Labrīt, lasītāji!Vakar -- ne pirmo reizi -- kolēģis Jānis Domburs savā "publisko debašu" raidījumā intervēja tikai vienu vienīgu cilvēku. Raidījuma tēma bija pieteikta šādi: "Kas notiek ar Andra Šķēles atgriešanos politikā?" No vienas puses šķiet skaidrs, ka uz to vismaz daļēji vislabāk var atbildēt pats stāsta "varonis." No otras puses tāpat arī šķiet skaidrs, ka par tēmu šis tas varētu būt sakāms krietni daudziem cilvēkiem, tajā skaitā A. Šķēles partijas biedriem, kā arī citiem politiskā procesa dalībniekiem un novērotājiem, kuriem, iespējams, varētu būt interesanti parunāt par tēmu "oligarhi un viņu savstarpējie sakari." Un ne tikai par to. Iespējams, nākamnedēļ kolēģis varētu veidot raidījumu "Kas notiek ar citiem cilvēkiem, kuriem ir kaut kas sakāms pr Andra Šķēles atgriešanos politikā?"

Taču galvenais te tomēr ir kaut kas cits, un tā ir A. Šķēles un viņa runasvīra Romāna Meļņika acīmredzamā pārliecība, ka Šķēle ir kaut kas eksaltēts un izredzēts. Šorīt Meļņiks Dienā skaidro, ka sarunās ar J. Domburu viņš esot nonācis pie secinājuma, ka šis būtu “visinteresantākais” raidījuma variants. Nu, nezinu vis. Vismaz man interesanti būtu redzēt pasākumu, kurā ir vairāki ļaudis, kuri “Tautas” partijas līderim runā pretim vai kuri komentē viņa teikto. Taču te ir arī stāsts par bezkaunību. Pirms vairākām nedēļām arī Latvijas Radio mums bija saruna par to, ka A. Šķēle varētu atnākt uz interviju, bet tad no viņa pienāca ziņa, ka viņš piekritīs tikai tādā gadījumā, ja viņam neuzdos nevienu jautājumu par to, to, un to. Lieki teikt, mēs viņu pasūtījām trīs mājas tālāk. Tā nu būs ļoti liela nemode, ja politikāņi mūsu valstī sāks diktēt, ko žurnālisti viņiem drīkst un nedrīkst vaicāt.

***

Vēl šorīt pāris domas par man līdz šim brīdim nezināmu organizāciju “Desantu brālības kareivju piemiņa,” kuras vadītājs Sergejs Ņevoļskis par mani ir pasūdzējies Ģenerāprokuratūrā, apgalvojot, ka savos blogos es pāris reizes esot “kurinājis naidu.” Šorīt laikrakstā Čas S. Ņevoļskis apgalvo, ka manā dzimtajā Amerikā par “līdzīgiem izteicieniem” nāktos stāties tiesas priekšā un sagaidīt naudas sodu “vairāku gadu algas” apmērā. Nezinu, kur cilvēks ir mācījies par Ameriku, bet tā nu nebūs, jo Amerikā, tāpat kā pie mums Latvijā, tiesas tomēr zina, kas ir komentārs un komentēšana. Vēl Čas pagūst piemetināt, ka “diemžēl mums neizdevās iegūt paša Streipa viedokli” — arī tas ir interesanti, jo citos gadījumos kolēģi laikrakstā manu telefona numuru ir sameklējuši un piezvanījuši ar sev interesējošiem jautājumiem. Varbūt pazuda lapiņa, uz kura telefona numurs bija uzrakstīts. Gadās arī tā.

Čas stāstā S. Ņevoļskis žēlojas, ka “mēs, diemžēl, neceram, ka Streipam piespriedīs naudas vai cita veida sodu.” Protams, neņemos prognozēt, ko darīs Ģenerālprokuratūra, bet tā laikam būs gan, jā, jo mūsu valstī sapratne par to, kas komentārs un komentēšana, ir izveidota pietiekami sen un pietiekami konkrēti. Pieļauju, ka pat S. Ņevoļskis saprot, ka frāze “krāniņveida piemineklis” ir uztverama pārnestā nozīmē. Čas stāstā viņš pagūst pajautāt, ko es domātu, ja viņš tā nosauktu ASV Brīvības pieminekli. Neko nedomātu, cilvēki mūsu pasaulē sarunā ne to vien. Taču vienu gan vēlos pateikt konkrēti. S. Ņevolskis ir sašutis par lūk, šo teikumu no mana bloga pagājušā gada augustā: “Bet [Nila Ušakova] “tauta” nav Rīgas iedzīvotāji, vai vismaz ne tie galvaspilsētas iedzīvotāji, kuriem liktenis lēma piedzimt par latviešiem. Viņa tauta ir Krievijā, un viņa tauta ir Krievijas piektā kolonna Latvijā.” No tā cilvēks ir secinājis, ka vārdi “piektā kolonna” attiecas uz visiem krievu tautības iedzīvotājiem mūsu valstī. Protams, ka nē. Krievijas piektā kolonna Latvijā var sastāvēt no lielāka vai mazāka iedzīvotāju skaita, bet ne jau no visiem. Piemēram, ne no skolotājas Ludmilas Sočņevas, kura pati mūsu valsts šovinistiskākajos ļautiņos ir izraisījusi pagalam lielu sašutumu ar pārdomām par krievu tautu Latvijā. Ne no Marinas Kostaņeckas. Ne no Marijas Naumovas. Ne no mana laba drauga Igora. Bet no tiem, kuri turpina uzstāt, ka Latvija vienmēr ir piederējusi Krievijai un piederēs arī turpmāk … no tiem gan. No tiem, kuri turpina uzstāt, ka latviešu valoda nav vajadzīga … no tiem gan. Bet ne no visiem.

Jauku visiem dienu!