Labrīt, lasītāji!Ar bažām šorīt laikrakstā Diena izlasīju atklātu vēstuli no redakcijas par nesen notikušo uzņēmuma īpašnieku nomainīšanu. Vēstulē teikts, ka darījuma finansējums joprojām ir miglā tīts, un tas rada nozīmīgas problēmas redakcijai, kura vienmēr ir pieprasījusi visaugstāko atklātības pakāpi sabiedrībā, uzņēmējdarbībā un it īpaši politikā. Kolēģiem ir absolūta taisnība.
Šī ir lieta, kurā saduras divas problēmas. Pirmā ir postsovjetiskās Latvijas milzīgā aizraušanās ar ofšoriem. Kāpēc firmai, kura pērk aktīvus Latvijā ir jabūt reģistrētai Luksemburgā? Atbilde uz šo jautājumu, protams, ir tāda pati, kā jebkurā gadījumā, kad runa ir par Luksemburgu un tamlīdzīgām valstīm — tāpēc, ka tur ir zemāki nodokļi. Taču postsovjetiskajā Latvijā šādas valstis tomēr saistās arī ar nebūšanām, un par to varam “pateikties” cita Latvijas laikraksta īpašniekiem un viņu garīgajam krusttēvam, kura tiesāšanā ir tik ļoti daudz tiesas materiālu tieši tāpēc, ka tiesāšana saistās ar elpu aizraujošu “ofšoru” un tamlīdzīgu veidojumu ķēdi. No visa tā, ko esmu lasījis par Dienas darījumu, nerodas iespaids, ka te ir politekonomisku žuļiku bars, kurš nāk ar mērķi Dienu (un arī Dienas Biznesu) neitralizēt. Darījuma seja Aleksandrs Tralmaks, kā nekā, ilgu laiku Dienas koncernā bija vadoša figūra, ja pareizi saprotu, jaunās vadības padomē būs arī kādreizējā koncerna līdzīpašnieka Bonnier pārstāvis. Taču zviedram it īpaši būtu jāskatās ar ļoti šķību aci uz situāciju, kurā vēl divas nedēļas pēc darījuma, tā patiesie finansētāji joprojām ir miglā tīti. Tas ir vislielākā mērā nepieņemami.
Otra lieta ir minētā. Ja laikraksts uztur prasību par atklātību visās lietās, šī prasība kļūst krietni mazāk nopietna, ja pats laikraksts pieder kaut kam nezināmam. Atkarīgās gadījumā viss ir skaidrs — redakcija jautājumā par “Ventspils lietām” ir līdz kliņķim kompromitēta, un lasot laikrakstu tas ir skaidrs, lasītājs visu lasāmo var vērtēt caur šo prizmu. Ar Dienu tas tā nedrīkst notikt. Diena (kā arī un īpaši Dienas Bizness) tomēr ir profesionāli izdevumi, arī ar visām problēmām, kādas Dienai ir radījušas jaunās redkolēģijas pārliecība, ka laikraksta interneta versijā vajag ļaut absolūti visiem pēc kārtas rakstīt absolūti visu pēc kārtas, tādējādi veidojot pavisam delfisku mēslu izgāztuvi. Šorīt lasot kolēģu atklāto vēstuli, redzu pietiekami daudz uzvārdu, kurus esmu cienījis vienmēr un cienu joprojām — Askolds Rodins, Aivars Ozoliņš, Juris Tihonovs, Vikija Valdmane, Andris Saulītis, Baiba Rulle, Māris Diņģelis, Ināra Egle, Anna Muhka, Pauls Raudseps, Laila Pakalniņa, Barbara Ālīte, Rita Ruduša. Daži no minētajiem ir bijuši mani studenti. Daži ir labi draugi un draudzenes. Kopā viņi jau gandrīz 20 gadus veido nepārprotami profesionālāko no Latvijas dienas laikrakstiem. Jā, ne bez kļūmēm un kļūdām, bet tomēr.
Lasītāji zina, ka es nesen divas nedēļas pavadīju Štatos. Tur laikrakstu jomā lielākā saruna patlaban ir par to, vai laikrakstiem vispār vairs ir lemts pastāvēt. Tiek pārdota “mana” Čikāgas avīze, The Chicago Tribune. Pirms 30 gadiem Amerikā bija daudz pilsētu, kurās konkurēja vairāk, kā viens laikraksts. Nu vairs tādas ir tik uz divu roku pirkstiem skaitāmas. Internets vainīgs. Turp ir pārcēlusies informācijas un it īpaši reklamēšanas funkcija. Pēdējā patlaban vēl mazāk, jo biznesa pasaule tīmeklī vēl taustās. Taču laikrakstiem laiki patlaban nav tie labākie. Tā tas ir arī Latvijā. Pēdējā gada laikā pazudusi senā un kādreiz tik ļoti populārā Rīgas Balss, pazudis lieliskais žurnāls Nedēļa. Šajā ziņā esmu vecmodīgs. Lai arī cik ļoti es neizmantotu internetu darba, informācijas un arī izklaides vajadzībām, mans rīts nav mans rīts, ja kopā ar tējas krūzi nav arī avīzes. Svētdienās es tāpēc ciešu diskomfortu. Negribētos, lai tas tā ir katru dienu.
Dienas koncerna jaunais īpašnieks preses konferencē teica, ka it īpaši viņš lūkosies abu lielo izdevumu interneta versijas pastiprināšanā. Lai tas tā būtu, bet profesionālās žurnālistikas prasības par objektivitāti un atklātību nemainās arī tur. Ja redakcionālo politiku bīda pirksts, kas ir paslēpts politekonomiskajās aizkulisēs, tad tā ir vienlīdz liela problēma uz drukātas lapas un tīmekļa vietnē. Ļoti ceru, ka koncerna jaunie īpašnieki to saprot un nekavējoties kliedēs kolēģu atklātajā vēstulē paustās šaubas. Ja nē, vai tad nebūs laiks jaunai Dienai?
Jauku visiem dienu!