Panikas lēkmes Latvijas sabiedrībā 7

Bloga ieraksts par tramīgumu un panikas lēkmēm Latvijas sabiedrībā un politikā

Iesaki citiem:
2255781557 d7148597a7
Foto:Stuant63

Manuprāt, mūsu sabiedrības mentalitātē ir kāds defekts. Šī defekta pamatā: izteikts tramīgums, kas reiz pa reizei pāraug iracionālās panikas un agresijas lēkmēs. Pārāk bieži jūtamies kā ierakumos. Pārāk bieži pat niecīgs troksnis ir iemesls teritoriju ap savu māju noklāt ar mīnām. Neklausoties argumentos, ka, visticamāk, paši vien uz tām "uzrausimies".

Pēdējo gadu laikā esmu redzējusi vairākas masu panikas epizodes. Taču sasparoties šo fenomenu aprakstīt mani piespieda pēdējās divas - tracis ap Jauno Vilni un Saeimas nupat kā pieņemtā kārtība, kas padara tautas iniciatīvu ierosināšanu ievērojami sarežģītāku.


Saeima un ielenkumu mentalitāte

Panikas lēkme - man nav labāka skaidrojuma šim Saeimas lēmumam. Pārāk dīvains. Dīvains pat ne tādēļ, ka visas trīs partijas, kas jauno kārtību atbalstīja, uz vēlēšanām nāca ar domu par lielāku sabiedrības līdzdalību lēmumu pieņemšanā. Dīvains tādēļ, ka divas no trim partijām nobalsoja pretrunā acīmredzamām savām interesēm.

Nacionālā apvienība pati sev ar šo soli ir teju izslēgusi iespēju izmantot tautas iniciatīvas politiskiem manevriem. Tādējādi tā sevi vēl vairāk marginalizējusi esošās koalīcijas ietvaros (jo tai vairs nebūs iespējas saviem koalīcijas partneriem draudēt ar referendumiem kādu iniciatīvu neuzklausīšanas gadījumā - tā vienkārši nespēs atļauties apmaksāt parakstu apliecināšanu), turklāt NA vairs nav liels drauds esošajām partijām arī tad, ja tā pie cita valdības sastāva vai mazākumvaldības ietvaros tiek atstāta opozīcijā. Reformu partija, savukārt, pašrocīgi parūpējās, lai Saeimas atlaišanas ierosināšana ir piecas reizes vienkāršāka nekā parasta referenduma ierosināšana. Neskatoties uz to, ka diez vai tai ir kādas ilūzijas attiecībā uz vēlēšanu izredzēm tad, ja notiek vēl kādas ārkārtas vēlēšanas.

Kad partijas rīkojas pretrunā saviem principiāliem uzstādījumiem - tas ir ētiski nosodāmi. Bet vēl briesmīgāk ir tad, kad tās rīkojas ne tikai pretrunā ar principiem, bet arī ar savām pragmatiskajām interesēm. Šādās situācijās politikā kļūst neizskaidrojama un neprognozējama, politisko lēmumu pamatā ir nevis prāts, bet emocijas un pūļa mentalitāte.

Šis, kā reizi, bija emociju vadīts Saeimas lēmums. Tā iemesls: iracionāla panikas lēkme pēc 18.februāra referenduma.

Turklāt maldīgi būtu domāt, ka šī panikas lēkme ir pārņēmusi tikai politiķus - nē, šīs emocijas ir ļoti plaši izplatītas arī visā sabiedrībā. Ielenkuma mentalitāte mūsu sabiedrībā ir viegli aktivizējama un, kad jūtamies nedroši un apdraudēti, daudz biežāk rīkojamies neracionāli.



Divi stāsti par referendumu

Lai raksturotu panikas lēkmju kaitīgumu, ierosinu atgriezties pagājušā gadā, kad kļuva zināms, ka Latvijā tiks organizēts referendums par divām valsts valodām. Atcerēsimies šo stāstu.

Kā jūs to izstāstītu?

