Raksts

Paņemt un uzdrošināties


Datums:
17. februāris, 2011


Autori

Dita Arāja


Vienotība saņēmusies „stingri runāt” ar nodevīgo partneri ZZS un vēl arī virzīt pati savu kandidātu/-us tiesībsarga amatam. Cēli. Taču vēl viens no atbilstoša tiesībsarga atrašanas bremzējošiem apstākļiem ir profesionāļu nevēlēšanās kandidēt uz šo amatu.

Tiesībsarga izvēle rada spriedzi koalīcijā

Jautrīte Briede, Mārtiņš Mits, Andris Guļāns, Aivars Endziņš – šie cilvēki, cik var spriest no mediju ziņām, iespēju kandidēt noraidījuši jau pašos pirmsākumos. Kāpēc? Katram droši vien sava motivācija. Vienam varbūt interesantāks šķiet pašreizējais darbs, citam – tagadējā vieta ērtāka, vēl kādam – nevēlēšanās cīnīties un celt biroju faktiski no jauna, balstoties uz Romāna Apsīša atstātajām drupām. Un vēl kāds, kaut alkdams pārmaiņu un pats gribēdams kļūt par tiesībsargu, ļoti iespējams, atteicies tieši neprognozējamo politisko spēļu dēļ. Tā teikt – izvazās tik pa avīzēm, bet pēc tam paņems un uzmetīs.

Tā jau ir gadījies pirms četriem gadiem iepriekšējā balsojumā par tiesībsargu – tautenieku virzīto Ringoldu Balodi neapstiprināja, kaut mūžīgie valdību koalīcijas partneri ZZS konkrētajā balsojumā tauteniekiem un šleseriešiem bija zvērējuši mūžīgu uzticību do kopa molai. Toreiz ļaunas mēles melsa, ka zaļzemnieki pārmācījuši partnerus, tiesībsarga balsojumu izmantojot kā vienu no politiskās spēles posmiem, lai izsistu labumu sev. Un galu galā – mums jau ir bijuši vēl vairāki gadījumi, kad partneri paņem un uzmet – lai atceramies balsojumus par Jutu Strīķi, kas kandidēja uz KNAB vadītājas vietu. Toreiz jau arī, aizklāti balsojot, uzticamie koalīcijas partneri sabalsoja diezin ko, bet jau pēc tam partneros un medijos vērās debesdzidrām acīm un brīnījās, kurš nelietis nav ievērojis dotos solījumus.

Protams, nepatīkams ir šāds politiskā tirgus process. Protams, ārkārtīgi nepatīkami, ja piekrīti kandidēt no tīras sirds un aiz labiem nodomiem, bet tad tevi publiski pazemo. Un tomēr – ja skatāmies no ideālām pozīcijām, tad, akceptējot šādu atteikšanās praksi, mēs paši akceptējam to, ka sabiedrībai svarīgos amatos personāžus ieceļ pēc lielāku un mazāku kretīnu principa.

Tiesībsarga amats pats par sevi jau iemieso zināmu ideālismu, tāpēc būtu tikai loģiski, ja uz šo amatu vēlētos pretendēt un arī pretendētu cilvēki ar izteiktu un varbūt pat naivu vēlmi pasauli tomēr padarīt labāku. Un tāpēc vismaz es sagaidītu, ka šādiem cilvēkiem ideālu vārdā pietiktu drosmes stāties pretī partiju cīņām un nodevībai, pretī netīrām spēlēm un nažu duršanai mugurā. Jo kā gan citādi pierādīt, ka Latvijā ir cilvēki, kas grib un var uzņemties konkrēto amatu? Pretējā gadījumā paliekam pie oligarhu kabatas partijām tik ērtā aizbildinājuma – redz, tie profesionāļi jau paši nemaz negrib, tad nu esam sameklējuši darba rūķi, kas no nekurienes ieradies, lai strādātu.

Tāpēc es dziļu cienu kolēģa Didža Melbikša pilsoniskās iniciatīvas akciju – drosmīgi pieteikt savu kandidatūru tiesībsarga amatam. Mums ir alternatīvas. Tikai vajadzētu paņemt un uzdrošināties.

Ideālajai pasaulei ir grūti noticēt. Vēl vairāk – apzinoties, ka ideālā pasaule ir tikai kaut kur starp mākoņiem un zvaigznēm. Bet bez vēlmes arī uz zemes iemiesot kaut mazu drumslu no šīs ideālās pasaules mēs mūžam staigāsim naudīgu tēvoču pavadā, kas valsti slēpti vai atklāti, bet tomēr vadīs kā savu biznesu atbilstoši padomju koruptīvajām tradīcijām.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!