Šajā ierakstā vēlējos pievērsties tikai un vienīgi Pēdējai partijai.
Šajā ierakstā vēlējos pievērsties tikai un vienīgi Pēdējai partijai. Tieši tai organizācijai, kas vēl nav dibināta, bet jau paspējusi izpelnīties īpaši indīgu Aivara Ozoliņa komentāru portālam ir.lv un naidīgu komentāru gūzmu no regulārajiem portāla komentētājiem.
Nesanāca. Rakstīju par konkrētu partiju, bet gribot negribot nācās pievērsties visai Latvijas partiju sistēmai. Un pat Latvijas sabiedrībai – atšķirībām paaudzēs, mentalitātēs, domāšanā. Jo, manuprāt, tik sakāpināta reakcija par partiju, kas, visticamāk, pat nepaspēs savlaicīgi pirms vēlēšanām reģistrēties, prasa skaidrojumu.
programma
Problēma diez vai varētu būt partijas programmā ( “loģiski politiskajā traktātā”) – pat neskatoties uz to, ka programma ir Latvijas politiskajai videi neraksturīgi radikāla, nekaunīga un izaicinoša. Turklāt tā ir acīmredzami domāta nopietni – apkopojot labāko, kas partijas veidotājiem ir ienācis prātā. To var just. Jūtams arī tas, ka idejas liktas kopā pašu spēkiem, nevis (kā Latvijā mēdz notikt) to uzticot apmaksātiem guru vai partijas elitei.
Programmas veidotāji aicinājuši to uztvert kā darba dokumentu, kas vēl ir labojams un papildināms. Nevis, kā arī mēdz notikt, retinātā drukā programmu izdrukājot uz bieza, labas kvalitātes papīra, lai vēlāk košo kluci atrādītu medijiem, svinīgi apstiprinātu partijas kongresā un pēc vēlēšanām tā elektronisko versiju klusi izņemtu no mājas lapas.
Pēdējās partijas veidotāju darba rezultāts ir daudzu lielisku un atsevišķu absolūti nejēdzīgu ideju apkopojums. Pats par sevi šis “traktāts” varētu uzrunāt visai nelielu elektorātu: galvenokārt sociāli liberāli noskaņoto labi izglītoto interneta paaudzi, kam šajās vēlēšanās nav par to balsot. Teorētiski partija varētu pretendēt arī uz daudz plašāko protesta vēlētāju daļu, kas vēlēšanās parasti nepiedalās vai balso stihiski.
Kas programmā ir lielisks?
Svaigums.
Uzdrīkstēšanās.
Latvijas politikai tik neraksturīgi progresīvās idejas.
Piemēram, radikāli priekšlikumi Latvijas augstākās izglītības sistēmas reformai. Daži no tiem ir ĻOTI strīdīgi, bet noteikti diskusiju vērti. Tādu diskusiju, kas līdz šim nav notikušas tai skaitā tādēļ, ka esošās partijas darbojas mācībspēki, kam esošā sistēma (kur neviena Latvijas augstskola nav Eiropas labāko augstskolu tūkstošniekā!) ir ērta. Jauna ir arī vīzija par sabiedrību, kur politika nav elites vai guru nodarbe – bet kur sabiedrības līdzdalība ir pašsaprotama. Turklāt tā būtu reāla līdzdalība, ar iespējām ietekmēt lēmumus, nevis ķeksīša līmeņa pseidopasākumi, ko līdz šim piedāvājušas citi politiskie spēki (konsultatīvie referendumi u.tml.). Neatceros arī citu partiju, kas būtu atļāvusies savos programmatiskajos dokumentos labvēlīgi pieminēt divas sabiedrības grupas, kas (saskaņā ar nepierādītu stereotipu) “vidējam vēlētājam” nav pieņemamas: gejus un ateistus. Pieminēta iespēja legalizēt eitanāziju. Programmas autoru uzdrīkstēšanās paziņot, ka Latvijas konkurētspējai ir svarīgi, lai bērni skolā mācītos krievu valodu. Interneta paaudzei tik tuvā un saprotamā ideja par autortiesību aizsardzības regulējuma mīkstināšanu (kas šobrīd ir “vienos vārtos” rakstīts industrijas interesēs un padara gandrīz katru internetu izmantojošo jaunieti par likumpārkāpēju).
