Par ombudsmeni pasaulē un Latvijas iespējām. 2. daļa

"Latvijas Vēstnesis", 04.05.2000.
Rubrika: Jurista Vārds

Iesaki citiem:

Turpinājums.

Sākums "Jurista vārds" 27.04.2000., Nr.17

Ņemot vērā, ka 1998.gadā ombudsmeņa biroji bija apmēram 90 pasaules valstīs, nav pārsteigums, ka viņu mandāta segumā var atrast atšķirības. Dažās valstīs tiek, bet citās netiek skartas šādas institūcijas, to tiesības un darbība: policija, bruņotie spēki, bērnu tiesības, pircēju tiesības, ieslodzījuma vietas, dabas aizsardzība, kultūras un valodas tiesības, korumpētība, valsts darbinieku ētiskā uzvedība. Ir valstis, kas atsevišķām iepriekšminētajām nozarēm izveidojušas īpašus ombudsmeņa birojus.

Var atšķirties arī ombudsmeņu darbības veidi. Kā jau tika minēts, Anglijā un Francijā ombudsmeņi drīkst izskatīt tikai sūdzības, kas tiem nosūtītas ar parlamenta deputātu starpniecību. Dažās valstīs ombudsmeņi drīkst skart tikai pilsoņu problēmas, citur — arī sūdzības, ko iesnieguši nepilsoņi, firmas, kolektīvi un jebkurš cilvēks, kam bijusi saskarsme ar valsts institūcijām. Parasti netiek izskatīti starpgadījumi, kas vecāki par diviem gadiem, jo tad rodas sarežgījumi ar atmiņām, dokumentiem un pierādījumiem. Ir valstis, kurās šis termiņš ir tikai viens gads.

Dažiem ombudsmeņiem ir tiesības atsevišķos gadījumos lietas iesūdzēt tiesā. Citur ombudsmeņiem jāierobežojas ar problēmu izklāstu parlamentam un masu medijiem. Ir varianti, kad sūdzētāji var pieprasīt anonimitāti, un tad, protams, ombudsmenis nevar šīs lietas publiskot.

Viena no svarīgākajām ūdensšķirtnēm ir ombudsmeņa spēja pēc savas iniciatīvas veikt inspekcijas. Tā, piemēram, Somijas ombudsmenim ir plašas pilnvaras izvērst "pārsteiguma inspekcijas". Citiem ombudsmeņiem ļauts dziļāk ieskatīties atsevišķās iestādēs un procedūrās, par kurām ir daudz sūdzību.

Kāda ir ombudsmeņa vara, lai uz viņu ieteikumiem nopietni reaģētu un ieteiktās izmaiņas ieviestu ierēdniecības darbā? Gandrīz visās valstīs viņiem ir tiesības ar likuma spēku pieprasīt jebkuru dokumentu, pat tos, kas skaitās slepeni, un pieprasīt zem zvēresta liecināt pārvaldes funkcionāriem. Toties viņi nevar ar varu uzspiest savu ieteikumu pildīšanu. Tieši šo aspektu daudzi Latvijā aptaujātie uzskata par ļoti kritisku. Pēc viņu domām, ombudsmenim vajag "īstu varu" — Latvijas apstākļos neviens bez tās neklausīs. Viņi ombudsmeņa arsenālā grib redzēt pātagu, ne mīļvārdiņus.

Taču pasaules prakse apliecinājusi, ka ombudsmeņa birojs gandrīz visus ieteikumus spēj realizēt bez pātagas. To nodrošina amata prestižs, parlamenta vara un masu mediju publicitāte. Partijas, kas veido valdību, var zaudēt popularitāti un atbalstu, ja tās atsakās ievērot ombudsmeņu ieteikumus. Ombudsmeņi var izteikt pārmetumus pašiem ierēdņiem, arī ieteikt attiecīgām institūcijām vainīgos ierēdņus "disciplinēt" vai pazemināt viņus amatā. Nopietnos gadījumos, kad pārkāpts likums, ombudsmenis var griezties tiesā.

Viena no galvenajām ombudsmeņa funkcijām gandrīz visās valstīs ir — ieteikt izmaiņas likumos vai jaunu likumu ieviešanu, jo viņam ir pastāvīga saskarsme ar tūkstošiem cilvēku un tūkstošiem ar ierēdņiem saistītu problēmu.

Kur ir ombudsmeņa izmeklēšanas tiesību robeža? Parasti viņš nevar skart pašu politisko procesu, parlamentu (ieskaitot komitejas un darbiniekus), valdību un tās lēmumus, kā arī tiesu spriedumus. Citur aizliegts ir skatīt lietas, kas jau iesūdzētas tiesā, vai ierēdniecības iekšējās lietas (darba apstākļus, paaugstinājumus, virsstundas, apbalvojumus). Protams, nacionālais ombudsmenis nevar rīkoties ārpus valsts robežām, kaut gan viņam ir iespēja sazināties ar citu valstu ombudsmeņiem. Eiropas ombudsmenis savukārt drīkst skatīt lietas, kas skar ES organizācijas.

Viena no būtiskākajām ombudsmeņa tiesībām ir neatkarība. Viņu ir grūti atcelt politisku iemeslu dēļ. Tāpēc arī daudzās valstīs ombudsmeņa atcelšanai ir izvirzītas augstas prasības. Francijā viņu var atlaist tikai tad, ja to rekomendē īpaša kolēģija, ko sastādījis pats valsts prezidents. Spānijā vajadzīgas trīs piektdaļas abu palātu nobalsojuma. ES ombudsmeni var atcelt tikai tad, ja Eiropas Kopienas tiesa ( Court of Justice ) konstatē, ka viņš vairs nespēj pildīt savus uzdevumus, vai ir atzīts par vainīgu nopietnos pārkāpumos. Arī Igaunijā atcelt ombudsmeni var tikai prezidents, ja tiek secināts, ka viņš nav bijis spējīgs darboties vismaz sešus mēnešus, vai arī ja Augstākā tiesa konstatējusi kriminālpārkāpumus. Daudzās citās zemēs ombudsmeni var atcelt ar vienkāršu parlamenta balsu vairākumu, bet šādam solim, ja tam nav konkrēta pamatojuma, ko saprastu visa tauta, var būt ārkārtīgi nopietnas politiskas sekas.


