Labdien, lasītāji!Šodien Atkarīgajā ir garš penteris no Saeimas deputāta Jāņa Urbanoviča, kurā viņš gaužas par to, cik ļoti rietumos, tajā skaitā arī Latvijā, neviens nesaprot Krieviju. Izņemot, protams, pašu J. Urbanoviču, kura pārstāvētā "Saskaņas centra" partija savu raksturu nodemonstrēja pavisam lieliski tad, kad attiecās balsot par Saeimas rezolūciju Gruzijas sakarā.

J. Urbanovičs savā komentārā mūsu visus pamāca. Jāsaprot, ka Krievija nu vairs neblefo. Uzstādamies Minhenē ar savu ļoti skarbo runu par Krievijas lomu pasaulē, cars Vladimirs nolaidās līdz mirstīgajiem, lai paskaidrotu sevi un savu valsti. Mūsdienās tā vairs nenotiek. Krievija vairs netic rietumniekiem, daļēji tāpēc, ka 1990. gadā ASV ārlietu ministrs Gorbačevam esot apsolījis, ka NATO netikšot paplašināta austrumu virzienā (šo atziņu autors uzsver ar daudznozīmīgu trīspunktu). Un vēl vairāk, krievi savu valsti “vienmēr ir uztvēruši kā Dieva dotu varenu lielvalsti ar unikālu un dižu likteni, kā taisnīguma, dvēseliskuma, neliekuļotības un sirsnības mitekli,” un tāpēc ir skumji, kā deputāts apgalvo, ka neviens viņus nesaprot, nedzird un nepazīst.

Gandrīz gribas teikt bez komentāriem, jo, kā jau minēju, “Saskaņas centra” patiesā daba lien laukā kā āža kāja no partijas centieniem iztaisīties, ka tā ir dikti centriska, ka tā patiešām ir vērsta uz kaut kādu “saskaņu.” Taču ir tomēr jākonstatē, ka Atkarīgajā šodien ir arī cits stāsts, kurš itin labi liecina par Krievijas “taisnīgumu”, “neliekuļotību” un “sirsnību.” Tas ir stāsts par kādreizējo Jukosa bosu Hordokovski, kuru tiesa ir nolēmusi priekšlaicīgi neatbrīvot no cietuma, kur viņš nonāca tāpēc, ka uzdrīkstējās stāties pretī caram Vladimiram. Kāpēc? Jo cilvēks, kurš kādreiz bija viens no Krievijas bagātākajiem cilvēkiem, lūk, nav apguvis “šuvējamotorista profesionālo izglītības programmu.” Lūk, taisnīgums, neliekuļotība un sirsnība. Paldies, Urbanoviča kungs. Nu gan bez komentāriem.

Jauku visiem dienu!