Par ļaunajiem un labajiem 16

Katra godprātīga demokrāta uzdevums ir gānīt un diskreditēt eliti, uzņemoties tēvišķu gādību par labsirdīgo, bet naivo „sabiedrību”.

Iesaki citiem:

Pieliekot punktu vairākus gadus ilgušai rakstu sērijai un sakot paldies portāla līdzšinējai redakcijai par sadarbību, nebūtu pareizi pēdējās rindiņas veltīt tikai ikdienas politikai. Ikdienas problēmas nāk un iet, tomēr ir paliekošas vērtības. Teiksim, demokrātija. Ar to mums viss ir vairāk vai mazāk kārtībā, jo šīs vērtības sardzē mums stāv ietekmīgi spēki gan politikā, gan medijos. Tikko kā iznesuši uz saviem pleciem sīvo cīniņu ar oligarhiem, šie ļaudis beidzot ir ieguvuši pelnīto vietu Latvijas politikā un sabiedriskajā domā. Tomēr, vēlot mūsu galvenajiem demokrātiem visvisādas veiksmes, vienlaikus tomēr nākas sev pavaicāt: kā īsti viņi saprot demokrātiju?

Neraugoties uz visiem plusiem un sasniegumiem, šo izpratni tomēr vajā daži dīvaini pieņēmumi. Viens no tādiem ir elites apriorās vainas teorija. Īsos vārdos šī teorija teic, ka visas ziepes politikā ceļas no politiskajām amatpersonām. Jebkura norise vispirms ir jāvērtē, raugoties no šo amatpersonu ļauniem nodomiem; uz šiem ļaudīm vienmēr ir jāraugās ar aizdomām, kā arī vēlams izdarīt uz tiem nepārtrauktu spiedienu caur pie rokas esošajiem medijiem. Turpretī „sabiedrība” pati par sevi ir laba, godīga un demokrātiska. Tādēļ tā par katru cenu ir jāpieradina pie „līdzdalības” — arī tad, ja „sabiedrība” pati to nemaz nevēlas. Sabiedrība savā dziļākajā būtībā vienmēr ilgojas pēc Rietumu tipa demokrātijas un kapitālisma — arī tad, ja pati to nesaprot. Ja reizēm arī liekas, ka sabiedrība patiesībā ir rasistiska un ilgojas pēc autoritāra sociālisma, tad kas pie tā ir vainīgs? Pareizi, bērni, — tā ir ļaunā elite, kura citādi godīgajai „sabiedrībai” ir „izskalojusi smadzenes” un ved maldināšanā par pašas īstajiem mērķiem. Tādēļ katra godprātīga demokrāta uzdevums ir gānīt un diskreditēt eliti, uzņemoties tēvišķu gādību par labsirdīgo, bet naivo „sabiedrību”.

Tomēr jau Mefistofelis savulaik bija ievērojis, ka visa teorija ir pelēka. Tādēļ būtu vērts palūkoties, kā šāds domu gājiens strādā praksē. Par laimi, nesenā laika Latvijas politika mums piedāvāja veselus trīs lieliskus paraugus šādai pieejai ar visām izrietošajām konsekvencēm. Ievērosim — es šeit nevēlos moralizēt un kādu nosodīt. Augstākais, uz ko es varētu cerēt, ir — parādīt to, cik šāds domu gājiens patiesībā ir dīvains. Turklāt nemaz nenoliedzot iespēju, ka mans prātiņš vienkārši ir par švaku šās pieejas pareizuma izpratnei.

Putins un viņa bekvokāls

Pirmais gadījums gan attiecas ne tik daudz uz Latviju pašu, cik uz citvalstu norišu atbalsīm Latvijā. Runa, protams, ir par Pussy Riot skandālu un ar to saistīto tiesas prāvu. Šeit nav vietas paša ekscesa iztirzājumam. Ir skaidrs, ka civilizētajā pasaulē par šādiem pārkāpumiem nedod tādus sodus, un tās Krievijas amatpersonas, kuras atļāva šim skandālam pieņemt šādus apjomus, acīmredzot ir vienkārši neglābjami stulbas. Šobrīd lietas sausais atlikums ir: trīs heroizētas jumpravas, kuras ar notikušo ir jau nodrošinājušas savu turpmāko dzīvi, un pamatīgi iedragāta Krievijas jau tā ne visai labā slava pasaulē. Un par to ir atbildīgi šās lietas politiskie koordinatori Kremlī, tiesās, un Krievijas Pareizticīgo baznīcā. Šķiet, Taleirānam pieder vārdi: “Tas bija ļaunāk, nekā nelietība. Tā bija kļūda.”

Turpretī Pussy Riot prāvas rezonanse Latvijā gan ļāva skatīties un priecāties. Tas, ka jebkurš, kurš vienalga kādā kontekstā nobļausies “Nost ar Putinu”, iegūs nedalītas mūsu auditorijas simpātijas, bija skaidrs jau iepriekš. Taču šis gadījums pilnā apjomā ļāva izpausties tieši elites apriorās vainas teorijai. Skandālu pie mums iztēloja un joprojām iztēlo kā konfliktu starp varu un sabiedrību — sak', ļaunais despots izrīkojas ar nevainīgām meitenēm. Tomēr tas lielā mērā ir sociāls konflikts, kurā to, kas atbalsta bargu sodu Pussy Riot, ir krietni vairāk par tiem, kas vēlas viņu attaisnošanu. Jautājums, protams, ir par interneta un globālo mediju prezenci, kur viennozīmīgi dominē liberālais gals. Tomēr pēdējā dzirdētā sabiedriskās domas aptauja teic, ka spriedumu par taisnīgu atzīst 44% Krievijas iedzīvotāju, iepretim 17%, kuri to uzskata par pārmērīgu. Protams, šiem 44% noteikti Putins ir „izskalojis smadzenes”, turpretī 17% ir sirdsšķīsti liberāļi. Tas taču ir pašsaprotami: ja kādam nepatīk, ka bujanē viņa baznīcā, tad tur pie vainas noteikti ir NTV un Surkovs. Savukārt, ja kāds, gluži pretēji, domā, ka tāda rīcība ir atzīstama un pat veicināma, viņš noteikti ir brīvību mīlošs un ļoti racionāls demokrāts. Te nu ir elites apriorās vainas teorija visā tās krāšņumā un spēkā.

Krievijas cietumos sēž virkne ļaužu, kuri būtu daudz vairāk pelnījuši, lai par viņiem kāds iestātos. Toties šīs jaunkundzes kļūs par Krievijas galvenajām politieslodzītajām, lielā mērā trivializējot visu pasākumu.