Zviedrija, ombudsmeņa idejas dzimtene

Zviedrija bija pirmā valsts pasaulē, kur ieviesa ombudsmeņa biroju, lai pārraudzītu tiesu, policijas un ierēdniecības darbības taisnīgumu. Šis birojs bez pārtraukumiem darbojies jau no 1809.gada, kaut itin bieži ticis veidots un pārveidots, lai tā darbība labāk saskanētu ar apstākļu maiņu. Viena no būtiskākajām pārmaiņām ir skārusi darbu sadali. Pirmā sadale notika 1915.gadā, kad militāru lietu pārraudzīšanai tika izveidots speciāls ombudsmeņa postenis. Pēc vairāk nekā piecdesmit gadiem, 1968.gadā, to likvidēja un atbildību šajā jomā nodeva atpakaļ galvenajam ombudsmenim. Pirmajos simt darbības gados ombudsmenim bija jāizskata apmēram 70 sūdzību gadā. Sūdzību skaits laika gaitā strauji pieaudzis: 1963.gadā to bija 1300; 1968.gadā — 2120; 1979.gadā — 3145. 1997.gadā tika pieņemtas jau 4885 sūdzības un pēc paša ombudsmeņa biroja iniciatīvas klāt nāca vēl 118 lietas, tātad kopā tika reģistrēti 5003 jauni gadījumi.16 Lai pienācīgi tiktu galā ar tik lielu darba slodzi, Zviedrijā patlaban darbojas četri ombudsmeņi, kuriem katram ir savs atbildības lauks. Darba sadale 1998.gadā jūnijā bija šāda: galvenais ombudsmenis Klāss Eklinds ( Claes Eklindth ) bija atbildīgs par tiesām, prokuratūru un policiju; Jans Penlovs ( Jan Pennlov ) koncentrējās uz cietumiem, bruņotajiem spēkiem, nodokļiem, muitu, tiesu lēmumu izpildītājiem, sociālo apdrošināšanu un galvenajiem bērnu un nespējnieku aizbildņiem; Kerstina Andre ( Kerstin Andre ) pārraudzīja sociālo labklājību, tautas veselību, medicīnisko aprūpi un imigrāciju; Rune Lavins ( Rune Lavin ) — administratīvās tiesas, celtniecību, dabas aizsardzību, lauksaimniecību, dzīvnieku aizsardzību, darba tirgu, valsts baznīcas un citas administratīvas iestādes, kas nav tikušas iekļautas trīs pārējo ombudsmeņu darbības laukā.17

Interesanti, ka 1985.gada jūnijā īpaša Zviedrijas parlamenta (Riksdaga) komisija izanalizēja ombudsmeņu biroju darbu un sniedza pārskatu par to. Tajā laikā ombudsmeņa organizācija darbojās pēc 1976.gada maijā apstiprinātās shēmas.

Viens no komisijas atklājumiem: galvenais ombudsmenis nedarbojas tā, kā vajadzētu. Viņam vajadzētu definēt darbības vadlīnijas un plānot darba procesu visam birojam, bet viņš strādāja tāpat kā pārējie trīs — detalizētā atbildības laukā. Tāpēc komisija ieteica, ka būtu lietderīgāk iecelt vienu ombudsmeni, kuram būtu trīs augsta līmeņa kolēģi. Tiem katram būtu savi padotie un atbildības lauks. Bez tam komisija ieteica, lai katram ombudsmeņa kolēģim būtu tiesības par mazāk svarīgām lietām ļaut lemt kādam zemākas pakāpes biroja darbiniekam. Šādi sadalot pienākumus, varētu tikt galā ar vairāk nekā 80% sūdzību.18 Kā jau tas mēdz gadīties politikā, komisijas ieteikumi netika pilnībā īstenoti. Riksdags 1996.gadā gan pieņēma lēmumu līdzās četriem pastāvīgiem ombudsmeņiem iecelt vienu vai vairākus palīgus, lai palīdzētu risināt pagaidu problēmas. Šiem vietniekiem jābūt bijušajiem ombudsmeņiem. 1999.gadā šādā amatā darbojās divi agrāk pensionētie ombudsmeņi.19

Ombudesmeni Zviedrijā izvirza sešu cilvēku liela parlamentārā delegācija, ko izvēlas un sastāda Satversmes komiteja. Katru ombudsmeni ievēlē atsevišķi ar Riksdaga balsu vairākumu uz četriem gadiem — tradicionāli, tikai ar visu partiju piekrišanu. Kaut arī formāli netiek prasīts, lai kandidāts nāktu no juristu aprindām, tas ir noticis gandrīz vienmēr. Parasti uz ombudsmeņa amatu kandidē cilvēki, kuru kvalifikācija ļautu darboties Zviedrijas Augstākajā tiesā un Augstākajā administratīvajā tiesā. Ņemot vērā ombudsmeņa darba slodzi un relatīvi īso amata termiņu, viņa alga ir lielāka nekā augstākajiem tiesnešiem. Ombudsmeņu rīcībā ir apmēram 50 darbinieku. Katram ombudsmenim ir savs birojs, kura darbiniekus viņš izvēlas pats, kaut gan teorētiski par to ir atbildīgs galvenais ombudsmenis. Katrs no četriem ombudsmeņiem pieņem darbā septiņus vai astoņus juristus un divus sekretārus. Ombudsmeņa gada un gada ceturkšņa pārskatus izskata Riksdaga Satversmes komiteja. Tai ir tiesības ieteikt Riksdagam nobalsot par ombudsmeņa atstādināšanu no amata, ja konstatēti rupji pārkāpumi, kas kaitētu viņa turpmākajai darbībai. Beidzamajos piecdesmit gados šādi balsojumi nav bijuši, bet ombudsmeņi ir atkāpušies, kad jutuši, ka Riksdags zaudējis uzticību viņu darbam.20

Sūdzībām, ko pieņem ombudsmeņi, nav noteikti jānāk no cilvēkiem, kas personīgi cietuši kādus pārkāpumus. Sūdzības par Zviedrijas ierēdņu darbību (piemēram, konsulāro darbu) var ierosināt pat nepilsoņi arī no ārzemēm. Sūdzētājam pirms lietas pieņemšanas ombudsmeņa birojā nav jāiet cauri visiem citiem iespējamiem sūdzību kanāliem, kā tas parasts daudzās citās valstīs.

Īpaši jāuzsver Zviedrijas ombudsmeņu tiesības izskatīt tiesu darbību, tas ir, tiesas procedūru, nevis lēmumus. Arī šajā jomā Zviedrijas prakse atšķiras no daudzām citām valstīm.

Literatūrā bieži tiek uzsvērtas Zviedrijas ombudsmeņu tiesības iesūdzēt ierēdņus tiesā. Praksē tas notiek ļoti reti, piemēram, 1998. gadā reģistrēts tikai viens gadījums. Arī tiesnešus teorētiski var iesūdzēt tiesā, bet tādos gadījumos viņu lietas izskata augstākas pakāpes tiesa, nevis tā, kurā strādā apsūdzētie.21

Zīmīgi, ka 1998. gada pārskatā par ombudsmeņu darbību atzīmēts: 2298 jeb 47% no visām saņemtajām sūdzībām tika atmestas bez jebkādas izmeklēšanas vai nu tāpēc, ka tās skārušas struktūras, uz ko neattiecas ombudsmeņa mandāta darbība vai arī tās jau pēc pirmās apskates izrādījušās bez nopietna seguma vai par niecīgu, lai turpinātu izskatīšanu. Maza daļa jeb 57 sūdzības (1,2%) nosūtītas citām aģentūrām vai valsts struktūrām. Liela daļa sūdzību (1960 jeb 40,5%) izskatītas, neizvirzot pārmetumus valsts iestāžu darbiniekiem. Tikai 520 (10,7%) gadījumos tie saņēmuši pārmetumus vai rājienu.