Tās visas ir svarīgas lietas, problēmas, par kurām līdzšinējās Latvijas partijas vienkārši nerunā. Līdzīga piedāvājuma nav nevienam no blokiem, kas jau paziņojuši par dalību vēlēšanās. Ja Pēdējā partija kandidēs, tā aizņems pilnīgi brīvu politisko nišu. Vērtību ziņā tā būtu daudz liberālāka nekā jebkura cita partija. Jebkad Latvijas vēsturē. Ekonomiski/sociālos jautājumos – aptuveni tur, kur bija SCP pirms inkorporācijas Vienotībā.
***
Programmā gan netrūkst arī muļķību un liecību par neizpratni par risināmo problēmu sarežģītību.
Darba trūkums cietumos nav tik prasti un vienkārši atrisināma problēma kā programmas veidotāji iedomājas. 5 gadu budžets Latvijas apstākļos ir utopija. Ministriju apkopošana vienā juridiskā persona ir priekšlikums, kur es kā tiesību zinātņu maģistre nespēju saprast ne formulējumu, ne tā dziļāko jēgu. Daudziem priekšlikumiem programmā (sevišķi kultūras un demogrāfijas jomā) grūti iztēloties finansējuma avotus. Programmā kā pašsaprotamas pasniegtas frāzes, kurām nav nekādu empīrisku pierādījumu (piemēram, par trim valsts budžetā ienestajiem latiem no katra kultūrā ieguldītā lata). Ideju apkopotāji ir “nogulējuši” valsts uzņēmumu padomju likvidēšanu un slēpto reklāmu kriminalizēšanu. Un viņi šķiet visai naivi attiecībā uz Bērnu slimnīcas kā paraugslimnīcas izredzēm neefektīvajā un korumpētajā veselības aprūpes sistēmā.
Salīdzinot ar citām programmām, es šīs programmas kvalitāti vērtēju kā “virs vidējā” . Latvijas vēsture bijušas arī daudz kvalitatīvāk izstrādātas un visaptverošākas programmas (lai gan neviena tik idejās drosmīga). Bet vidējais Latvijas partiju programmu līmenis ir ļoti zems– tie ir vairāk vai mazāk gari ūdensgabali, bez fantāzijas un pat bez skaidriem formulējumiem, kas vēlāk ļautu partijas pieķert melos. Dažas partijas/apvienības pat sevišķi nesaspringst, lai uzrakstītu kaut ko lasāmu. Piemēram, ZZS kā apvienība gluži labi iztikusi ar īso programmu, PCTVL un SC vajadzība nopietni piestrādāt pie realizējamas programmas līdz šim nav bijis (jo, pateicoties latviešu partiju organizētajai izolācijas kampaņai, tās eksistēja tik komfortablos ārpus-varas apstākļos, ka vajadzība domāt pie labas programmas un atbildēt saviem vēlētājiem par iepriekšējās izpildi tām nebija). Tradicionāli izvērstas programmas gādāja JL un TP. Šogad trīs mēnešus pirms vēlēšanām ne Vienotībai, ne PLL publiskotas programmas vēl nav. Spriežot pēc idejiskā tukšuma abu apvienību bez maksas izplatītajos laikrakstos, uz vizionāru piedāvājumu cerēt nebūtu gudri.
attieksme
Ja kaut kas šajā iecerē arī netiek uztverts nopietni – tad tā ir Pēdējās partijas veidotāju attieksme pašiem pret sevi. Neizskatās, ka kāds no viņiem uzdotos par mesiju, kas beidzot atnesīs Latvijai labos laikus. Tā vietā ir priekšlikums interesentiem: iesaistīties programmas rakstīšanā un piedalīties partijas dibināšanā.
Šāda pieeja idejiski senilajā Latvijas politiskajā vidē šķiet šokējoši radikāla. Lai gan – atkal – tas nav nekāds jaunums pie crowdsourcinga pieradušajai interneta paaudzei, kas vairs nedomā vecajās kategorijās, – tajās kategorijās, kur ir skaidras organizāciju robežas un hierarhija, kurā dominē elites nozīmēti eksperti, kas vienpersoniski tapina svarīgākos tekstus, un kur ir visai maza vieta atsevišķa indivīda iniciatīvai.
Demokrātiskā, nehierarhiskā procesā tapis dokuments, protams, nebūs tik gludeni bezpersonisks kā PR dokuments; tikai normāli, ka tur ir nepārdomātas frāzes/tēzes līdz brīdim, kad kāds tās “izķers” (padomājiet par vikipēdijas kvalitātes ziņā neviendabīgajiem rakstiem!) Bet šāda pieeja politikai man šķiet daudz godīgāka, atbildīgāka un 21.gadsimta demokrātiskā valstī veselīgāka nekā partiju elišu vadīta konsolidācija ap neskaidrām idejām, kas procesa beigās tiek nodotas apzīmogošanai ierindas biedriem.