Piedāvāju divas versijas:

1) 2011.gada pavasarī daži parlamentā nepārstāvēti Latvijas nelatviešu kopienas politiskie aktīvisti sāka vākt parakstus par valsts valodas statusa piešķiršanu arī krievu valodai. Sākotnēji parakstus savākt viņiem bija grūti. Bet tad notika vēlēšanas un partija, par kuru bija nobalsojuši vairākums nelatviešu, netika paņemta valdībā, neskatoties uz to, ka tā vēlēšanās bija ieguvusi visvairāk balsis. Nelatviešu dusmas bija tik lielas, ka viņi izšķīrās par neracionālu soli - parakstīties iniciatīvai par divām valsts valodām, zinot, ka referendumā šīs iniciatīvas izredzes ir tuvas nullei (jo konstitūcijas grozījumi prasīja atbalstu no vairāk nekā balsstiesīgo pilsoņu puses). Neskatoties uz to, ka rezultāts visiem bija zināms, nelatviešu dusmas bija ievirzītas konstitucionālā un konstruktīvā gultnē. Latvijas pilsoņi pirms referenduma daudz diskutēja, tad referenduma dienā rekordlielos skaitļos aizgāja un nobalsoja. Referenduma dienā nebija nekādu incidentu uz etniskā pamata. Nospiedošs Latvijas pilsoņu vairākums nobalsoja pret divām valsts valodām. Taču ne pirms, ne pēc referenduma dienas nebija ne uzvarētāju, ne zaudētāju. Latvijas pilsoņi vispārējā cieņas gaisotnē domāja tālāk, ko darīt, lai turpmāk pārvalde kļūtu visiem labāka un lai starp Latvijas nacionālajām grupām būtu lielāka saticība.

2) 2011.gadā notika provokācija pret Latviju un latviešu tautu. Latvijas ienaidnieki, turpinot rusifikācijas tradīcijas, vēlējās ieviest krievu valodu kā otro valsts valodu. Latvieši mobilizējās pretestībai. 18.februāra referendumiem tautas ienaidniekiem tika ierādīta viņu vieta. Lai šādas provokācijas nekad vairs neatkārtotos, tika pieckārt pacelts tautas iniciatīvām nepieciešamais parakstu slieksnis.

Protams, ka gan pirmais, gan otrais stāsts ir pārspīlējumi.

Pirmais ir pārspīlēti optimistisks, neredzot problēmas, kas notika realitātē (piemēram, politiķu iekrišana panikā - histēriski izteikumi, pieprasījumi CVK atklāt iniciatīvu parakstījušo deputātu vārdu; arī respektablos medijos vērojamā neiecietība pret viedokļu plurālismu referenduma jautājumā, salīdzinoši mazskaitlīgās pēcreferenduma samierināšanas aktivitātes).

Otrā stāsta autors, savukārt, šķiet paranojas pārņemts, - varētu domāt, ka šāda notikušā interpretācija ir tikai marginālākajai sabiedrības daļai. BET tieši šis, otrais, stāsts un tā variācijas noteica Saeimas jūlija lēmumu par tautas iniciatīvas iespēju apgrūtināšanu.

Mūsu rīcība izriet no mūsu pasaules redzējuma. Mūsu pasaules redzējums nosaka, ko uzskatām un ko neuzskatām par iespējamu, tai skaitā kāda sabiedrība varam vai nevaram būt. Kā jums šķiet: vai nebūtu bijis jauki, ja pirmais stāsts atspoguļotu VISU patiesību? Proti, ja mēs kā sabiedrība būtu 18.februāra referendumu nevis vienkārši "ar mokām pārcietuši", bet izmantojuši iespēju pašapzinīgi un racionāli sev un citām sabiedrībām parādīt, ka pat tik jūtīgus jautājumus spējam risināt konstruktīvi? Ar cieņu pret sevi, saviem līdzcilvēkiem un viedokļu dažādību?