Visvairāk pārskatīto sūdzību (4839, ieskaitot tās, kas atmestas pirmajā piegājienā) attiecināmas uz šādām jomām: sociālo labklājību (17,8%), policiju (11%), cietumu pārvaldi (8,5%), sociālo apdrošināšanu (8%), informācijas pieejamību un preses brīvību (6,5%), tiesām (5,2%), prokuratūru (4,3%), izglītību un kultūru (3,7%), nodokļiem un muitu (3,5%), tiesu lēmumu izpildīšanu (2,9%). Jāatceras, ka daļa ombudsmeņu izskatāmo lietu sastādīta pēc viņu pašu iniciatīvas, vadoties no inspekciju rezultātiem, avīžu ziņām vai izmeklējot citas tautas iesniegtās sūdzības. 1998. gadā 80 no izskatītajām lietām bija šāda veida. Nav pārsteigums, ka šajā grupā 55% gadījumu vainīgajiem tika izteikti pārmetumi vai rājieni, viens gadījums nodots tiesā un četri — izskatīšanai parlamentā.22

Ombudsmeņi veic arī ilgtermiņa pētījumus par lietām vai problēmām, kam ir dziļākas saknes vai tikusi pievērsta lielāka tautas uzmanība. Izpētes darbos ombudsmeņi var pieprasīt valdībai īslaicīgu speciālistu palīdzību. Tā, piemēram, specifisku problēmu izskatīšanai var ņemt talkā inženierus, sirds speciālistus utt.

Zviedrija, pretstatā bijušajām komunistu valstīm, kur gandrīz viss ir "soveršenno sekretno", jau sen ir pazīstama ar valsts informācijas atklātību. Žurnālisti var pētīt ministru korespondenci, un, protams, tie katru rītu var nākt skatīties, kas jauns ombudsmeņa birojā. Masu mediju pārstāvji var izskatīt jauno sūdzību žūksni, kā arī pabeigtos ziņojumus un ieteikumus. Preses uzmanība nenoliedzami palīdz sniegt informāciju par ombudsmeņu darbību pat viszemākajiem slāņiem un arī ierosina cilvēkus salīdzināt savas problēmas ar tām, kas parādās plašsaziņas līdzekļos. Ne jau vienmēr tam ir tikai pozitīvi aspekti. Savā laikā Zviedrijas galvenais ombudsmenis Ulfs Lundvīks ( Ulf Lundvik ) sūdzējās, ka reportieri daudz labprātāk atvēl publicitāti ienākušajām sūdzībām nekā galaziņojumiem par izskatītajām lietām — tie, protams, nav tik sensacionāli un ir daudz niansētāki. U.Lundvīks arī pārmetis žurnālistiem, ka tie bieži sagrozījuši viņa ziņojumus tā, ka pats tos vairs nav varējis atpazīt.23

Zviedrijai ir vēl citas īpatnības. Piemēram, ombudsmeņa klientiem pēc viņa sprieduma pašiem ir iespēja savu lietu iesniegt tiesā un pat lietot šo spriedumu savu prasību un argumentu stiprināšanai. Zināma dublēšanās notiek ombudsmeņa un Zviedrijas "tiesību kanclera" ( Legal Chancellor ) starpā. Gadās, ka tiem pat tiek iesniegta viena un tā pati sūdzība. Acīmredzot abi tad izlemj, kurš kuru iesniegumu uzņemsies izskatīt.

Ombudsmenim arī tiek doti uzdevumi izpētīt politiski jutīgus jautājumus un sniegt rekomendācijas. Piemēram, 1971. gadā, kad tika noslepkavots Dienvidslāvijas vēstnieks, ombudsmeņa birojs pārbaudīja policijas darbību. Slepkavas nāca no Dienvidslāvijas emigrantu vides. Toreiz savā ziņojumā ombudsmenis izteicās, ka drošības uzturēšanai nepietiek tikai ar vēstniecības vārtu apsargāšanu — vajadzējis izsekot arī agresīvi noskaņotās trimdinieku organizācijas.24

Ombudsmeņa birojs izskatīja policijas darbību arī pēc Latvijā dzimušā Zviedrijas premjerministra Ūlova Palmes slepkavības. Kā atreferēts1987. gada 13. maija " New York Times ", galvenais ombudsmenis Pērs Ēriks Nilsons ( Per–Erik Nilsson ) konstatējis, ka policija tūdaļ pēc 1986. gadā 28. februārī notikušās slepkavības pieļāvusi fundamentālas kļūdas, un tāpēc viņš ieteica izveidot elitāru bruņoto vienību, kas turpmāk pasargātu valsts vadītājus.

Daudziem neienāk prātā jautāt par ombudsmeņa likteni pēc tam, kad mandāts netiek atjaunots. Tā kā gandrīz visiem ombudsmeņiem ir juridiskā izglītība, tiem paveras plašas iespējas turpināt strādāt advokātu birojos vai būt padomniekiem dažādās organizācijās. Pastāv iespēja iesaistīties ombudsmeņa darbā, izmeklējot īpašas tēmas vai strādājot dažādus darbus pēc biroja vajadzībām.

Zviedrijā izveidoti arī īpaši ombudsmeņu biroji, kuriem mandātu izsniedz valdība, nevis parlaments. Tādi ir veseli četri: patērētāju ombudsmenis ( Consumer Ombudsman ), vienlīdzīgu iespēju ombudsmenis ( Equal Opportunities Ombudsman ), ombudsmenis etniskās diskriminācijas novēršanai ( Ombudsman Against Ethnic Discrimination ) un bērnu tiesību ombudsmenis ( Children’s Ombudsman ). Zviedrijas valdības 1994. gada izdevumā " Fact Sheet on Sweden " lasāma sīkāka informācija par šiem ombudsmeņu birojiem.25 Valdība arī gādājusi par šīs lapas latvisko tulkojumu, kas daļēji izmantots sekojošajā izklāstā.

Zviedrijas patērētāju ombudsmeņa birojs izveidots 1971. gadā, lai praksē pārraudzītu divu komerclikumu izpildi. Piecus gadus vēlāk tam pievienojās patērētāju valsts padome. Šī organizācija raugās, kādā veidā tiek reklamētas preces un pakalpojumi, lai reklāma nebūtu maldinoša un pievilināšanā netiktu lietoti blēdīgi paņēmieni (piemēram, izsludinātā zemā cena tiek paaugstināta, kad pircējs ienācis veikalā). Tirdzniecības iestādēm arī jādod pircējam pamatinformācija par pārdodamo preču izcelsmi, sastāvu un risku. Ja preces vai pakalpojumi izrādās izreklamētiem mērķiem bīstami vai nederīgi, tos var aizliegt.

Otrs likuma mērķis saistīts ar līgumu vai kontrakta noteikumiem. Ja līguma noteikumi uz patērētāju rēķina nepamatoti nosveras par labu pārdevējam, tad šos noteikumus var anulēt vai aizliegt. Vispirms ombudsmeņa birojs mēģina jautājumu nokārtot saviem spēkiem, pārrunājot problēmu ar tiem, kas par to atbildīgi. Ja nevar nākt pie abas puses apmierinoša slēdziena, tad lietu var nodot Tirgus tiesā ( Market Court ), prasot, lai uzņēmējam tiktu aizliegts turpināt nevēlamo tirdzniecības praksi vai līguma noteikumus. Tirgus tiesas lēmumus nevar pārsūdzēt. Patērētāju omudsmenis 1993. gadā izskatīja apmēram 4000 lietu, no tām lielākā daļa attiecās uz tirdzniecības praksi, bet pārējā — uz līgumiem. Apmēram 20 no izskatītajiem gadījumiem tika nosūtīti tirgus tiesai.

