Izņēmuma kārtā šis blogs nebūs ne par politiku, ne par jurisprudenci, bet gan par man personiski šobrīd ļoti svarīgu jautājumu.

Proti – cik lielā mērā var ticēt jēgpilnām sakritībām (zīmēm, “likteņa pirkstiem”, u.tml)? Tie, kas mani pazīst ilgāku laiku, zina, ka es vienmēr gan dabas parādības, gan notikumus esmu centusies izskaidrot, vadoties no racionāliem, materiālas dabas skaidrojumiem. Pēdējais gads šo manu pārliecību par pasaules materiālo raksturu palēnām drupināja, bet iepriekšējo 2-3 nedēļu notikumi, kuru vainagojums bija šī piektdiena, ir gandrīz sagrāvuši. Iespējams pēc dažām dienām es uz to visu skatīšos “adekvātāk”, bet šobrīd šoks vēl joprojām ir pārāk liels.

Manas šaubas radīja vesela notikumu virkne, kurām man nav cita apzīmējuma kā sinhronitātes. Sinhronitātes aptuveni var tulkot kā sakritības, KURĀM IR JĒGA. To tuvāks skaidrojums ir atrodams vikipēdijā:

” Synchronicity is the experience of two or more events which occur in a meaningful manner, but which are causally unrelated. In order to be synchronous, the events must be related to one another conceptually, and the chance that they would occur together by random chance must be very small. The idea of synchronicity is that the conceptual relationship of minds, defined by the relationship between ideas, is intricately structured in its own logical way and gives rise to relationships which have nothing to do with causal relationships in which a cause precedes an effect. Instead, causal relationships are understood as simultaneous — that is, the cause and effect occur at the same time. Synchronous events reveal an underlying pattern, a conceptual framework which encompasses, but is larger than, any of the systems which display the synchronicity. The suggestion of a larger framework is essential in order to satisfy the definition of synchronicity as originally developed by Swiss psychologist Carl Gustav Jung.[Jung coined the word to describe what he called “temporally coincident occurrences of acausal events.” Jung variously described synchronicity as an “‘acausal connecting principle'” (i.e., a pattern of connection that cannot be explained by conventional, efficient causality), “meaningful coincidence” and “acausal parallelism”.

A well-known example of synchronicity is the true story of the French writer Émile Deschampswho in 1805 was treated to some plum puddingby the stranger Monsieur de Fortgibu. Ten years later, he encountered plum pudding on the menu of a Paris restaurant, and wanted to order some, but the waiter told him the last dish had already been served to another customer, who turned out to be de Fortgibu. Many years later, in 1832, Émile Deschamps was at a diner, and was once again offered plum pudding. He recalled the earlier incident and told his friends that only de Fortgibu was missing to make the setting complete — and in the same instant the now senile de Fortgibu entered the room.”

Man ir jautājums visiem šī bloga lasītājiem, kas neuzskata, ka šīs lietas ir “klīniskas” (vēl pirms gada man pašai tā šķistu). Ko jūs darītu, ja gada laikā saskartos ar DAUDZĀM līdzīgām sakritībām kā piemērā minētais Emile Deschamswho un nolemtu papētīt šis lietas tuvāk, eksperimentējot ar daosiešu orākulu I CHING, uz kuru lielā mērā balstījās Karls Gustavs Jungs, izstrādājot savu sinhronitāšu teoriju ( online var izmēģināt šeit)? Jūs uzdotu orākulam jautājumu par, teiksim, vai ir jādodas uz kādu politiski samērā nestabilu valsti. Jums tur patiešām ir jābrauc. 4 reizes pēc kārtas (divu nedēļu laikā) jūs saņemtu pēc būtības vienu un to pašu atbildi: ārkārtēji bīstami, stāvēšana bezdibeņa malā, milzīgi draudi, katastrofa. Jūs, būdams racionāls cilvēks, to neuztverat īpaši nopietni, lai gan naktīs sāk rādīties šausmīgi sapņi. Taču vēlaties paši sev pierādīt, ka atteikties no saviem plāniem dēļ kaut kā tāda būtu ne tikai iracionāli, bet arī muļķīgi. Kādu dienu, atnākot uz kādu pasākumu, jūs uzzinat, ka visi apmēram 150 atnākušie cilvēki piedalās loterijā. Var uzvarēt tikai 5. Jūs nolemjat izmantot šo iespēju, lai sev pierādītu, ka sinhronitāšu teorija ir prasta māņticība komplektā ar wishful thinking, pasakot sev, ka ticēsiet iepriekšējiem pareģojumiem par iespējamiem draudiem tikai tad, ja tiks nosaukts jūsu vārds. Tikko paspējot formulēt domu, tiek saukts jūsu vārds KĀ PIRMAIS no loterijas uzvarētājiem.

Jautājums: vai jūs atteiktos no saviem plāniem un kāpēc?