Lai būtu skaidrība: man nav nekādu ilūziju par Putina režīmu, un tieši tādēļ šāda attieksme likās, kā minimums, dīvaina. Vispirms, Krievijas cietumos sēž virkne ļaužu, kuri būtu daudz vairāk pelnījuši, lai par viņiem kāds iestātos, — daudz nopietnāka režīma cietumos un uz daudz ilgākiem gadiem. Pie tiem kaut kā līdz šim nav manīti nedz Stings, nedz Pols Makartnijs — vienkārši šie ļaudis nav manīti balaklavās ārdoties svešās baznīcās. Turpretī tagad šīs jaunkundzes kļūs par Krievijas galvenajām politieslodzītajām, lielā mērā trivializējot visu pasākumu. Iestāties par krievu politieslodzītajiem turpmāk nozīmēs iestāties par tiesībām nodoties ekshibicionismam svešu baznīcu altāros.

Raugoties no politikas teorijas skatu punkta, visu šo ekscesu būtu iespējams aplūkot divos aspektos — kā pilsoniskās nepakļaušanās akciju vai kā protestu pret pārmērīgu un politizētu sodīšanu. Ja tā būtu pilsoniskās nepakļaušanās akcija pret Putina režīmu, tad jaunkundzēm, kuras ar pilnu apziņu pārkāpj likumu, tagad ar paceltu galvu vajadzētu iet cietumā, iepriekš skaļi apelējot pie vairākuma taisnīguma izjūtas. Taču, tā kā jaunkundzes vainu neatzīst un vēlas panākt attaisnojošu spriedumu, acīmredzot tā nav pilsoniskās nepakļaušanās akcija, bet gan kaut kas cits. Un tas cits varētu būt protests pret pārmērīgi bargu un politizētu tiesas prāvu, kas tāda tiešām arī bija. Taču šis scenārijs nebūt neparedz meiteņu nevainīgumu, bet gan to, ka viņas principiāli būtu sodāmas. Viņas būtu sodāmas kā minimums administratīvi, bet ne ar diviem gadiem reālas brīvības atņemšanas, un vēlams tiesas spriedumā tomēr nepiesaukt mūsu ēras 7. gadsimta baznīcas dokumentus kā mūsdienu Krievijas tiesību avotu. Daudz maz konstruktīvās balsis tieši šādi arī uzlūko situāciju, bet ne jau mūsu demokrāti. Tie ļoti savdabīgā veidā mēģina padarīt nepārprotamu huligānismu par kādu morāli slavējamu rīcību. Tiek teikts, ka jaunkundzes ne tikai nav izdarījušas neko sliktu, bet ir izdarījušas pat labu darbu un Krievijas varai viņas vajadzētu nevis sodīt, bet uz ceļiem lūgt piedošanu. Ar to nu sākas īsta šizofrēnija. Nemaz nerunāsim par to, kāda tad galu galā ir tā mūsu izpratne par tiesisku valsti, kuru mēs paši tā cenšamies Krievijai iemācīt. Ne mazāk interesants šķiet pieņēmums, ka gadījumos, kad kādam/kādai ļoti nepatīk politiskā vara, viņam/viņai iestājas cilvēktiesības ārdīties svētvietās. Tas šķiet, kā minimums, dīvaini. Protams, ja vien mūs nevada pārliecība, ka viss, kas kaut kā kaitē Putinam — ieskaitot plūdus Kubaņā un globālo sasilšanu — automātiski nāk par labu brīvībai pasaulē.

Vox diaboli

Otrs lielisks piemērs elites apriorās vainas teorijai ir saistīts ar pašlaik drusku pieklusušo jautājumu par referendumiem, precīzāk, par pilsoņu iniciatīvas tiesībām un ar to saistīto obligāto tautas nobalsošanu. Šeit, pretēji pēdējā pusgadsimta diskusijām politikas zinātnē, tiek bez jebkādām aizturēm akceptēta ideja, ka demokrātijas spožā nākotne ir meklējama tieši tautas nobalsošanās. Savukārt katrs, kurš mēģina šo teju vai reliģisko pārliecību apšaubīt, automātiski kļūst par autoritārisma aizstāvi un ir izmetams vēstures mēslainē.

Šeit nu no jauna lieliski izpaužas elites apriorās vainas teorija. Vispirms, lielais vairums mūsu demokrātu saprot referendumus vispirms kā instrumentu elites darba torpedēšanai. Īsteni progresīvos likumprojektus, ja tādi sabiedrībā parādās, var iniciēt tikai tauta, turklāt tikai tiešās likumdošanas ceļā un nevis ejot pie Saeimas deputātiem vai Valsts prezidenta, kuri pēc definīcijas nav tik progresīvi kā tauta. Tādēļ vajadzētu maksimāli vienkāršot referendumu iniciēšanas tiesības, un, jo vairāk būs referendumu, jo labāk. Tas komplektā ar jauniegūtajām Saeimas atlaišanas tiesībām ļaus turēt to maitu deputātu īsā pavadā un ik dienas pakļaut to sabiedriskās domas tirānijai, nevis ļaut tam rīkoties kā tautas pilnvarniekam, kurš spēj pieņemt arī nepopulārus lēmumus sabiedrības ilgtermiņa interesēs. Dziļākajā būtībā tas, kas tiek aizstāvēts, ir tas pats imperatīvais mandāts, par kuru savulaik tā jūsmoja Markss, Ļeņins un citi parlamentārās demokrātijas nīdēji.

Vēl mirklis, un Latviju beidzot varēs pilnībā pārvaldīt ar sabiedriskās domas aptauju palīdzību. Un tad mūs beidzot sagaidīs referendumi par pilsonības nulles variantu, par izstāšanos no elitiskās Eiropas Savienības, un par Uzvaras pieminekļa nojaukšanu.



Turpretī labsirdīgā, bet lētticīgā sabiedrība līdz ar to iegūst atribūtus, par kuriem iepriekš pati nemaz nenojauta — tā ir pilsoniska un atbildīga, turklāt daudz godīgāka par eliti. To vajag pie nepieciešamības uzmudināt uz „līdzdalību” referendumu formātā. Šajā brīdī tiešās demokrātijas entuziastiem, gluži kā Orfejam izkāpjot no pazemes, galvenais ir neraudzīties atpakaļ. Citādi var, nedod Dievs, ieraudzīt, kā šīs cildenās normas ir izmantotas iepriekš. To lielākoties ir darījušas sīkas, jau iepriekš politiskajai elitei piederošas grupas demagoģiskas pašreklāmas nolūkos. Pēdējie divi gadījumi, proti, pensiju referendums un referendums par otro valsts valodu lai ir tam mūžīgs piemineklis. Nu ko — uz priekšu, tēvu zemes dēli! Vēl mirklis, un Latviju beidzot varēs pilnībā pārvaldīt ar sabiedriskās domas aptauju palīdzību. Un tad mūs beidzot sagaidīs referendumi par pilsonības nulles variantu, par izstāšanos no riebīgās, elitiskās Eiropas Savienības, un par Uzvaras pieminekļa nojaukšanu Pārdaugavā, un citām konstruktīvām idejām. Tauta jau vienmēr zinās labāk, kā šajos jautājumos pareizi jārīkojas.