Vienlīdzīgu iespēju ombudsmeņa darbība saskaņota ar dzimumu vienlīdzības likumu, kas pirmo reizi pieņemts 1980. gadā, bet pārveidots 1992. gadā. Likums aizliedz diskrimināciju darbavietās un ierosina aktīvu informatīvo darbību. Ja vienošanos nav iespējams panākt pārrunās ar darba devējiem, lietu var nosūtīt Darba tiesai ( Labor Court ) vai Vienlīdzīgu iespēju komisijai ( Equal Opportunities Commision ).

Līdzīgā veidā kopš 1988. gada darbojas ombudsmenis, kas gādā, lai mazinātu un izskaustu diskrimināciju, kura pamatojas uz etnisko izcelsmi, ādas krāsu, rasi, nacionalitāti vai reliģiju, netaisnīgu, aizvainojošu vai negodīgu izturēšanos publiskās institūcijās un darbavietās. Arī šis ombudsmenis aktīvi piedalās sabiedriskās domas veidošanā un jaunu likumu izveidošanā.

Bērnu tiesību ombudsmenis, kas aizsargā līdz 18 gadus vecu jauniešu intereses, ieviests tikai 1993. gadā, pēc tam kad Zviedrija ratificēja ANO Bērnu tiesību konvenciju. Tas sadarbojas ar organizācijām, kuras strādā ar bērniem un jaunatni, un seko līdzi pētījumiem un attīstībai šajā jomā. Svarīgs uzdevums ir arī nodibināt tiešus kontaktus ar mazgadīgajiem "klientiem". Birojā darbojas četras speciālistu grupas, kas seko bērnu un jauniešu augšanas problēmām, pihosociālajām parādībām, bērnu drošībai un viņiem atvēlētajam sociālajam budžetam. Bērnu ombudsmenim ik gadu jāiesniedz atskaite valdībai, atspoguļojot tajā jomas, kurās Zviedrija nesasniedz ANO konvencijas prasību līmeni, un jāiesaka pasākumi uzlabojumu ieviešanai.

Kaut arī Zviedrija ir ombudsmeņa idejas dzimtene, interesanti vērot, ka šo institūciju tā sevišķi nereklamē. Internetā angļu valodā par šo iestādi maz kas atrodams. Informatīvos aprakstos par Zviedrijas ieguldījumu pasaules apziņā tiek uzsvērts, ka no turienes nākuši Grēta Garbo, ABBA, IKEA un Absolut Vodka . Arī Latvijā diemžēl vairākums atpazītu šos sasniegumus, toties ļoti niecīgs procents zinātu, kas ir ombudsmenis.


Somijas ombudsmenis un "jaunā strāva"

Somijas ombudsmeņa mandāts un darbība daudz neatšķiras no Zviedrijas analoga. Parlamentāro ombudsmeni aizklātā balsojumā ievēlē parlaments uz četriem gadiem, kaut arī šis termiņš parasti nesaskan ar parlamenta darbības termiņu. Galvenā prasība kandidātam: labi jāzina likumi. Parlaments uz četriem gadiem ievēlē arī divus ombudsmeņa vietniekus, kam ir tikpat liela neatkarība un autoritāte kā galvenajam ombudsmenim. Darbības lauki tiek sadalīti, visiem trim savstarpēji konsultējoties. Pašlaik, līdz 2001.gada 31.decembrim, galvenais ombudsmenis ir Lauri Lehtimaja ( Lauri Lehtimaja ). Viņš ir atbildīgs par sevišķi svarīgām lietā, kas sasitītas ar augstākajām valsts institūcijām, tiesām, bruņotajiem spēkiem, ārpolitikas iestādēm, vidi, mežkopību un zemkopību, komerclietām, rūpniecību, transportu un komunikācijām. Viens no ombudsmeņa vietniekiem darbojas sociālās nodrošināšanas, veselības aprūpes, darbaspēka, izglītības un kultūras, bērnu tiesību, datu aizsardzības un valodas likumdošanas laukā. Otrs specializējas lietās, kas skar policiju un likumu izpildes struktūras, prokurorus, cietumus, pārbaudes laiku un rehabilitāciju pēc cietumu atstāšanas, nodokļu, muitu un īpašumu ieķīlāšanu.26

Tāpat kā Zviedrijā, šīs trīs amatpersonas izskata iedzīvotāju sūdzības par visu līmeņu ierēdņiem, valsts uzņēmumiem, tiesām, kā arī privātstruktūrām, kas iesaistītas valsts darbā jeb pilda valsts pasūtījumus. Viņi drīkst arī ieskatīties reliģisku organizāciju darbā, ja tiek pildītas valstij svarīgas funkcijas, piemēram, laulību reģistrācija. Kopš 1995.gada ombudsmenis ir atbildīgs arī par Satversmes tiesību un starptautisko cilvēktiesību ievērošanu.

Somijas ombudsmeņa birojā 1997.gadā tika reģistrēti 2626 jauni izskatāmie gadījumi. Interesanti konstatēt, ka īsi pēc ombudsmeņa institūcijas nodibināšanas tam tika iesniegts ļoti maz sūdzību: 1920.gadā — 39 sūdzības; 1925.gadā — 64, 1928.gadā —92. Birojs toreiz darbojās divas stundas dienā, tajā bija viens advokāta palīgs un viena sekretāre. Pirmais ombudsmenis, ņemot vērā mazo darba slodzi, pat ieteica parlamentam šo iestādi likvidēt, tomēr tas netika darīts. 1932.gadā šo amatu slēgt ieteica pati valdība, bet arī tas neizdevās. Līdz pat 1933.gadam ombudsmeņi tika iecelti tikai uz vienu gadu ar tiesībām tikt atjaunotiem amatā. Pēc tam minimālais termiņš tika pagarināts līdz trim gadiem un 1957.gadā — uz četriem gadiem. Ombudsmeņa amats agrāk bija politisko partiju sadales objekts, un itin bieži, vismaz līdz 1928.gadam, tajā ieceltie cilvēki bija arī parlamenta deputāti. Ņemot vērā minēto, ombudsmeņa prestižs toreiz nebija sevišķi augsts. Kopš Otrā pasaules kara beigām tas audzis nepārtraukti, reizē ar darba slodzi, atbildību un štata darbinieku skaitu. Jāatzīmē, ka 1945.gadā saņemtas 755 sūdzības, bet pirms kara, 1938.gadā, tikai 378. Tūlīt pēc kara, 1945.gadā, birojā uz pilnu slodzi strādāja divi advokāti, 1967.gadā — trīs un 1997.gadā — jau piecpadsmit. (Šinī gadā, neskaitot ombudsmeņus, birojā bija vēl 29 darbinieki.) 27

