizdarīja pareizi, atbildīgi vai līdz galam. Katram kaut ko „lika”, „nepateica”, „maldināja”, „piemānīja”, „saskaņoja”..

Vainīgos meklēt gatavi ir visi. Laikam jau cilvēciski saprotami – ja būs vainīgais, būs novērstas nākotnes šausmas. Katrs vajātais tad mēģina kļūt par upuri. Savukārt par glābējiem gatavi uzmesties visi tie, kas, norādot uz vainīgo un to tiesājot, cer sevi pieskaitīt „labajiem” – daži politiķi jau pasteigušies sevi par tādiem pasludināt. Tā ir noticis, notiek un notiks un man tas nepatīk.

Savukārt tajā pat laikā notika arī kas cits –reāla cilvēku sadarbība kopīgas nelaimes seku mazināšanā un turpmāko nelaimju novēršanā. Un šajā sadarbībā es noteikti ieskaitu arī valsts dienestus, kuri piedalījās traģēdijas seku likvidēšanā, medijus, būvnieku pārstāvjus, kuri sāka atklāti runāt, ekspertus, kuri dalījās ar saviem viedokļiem, tos kas koordinēja informāciju, vārīja tēju, atnesa segas un siltas zeķes, tos, kas uzņēmās atbildību publiski paust sāpīgas ziņas, vākt līdzekļus cietušo atbalstam, nodot asinis, veica savu darbu slimnīcās un palīdzēja cietušajiem. Šajā situācijā nevienam nenāca prātā vēsi spriedelēt – es maksāju nodokļus, kāpēc „viņi” nedara. Jo ir pavisam vienkārši. Normālā (jeb pilsoniskā) sabiedrībā katrs ir atbildīgs un dara viens vai kopā ar citiem visu to, kas nepieciešams un ko var izdarīt un finansēt viens vai kopā ar citiem. Tie darbi, ko nevar katrs pats, tiek deleģēti valsts pārvaldei un apmaksāti ar nodokļiem. Ērtāk, lētāk, cilvēcīgāk un pareizāk ir uzvārīt tēju kaimiņu virtuvē, Un ērtāk, lētāk, cilvēcīgāk u pareizāk ir uzticēties un sadarboties ar valsts dienestiem lielajos darbos, kuru veikšanai valsts arī ir „domāta”.

Mani tuvinieki jautā – kāpēc!! Kāpēc mūs „neskar” tas, kas notiek Filipīnās, bet tagad esam tik ļoti aizskarti un iesaistīti. Sarežģītās situācijās es uzdodu sev jautājumu „Kālab?”, kāds ir notiekošā mērķis manā dzīvē? Atbildes katram būs savas. Man šķiet, ka tieši mums, Latvijā, tik tuvu un tik emocionāli sāpīgi tas notika tālab, lai mēs katrs viens apstātos un padomātu – par savu dzīvi, savu atbildību, paviršību, alkatību, visu, ko esam redzējuši un pieņēmuši, ka „tā jau tas ir un tur neko nevar darīt”. Varbūt kādus tas mudinās izdzīvot pirmo grēksūdzi. Varbūt tikai sev, varbūt garīdzniekam, varbūt publiski. Iedomājos, cik smagi šajās dienās jūtas katrs, kas strādā būvniecībā, kaut ko iepircis, nošmaucis, piebēris vai nepiebēris, vieglprātīgi parakstījis. Un noteikti šīs dienas mums bija jāpārdzīvo arī tālab, lai mēs katrs sevī atklātu vislabāko – cik esam līdzjūtīgi, atbalstoši, godprātīgi, mīloši, izpalīdzīgi, redzīgi, atbildīgi.

Cena par šīm mācībām ir nesamērīgi augsta. Tālāk būtu jādzīvo labāk. Es saredzu, ka tai ir jābūt sadarbībai notikušā cēloņu un seku novēršanā, izvairoties no upuris – vainīgais – glābējs apburtā loka.