Liberusofobi

Ne es pirmais, ne pēdējais, kurš kopš pavasara ir novērojis zināmas politiskās atmosfēras izmaiņas mūsu valstī. Tam iemesli nav tālu jāmeklē. Februārī notika divu valodu referendums, kurš parādīja Latvijas pilsoņu ceturtdaļas attieksmi pret valsts pamatvērtībām. Savukārt martā prezidenta amatā atgriezās Krievijas Federācijas faktiskais līderis, kurš nekavējās nodemonstrēt savu ierasto „stingro līniju” pret Rietumiem. Tas Latvijas sabiedriskajā domā radīja izteiktu apdraudējuma sajūtu, kura joprojām ir noteicoša. Apliecinājumi tam nav tālu jāmeklē. Pirms kādiem gadiem bija ierasts tricināt gaisu ar runām par Latviju kā „tiltu”, kas savienošot Rietumus ar Austrumiem un tā tālāk. Šodien politiķi turpretī ir pasākuši runāt „aplenktā cietokšņa” kategorijās, kura pašaizsardzībai ir vēlami arī dažādi ārkārtas paņēmieni. Tā ir tāda savdabīga Latvijas politikas „izraelizācija”, turklāt ar to jau sen vairs nenodarbojas tradicionālie drošības tēmas lielmeistari. Gluži pretēji, ārējus draudus kā galveno iekšpolitisko argumentu ir sākuši izmantot arī ļaudis, kuri pirms gadiem pieciem vēl kaut ko kusli čāpstināja par „liberālismu”, „multikulturālismu” un „atvērto sabiedrību”. Nu ko — laiki mainās, un šī „izraelizācija” acīmredzot ir pie mums ienākusi uz palikšanu. Pie tā atliek tikai pierast: izraidīšanas, kratīšanas pie dažādiem „žurnālistiem” un aicinājumi kaut ko „aizklapēt” acīmredzot kļūs par mūsu ikdienu. Brāļi igauņi, starp citu, te mums ir jau krietni priekšā.

Manā rīcībā nav datu, kuri ļautu nošķirt graudus no pelavām — cik daudz no tā visa patiešām ir reāli draudi valsts drošībai, un cik daudz — vienkārši politiski pointi nolūkā izpelnīties nācijas glābēja slavu. Abi elementi noteikti ir klātesoši, un ne mēs pirmie, ne pēdējie, kuriem nacionālās drošības tēma ir primāra. Taču, atgriežoties pie elites permanentās vainas, ir vērts palūkoties, kā šī drošības tēma tiek aktualizēta un kāds tai ir iespaids uz sabiedrības integrāciju. Par šās integrācijas līdzšinējiem sasniegumiem nekādām ilūzijām būt nevajadzētu. Daļa Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju dzīvo Krievijas informācijas telpā, cieš no impēriskām halucinācijām un labprāt uzklausa revanšistisku demagoģiju par „aparteīdiem” un „geto”. No otras puses, latviskā elite nekad ar šo auditoriju nav nopietni runājusi, lielākoties ir vienkārši baidījusies no tās, un tādēļ daudz labprātāk ir padiskutējusi ar saviem tautas brāļiem par „piekto kolonnu”.

Dariet visu, lai kādu apvainotu, taču esiet ļoti izbrīnīts, kad šis otrs beidzot patiešām apvainojas.



Šodienas situācijā, kad drošības apsvērumi atkal izvirzās politikas priekšplānā, teorētiski būtu nepieciešams politiski mobilizēt visu sabiedrību, nošķirot rūpes par valsts drošību no prastas rusofobijas. Un uz to, lūk, mūsu demokrāti acīmredzot nav spējīgi. Viņus vajā pārliecība, ka tauta, vai vismaz tās latviskā daļa, protams, ir liberāli un demokrātiski domājoša. Tādēļ tā pati sapratīs, ka politiķiem jau patiesībā nav nekas pret krieviem — viņiem vienkārši rūp valsts drošība. Galu galā, ļaunums taču ceļas no elitēm, ne jau no vienkāršā, ļoti demokrātiskā un tolerantā pilsoņa. Tomēr no malas reizēm nez kādēļ izskatās, ka tauta arvien vairāk tiek mobilizēta uz latentas rusofobijas pamata. Sak', mums jau nav nekas pret krieviem. Mēs tikai neieredzam Krieviju, Latvijas krievu presi, krievu popsu un „Jauno Vilni”, 9. maiju, Ušakovu, pareizticīgo Ziemsvētkus, Pēteri Pirmo un Barklaju de Tolli, bet pret krieviem gan mums nav pilnīgi, pilnīgi nekā. Klaivam Stelpam Luisam „Skrūvjšņores vēstulēs” viens no velna dotajiem padomiem bija: dariet visu, lai kādu apvainotu, taču esiet ļoti izbrīnīts, kad šis otrs beidzot patiešām apvainojas. Savukārt katram krievam, kurš varbūt nav gluži gatavs uzreiz fanot par visām šīs „inteliģentās rusofobijas” izpausmēm, taču ir Kremļa „izskalotas smadzenes” — kā gan lai būtu citādi? Kad es lamāju Ušakovu, es patiesībā nelamāju krievu Ušakovu, ar kuru savu „izskaloto smadzeņu” dēļ identificējas milzums Latvijas krievu, bet gan impēristu un slikto Rīgas saimnieku Ušakovu. Kad es gānos par 9. maiju, es negānos par krievu tradīciju, bet gan patiesībā sēroju par saviem izvestajiem radiniekiem padomju okupācijas laikā. Tauta jau to noteikti sapratīs un pratīs atšķirt, tādēļ gānīsimies vien droši tālāk. Un tad varēsim atkal droši brīnīties, kādēļ Latvijai lojālu krievu skaits nez kādēļ nepieaug.

Viss minētais nebūt nav tikai „latvisko” politiķu un mediju darba izpausmes. Gluži pretēji, tam stingru pamatu ielika Lindermans un jau minētais Ušakovs ar savu februāra avantūru. Turklāt teorētiski ir iedomājami gadījumi, kad valsts drošības vārdā ir pieļaujami izmantot arī savu pilsoņu neķītrākās dziņas. Vai šis tiešām ir šāds gadījums, nezinu. Tomēr cilvēkiem, kuri par spīti visiem vēstures vējiem tomēr vēlas sev paturēt demokrāta nosaukumu, savās rūpēs par valsts drošību vajadzētu distancēties no prastas rusofobijas — pat tad, ja tas politiski nav visai ienesīgi. Dixi.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (16) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Arturs Pērkons