Somijā ombudsmenim deleģētās izmeklēšanas tiesības sniedzas tālāk nekā jebkurā citā valstī. Viņa pārraudzībā ir pat valdības ministri un kabinets. Vieglāk būtu nosaukt sfēras, kas neietilpst viņa mandātā: republikas prezidents, parlamenta locekļi, tiesību kanclers, bankas un privātais bizness, advokāti un privātie ārsti, bezpeļņas sabiedrības un privātpersonas. Somijas ombudsmenis daudz laika pavada, organizējot inspekcijas, īpaši cietumos, bruņotajos spēkos un psihiatriskajās slimnīcās. Šo inspekciju laikā apmeklētajiem cilvēkiem ir iespēja savas sūdzības nodot tieši ombudsmenim. Tāpēc arī daudzas inspekcijas notiek, jau iepriekš sazinoties, lai cilvēkiem būtu laiks sagatavot savas sūdzības. Pēc 1997.gada ziņojuma, ombudsmenis inspekcijās pavadījis 45 dienas, iegriezdamies 55 objektos. Salīdzinājumam: 1990.gadā bijusi 101 inspekcija, kas aizņēma 68 dienas.28

Tāpat kā citās valstīs, arī Somijā ombudsmenis ar saviem ieteikumiem aktīvi piedalās likumu pārveidošanā un jaunu likumu ieviešanā. Viņam gan nav atļauts ietekmēt lietas, kurās gaidāms tiesas vai publiskās autoritātes lēmums, mainīt vai atcelt lēmumu, pret kuru tiek ierosināta sūdzība, izlemt kompensācijas lietas, sniegt juridisko palīdzību vai padomus, kādā veidā lietu virzīt tālāk.

Somijas ombudsmenis, pretstatā citu valstu ombudsmeņiem, sevi uzskata par "tiesiskuma sargu", nevis problēmu risinātāju vai starpnieku. Toties, kā skaidro pats ombudsmenis L.Lehtimaja, tiesiskums Somijā nozīmē daudz vairāk nekā citās valstīs. Somu jurisprudences grāmatās vienmēr tiek uzsvērts, ka "tas, kas nav pareizi vai taisnīgi, nedrīkst būt arī likumā". Citiem vārdiem sakot, likums ir priekš cilvēkiem, nevis otrādi. L.Lehtimaja gan uztraucas, ka agrākā aura, kas apvija likumus un tiesiskumu, ir sākusi izbalēt. Spriežot pēc viņa saņemtajām sūdzībām, tautā ir pieaugušas aizdomas, ka varasvīri lieto šīs sviras, lai darbotos pret "mazo cilvēku" interesēm: "Beigu beigās var uzdot jautājumu: vai likums pārstāv taisnību un morāli vai arī tie ir tikai dūmu aizsegs varai?" Viņš izsaka savu pārsteigumu, ka cilvēki atsakās no ombudsmeņa saņemt īsu un skaidru atbildi, ka nav pamata kādā lietā saskatīt nelegālu vai kļūdainu rīcību. Daudzi sūdzētāji savas sūdzības iesniedzot atkārtoti vai citām instancēm: parlamenta satversmes komitejai, republikas prezidentam vai starptautisko tiesību organizācijām.29

Ombudsmenis uzskata, ka deviņdesmitajos gados Somijas juridiskajā vidē ir notikusi sava veida kultūras revolūcija. Kā ierindas pilsoņiem, tā juristiem arvien grūtāk nākas saprast likumus, kuri kļūst arvien sarežģītāki. Vairs nav iespējams noteikt skaidras robežas starp nacionālo un starptautisko, sabiedrisko un privāto. Draud sadrumstalotība, "kad aiz kokiem neredz mežu". L.Lehtimaja izvirza svarīgus jautājumus par ombudsmeņu lomu jaunajā mainīgajā vidē: "Man kādreiz rodas sajūta, ka šodienas ombudsmenim vajadzētu būt arī mācītāja un psihologa spējām. Kā mazināt izmisumu, ko jūt cilvēki, kas zaudējuši ticību likumam un tiesiskumam, vismaz tādā formā, kādā tas viņiem pasniegts? Turklāt — vai šīs ticības zudums iekļaujas ombudsmeņa rūpju lokā? Es domāju, tam jābūt mūsu rūpei. Ja tiek sagrauta pilsoņu ticība likumu varai, tad arī demokrātijai nav nākotnes. Daudzi vēl tic taisnīgumam, pat ja viņi netic tiesu sistēmai. Varbūt mūsu tiesu sistēma ir palikusi iepakaļ, ja tā savu uzmanību ziedo vienīgi uzrakstītiem likumiem un nav gatava apieties ar cilvēku morālajām un emocionālajām vajadzībām".30

Šīs filozofiskās pārdomas novedušas L.Lehtimaju pie diplomātiska ieteikuma, kas formulēts jautājuma veidā: "Vai Somijā nebūtu iespējams pilnveidot ombudsmeņa mandātu, lai tajā iekļautu vēl kādas personas starpniecības un izlīdzināšanas aspektus?31 Pēc viņa domām, galvenais uzdevums ir atjaunot cilvēku ticību likumam un tiesiskumam, un ir lielas cerības, ka viņa birojs kopā ar citām institūcijām spētu atjaunot pārtraukto dialogu starp pilsoņiem un tautas organizācijām vienā pusē un valsts ierēdņiem un autoritātēm otrā pusē.32

Vēl vērts minēt dažas Somijas ombudsmeņa darbības īpatnības. Agrāk tradicionāli katra sūdzība tika izskatīta tādā secībā, kādā tā ienākusi, bet 1997.gadā tika ieviesta jauna, ātrāka metode. Tagad visi iesniegumi tiek izskatīti sīkāk, lai redzētu, vai problēma viegli atrisināma, un ja tā ir, galalēmums tiek pieņemts pēc iespējas ātrāk. Ja izrādās, ka kādai lietai jāatvēl vairāk darba un izpētes, tad iesniedzējam tiek paziņots par to, kas tiks darīts. Birojs pieņēmis tā sauktās "trīs mēnešu atbildes vadlīnijas": šajā laikā vai nu tiek paziņots galalēmums, vai vismaz tiek paskaidrota lietas turpmākā gaita. Šādā veidā Somijas ombudsmeņa no sākuma līdz beigām caurmērā pavadītais laiks krities no deviņiem mēnešiem 1996.gadā līdz septiņiemarpus mēnešiem 1997.gadā.33 Ombudsmeņa 1997.gadā izskatītās lietas (pilsoņu sūdzības un ombudsmeņa paša iniciētās) atrodas šādās valsts institūcijās:34

Tiesās 449 16,8%

no kopskaita

Sociālās labklājības iestādēs 436 16,3%

Policijā 333 12,4%

Veselības iestādēs 196 7,3%

Nodokļu iestādēs 145 5,4%

Cietumu administrācijā 129 4,8%

Pašvaldību iestādēs 107 4,0%

Vides iestādēs 92 3,4%

70,6%

Šajā pašā gadā tika ierosinātas tikai trīs kriminālapsūdzības; visas saistītas ar bruņoto spēku virsniekiem. Ja ir atrasta neapšaubāma nelegāla vai nepieņemama ierēdņu darbība, ombudsmenis tiem izsaka oficiālu pārmetumu ( reprimand ). Ja pārkāpumiem ir vainu mīkstinoši apstākļi vai likuma interpretācija varētu pieļaut ačgārnu lietas traktējumu, ombudsmenis pauž savus "uzskatus", kas darīts nepareizi, (kritika) vai kādā veidā tas būtu darāms nākotnē (vadlīnijas). Bez tam ombudsmenis sniedz "rekomendācijas", lai mainītu vai papildinātu likumus vai administrācijas priekšrakstus. Summējot gadījumus, kur ombudsmenis ir aktīvi iejaucies, redzams, ka 1997.gadā tādi ir bijuši 237 (jeb 8,9% no visām izskatītām lietām): trīs kriminālsūdzības, 17 oficiāli pārmetumi, 201 "uzskats", 16 rekomendācijas. Bez tam bijuši 54 "labojumi", kad ierēdņi korigējuši lietu pēc tam, kad ombudsmenis par to prasījis atskaiti, vai pat pirms tās.35