Man šķiet, ka mēs kā sabiedrība daudz iegūtu, psiholoģiski “atslābstot” savā attieksmē par partijām – sākot tās uztvert mierīgi, bez patosa. Reiz būtu jāpārstāj uzskatīt politiku par elites nodarbi un iesaistīšanos partijā par liktenīgu darbību, kas jāveic pēc gadiem ilgas agonizēšanas par to, vai uzņemties šo smago atbildības nastu maz ir tikai salīdzinoši godīgas un ne-visuzinošas būtnes spēkos. Šī pārmērīgā bijība pret politiku ir viens no iemesliem, kādēļ vienam otram labam cilvēkam ir vieglāk iestāties klosterī nevis kandidēt vēlēšanās. Apvienojumā ar to, ka Latvijas iedzīvotāji vismaz kopš Tautas Frontes laikiem ir radināti domāt par politiku kā par liktenīgo cīņu starp gaismas un tumsas spēkiem (vai – citos gadījumos – labākā barveža/”vadoņa” atlasi), mūsu valstī nez kāpēc ir grūti pat iedomāties, ka partijas varētu dibināt ne tādēļ, lai cīnītos kādā no frontēm, bet lai piedāvātu vēlētājiem kādas jaunas idejas, kurām, iespējams, ir visai netiešs sakars ar Liktenīgo Cīņu (pēc izvēles un koalīcijas veidošanas vajadzībām: 1) starp latviešiem un krieviem; 2) godīgajiem un oligarhiem; 3) latviešu godīgajiem un latviešu oligarhiem komplektā ar krieviem u.tml.)
Cīņas retorika laupa izvēli, – vienīgo, kas piešķir jēgu vēlēšanām salīdzinājumā, piemēram, ar deputātu atlasi izlozes ceļā. 2010.gada vēlēšanas, kurās, kā izskatās, startēs četri jauni partiju bloki (Vienotība, PLL, Atbildība, nacionālisti) un vēl vismaz divi vecie (ZZS, SC), vēlētājam netiks piedāvāta izvēle starp idejām. Drīzāk starp daudziem karaspēkiem – kur katrs reprezentēs kaut ko vēl nepieredzēti ideoloģiski nenoteiktu. Un uz šī fona Pēdējās partijas pieeja ir ļoti atsvaidzinoša – tā, kā reiz, ir par idejām. Pārdrošām idejām – nevis nepamanāmu pašreizējā kursa piekoriģēšanu. Pārsteidzoši, bet tieši šis aspekts padara šo ieceri par tik šķietami nekaunīgu un izaicinošu – tā sakot, kā jūs uzdrīkstaties Pēdējās Cīņas laikā kaut ko murmināt par autortiesībām, ateistiem un augstāko izglītību?!
izredzes
Neņemos prognozēt, cik balsis saņemtu Pēdējā partija, ja tai tiktu atļauts kandidēt vēlēšanās. Tas būtu atkarīgs no spējas uzrunāt/iedegt protesta vēlētāju (praktiski visās partijās un, it sevišķi, starp neizlēmušajiem un tiem, kas savādāk uz vēlēšanām neietu) – kas kā elektorāts ir milzīgs. Pēc programmas vien šī partija „dabiski” tuva varētu būt šobrīd vēl visai nelielam vēlētāju slānim – diez vai vairāk par dažiem procentiem.
Esmu dzirdējusi versiju, ka šī partija atņemtu balsis Vienotībai. Droši vien. Noteikti ir daļa vēlētāju, kas nebalsotu par Vienotību tad, ja būtu kaut viena cita partija, kas arī iestātos par godīgu politiku un arī nebūtu dziļi iesaistīta valsts izzagšanas skandālos. Galu galā tas ir šis monopols un konkurences trūkums, kas dod iespēju Vienotības partijām ne sevišķi satraukties par to, kā šo apvienību uztver vēlētājs. Un satraukties būtu par ko. Piemēram, Jaunā Laika politiķiem ir nopietnas problēmas ar izpratni par demokrātiskā valstī nepieņemamu uzvedību/retoriku, kas partiju caurauž no jaunatnes nodaļas (pirms dažiem mēnešiem novēroju kādu īpaši derdzīgu epizodi) līdz pat iekšlietu ministrei. Pilsoniskā Savienība nav spējusi definēt savu politisko identitāti (ārpus tradicionālās TB/LNNK retorikas) un to apkauno redzamu tās politiķu izgājieni. SCP šķiet ietekmes ziņā margināls spēks Vienotības kopkorī, turklāt tā spēcīgākos prātus aizēno Štokenberga dīvainības. Kopējā programma joprojām publiski nav parādījusies. Nedomāju, ka „ atņemto” balsu skaits pārsniegtu dažus procentus, bet nudien neredzu traģēdiju, pat ja tā notiktu.