Galu galā mēs esam attīstīta ES un NATO dalībvalsts. Turklāt ļoti īpaša: Latvijas pilsoņi pēdējos 6 gadu laikā ir biežāk patstāvīgi pieņēmuši lēmumus nekā jebkurā citā ES dalībvalstī, izņemot Slovēniju. Lēmuši paši, nevis gaidījuši uz politiķiem. Lielā mērā tādēļ Latvijas politikā noticis pirms dažiem gadiem nebijs progress, izveidojies labs līdzsvars starp tautu un varu. Tiešās demokrātijas izmantošana ir lielisks Latvijas sabiedrības sasniegums, kas var kalpot par paraugu citām sabiedrībām.

Un, jā, ar dažām atrunām arī 18.februāra referendumu varam atrast vietu šajā veiksmes stāstā. Tik jūtīgs jautājums, iespējams, būtu novedis pie pamatīgiem konfliktiem mazāk saliedētas sabiedrības, bet Latvijas sabiedrība šo pārbaudījumu kopumā lieliski izturēja - neieslīgstot etniskos nemieros un uzvarētāji/zaudētāji retorikā.


Drošības sajūta

Patiesībā jau abi šiem pasaules redzējumi stāsta ne tikai par pašu referendumu kā konkrētu faktu. Vismaz tik pat daudz informācijas no tiem var izsecināt par stāstītāju pasaules uztveres īpatnībām.

Kā jums šķiet: kura sabiedrība ir drošāka? Tā, kuras rīcību noteiks situācijas vērtējums, kas ielikts pirmajā stāstā? Vai otrajā?

Manuprāt, mūsdienu pasaulē drošums ir ne tikai ieročos, bet arī mūsu galvās. Ja nav objektīvu ārēju apdraudējumu, tas nenozīmē, ka nav draudu. Tāpat kā paranoiķa iedomātie draudi apdraud gan viņu pašu, gan apkārtējos, tas pats var notikt arī visas sabiedrības mērogā. Ja mums visur sāks rādīties apdraudējumi un ienaidnieki, tad gan palielināsies iespēja pašiem sev nodarīt kaitējumu (kaut vai dzīves kvalitātes ziņā), gan arī, šādi turpinot, mēs patiešām varam šo ienaidnieku pašrocīgi radīt.

Piemēram stāsts ar Jauno Vilni. Vai kāds no politiķiem, kas šajā sakarā ir bijuši īpaši skaļi, ir aizdomājies par to, kā šīs ziņas uztver Latvijas nelatvieši? Arī tie, kuriem Jaunais Vilnis ir vienaldzīgs vai derdzīgs? Vai visa tā retorika par krieviem, krievu imperiālismu nemotivē viņus sajusties Latvijā nevēlamiem, savstarpēji noslēgties un ar vēl lielāku neuzticēšanos uztvert "latviešu" aktivitātes?

Galu galā - racionāli domājot - kas slikts no šī konkursa var notikt? Sabojās kādam muzikālu gaumi? Izskalos kādam smadzenes? Mīļie cilvēki, ar kādām metodēm? Kādā fantāziju pasaulē jādzīvo, lai noticētu viena mūzikas konkursa spējām "izbīdīt" kādas ideoloģijas? Un kādēļ tāda histērija par 11.novembra krastmalu, kur Rīgā ik pa laikam notiek visraibākie pasākumi?


Sabiedrībai, kurā viss būtu kārtībā ar pašapziņu un kas justos pārliecināta pati par sevi, stāsts par Jauno Vilni varētu būt aptuveni šāds: "tas ir viens no Latvijā notiekošajiem mūzikas festivāliem/konkursiem. Nav viens no pašiem apmeklētākajiem, taču konkursa īpašā iezīme ir tāds, ka to skatās bijušās PSRS valstīs. Mūzikas kvalitāte ir viduvēja, biļešu cena ļoti augsta, taču konkurss ienes papildus naudu vietējā ekonomikā, sevišķi Jūrmalā." Un viss, end of story. Citā ziņā pret Jauno Vilni neizturoties ne labāk, ne sliktāk kā pret jebkuru citu konkursu.