Somijas ombudsmenim valdība vai ministrijas arī var lūgt dot rakstisku spriedumus par likumiem to veidošanas stadijā. 1997.gadā birojs sniedzis 14 šāda veida teorētiskus spriedumus, deviņi no tiem bijuši adresēti Tieslietu ministrijai.36 Ombudsmeņa viedoklis tiek augstu vērtēts, un arī parlamenta komitejas vai eksperti, gatavojot jaunus likumus, aicina viņu izteikt savas domas.

Viņa loma arvien pieaug: kopš 1995.gada ombudsmenis ir atbildīgs arī par Satversmes tiesību un starptautisko cilvēktiesību izpildi. Ņemot vērā, ka Somija ir parakstījusi apmēram 40 starptautiskus likumus vai konvencijas cilvēktiesību jomā, darbalauks var izrādīties gaužām plašs. L.Lehtimaja uzskata: "Mūsu augstās prasības starptautisko cilvēktiesību izveidošanas laukā mums pašiem arī piespiež iztīrīt savus aizaugušos stūrus."37 L.Lehtimaja un viņa vietniece savā 1997.gada ziņojumā snieguši plašu izklāstu par situāciju Somijā tiesību laukā.38 Turpinājumā iekļauts pilns apskatīto tiesību saraksts:

1) cilvēku cieņa,

2) vienlīdzība likuma priekšā,

3) dzīvība, brīvība, to neaizskaramība un drošība,

4) tiesiskuma princips kriminālajā likumdošanā,

5) pārvietošanās brīvība,

6) privātā dzīve, cieņa, miers un saziņas slepenība,

7) reliģijas brīvība un sirdsapziņa,

8) vārda brīvība un pieeja publiskiem rekordiem,

9) sanāksmju un biedrošanās brīvība,

10) piedalīšanās sabiedriskajā darbā,

11) īpašumu aizsardzība,

12) sava valoda un kultūra,

13) tiesības dabiskās vides sakarā,

14) darbs, nodarbošanās un iztikas avoti.

15) sociālā aizsardzība,

16) taisnīgi tiesu procesi un laba pārvalde,

17) administrācijas tiesiskums un sabiedriskā atbildība.

Izklāsts beidzas ar aicinājumu valsts amatvīriem pārveidot savu domāšanu un vērtības un savā darbā ieviest jaunu profesionālu ētiku un profesionālas spējas. Tiek uzsvērta arī cilvēktiesību nedalāmība. "Ziemeļzemju uztverē (..) ekonomiskās, sociālās un kulturālās tiesības ir tikpat svarīgas kā klasiskās tiesības, t.i., pilsoņu politiskās tiesības un brīvības. Piemēram, nevienam, kuram ir tukšs vēders, nav enerģijas spriedelēt par savu brīvību. Šis nedalāmības princips redzams arī mūsu konstitūcijā iekļauto pamatvērtību sarakstā".39

Somijas ombudsmene Pirko Koskinena ( Pirkko Koskinen ) savā 1995.gada maijā Igaunijā sacītajā runā uzsvēra, ka ombudsmeņu biroji nekur nav vienādi un viņa paredz, ka Baltijas biroji arī izveidosies katrs ar savām īpatnībām un nelīdzināsies Somijas modelim. Toties ombudsmeņa darba būtība, pasargājot "mazo cilvēku" un palīdzot viņam aizstāvēt savas tiesības, "ir visur vienāda, un tas ir pats svarīgākais".40


Dānijas un Norvēģijas ombudsmeņi

Dānijā, kaut arī pēc konstitūcijas ļauts ievēlēt divus, darbojas viens ombudsmenis. Viņu izvirza parlamentā Juridisko lietu komiteja un ievēlē parlaments Folketings — ar vienkāršu balsu vairākumu tūlīt pēc jaunā parlamenta vēlēšanām. Ombudsmeņa mandāts ir tikpat ilgam laikam kā parlamentam, t.i., četrus gadus. Ombudsmeņa amata kandidātam jābūt juridiskajai izglītībai. Birojā darbojas ap 45 cilvēki.41

Dānijas ombudsmeņa darbība atšķiras no kaimiņu — Zviedrijas un Somijas — prakses. Vispirms dāņiem nav tiesību kanclera, kas zināmā veidā dublē ombudsmeņa funkcijas, lai arī ar citiem uzsvariem. Dānijā ārpus ombudsmeņa uzraudzības loka ir tiesas, kaut atsevišķi tiesneši, ja tie strādā administratīvās institūcijās vai valdībā, ir pakļauti viņa mandātam. Ja Somijā ombudsmeņa pieņemtās lietas var būt notikušas pat pirms pieciem gadiem, tad Dānijā tiek atteikta jebkura sūdzība, kas ir vecāka par gadu. (Te varbūt izpaužas kultūras īpatnības — somiem piedēvē mazrunību un lēno reakciju.) Bez tam Dānijā ombudsmenis nepieņem sūdzības, kas nav izgājušas visus iespējamos ierēdņu apelācijas kanālus. Šāda prasība neizbēgami mazina viņa darba slodzi. Īpatnēji arī, ka sūdzību var iesniegt jebkurš cilvēks, pat ja viņš pats nav konflikta "upuris" vai dalībnieks. Turklāt ombudsmenis pats var izlemt, vai lietu skatīt vai atteikt. Nav nekādu "dzelzs likumu", kas spiestu viņu reaģēt vienādi vai otrādi.42

Pretēji Somijas pieredzei, Dānijas ombudsmenis nemeklē tikai likuma vai cilvēktiesību pārkāpumus, bet gan izskata visu procesu un lēmumu klāstu, kuros saredz nevīžību vai vainu: darbību, kurai ir "nepieņemami mērķi" un kurā var atrast patvaļīgus vai nesaprātīgus lēmumus.

