Atslēgvārdi:

Pagarināts mācību gads – ietaupījums budžetam 12

Viens no efektīvākajiem ceļiem skolu finansējuma uzlabošanā ir mācību gada pagarināšana. Kā pirmos pretargumentus, protams, var iedomāties iespējamo bezdarbu "pāri palikušajiem" skolotājiem un skolotāju pretošanos atvaļinājuma samazināšanai.

Iesaki citiem:

Pēdējā laika publikācijās par izglītību aplūkotais problēmu loks ir aptuveni šāds: skolām trūkst naudas, pašvaldībām trūkst naudas, tām ir uzkrauts par daudz atbildības skolu uzturēšanā utt. Visbiežāk problēma tiek aktualizēta, bet nav sīkāk analizēta, kā arī nav meklēti tās cēloņi un risinājumi.

Viens no paņēmieniem, kā uzlabot finansiālo situāciju, ir esošo līdzekļu efektīva izlietošana. Mūsu valsts izglītības budžetu ir iespējams optimizēt, ņemot vērā izglītības pakāpju specifiku. Viens no, manuprāt, efektīvākajiem ceļiem skolu finansējuma uzlabošanā ir mācību gada pagarināšana.

Pirms vairākiem gadiem ministrs Māris Vītols nesekmīgi mēģināja pagarināt mācību gadu, toreiz bija ļoti liela pretestība, un kopš tā laika šis risinājums vairs netiek pieminēts. Tomēr mācību gada pagarināšana sniegtu būtisku finansiālu uzlabojumu. Tiesa, tas vairāk attiektos uz valsts finansējuma daļu, respektīvi, skolotāju algām, mazāk - pastarpinātā veidā uz pašvaldību finansējumu, respektīvi skolu uzturēšanu un izglītības procesa nodrošināšanu. Šai idejai ir vairāki būtiski "par", savukārt "pret" argumenti valsts izglītības politikas kontekstā ir salīdzinoši vāji.


Mazāk pārslogoti skolēni un skolotāji

Sākšu ar “par” argumentiem. Tā būtu esošo līdzekļu efektīva izmantošana, pagarinot mācību gadu par trīs nedēļām (ievērojot latviešu tradīcijas, tas varētu ilgt līdz Jāņiem). Pētot Eiropas valstu mācību gadu garumu, varam secināt, ka vairumā valstu vidējais mācību gada garums ir desmit mēnešu. Latvijā līdzšinējos deviņos mācību mēnešos iekļautais noteiktais stundu skaits izstieptos garākā laika posmā un tādējādi samazinātos vidējais stundu skaits nedēļā. Tas nozīmē, ka samazinātos arī skolotāju slodžu skaits, līdz ar to tiktu samazināta izmaksājamo algu kopsumma mēnesī. Vienlaikus tā ir arī reāla iespēja esošā budžeta ietvaros paaugstināt algas tiem skolotājiem, kuri turpinās darbu skolā.

Lai situācija būtu skaidrāka, piedāvāju vienkāršu piemēru par kādu iedomātu skolu, kurā ir 12 klases. Pašreiz, kad mācību gads ilgst 35 nedēļas, šādā skolā kopējais stundu skaits nedēļā būtu 358 stundas. Tas atbilst 17 skolotāju slodzēm, jo viena skolotāja slodze ir 21 stunda nedēļā. Ja mācību gads tiktu pagarināts līdz 38 nedēļām, kopējo stundu skaitu gadā atstājot nemainīgu, tad stundu skaits vienā nedēļā saruktu līdz 329. Tas atbilst 15,6 skolotāju slodzēm. Tātad, nauda, kuru šobrīd skola maksā kādam skolotājam par 1,4 slodzēm jeb 29 stundām, paliktu pāri. Ja šos skaitļus pareizinātu ar visām Latvijas skolām, ietaupījums iznāktu ļoti iespaidīgs. Tā kā Izglītības likums nosaka, ka valsts dotācija paredzēta skolotāju algām, šī nauda būtu izmaksājama tieši algu pielikumam.

Pagarinot mācību gadu, arī skolēniem samazinātos slodze. Stundu skaits saglabājas iepriekšējais, un tas nozīmē, ka tiktu risināts jautājums par skolēnu pārslodzi un kādu dienu bērniem savā somā būtu jānes arī par vienu grāmatu mazāk.

Nākot vasarai, parasti ļoti saasinās ielas bērnu problēma, jo vecākiem nav, kur bērnus likt. Labāk taču, ka viņi tajā brīdī ir skolā, nevis uz ielas "atpūšas".