Vairāk pašapziņas!

Manuprāt, tramīgums un apdraudējuma saskatīšanu sīkumos visvairāk grauj mūs pašus. Aizdomīgums, paranoja nav emocijas, kas vestu uz savstarpējās uzticēšanās pieaugumu, inovācijām auglīgu mikroklimatu un visām pārējām skaistajām lietām, ko rakstām politikas plānošanas dokumentos.

Jā, Latvijas sabiedrība nav vainīga pie tā, ka esam tādi kā esam. Visticamāk, šo pastiprināto tramīgumu var izskaidrot ar objektīviem iemesliem: vēsturi, cilvēku personisko pieredzi, niecīgo savstarpējās uzticēšanās līmeni. Rezultātā pārāk daudziem Latvijas iedzīvotājiem pasaule šķiet nedroša vieta, kur apkārt ir daudz vairāk nedraugu kā draugu. Bet šai mentalitātei ir jāmainās, savādāk uz priekšu netiksim. Neracionālas bailes un to izprovocēta agresija nav labākais padomdevējs nevienā situācijā.

Laiks būtu mums visiem pamēģināt savākties un sākt vairāk kontrolēt savas tūlītējās emocijas, attīstīt pašcieņu un pašapziņu. Ja Norvēģijas sabiedrība spēja uz Breivika šausmām atbildēt ar prasībām pēc vairāk demokrātijas, tad arī mēs to varam. Pret nemilitāriem draudiem (iedomātiem vai patiesiem) cīnās, apliecinot savas vērtības un saliedējoties, nevis noklājot ar mīnām visu piemājas teritoriju, paralēli sākot meklēt iekšējos ienaidniekus.

Galu galā mācāmies mierīgi ieelpot, izelpot (ja vajag - vairākas reizes), atgūt veselo saprātu un padomāt: var vai nevar konkurss nodarīt kaitējumu? Nevar? Nu tad nomierināmies un beidzam kliegt! Ir vai nav iespējams, ka vairāk nekā puse visu balsstiesīgo pilsoņu nobalso par divām valsts valodām? Nav? Nu tad nomierināmies un sākam domāt, ko varam mācīties arī no nelāgas situācijas.

Un tieši politiķiem pienāktos ar personisko piemēru rādīt piemēru ar izsvērtu, pašcieņas un pašapziņas pilnu rīcību un retoriku. Nevis, kā tas diemžēl Latvijā abos šajos gadījumos noticis, - būt skaļākajiem kliedzējiem nereti pašu izraisītās panikas lēkmēs.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (7) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Haris

Nekā jauna, tikai parastais smieklīgais liberāļu ieteikums: Zini ko, letiņ?! Nu, saņemies taču un turpmāk vienkārši NEJŪTIES APDRAUDĒTS! :)

Un pilnīgi vienalga, vai apdraudētības sajūtai ir kādi objektīvi iemesli vai arī ne.

Dima
Dima Avseenkov

Panika valdošiem ir tāpēc, kā viņiem ir bailes no tautai par piedejos 20. gadu rezultātiem. Un viņiem ir tikai viena ideja un tikai viena spēja mobilizēt elektorātu un saglabāt varu, kas nozīme arī zagšanas iespējas saglabāšanu: "Re, sliktie krievi nāk"

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Ivars Indāns

Reizēm man bail no tā, ka ušakovs/urbānovičs publiski aicinātu mācīties valsts valodu: ko tad?


p.s RU Prezidents Putins šādu aicinājumu savulaik ir izteicis ;)