Pretstatā Somijas praksei, ombudsmenis sudzētājam var dot padomu, kādā veidā lietu virzīt tālāk, arī iesniegt izskatīšanai tiesā. Viņš var pat ieteikt, kā iegūt valsts apmaksāta advokāta palīdzību. Arī Dānijas ombudsmenis var doties inspekcijās, taču tas notiek daudz retāk nekā Somijā — caurmērā mazāk nekā desmit reižu gadā. Šis pieticīgais skaits atspoguļo biroja resursu ierobežojumu.43

Tāpat kā kaimiņvalstīs, arī Dānijā ombudsmenis var pats ierosināt izmeklēšanu jebkurā lietā, ko pieļauj viņa mandāts. Piemēram, 1993.gadā notikušas 139 šādas izmeklēšanas. Pirms dekādes, 1988.gadā, ombudsmenis sāka jaunu iniciatīvu, kas patlaban ir stabilizējusies kā normāla prakse: viņš pieprasīja Privāto likumu departamentam ( Department of Private Law ) jaunākos dokumentus, kas skar bērnu finansiālā atbalsta un apciemošanas lietas šķirtajās ģimenēs. Analizējot 70 gadījumus, kuros pieņemti 150 lēmumi, ombudsmeņa birojs uzrakstīja 130 lappušu garu, visumā pozitīvu ziņojumu, sniedzot savu viedokli un rekomendācijas. Šādu rīcību atzinīgi vērtēja kā politiķi, tā ierēdniecība.44

Vēl jāuzsver dažas dāņu ombudsmeņa īpatnības. Viņš nekur publiski neizpauž sūdzētāju un apvienoto ierēdņu vārdus un, ja iespējams, arī iestādes nosaukumu un nodaļu. Tiek gaidīts, ka arī prese nepārkāps šos noteikumus. Viņš izvairās no sarunām gan ar sūdzētājiem, gan ierēdņiem un savā darbā balstās uz saraksti. Viņam pat nav tiesību saņemt ierēdniecības iekšējos memorandus un citus dokumentus. Nesaprātīgus ierēdņu lēmumus viņš izvairās kritizēt principiāli, bet dara to ar lielu diplomātiju.

Caurmērā ombudsmenis 10% izskatīto sūdzību atzīst par pietiekami pamatotām, lai ierēdņiem izsūtītu kritiku. Jāatceras, ka apmēram puse sūdzību vispār netiek izskatīta. Caurmērā 50 līdz 60% sūdzību dažādu iemeslu dēļ tiek atteiktas. 1993.gadā lietas tālākai neizskatīšanai minēti šādi iemesli: vēl nav izsmeltas visas citas sūdzību instances (46,6%); ir prasīts tikai jautājums (14,3%); lieta ir saistīta ar privātlikumu (8,6%); lieta skar pašvaldības darbības loku, kur valstij nav tiesību iejaukties (8%); sūdzība vienpusīgi izbeigta no sūdzētāju puses (7,4%); beidzas sūdzības iesniegšanas laiks (6%); lieta skar tiesas (5,3%); citi iemesli (3,8%).45

Tāpat kā citur, arī Dānijā sūdzību skaits arvien pieaug, bet sevišķi strauji tas noticis pēc 1985.gada. Ja 1957.gadā, kad birojs strādāja trešo gadu, bija apmēram tūkstotis sūdzību, tad gandrīz trīsdesmit gadus vēlāk, 1985.gadā, to bija uz pusi vairāk jeb 1465. Toties nākamajos deviņos gados ombudsmeņa biroja darba slodze vairāk nekā dubultojās, pieaugot par 116% (1994.gadā reģistrētas 3166 lietas).46

Ombudsmenis ne tikai meklē risinājumus atsevišķām sūdzībām un pārkāpumiem, viņam ir arī paliekošāki uzdevumi, kuros paveras plašāks apvārsnis. Vispirms viņš darbojas kā sava veida tiesnesis, kurš ar saviem lēmumiem papildina likumus tur, kur nav skaidru rakstisku vai tradicionālu precedentu. Viņa lēmumi tiek ievēroti un argumentēti tālākajos spriedumos par kādu likumu. Turklāt ombudsmenis ar savām rekomendācijām aktīvi piedalās likumu papildināšanā, kā arī administrācijas priekšrakstu un prakses koriģēšanā. Vislielākais iespaids ir profilaktisks, un to labi raksturojis bijušais ombudsmenis Larss Nordskovs Nīlsens ( Lars Nordskov Nielsen ): "Nebūtu pareizi izvērtēt ombudsmeņa svarīgumu, tikai pamatojoties uz lietām, ko viņš konkrēti risinājis; vēl paliek jautājums par viņa iespaidu uz miljoniem lietu, kas viņam nebūs nekad jāredz."

Arī ombudsmeņa mandāta robežas nav stāvējušas uz vietas. Jau 1961. gadā viņam lika izskatīt arī sūdzību par pašvaldību pārvaldes struktūrām, par ko atbild centrālā valdība. 1994.gadā cita komisija izskatīja veidus, kā tālāk palielināt ombudsmeņa atbildību par pašvaldību darbību.

Dānijā ombudsmenis ir tik populārs, ka viņu pazīst lielākā daļa iedzīvotāju. Masu mediji izrāda lielu interesi par viņa darbību un to, kas notiek viņa birojā.

Dāņu ombudsmeņa birojam ir arī vēsturiska loma, jo tā pirmais vadītājs (1955—1971), profesors Stefans Harvics ( Stephan Hurwitz ) ar saviem rakstiem par ombudsmeņa darbību un runām, uzstājoties pasaules forumos, pamudināja Jaunzēlandi kļūt par ceturto valsti pasaulē, kas ieviesa šo institūciju (1963.gadā). Dāņu modeli pārņēma arī daudzas citas britu karalistes valstis, ieskaitot pašu Lielbritāniju (1967.gadā). Nav pārsteigums, ka dāņi lepojas ar šo sasniegumu. Ombudsmeņa biroja dibināšanas 40 gadu jubilejā viņu valdība izdeva 242 lappuses biezu grāmatu angļu valodā "Danisch Ombudsman". Tās ievadā rakstīts: "Ombudsmeņa idejas modernajā vēsturē sniedzas atpakaļ līdz posmam tūlīt pēc Otrā pasaules kara beigām. Dāņu birojs kalpojis kā svarīgs modelis daudzām ombudsmeņa institūcijām visā pasaulē. Centieni eksportēt ombudsmeņa koncepciju turpinās."47


Norvēģijas ombudsmeņi

Arī Norvēģija bija viena no valstīm, kas 1962.gadā sava ombudsmeņa biroja izveidei izvēlējās Dānijas modeli. Tātad arī viņu ombudsmeņa mandāts neattiecas uz tiesu sistēmu, viņš sūdzības drīkst pieņemt tikai tad, ja ir izsmeltas citas apelācijas iespējas, nevar pieprasīt iekšējus ierēdniecības memorandus un citus dokumentus, viņa publiskotajos dokumentos netiek izpausts ne sūdzētāja, ne apsūdzētā vārds (kaut gan nereti pēc paša ieskatiem tiek nosaukta iestāde vai pat nodaļa, kurā notikusi kāda lieta). Tāpat kā Dānijā, arī Norvēģijā uz četriem gadiem pēc jauna parlamenta sanākšanas ievēlē vienu vienīgu ombudsmeni, kam jābūt izcilam juristam; toties balsošana ir aizklāta. Arī Norvēģijā ombudsmeņa ziņojumi ir svarīgi administratīvo likumu avoti. Tie ietekmē tiesiskas valsts vispārējo attīstību un tiek citēti jurisprudences mācību grāmatās. Dažādu iemeslu dēļ apmēram puse no sūdzībām (līdzīga proporcija kā Dānijā) tiek atteikta. Sekojot Dānijas piemēram, 1968.gadā arī Norvēģijas ombudsmeņa mandātā iekļāva daļu no pašvaldību darbības lauka.