Šis ir mans pēdējais komentārs par banāli apnicīgo Pusī tēmu.
Lai cik kaismīgi aktīvās feministes un demokrātijas aizstāves tagad pamatotu, cik ļoti ievērojama ir jumpravu cīņa pret Putina varu, atgādināšu, ka mūsmājās šis notikums aktualitāti ieguva tikai augustā pirms tiesas noslēguma. Pirmā par to sāka runāt L.Čigāne savā blogā 08.08., līdz tam tas nelikās aktuāli nevienai no tagadējām skaļajām aizstāvēm.
Nez vai daudzi zina, ka akcija notika marta sākumā ~03.03 (?), kaimiņos Ilvess pasākumu atbalstīja aprīlī. Mūsējās cilvēktiesību un taisnības aizstāves klusēja. Krievu medijos, internetā notika aktīvas diskusijas, tika spriests par sodu, tika izteikti apgalvojumi, ka līdz tiesai nav nepieciešams meičas turēt cietumā.
Pie mums klusums. Nav aktuāli. Pašiem savu problēmu pietiek.
Un tad pienāk augusts un gala sprieduma nolasīšanas diena. Kas notiek Latvijā? Kā pēc komandas pamostas demokrātisko vērtību karogu turētāji un kā sēnes pēc lietus rodas atbalsta pasākumi, petīciju rakstīšana, "izsmeļoši" raksti par pareizticīgās baznīcas ciešajām saitēm ar varu un cik šī akcija ir devusi lielu ieguldījumu tās atmaskošanā.
Jebkuram, kurš kaut nedaudz ir interesējies par tiesu sistēmu Krievijā, ir skaidrs, ka lēmumu nepieņem tiesnesis nedēļu pirms sprieduma nolasīšanas.
Tāpēc man šo atbalsta akciju rīkotāju patiesais mērķis šķiet ir savas atpazīstamības reitingu audzēšana, bet patiesībā īpaši nekreņķējoties par meiteņu turēšanu cietumā.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Nothing Without You

Kāpēc Ījabs pārtrauc sabiedrību ar portālu? Neturiet sveci zem pūra! Degu nepacietībā uzzināt!

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
AĻĢIRDS DANIEĻUS

Labs raksts!Žēl,ka maz iedzīvotāju to izlasīs un par to pasivitāti piedalīties,apstrīdēt arī ir pateikts rakstā!

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Haris

Principā var uzslavēt Ījabu. Laikam taču viņš ir no tiem, kuri, gadiem ejot, pieņemas prātā.:)

Man tikai piebilde par pēdējo tēzi. Te vēl Ījabam nav izdevies izskaust vēlmju domāšanu. Būtībā viņš joprojām aizstāv pieņēmumu, ka it kā latvieši ar savu attieksmi, kā tādi dievi, spētu veidot Latvijas krievu uzskatus.

Man gan šķiet, ka kopš Interfrontes laikiem (lasi - okupācijas laikiem) ne mirkli nav pārtrūkusi krievu vidē uzturētās, dominējošās ideoloģijas kontinuitāte (Latvija jauna valsts, mums visu atņēma, utt.). Vai tad šai ideoloģijai nevienā brīdī nebija iespējas pārtrūkt (atslābt), ja vien paši krievi ievērojamā īpatsvarā to būtu gribējuši - vai tiešām LATVIEŠI pie tā vainojami? Smieklīgi.

Bet tomēr šo tēzi turpinām dzirdēt. Gan Sergeja Dīmaņa laikos, gan Jurkāna laikos, gan Ždanokas laikos, gan Ušakova laikos. Un arī Ījabam šī tēze iet pie sirds.:)

Tātad - manuprāt, Latvijas krievi (a) savu uzskatu sistēmu ir rūpīgi uzturējuši jau kopš okupācijas, (b) arī Krievija pastāvīgi to balsta, (c) galu galā jebkurā gadījumā tā IR KRIEVU IZVĒLE.

Un, kas attiecas uz slēpto rusofobiju - piekrītu, tai nevajag būt slēptai. Būsim atklāti un godīgi, un tajā pašā laikā MIERĪGI, bet savu rusofobiju neslēpsim.:)

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Raimonds Seņko

Valda Balcera jautājums komentāra nobeigumā; "Vai mēs paši saprotam, kas un kādā mērā ir mūsu, Rietumu, vērtības?" manuprāt ir visbūtiskākais mūsu nākotnei. Atbildi uz to meklēju pēdējos 20 gadus. Pirms tam, kaut kā šķita, ka visi domā tāpat, kā es :). (Dažiem vēl tagad laikam tā šķiet).

Tomēr gribēju par jau minēto komentāru iespraust savu repliku ar atkāpi:

Tas, ka ir ļaudis, kuri pārpratuši Maskavas notikumu ir dabiski, jo ne tikai pie mums ļaudīm ir paradums emocionāli reaģēt uz kaut ko ko kaut kur pa ausu galam dzirdējuši nenoskaidrojot kas tieši un kāpēc noticis.

Tomēr Rietumos šim konkrētajam gadījumam ir arī citas sekas, kas ir būtiskas. Tas par jautājumu - kas mainījies. Ja iepriekš Rietumi izlikās neredzam Kremļa slīdēšanu atpakaļ psrs laikmetā, tā, iespējams cerēdami izvairīties no jauna aukstā kara, tad tagad iekustinātas Rietumu sabiedrības ko valdības vairs nevar ignorēt. No vienas puses tas varētu būt labi, nemanīt partnera trūkumus jo ar tiem tāpat neko nevar darīt un jāadzīvo. No otras puses mums būtu izdevīgāk, ja "vecajām" Rietumu demokrātijām ir skaidrāka un stingrāka nostāja šajos jautājumos lai mēs vienu brīdi neattaptos, ka Rietumu komformisms, kā tas bijis jau iepriekš, pievēris acis uz jauna "loga atvēršanu uz Eiropu" ( ne pavisam ne obligāti ar spēku, drīzāk šķietami demokrāriskā veidā, vēl jo vairāk, ka mēs neesam vēl paši atbildējuši uz manis sākumā citēto jautājumu).

