Sestdien biju aizgājis uz referendumu. Ne jau tāpēc, lai panāktu, ka politiskā elite mani sāktu cienīt. Jo to jau man pat universitātē mācīja, ka ar varu (biedējot ar atlaišanu) neviens darba devējs nepanāks to, ka viņa darbinieki viņu sāktu cienīt.

Apšaubāms ir arī tas, vai bailēs no atlaišanas celtos kāda darba ražīgums. Taču tas gan varētu būt patiesība, ka lielākā daļa darbinieku, kuri ir pārliecināti, ka priekšnieks viņus nekad nepieķers un neprasa no viņiem nekādas atskaites, lielāko daļu laika pavadīs Delfos, ar kolēģiem tērzējot pie kafijas vai arī savtīgi izmantojot darba devēja ražošanas līdzekļus.

Es uz referendumu gāju ar pārliecību, ka arī minoritātēm – vai tie būtu 5, 10 vai 40% no Latvijas iedzīvotājiem arī ir savas tiesības, kas ir jāņem vērā un jārespektē. Tā kā mēs visi kādā brīdī un laikā esam opozīcijā, tad šādām tiesībām jābūt pieejamām vienlīdzīgi viesiem iedzīvotājiem, gan pensionāriem, gan divu bērnu mātei, gan latgaliešiem, vai zaļajiem. Tāpēc man liekas, ka parlaments, kurš ignorē kādu no minoritātēm ir atlaižams un tā nav nekāda mazākuma diktatūra, bet visīstākā demokrātija. Bet laikam gan mēs tam vēl neesam gatavi.

Referenduma sakarā atcerējos Muammāru Kadāfi, kurš savā Zaļajā grāmatā diezgan asi kritizē rietumu demokrātiju nedemokrātismā. Jaunā pasaules kārtība, ko viņš piedāvā, balstītos tiešajā demokrātijā. Nedaudz Latvijas apstākļiem modificēts Kadāfi tiešās demokrātijas modelis varētu izskatīties šādi: katra apdzīvotā vieta ar 23000 iedzīvotāju ievēl vienu pārstāvi Saeimā, kurš tad arī aizstāv viņu intereses. Regulāras vēlēšanas nav nepieciešamas, jo pārstāvis parlamentā darbojas līdz brīdim, kad tie, kas viņu ievēlējuši pārdomā un nolemj viņa vietā ievēlēt jaunu pārstāvi. Tā izpaliktu diskusijas par partiju finansēšanu, jo nebūtu vajadzīgas apjomīgas nacionālas pirmsvēlēšanu kampaņas, nebūtu arī bažu par parlamentāro nestabilitāti, jo pārstāvji mainītos pakāpeniski. Un visi dzīvotu laimē un pārticībā.