Protesta elektorāts Pēdējai partijai potenciāli gan varētu būt plašs. Galu galā, kā jau teicu, Latvijas vēlētāju izvēles atvieglošanas vārdā organizētā partiju konsolidācija ir būtiski ierobežojusi vēlētājiem jēgpilnu izvēli. Uz vēlēšanām jau ir aizmaršējušas tās pašas vecās partiju nomenklatūras, priekšplānā izbīdot atsevišķas „ jaunās sejas” (gan izdarot visu, lai šīs sejas neaizēnotu vecās „zvaigznes” – skat. Ēlertes grupas „uzmešana” no JL puses; vai par brīvdomību tās vispār izslēdzot no politiskiem procesiem – skat. Šlesera organizētā Belēviča izslēgšana). Paradoksāli, bet valstī, kura piedzīvojusi mūsdienu demokrātisko valstu vidū teju bezprecedenta ekonomisko krīzi, vēlētājiem tika mērķtiecīgi atstāta iespēja nobalsot tikai par tādiem spēkiem, kuru sastāvā ir politiķi, kas šajā krīzē ir līdzvainīgi. Kandidē tā pati nomenklatūra, kas pieļāva kreditēšanas un nekustamo īpašumu spekulēšanas pārmērības un nav spējusi pat atzīt savu atbildību. Protesta elektorātam līdz ar to nav par ko balsot, un Pēdējā partija šos vēlētājus varētu mēģināt uzrunāt.
simptoms
Manuprāt, vēl pirms diviem gadiem Pēdējā partija vai tās līdzinieki nebūtu iespējama. Līdzīgi kā labdarības akcija lielie.lv (abās iniciatīvās daļēji pārklājas dalībnieku loks), tā visai publiski izauga no diskusijām un domubiedru kopienām tviterī. Un tas, manuprāt, ir simptoms dziļākām pārmaiņām Latvijas sabiedrībā, kas pagaidām notiek visai šaurā aktīvo interneta lietotāju vidē, bet aizvien straujāk izplatās dziļāk. Proti, pateicoties interneta komunikācijas atvērtajām iespējam pakāpeniski rodas un aktivizējas tas, kas tik ilgi tika gaidīts, bet „tradicionālo mediju diktāta laikmetā” nebija iespējams: aktīva un nediriģēta pilsoniskā sabiedrība. Cilvēki, kas paši domā, publiski apmainās viedokļiem un ar informāciju, kļūst gudrāki un reizē: aizvien neuzņēmīgāki un neiecietīgāki pret kategoriskiem „vienīgās patiesības” paudējiem.
Tieši pēdējā pusotra gada laikā – lielākoties pateicoties tviterim – man nākas internetā saskarties ar katru mēnesi vairāk cilvēkiem, kuriem, blakus citām lietām, interesē politika un kas vēlas par to sarunāties. Internets ir pavēris līdzvērtīgās komunikācijas iespējas – savstarpējās viedokļu apmaiņas un izglītošanās process, kas tur notiek, ir nenovērtējams. Jaunas idejas no citām valstīm. Talantīgi domātāji-provokatori, kas rosina diskusijas par iepriekš tabū jautājumiem. Kolektīva nejēdzību izgaismošana. Tā visa rezultātā rodas pilsoņi, kas ir zinošāki un prasīgāki pret viņiem piedāvāto informāciju. Kas nevis gaida, kad kāds viedais uzrakstīt politisko programmu nākamajiem padsmitgadiem, bet kas vēlas paši piedalīties tās tapšanā un ģenerēt savas idejas. Arī radikālas, nekaunīgas un izaicinošas. Kas atpazīst manipulāciju, redz vairāk toņus nekā melnu un baltu un kam nav pieņemams Latvijas informatīvajā telpā iepriekš tik raksturīgais kategoriskums, paviršums, paštaisnums un personiskie apvainojumi.
Diemžēl šādu cilvēku joprojām ir daudz par maz. Bet jau jūtami vairāk nekā pirms diviem gadiem. Un kļūs tikai vēl vairāk. Kas ir slikta ziņa Latvijas „ tradicionālo partiju” nākotnei.