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Valdis Balcers

Pussy Riot skandāla gadījumā var saprast visas trīs iesaistītās puses: skuķēnus, tautu, kurai pareizticība (vai ticība kārtībai un tradīcijai) ieņem augstu vietu vērtību sistēmā, un, galu galā, arī pašu varu, pie kuras pieskaitāma metropolītiskā autokefālija.
Bija notikums: moderna protesta akcija, atributēta pēc pēdējās šnites, tā sakot – pilnīgā saskaņā ar avangardisko mainstrīmu. Protesta vieta, jā, protams, mērķim formāli atbilstoša (loģiska). Izteiksmes veids – nekādu pārsteigumu, ja pavēro ansambļa visu iepriekšējo daiļradi. Konteksts – patiesībā, daudznozīmīgi traktējams, tamdēļ, manuprāt, nedaudz tomēr garām. Rezultāts – likumsakarīgs, bet nesaku, ka taisnīgs; drīzāk – nedaudz traģisks...
Putina režīms, kā mēs, rietumnieki, to dēvējam, ir netaisnību un nelabklājības kvintesence to acīs, kuri Krieviju grib redzēt mūsdienām draudzīgāku, kuri vēlas attīstošos Krieviju ar nākotni labklājīgā kontinentā (nu Eiropā, protams). Pašai krievu tautai, kā izskatās no malas, Putins iemieso kārtību (mužik, a ņe baba), taisnību (boļe, meņje) un valsts prestižu Rietumu acīs. Cits un būtisks ir jautājums, kā tauta ir nonākusi pie šādas pārliecības, bet man neviens neiestāstīs, ka Kremlī sēž visu nīsts uzurpators un katrs garāmgājējs griež uz viņu zobus, sak, tikt man tev klāt, maita, rīkli pārgrauzīšu... Putinam ir autoritāte un ir vienkāršās, šķiet, pārlieku vienkāršās (prostovatij) tautas stabils atbalsts, kā tas savā laikā bija Staļinam, tā pat daudziem patvaldniekiem un bargiem cariem tai pat zemē. Kā zinām, Krievzemē jau no Čerņiševska un Dostojevska laikiem ir bijuši un joprojām cīnās rietumnieki (zapadņiki) un slavofīli. Pirmie tic Krievijas vietai eiropeiskā pasaulē, otrie – zemes un tās tautas izredzētībai, kura nesīs savu unikālo gaismu vispirms slāvu tautām, un tad – visai nepareizticīgajai pasaulītei, respektīvi, ar Rietumiem – uz „jūs”. Kremlī, kopš tur pirmo reizi iekārtojās Ivans Groznijs, vienmēr ir valdījuši pēdējie (šaubas vienīgi ir par Jeļcina periodu).
Pussy Riot mērķis bija demonstrēt progresīvo Rietumu attieksmi pret nedraudzīgo Putina režīmu. Un te jau ir traģēdijas sāls: vai akcijas konteksts ir saskaņā ar mūsu dzīves ziņu? Ass protests, šokējošs – liekot sevi zem kāpurķēdēm!, skaļš un līdz asins garšai mutē reāls, – jā, tas, gribu ticēt, bija nedaudz naivo cīnītāju meiteņu cerētais iznākums, cik no viņām tas atprasāms. Bet ir nianses un fineses, kas atdala vulgāro no aizkustinošā, un šajos sīkumos slēpjas velns, kā zināms... Diemžēl un par laimi. Jo sīkumi ir tie, kas kā ieaudzinātās kultūras īlens spraucas ārā no mūsu ārējo izpausmju maisa. Un šīs detaļas šķir Rietumus no tā, kas mēģina imitēt, tendējas uz, iztapt vai izmantot tās vārdu.
Lakmusa papīrs ir nostrādājis: atbalsta akcijas Ķelnes katedrālē, citās svētvietās. Cien. Iveta Kažoka apgalvo, ka notikumi pareizticīgo baznīcā nu galīgi nav salīdzināmi ar tādiem Katedrālē. Te izpaužas vēl viens notikuma bēdīgais aspekts: Rietumu kultūrai adekvātā atbildības sajūtā, solidarizējoties ar upuriem, ar vājāko, bet tai svešajā un neadekvātajā izpausmes veidā un pakāpē. Jauniešu pārprastā lietas būtība, protesta mērķis (uz ko, manuprāt, šoreiz precīzi norāda I.Kažoka: bijušā čekista pārstāvētās varas un pareizticības virsotņu groteskā tuvība; starp citu, Krievzemē tā ir bijis vienmēr, iesaku izlasīt kaut vai Майнер С. М. Сталинская священная война. Религия, национализм и союзническая политика. 1941-1945 M., 2010, sērijā История сталинизма) ir palicis pilnīgi otršķirīgs to humānistu acīs, kuri mērkaķodamies pakaļ balaklavistēm, tādā pat formā, bet ne būtībā, fočējas uz altāru foniem, dragā nost krustus, traucē dievkalpojumus. Mesidžs, vismaz pašreizējā fāzē, ir aizgājis pēc piena un sakūdījis cilvēkus jau fundamentālā līmenī. Kā jau pareizi bija minēts – aizmirsts, ka viena indivīda brīvība robežojas ar otra.
Domāju, ka dumpja tīniskais noformējums, līdzīgi kā daudzas ansambļa izdarības un pati vulgāri provokatīvā izpausme, nekad nav bijusi orientēta uz patstāvīgu un domājošu personību simpātiju iegūšanu. Pankveidīgās izdarības ir protests un provokācija, bez šaubām. Iekustināt aizaugušu dīķi – tas ir cēls nodoms. Un atkal – mest akmeni tādā dīķi, kad tur peld pīļu mamma ar pīlēniem, manā skatījumā nedaudz ož pēc terorisma... Muļķīgākais, ka meiteņu mestais olis jau nevienam tā pa īstam netrāpīja (nu nebija neviena dievlūdzēja tajā vietā un laikā!), bet puikas to noskatījās... un atkārtoja Ķelnē, Kijevā, citur. Galvenais – ar viscēlākiem nodomiem... tas, kas Kažokas un manuprāt nebūtu salīdzināms, realitātē ir pielīdzināts, un vēl ļaunāk: savukārt aizstāvot Ķelnes protestētājus, šī absurda kustība var izplatīties kā mesta akmens radīti viļņi dīķī.
Saprotu arī nabaga Putina režīmu: viņi taču ir iedzīti sprukās. Labi, tikko BBC rakstīja, ka Taizemes karalis apžēlojis kādus tur, kas aizskāruši viņa godu... Bet vai viņš to būtu varējis izdarīt, ja gods vienlaicīgi (kaut šķietami!) būtu skarts arī valsts oficiālās reliģijas budisma sekotājiem? Pilnīgi piekrītu jau dzirdamajam argumentam, ka dumpis jau nav bijis pret ticību un ticīgajiem, bet pret valdošajiem uzslāņojumiem. Tomēr, kā Ījabs norāda, 44% tantiņu un onkulīšu uzskata, ka cietums ir īstā vieta, kur bāzt šādus zaimotājus. Simboli. Ar simboliem jābūt ļoti uzmanīgiem, jo tie nav tikai semiotikas bezkaislīgas izpētes objekti. Simbolus lieto, simbolus izmanto, ar tiem kūda, uz tiem paļaujas... Vai dīdīšanās tieši pie altāra (ne uz baznīcas fona vai SIMBOLISKI pie kāda pareizticīgo popa villas) tika iepriekš adekvāti izvērtēta? Vai meiteņu nodoms bija izsaukt līdzīgu haosu arī visur citur pasaulē, kur patiesībā viņu demokrātijas cīnītāju gars tiek atbalstīts arī valdību un garīdzniecības līmenī?
2 gadi aiz restēm: kaza dzīva (tauta laimīga, ka zaimošana ņe proidet) un vilks sāts (nu, padomājiet vēl, pirms pret mani protestēt: ļaudis mani atbalsta un es viņus...). Un iedomājieties, ka Putins pēkšņi pasaka: amnestēt! Vau, vai tas nenozīmā spļāvienu patriarhiskajā sejā, kura rūpējas par tēvzemes miljonu pareizticīgo goda izrādīšanu ne tikai Augstākajam garīgajam spēkam, bet arī laicīgajam vladikam, lai arī viņa briedumu gadu organizācija savas oficiālās varas laikā strādāja tādus tiranozauriskus vandālisma darbus pret šo pašu autokefālo, noārdot baznīcas, ierīkojot pārpalikušajās MTZ un citas noliktavas, ka kaķēnu dumpis tiešām tāds incīša slapjumiņš vien liekas. Un tomēr – Vladimirs ir pārtapis: dajoš 600 jaunus dievnamus Maskavā (http://www.globalmsk.ru/news/id/6137)! (Kā zināms, arī Staļins vienu labu brīdi 2. Pasaules kara laikā veicināja kopš garīgā semināra laikiem atmestā opija tautai ikdienas lietošanu masās...) Jo tāds, acīmredzot, ir nekronētā cara sapnis par slavofīlisku Krieviju. Šajā šūmēšanās liekulīga ir arī Pareizticīgās baznīcas publiskā piedošanas kontrakcija „draiskulēm” – tā būtu vietā pirms sprieduma (un valdības kuluāros izteikta), nevis tad, kad ar kulakiem mahāties jau par vēlu...
Pussy Riot traģēdija ir pārprastajā demokrātiskajā mehānismā, kurā mēs paši tik bieži aizmirstam bremzes. Man nepatīk postpagāniskie Rioti, vnk nevaru pieņemt šādas cilvēka cieņai (Rietumu izpratnē) nepieņemamas izpausmes formas. Bet tās, protams, ir tikai manas subjektīvās domas. Pussy meitenēm ir savs viedoklis, un tas ir demokrātiski. Cita lieta, ka ar netīro ūdeni no vanniņas šoreiz izliets arī bērns.
Un beigās – svarīgākais jautājums, manuprāt: kas ir mainījies pēc šīs bēdīgi slavenās akcijas? Vara Krievijā (gan sekulārā, gan reliģiskā) ir saglabājusi savas pozīcijas un seju. Dumpinieces ir apliecinājušas savus ideālus, par ko konkrētajā valstī saņem adekvātu rēķinu. Krievzemieši, līdz ar mums, guvuši kārtējo (neobligāto) apliecinājumu, kāda ir tautas vērtību sistēma augšā, pa vidu un apakšā. Jā, tās savā starpā šur tur neštimmē, bet tas jau bija zināms arī pirms tam. Krievija un rietumnieciskā (klasiskā) demokrātija ir dikti tālu viena no otras stāvošas padarīšanas. Viss sen zināms un nekas nav mainījies. Izlīdis no maisa ir gan kaut kas cits: mūsu pašu (ne)izpratne par vērtībām, solidaritāti, labajiem nodomiem.
Putina spriedums ir vienīgi despotiskas valsts interešu diktēts. Šīs intereses ir klaji redzamas un nesatricināmi noturīgas pret Rietumu pasaulē sensitīvi tveramajiem protestu izpausmes veidiem. Protams, mums ir jāaizstāv Pussy Riot. Viņas pa savam ir tēmējušas mums un savai tautai palīdzēt. Tamdēļ mana pozīcija ir: lai kā man nepatiktu skuķēnu uzvedība, viņas ir bezspēcīgas režīma priekšā un tas ir amorāli. Man ir žēl, ka tā viss ir noticis. Rietumu kultūras tradīcijas vārdā, es vēlos lai viņas tiktu atbrīvotas.
Izšķiroši mums: vai raustot lāci aiz krāgas, paši (kā kultūras nesēji) vienu brīdi netiksim uzmesti gaisā? Vai mēs paši saprotam, kas un kādā mērā ir mūsu, Rietumu, vērtības?