Savs ietaupījums būtu arī pašvaldībām – skolas elektrības un siltuma izmaksas ietaupītos par dažām stundām nedēļā ziemas tumšajā periodā. Bez tam pašvaldībām vasarā būtu jātērē mazāk līdzekļu bērnu atpūtas nometņu organizēšanai.


Kavēkļi – bezdarbs un īsāks atvaļinājums

Kā pirmo “pret” argumentu jāmin iespējamo bezdarbu "pāri palikušajiem" skolotājiem, bet, iespējams, vislielāko pretestību izsauktu tas, ka reāli samazinātos skolotāju atvaļinājums. Šobrīd tas "uz papīra" ir divi mēneši, bet reāli - trīs (atskaitot tos skolotājus, kuri darbojas eksāmenos). Atvaļinājums samazinātos līdz reāliem diviem mēnešiem, un, manuprāt, tieši šī problēma arī ir pamatā lielajam sašutuma un emociju vilnim, kas noslāpēja iepriekšējo mēģinājumu ieviest skolas gada pagarinājumu. Cilvēciski skolotājus var saprast, taču ekonomiski tas ir absurds.

Iespējams, pret šo pārveidi strādā arī fakts, ka katra reforma ir pacietīgi un pārdomāti jāpopularizē, un tas ir grūts darbs, tāpēc, no valdības viedokļa, pie tā labāk nemaz neķerties.

Šie ir būtiskākie argumenti, kurus mazliet arī komentēšu. Bezdarbs kā sekas ir, manuprāt, sāpīgākā problēma, tomēr skolotājiem kā izglītotiem cilvēkiem būtu iespējams gan pārkvalificēties, gan atrast citu piemērotu darbu. Lielākas problēmas atrast darbu varētu būt skolotājiem ārpus Rīgas un lielajām pilsētām, jo nereti skola ir viena no retajām darba vietām laukos. Tomēr pastāv arī problēmas pozitīvais aspekts - skolās trūkst labu skolotāju, tātad būtu iespēja skolās strādāt labākajiem, vājākajiem liekot cīnīties par savu darba vietu, tādējādi veicinot arī viņa profesionālo izaugsmi.

Teorētiski ir iespējama situācija, ka skolotāju skaits netiek samazināts un katram skolotājam proporcionāli tiek samazināts stundu skaits nedēļā. Tomēr uzskatāms, ka tas nebūtu labākais risinājums, jo uzspiests slodzes samazinājums ir, pirmkārt, nedemokrātisks un nedod katram iespēju strādāt un nopelnīt tik, cik viņš spēj, otrkārt, skolas vadība, skolēni un vecāki ir ieinteresēti, lai skolā strādātu labākie skolotāji. Nebūtu lietderīgi mākslīgi skolās "pieturēt" vājākos skolotājus, jo profesionāls pedagogs var kvalitatīvi strādāt 30 un pat vairāk stundu nedēļā. No otras puses - nav noslēpums, ka atsevišķos priekšmetos skolās trūkst labu skolotāju, piemēram, angļu valodā, datormācībā, matemātikā, tāpēc reāli iznāk, ka šīs tukšās vietas jau pastāv un neviens skolotājs nebūtu jāatlaiž.

Var strīdēties arī par to, ka, ietaupot zināmu naudas summu, valsts to iedos kādai citai jomai, nevis izglītībai, un no šīs reformas nebūs nekādas finansiālas jēgas un uzlabojuma tieši izglītībai. Ņemot vērā to, ka izglītības budžets tomēr valstī pieaug ar katru gadu, būtu aktīvi jāseko līdzi, lai šī politika mērķtiecīgi turpinās un tā ir mūsu katra atbildība piedalīties valstiski svarīgu lēmumu pieņemšanā.

Izšķiroši nozīmīga ir profesionālu izglītības vadītāju un zinātnieku aktīva iesaistīšanās valsts un pašvaldību izglītības politikas veidošanā un realizēšanā, tāpēc aicinu arī citus profesionāļus izteikt savu viedokli un argumentus par to, kā optimizēt Latvijas skolu finansējumu.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (12) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

andra petersone 09.02.2009 23:44
Es pilnīgi piekrītu Valdim..!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

kristyux 27.09.2006 14:48
Salīdzinoši ar citām valstīm mums ir ļoti liels mācību sasniegumu līmenis man ir arīfakts ka mana draudzene Endija brauc uz angliju viņa latvijā mācās 6. klasē bet braucot uz angliju viņa mācīsies jau 8. klasē tas atkal pierāda to ka Latvijā jau tā ir liels spiediens mācību ziņā drīz vien mums galvas būs pār pilditas ar zināšanām bet priekš normāla bērna tas būtu par daudz. Viņam taču arī ir jāizklaidējas. Es pilnīgi un galīgi piekrītu Edžum.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Zane Ozola 07.01.2003 11:57
Ilze!