Taču, pretstatā Dānijai, Norvēģijā ir īpašs militārais ombudsmenis, kura biroja tradīcijas veidotas jau kopš 1952.gada. Vēl pastāv tā sauktais apzināto iebildumu ombudsmeņa birojs, kas izveidots nedaudz vēlāk, 1956.gadā. Tas izskata to jauniešu lietas, kam pārliecība neļauj dienēt militārās vienībās. Jāatzīmē, ka Norvēģija ir bijusi NATO valsts jau no šī militārā bloka sākuma un tā savulaik robežojās ar Padomju savienību tās visjutīgākā militārā reģiona galā (pie Kolas pussalas un Murmanskas).48

Līdzīgi Zviedrijai, Norvēģijā ir ieviesti "eksekutīvie ombudsmeņi", t.i., tos ieceļ karalis, respektīvi, valdība. Šie ombudsmeņi, kaut viņu neatkarība ir diezgan plaša, oficiāli tiek klasificēti kā ierēdņi: patērētāju (1972), vienlīdzīgo tiesību (1978) un bērnu ombudsmenis (1981) atbild katrs par savu darbības lauku.1 Der pieminēt, ka pēc vienlīdzības likuma ieviešanas Norvēģijā tika izlemts ombudsmeņa nosaukumu pārveidot par bezdzimtes vārdu "ombūts", jo "man" nozīmē "vīrietis". Pasaules praksē šis saīsinājums vēl nav sevišķi iegājies, kaut gan tiek novērotas līdzīgas tendences, piemēram, "chairman" (priekšsēdis — angļu val.) arvien biežāk tiek saukts vienkārši par "chair", latviešiem oriģinālais vārds līdzīgu problēmu nerada, kaut gan īsāku nosaukumu droši vien būtu vieglāk iegaumēt, bet lokot var iznākt vārds, kas apzīmē kaut kādu "vecmātes pajumti" (ombūda) vai vārds ar boļševistisku cīņu pieskaņu, piemēram, "ombudzis" (ombudzis pretojas valsts aparātam).

Tālākajā izklāstā izmantots Norvēģijas valdības sagatavots apraksts un viņu pasūtītais latviešu valodas tulkojums par līdztiesības likumu un līdztiesības "ombūdu". Apraksts ir diezgan detalizēts, taču skar jomu, kurā Latvijai vēl ejams tāls ceļš, tāpēc arī tas ir vērtīgs kā paraugs diskusijām un nākotnes lēmumu izkristalizēšanai.49

1978.gadā Norvēģijas parlaments Stortings pieņēma likumu par dzimumu līdztiesību, tam par iemeslu bija nevienlīdzīgā situācija, kādā tobrīd atradās Norvēģijas sievietes un vīrieši. Likums bija nepieciešams, lai būtu juridisks pamatojums darbam, kas citādi nereti bija pakļauts bezatbildībai un gadījuma rakstura procesiem. Stortinga 1977./78.gada sesijā valdība jau cēla parlamentāriešiem priekšā konkrētu Līdztiesības likuma projektu. Tur uzsvērts, ka likums, kas nodrošinātu vīriešu un sieviešu līdztiesību, būtu pirmais solis vēl neapgūtā ceļā, lai cīnītos pret diskrimināciju, kaut arī šis likums nevarētu visu uzreiz nostādīt īstajās vietās, tas līdzētu apzināt nepieciešamos pasākumus.

Turpmāk — vēl



_______________
Atsauces

16 Ulf Lundvik. "Sweden", grām.: International Handbook of the Ombudsman: Country Surveys, red. Gerald E. Caiden, (London: Greenwood Press, 1983), 182.lpp.; The Swedish Parliamentary Ombudsmen, Report for the Period July 1, 1997 to June 30, 1998: Summary in English.

17 The Swedish Parliamentary Ombudsmen, 626.lpp.

18 International Ombudsman Institute Newsletter, August 1985, 9.—10.lpp.

19 Gunnel Norell Soderblom, referāts Rīgā, 1999.gada 23.aprīlī konference "Ombudsmens Latvijā — demokrātijas papildinājums".

20 Turpat.

21 Turpat.

22 The Swedish Parliamentary Ombudsmen, 626.—628.lpp.

23 Frank Stacey, Ombudsmen Compared, (Oxford: Clarendon Press, 1978), 9.lpp.

24 Turpat, 14.—15.lpp.

25 Swedish Institute, The Swedish Ombudsmen// Fact Sheets on Sweden, (Stockholm: 1994).

26 Report of the Finnish Parliamentary Ombudsman 1997: A Summary, (angļu valodā) (Helsinki, 1998); Parliament of Finland, What is the Parliamentary Ombudsman? Apraksts atrodas internetā http://www.eduskunta.fi/efakta/eoa/eoale.htm.

27 Turpat, 44.lpp.; Mikael Hiden, The Ombudsman in Finland: The First Fifty Years, (Berkeley: The University of California Press, 1973), 31.—33.lpp. un 152.—153.lpp.

28 Report 1997, 38.lpp.; Report 1991, 13.lpp.

29 Report 1997, 13.—14.lpp.

30 Turpat.

31 Turpat, 15.—16.lpp.

32 Turpat, 18.lpp.

33 Turpat, 30.—32.lpp.

34 Turpat, 32.lpp.

35 Turpat, 36.—37.lpp.

36 Turpat, 41.lpp.

37 Turpat, 127.lpp.

38 Turpat, 46.—129.lpp.

39 Turpat, 129.lpp.

40 Pirkko K. Koskinen, "The Finnish Parliamentary Ombudsman as an Interpreter and Enforcer of Human Rights", grām.: International Conference on Human and Civic Rights, 24 to 26 May 1995, Elva Estonia, (Tallinn: Eesti Vabariigi Oiguskantseleri Kantselei, 1995), 20.lpp.

41 European Parliament, European Ombudsman/National Ombudsmen or Similar Bodies: Comparative Tables/People’s Europe Series W-6, (Luxembourg: 1995), 12.lpp. N0,,.....0000CV0

42 Royal Danish Ministry of Foreign Affairs and the Danish Parliamentary Commissioner, The Danish Ombudsman: An Institution with Far–Reaching Consequences. (Copenhagen: 1994), 3.—15.lpp.

43 Lars Nordskov Nielsen, "Denmark", grām.: International Handbook of the Ombudsman: Country Surveys, red. Gerald E. Caiden, (London: Greenwood Press, 1983), 73.—79.lpp. Niels Eilschou Holm, "The Ombudsman — A Gift From Scandinavia to the World", grām.: The Danish Ombudsman, red. Hans Gammeltoft–Hansen, (Copenhagen: Danish Ombudsman Office, 1995), 13.—21.lpp.

44 Royal Danish Ministry of Foreign Affairs, 13.lpp.

45 Turpat, 15.lpp.

46 Turpat.

47 Nielsen, 78.lpp.

48 Hans Gammeltoft–Hansen, 2.lpp.

49 Frank Stacey, Ombudsmen Compared, (Oxford: Clarendon Press, 1978), 32.—39.lpp.; Rakel Surlien, "Norway", grām.: International Handbook of the Ombudsman — Country Surveys, red. Gerald E. Caiden, (London: Greenwood Press, 1983), 159.—163.lpp.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!