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Raimonds Seņko

Interesanti, bet manuprāt, pārāk vienkāršoti. Atšķirībā no daudziem padomju laikus piedzīvojušiem, es politiku vēroju jau 35 gadus un tamdēļ varu atļauties to greznību uzskatīt, ka kaut ko esmu iemācījies. Piekrītu postulātam par "varas apriorā ļaunuma" teorijas dominanci sabiedrībā - tas raksturīgs visām postpadomju sabiedrībām un ne tikai tām vien.Tomēr Autora minētos piemērus izskaidrot tikai no šī aspekta nevar. Vēl Putina ēras sākumā šī "apriorā ļaunuma" teorija Latvijā netika ekstrapolēta uz Krieviju. Pie tā noveda secīgie notikumi, sākot jau ar psrs himnas atjaunošanu> Jāsaka ga, ka Putins diez vai bija sākotnēji stingri nolēmis atjaunot psrs, to patiesībā no viņa prasīja un prasa liela daļa Krievijas pilsoņu. Un no šejienes, kopā ar mūsu pašiu iekšējām starpkopienu nebūsanām, izaug tas, ko auors sauc par "liberusofobiju". Un tas gadījums ar Pussy Riot ir tikai viens spilgts un pamanīts atskaites punkts, kas ļauj novērtēt Krievijā citkārt nemanāmi notiekošos procesus. (Ivetas Kažokas komentārs par konkrēto gadījumu ir precīzs). Te nav runas par to, ka viss ko "ļaunais" Putins dara ir slikti, tāpēc, ka apriori slikti. Šeit ir runa par to, ka šis gadījums parāda cik tas ko dara Putins ir slikti. Un tambūtu mūs jāinteresē tāpēc, ka notikumiem Krievijā ir daudz lielāka ietekme uz Latviju, nekā tam, kas notiek kādā ES valstī, pat Lietuvā vai Igaunijā, lai gan pēc patreizējās eksistences formas tam tā nevajadzētu būt.

Apdraudējuma sajūta - nu diezin vai vēl 2008.gada jūlijā kādam varēja ienākt prātā, ka ir iespējami augusta notikumi Gruzijā. Labticīga paļaušanās uz mūsu "varenajiem sabiedrotajiem un stratēģiskajiem partneriem" ir mazliet naiva. Īsta drošība mums būs tikai tad, kad Krievijā būs cieņā vērtības, kādas mēs formāli turam cieņā (piebildīšu, ka mūsu pašu sabiedrībai arī jaatbrīvojas no autora pieminētās "apriori - sliktā elite/labā sabiedrība" teorijas, tad jau būsim mazliet vairāk drošībā arī blakus ne tik drošai Krievijai).

Un ar to demokrātiskumu ir tā - demokrātija ir ierocis, ko visefektīvāk var lietot pret demokrātu nedemokrāts. Sak; " Ja jau tu esi tāds demokrāts, tad savas domas paturi pie sevis jo tev jāatzīst citu tiesības uz sau viedokli vai tā neesamību." Nu jā - jāatzīst un ne tāpēc par Prāta Vētru es neizsakos. Man šķiet arī tie daži cilvēki, kuru teiktā dēļ šī "vētra" izcēlās, Prata Vētru pieminēja vairāk nevis kā personu kopumu, bet kā simbolu domas ilustrēšanai. Tomēr uzskatu, ka "apolitiskums" demokrātijas apstākļos neeksistē. Cilvēki nedzīvo ziloņkaula torņos un tiem, kuri sasnieguši kādu noteiktu stāvokli sabiedrībā jārēķinās, ka kļūstot par publiskām personām, viņi paši sev vairs tik pilnīgi nepieder un, ka būs daudzi cilvēki, uri no viņiem sagaidīs arī ko tādu, no kā šīs publiskās personas gribētu izvairīties. Jārēķinās ar to, ka jebkura šīs "apolitiskās" personas "apolitiska" rīcība var viņai pašai negribot kļūt pavisam politiska. Piemēram, ja kāds "apolitisks" mūziķis piedalās asiņaina diktatora rīkotā ballītē, diez vai viņam izdosies aizbildināties ar savu "apolitiskumu" un ka viņš jau nav interesējies vai namatēvs nupat licis nošaut pāris savus oponentu, vai nē. Tā teikt, kā vienā filmā: "Es jau nešāvu, šāvāt jūs, es tikai fotografēju." Ja raksta autors ir gatavs nosaukt kādus kritizētājus par "dīvaini demokrātiskiem", tad es gribu norādīt, ka šiem cilvēkiem demokrātiskā vidē ir tikpat daudz tiesību izteikt savu attieksmi pret nosacīto "prāta vētru, kā pēdējai neteikt neko.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Ikars Kubliņš