Raksta mērķis ir parādīt veidu, kā iespējams efektīvāk sadalīt mūsu valsts trūcīgo izglītības budžetu. Tā ir valstiska mēroga problēma un kā tāda arī ir jārisina, ņemot par pamatu tieši ekonomisko pamatojumu.

Jūs sakāt - skolotāji mācās un strādā arī brīvajā laikā; to varēs turpināt arī tad, ja pagarinās mācību gadu. Skolotāju darba sūtība, būtība un apjomi nemainīsies.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

ilze2000 03.01.2003 15:32
Lai ari pagajis diezgan ilgs laiks kops Ozolas kundzes raksta, tomer, velos izteikt savu viedoki par skolotaju atvalinajumiem. Sadi raksti rada sabiedriba iespaidu, ka skolotāji tiesam visu vasaru nestrada un atpusas! Velos apgalvot, ka , ja privata pamatskola Patnis administracija neseko lidzi savu skolotaju darbibai vasaras menesos, tad citas skolas skolotaji strada visu laiku. Sis it ka "viens" brivais menesis tiek lietderigi izmantots pedagogu talakizglitibai, metodiskajam apvienibam, dazadu materialu gatavosanai, pieredzes apmainai, kabinetu kartosanai un ari skolas remontdarbu veiksanai. Skolēnu brivlaiks nenozime skolotajiem brivdienas, vini turpina savu darbu.

Varbut Ozolas kundzei butu verts paintereseties, ka citas skolas strada skolotaji, un tikai tad rakstit par visiem skolotajiem kopuma. Jums deretu kads pieredzes apmainas brauciens!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Edžus 09.12.2002 12:06
Bezvārdim. Runa patiešām par "vecajiem labajiem laikiem", proyi, par pirmās brīvvalsts skolu, tās tradīcijām, mācību [programmām, grāmatām, formas tērpiem. Jā, arī par skolotāju slodzēm un atalgojumu. Replikas autoram acīmredzot uz acīm ir uzvilkta sarkanā lupata. Tāpēc viņš negrib redzē to labo, kas bija slolās Latvijas brīvvalsts laikā. Žēl! Edžus.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Zane Ozola 06.12.2002 19:25
Waldi, priecājos par Jūsu detalizētajiem komentāriem, jo arī es par šiem jautājumiem esmu daudz domājusi.

Domāju, ka profesionāliem skolu vadītājiem nebūs lielu problēmu pārplānot stundas no 35 nedēļām uz 38 nedēļām. Stundu saraksta veidošana ir grūts darbs un vienmēr prasa gan daudz laika, gan arī zināmu talantu plānošanā. Skaidrs ir tas, ka vidēji samazināsies stundu skaits tajos priekšmetos, kuros ir liels apjoms, piemēram, latviešu un angļu valoda, matemātika u.c. Es īpaši neuztrauktos par tām stundām, kas ir vienu reizi nedēļā, jo šobrīd ir visas iespējas stundas un mācību priekšmetus grupēt tematiskos blokos, tāpēc standartos paredzētais iegūstamo zināšanu apjoms no tā nemainīsies. Tāpat nemainīsies saturs.

Manuprāt, arī IZM nemaz nebūtu ļoti jāpārpūlas, lai sakārtotu dokumentāciju šai reformai.

Piekrītu Jums, ka būtu jāveido diskusija plašākā sabiedrībā par šo jautājumu. Tomēr jāņem vērā, ka menedžmentā pastāv vismaz divi reformu ieviešanas veidi: demokrātiskais (izskaidrojošais), t.i., lēnais, un autoritatīvais, t.i., ātrais. Atvainojiet par ironiju - latviešu tauta joprojām ar sajūsmu atceras Ulmaņa laikus (vecos, protams), un tā it nemaz nebija demokrātiska un lēna reformu ieviešana. Es šoreiz negribu aģitēt par vienu vai otru variantu, bet pieļauju gan vienu, gan otru.

Par skolotāju pārkvalificēšanos un pārorientāciju arī nav pamata panikai, jo nemitīga sevis papildināšana un dzīvošana atbilstoši laikam ir šīs profesijas sastāvdaļa.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

bezvardis 06.12.2002 14:46
Waldim:

Kopumā vērā ņemami argumenti.... tikai 'nevis' jāraksta ar vienu 's' :-)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

waldis 05.12.2002 13:07
Cienījamā autore, jums taisnība! Šāds risinājums tiešām ekonomiski un arī no skolēnu noslogotības viedokļa ir attaisnojams un tādēļ apsveicams. Pieejot tai lietai pragmatiski un neņemot vērā tādus tīri subjektīvus apsvērumus kā skolotāju neapmierinātība ar it kā īsāku vasaras atvaļinājumu vai to, ka bērniem jūnijā vairāk gribas skraidīt pa zaļo zāli nekā sēdēt skolas solos, vai kāda skaita skolotāju atlaišanu no darba štatu samazināšanas dēļ, tomēr ir jānorāda uz šāda problēmas risinājuma, manuprāt, objektīvajiem trūkumiem, kas autores rakstā nav skarti.