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
mIKS Gimis

Shis pats fenomens ir noveerojams jebkuraa reisaa no X uz Riigu un no riigas uz X
95% pasazhieru ir panikaa un gaazh rinjkjii lidostu. Rinda staav jau 2h pirms lidaparaata ierashanaas visi gruustaas stumdaas dzeeliigi luur viens uz otru. Pats jautrakais ir shiis rindas formeeshanaas. Seedi lasi liidzpanjemto lliteratuuru peekshnji sjauuti taadu mazu vibraaciju. Liidziigi kad vilciens brauc garaam tuvu. Tikai bez trokshnja. Pacel galvu un 200 cilveeku jau staav rindaa. Videejais rindas nofomreeshanaas laiks 45 sekundes To pagruuti aprakstiit lidoju sameraa biezhi un emsu sho pasaakumu noveerojis reizes 20+
Nekas nav mainiijies kopsh lidoju pirmo reizi 7 gadus apakalj

Brain
_ Senso

Diez vai šo sabiedrības stāvokli varētu saukt par paniku. Parasti panika tiek skaidrota kā psihisks stāvoklis, kam raksturīgas ārkārtīgas, nepārvaramas bailes, to radīta nespēja saprātīgi apsvērt un mērķtiecīgi rīkoties un ko izraisa stihiskas nelaimes, ārkārtēji notikumi. Saprātīgi apsvērumi un mērķtiecīga rīcība, īpaši vienlaikus, vispār ir reta parādība ne tikai politiķu, bet arī visas sabiedrības vidū. Tomēr sabiedrība nedzīvo bailēs. Drīzāk to varētu dēvēt par aizkaitinājumu. Apmēram tāda sajūta, kāda rodas, pārnākot mājās un redzot, ka kāds ir ēdis no tavas bļodiņas un gulējis tavā gultiņā, taču nolīgtais apsargs ne tikai ir atturējis kādu no šādas rīcības, bet to laipni piedāvājis. Savukārt agresija gaužām vienkārši ir dabiska reakcija, ko tikai vairojusi pēdējie notikumi. Kamēr latviskā sabiedrības daļa uzskatīs, ka tie „citi” (resp., ne-latviskā daļa) nerīkojas pieņemami, tikmēr agresīva attieksme būs. Jāsaka, ka ne-latviskā daļa arī nav noskaņota izteikti miermīlīgi. Agresija rada agresiju.
Saeimas lēmumu arī gluži par panikā tapušu nosaukt nevarētu. Saeima apzinās, ka kaut kas ir jādara. Tauta to prasa. Šāda veida skaitliskās robežas palielināšana ir vienkāršākais un vieglākais variants. Protams, tauta daļēji pret to iebildīs. Taču vairumam plaši izskanējušo Saeimas lēmumu nepavada jūsmīgas atzinības gaviles. Arī idejiski raugoties, 10 000 ir visai niecīgs daudzums. Savākt tik parakstu ir grūti, taču, pieaugot aizkaitinājumam un veiksmīgi demagoģiski ievirzot sabiedrisko domu vēlamā gultnē, tas nav grūti. Valodas referendumā bija redzams, cik daudz ir to balsstiesīgo, kuri gatavi balsot pret latviskajām vērtībām (10 000 no viņiem ir mazāk kā 4%). No otras puses, par savu uzskatu pārliecinātam un līdzdarboties vēlošam pilsonim nav pārlieku grūti vai neiespējami sagrabināt tos pāris latus. Vienīgais jautājums – cik daudz šādu pilsoņu būtu iespējams iesaistīt un panākt, lai viņi aktīvi atbalstītu konkrēto ideju.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Ivars Indāns

Protams, ka tā nav "panika", pāniko pati autore :)
Bet jautājums ir aktuāls, Latviskā vide tiek konsekventi apdraudēta, Tā, ka dzīvoju maskačkā, atšķirībā no autores, pārzinu situāciju. Diemžēl :(

Brain
_ Senso

Ivars Indāns_Manas dzīvesvietas apkaimē tik slikta tā situācija nav. Tomēr kopumā Rīgā sastapt tādu dominējošu latvisku vidi ir gandrīz vai etnoloģisks, antropoloģisks vai tamlīdzīgs atklājums...

Citi autora darbi