Pussy Riot skandāla sakarā Latvijā visvairāk pārsteidz it kā inteliģentu cilvēku pavisam neinteliģentas agresīvās reakcijas pret visiem, kuri, pat ne vēršas pret, bet gluži vienkārši nemetas uzreiz kaismīgi aizstāvēt Pussy Riot, tā vietā izrādot patstāvīgas un ne tik viennozīmīgi balts/melns domāšanas pazīmes. Tā, piemēram, pirms tam visu mīlētā Prāta Vētra pēkšņi saņem epitetus par "izskalotām smadzenēm", "gļēvuļiem, kas baidās par savu popularitāti Krievijā", utt, LTV žurnālists publiski nožēlo, ka pajautājis viņiem viedokli un saņēmis ne gluži cerēto atbildi... Šīs slimīgās reakcijas uz atšķirīgiem viedokļiem kaut kā galīgi neiet kopā ar to, par ko šie inteliģenti it kā uzstājas - vārda brīvību.

Nepamet arī sajūta, ka visu izšķir konteksts, nevis vispārēji, universāli principi. Protams, ka Pussy Riot tiek īpaši slavētas par to, ka iestājas pret Putina Krieviju. Taču - vai šāda liberālo inteliģentu reakcija būtu tad, ja identiska akcija tiktu realizēta kādā ebreju sinagogā, protestējot pret Palestīnas okupāciju? Neticu.

Providus sbr small 7 01
Iveta Kažoka

Mana reakcija būtu precīzi tāda pati, ja apstākļi tiešām būtu identiska. Kas ir svarīgais Pussy Riots akcijā: 1) izvēlētās vietas sasaiste ar protesta būtību. Viņas protestēja pret to, ko darīja tieši pareizticīgā Baznīca - saaugšana ar politiku un konkrēti Putinu, pārmērības, u.tml. Lai attaisnotu protestu sinagogā, arī ir jābūt protesta objektam, kas nāk tieši no ebreju GARĪGĀS varas. Ja tāds būtu - ok. Vienkārši abstrakti protestēt pret Palestīnas okupāciju - tas var būt attaisnojami citās vietās, manis pēc kaut vēstniecībā. 2) netiktu traucēts reliģisks rituāls - pusīrajots nenotika dievkalpojuma laikā.

Kas attiecas uz Prāta Vētru - man šķiet, ka daudzi vienkārši pauda sava spontānās reakcijas, jo bija gaidījuši no viņiem lielāku interesi par sabiedrību. Es tik nesaprotu, kas Prāta Vētras vēsturē bija tāds, kas liecināja, ka šo reakciju no viņiem varētu gaidīt un ka tā varētu būt vērtīga vai interesanta! Bet principā tas, ka cilvēki no populāriem cilvēkiem gaida aktīvu pozīciju, ir labi. Publiski par kaut ko iestājoties, ar politiku nesaistīts populārs cilvēks tādējādi dod signālu sabiedrībai, ka interesēties par politiku, iestāties par savām vērtībām, tās aizstāvēt - ir labi un pareizi. Un tas ir labs signāls. Diemžēl Latvijā pagaidām vēl ne pašsaprotams. Bet, vairāk šādu gadījumu, un esmu droša, ka Latvijas stāri sajutīs pieprasījumu un paši mainīsies.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Ikars Kubliņš

Es gan neteiktu, ka Rogas komentārs liecināja par ignoranci. Kaupera - jā. Taču pamatā cilvēku ļoti neglītās "spontānās reakcijas" bija par viedokļu atšķirību, pat ne krasu - vienkārši bija nikni par to, ka Roga nerunā ar viņiem vienā mutē. Tas viss man tiešām atsauca atmiņā to, ko Tu rakstīji pēc valodas referenduma - ka tas atklāja "briesmoni mūsos", parādīja it kā saprātīgu cilvēku neiecietību pret atšķirīgiem viedokļiem.

Providus sbr small 7 01
Iveta Kažoka

Neliela replika par pirmo punktu:

"Raugoties no politikas teorijas skatu punkta, visu šo ekscesu būtu iespējams aplūkot divos aspektos — kā pilsoniskās nepakļaušanās akciju vai kā protestu pret pārmērīgu un politizētu sodīšanu. Ja tā būtu pilsoniskās nepakļaušanās akcija pret Putina režīmu, tad jaunkundzēm, kuras ar pilnu apziņu pārkāpj likumu, tagad ar paceltu galvu vajadzētu iet cietumā, iepriekš skaļi apelējot pie vairākuma taisnīguma izjūtas. Taču, tā kā jaunkundzes vainu neatzīst un vēlas panākt attaisnojošu spriedumu, acīmredzot tā nav pilsoniskās nepakļaušanās akcija, bet gan kaut kas cits."

Manuprāt, tā kā reizi ir spilgti izteikta pilsoniskās nepakļaušanās akcija. Pilsoniskā nepakļaušanās taču var būt ne tikai kādas konkrētas normas pārkāpšanā ar mērķi protestēt pret šo normu (piemēram, atteikšanās īstenot rasistiskus likumus)! Pilsoniskā nepakļaušanās var izpausties arī savādāk: likuma pārkāpums, lai norādītu uz kāda vēl svarīgāka likuma pārkāpumu, lai protestētu pret valsts politiku u.tml. Piemēram, par spīti aizliegumam, tomēr tiek rīkots protesta pikets pret vēlēšanu rezultātu viltošanu vai kas līdzīgs. Kas un kādēļ ir teicis, ka šādos gadījumos formālajiem normu pārkāpumiem ir jāatzīst vaina un "ar augsti paceltu galvu jāiet cietumā"? It sevišķi, ja tas, kā tas ir Krievijā, vispār nav krimināli sodāms pārkāpums (to ir atzinis pat Krievijas ombuds Vladimirs Lukins) un, maksimums, kā to varēja kvalificēt - administratīvs pārkāpums, par kura pārkāpšanu augstākā sankcija pat pēc Krievijas likumiem bija 1000 rubļi? Un uzmanīgāk ar apzīmējumu "huligānisms"! Dievkalpojuma tajā baznīcā tobrīd nebija, dziesmas vārdiem bija Baznīcas vadību atmaskojošs raksturs, ne katrs troksnis, kādam sagādāta neērtība ir huligānisms. Savādāk jau jebkuru pilsoniskās nepakļaušanās akciju var līdzīgi stigmatizēt. Gan occupy, gan 60to gadu augstskolu ieņemšanu, gan boikotus u.tml. Jautājums par to, vai par šādiem pārkāpumiem pienākas sods par sabiedriskā miera pārkāpšanu un, ja jā, kādiem tiem jābūt (tik pat lieliem vai mazākiem nekā parasta pārkāpuma gadījumā), ir interesants un nav viennozīmīgi atbildāms, bet svarīgi ir nepazaudēt lielo bildi! Un, tā, manuprāt, ir tāda, ka Krievijā jautājums par Baznīcas vadības korupciju un jaukšanos politikā bija aktuāls, bet diemžēl tajā valstī pilsoniskajiem aktīvistiem nav labu legālu veidu, kā pievērst tam sabiedrības uzmanību. Iemeslus zinām: mediju brīvības problēma, iebiedēšanas akcijas no Baznīcas puses, Baznīcas/politiskās varas/specdienestu saaugšana. Šādos gadījumos neliels administratīvs pārkāpums var būt morāli attaisnojams. Līdzīgi kā es attaisnotu līdzīgu akciju Vatikānā, ja protests būtu pret šīs Baznīcas kuslo reakciju uz priesteru pedofīlijas skandāliem. Varbūt protestētājiem pienāktos sods par administratīvu pārkāpumu, bet vienlaikus protesta motivācija, manuprāt, būtu cienījama. Kas arī ir civil disobedience pamatpazīme un likumu pārkāpšanas galvenais attaisnojums!

P.S. Par referendumiem replika sanāktu nepieklājīgi izvērsta, tādēļ vīkendā, ja sanāks laiks, savas pārdomas uzrakstīšu blogā .... :)

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Jānis Skagalis

Buutu lieliski,ja Juus un citi politika.lv autori savu skatienu veerstu Vaacijas virzienaa.Tur arii notika siiks adm.paarkaapums par kuru gatavojas "neadekvaati" sodiit: http://rus.delfi.lv/news/daily/abroad/storonnikam-pussy-riot-iz-kelna-grozit-do-3-let-tyurmy.d?id=42617030
Vai tad nepastaav izteiciens,ka viena cilveeka briiviiba beidzas tur ,kur saakas cita cilveeka briiviiba? Tas,ko Juus saucat par demokraatiju patiesiibaa ir anarhija.Un jebkuras konfesijas ticiigo juutas pazemot nebuutu ieteicami.Bet Jums tas ir siikums((
Varbuut atgaadinaat ar piemeeriem?
Atbalstam Pussy Riot(uz ko Juus aicinaajaat) aktiivi piesleedzaas arii Ukrainas "femen"kustiibas aktiivistes.Luuk shaadi: http://izklaide.delfi.lv/divaina-pasaule/sensacijas/kailas-femen-meitenes-nozage-pieminas-krustu.d?id=42602372
Es jau saprotu:maakslinieciska perfomance.Njemot veera sasniegto,vinjas plaano sniegt viesizraades Krievijaa ar moto:"spasai Rossiju ,pili kresti".
Preteejs -pozitiivais piemeers(juusu izpratnee).Nedaudzus gadus atpakalj Riigaa notika "Praida" pasaakumi.Un attieciigi :"noPride".Un Tie otrie pirmos apmeetaaja ar suudu maisinjiem un tml.Cik saprotu, shaadaa veidaa vinji pauda pilsonisko nepakljaushanos,mazliet administratiivi parkaapjot likumu.Jaa ,mazliet:vinji tachu nemeetaajaas ar akmenjiem,ar ko vareetu kaadu savainot,bet ar miikstaam lietaam.Atbilstoshi arii tiesa leema:25Ls ,ja atzinaas ,ka kautko taadu dariijis un necik,ja teica ,ka neko nav dariijis,tik garaam gaajis.
Ja kaads shais situaacijaas ir juties aizskarts,tad ko man teikt?Teoreetiski taa tam nebuutu jaabuut.



Providus sbr small 7 01
Iveta Kažoka

Jāni Skagali,
Starp Maskavas un Ķelnes gadījumu ir divas svarīgas atšķirības: 1) traucēts reliģisks rituāls/nav traucēts reliģisks rituāls. Ķelnes gadījumā saskatu argumentus, lai teiktu, ka protests nevar notikt tādā brīdī - tas ir pārāk privāts; 2) protestsa būtības sasaiste ar izvēlēto vietu. Maskavas gadījumā tas ir protests baznīcā, lai protestētu pret šīs pašas Baznīcas kā institūcijas (tās amatpersonu) uzvedību. Ķelne - nav vispār nekādas loģiskas sasaistes, kādēļ protests notiek baznīcā, sevišķi jau katoļu. Lai būtu analoģija, Ķelnes akcijai bija jānotiek pret viņu pašu Baznīcas pārkāpumiem - nevis pret to, kas notiek Krievijā ar pareizticīgo Baznīcu un politiku. Tad tās situācijas būtu salīdzināmas. Tagad nav.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Inga Romberga

Jāteic, ka par spīti vai varbūt pateicoties, asajai valodiņai, ļoti saprotami ir parādīta apkārt valdošā mārketinga triku politika.

4071095 original 1318599714.jpg
Kaspars Druvaskalns

Manuprāt, ļoti būtisku Latvijas politikas tendenci autors aizskāris raksta noslēdzošajā sadaļā "Liberusofobi". Par to būtu lietderīgi aizdomāties un ekspertiem attīstīt argumentētu diskusiju par politiķu manipulācijām par nacionālās drošības tēmu. "Politiskie pointi", kā izsakās autors, par nacionālās drošības tēmu ir ārkārtīgi kaitīgi un pat bīstami gan iekšējai, gan ārējai drošībai. Paldies autoram, raksts mani pamudināja šeit reģistrēties.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Arvis Kolmanis

Prieks bija lasīt, paldies autoram. Īstajā brīdī un laikā. Citādi lēnām pārņem sajūta, ka saprāta balss sen vairs neskan pat tuksnesī.

Saistītie raksti
Rokas

Vienā valodā 21 Autors:Jānis Pleps

Beku%20majinas

Neiespējamais izlīgums 17 Autors:Sanita Upleja

Pareizas kastites

Kulieties, kā protat! 5 Autors:Evita Goša

Failed state latvija

Failed state. Latvija? 108 Autors:Ivars Ījabs

Citi autora darbi
12727110013 5c69a8acc9 z

Daudzveidīgās un mainīgās Latvijas identitātes 13 Autors:Ivars Ījabs, Toms Rostoks et al

Vraks

Vai nesodītais nav blēdis? 8 Autors:Ivars Ījabs, Skaidrīte Lasmane

5785939392 53fd8b0e0a

Miers un Bērziņš 1 Autors:Ivars Ījabs

Puks

Bet rūgtumiņš palika 2 Autors:Ivars Ījabs

Laiva

Pēc pirmā simta 1 Autors:Ivars Ījabs