1. Izglītības saturs. Ar šo jēdzinu es apzīmēšu visu to, ko skolotāji skolēniem cenšas iemācīt vadoties no izglītības standartu, skolas tradīciju, pašu izpratnes, sabiedrības vispārējo uzskatu un austskolu prasībām. Jūs pati norādījāt, ka pašlaik mācību gads ir 35 mācību nedēļas, un tā kā mācību procesa organizācija ir cikliska ar mazāko periodu 1 nedēļa, tad arī viss izglītības saturs katrā priekšmetā ir pieskaņots tam, ka to jāapgūst 35xN mācību stundās mācību gada laikā - N ir attiecīgajam mācību priekšmetam atvēlētais stundu skaits nedēļā. Un te jau sākas šī problēma. Izkliedēt pa garāko mācību gadu vajag neviss vispār kaut kādas abstraktas skolotājdarbstundas, bet gan konkrētas fizikas, ķīmijas, latviešu valodas, fizkultūras utt., utm. Tātad, ja kādam priekšmetam ir atvēlēta 1 mācību stunda nedēļā, tad visticamāk ka tā arī paliks viena un gadā klāt nākušās 3 visticamāk tiks vairāk vai mazāk lietderīgi izmantotas atkārtošanai, nostiprināšanai utt. Bet situācija mainīsies, ja priekšmetiem nedēļā būs vairāk par vienu mācību stundu (piemēram 3). Tad, saglabājot šo pašu skaitu nedēļā, gada laikā papildus iegūsim jau 9 stundas, bet tas nav pieļaujams, jo tad jau nekāda efekta nebūs. Tātad no kurām 9 nedēļām macību gada laikā tās būtu jāizņem? Varētu jau, protams, šo problēmu risināt tadejādi, katram priekšmetam visu atstājam pa vecam, bet samazinam vienas mācību stundas garumu, bet man nezkāpēc paliek slikti ap dūšu atceroties, tās sekas ko radīja šāds solis 90-to sākumā (pāreja no 45 min uz 40 min mācību stundu), bez atbilstoša metodiskā nodrošinājuma visas problēmas atstājot skolotājiem.

Secinājums. Vajag rūpīgi pārdomāt ko, kā un cik daudz mācīt pēc pārejas uz šādu sistēmu, izskaidrot to skolotājiem, vecākiem, sabiedrībai un, protams, arī tiem, kas sastāda iestājeksāmenu testus augstskolās.

2. Mācību plāni. Nu par tiem es jau daļēji iesāku iepriekšējā punktā, bet manuprāt šo jautājumu nedrīkst atstāt pašplūsmā, tas ir, katras skolas pārziņā.

Secinājums. Centralizēti jāizstrādā jauns mācību paraugplāns, ar to jāsaskaņo izglītības standarti. Tas viss kārtīgi jāizskaidro skolotājiem, skolu administrācijām, sabiedrībai.

3. Skolotāju atalgojums. Te nu ir vissāpīgākais jautājums. Neņemsim vērā to, ka daži paliks bez darba, kaut gan mazapdzīvotos lauku apvidos (tādi ir gandrīz visur ārpus piesētām) situācija varētu būt specifiska. Groziet to lietu kā gribiet, bet ja skolotājam sķitīs, ka viņa faktiskā darba samaksa par tās pašas fizikas, matemātikas utt. mācīšanu tam pašam skolēnu skaitam vienā atskaites periodā kļust mazāka, tad nekādu atsaucību negaidiet un uz nekādiem pozitīviem efektiem neceriet. Prasti runājot, būs sūdi, kliegšana, emocionālas runas un sabotāža, kuru rezultāts būs vienīgi visu pozitīvo reformas momentu pilnīga diskreditācija, un faktiska sliktāko jeb vājāko skolotāju (parasti šādas situācijas vislabāk savtīgos mērķos izmanto tieši šādu darbinieku kategorijas) interesēm izdevīgu noteikumu iedibināšana. Arodbiedrības arī šādos gadījumos parasti ieņems klaji populistisku un destruktīvu pozīciju, jo principā ir orietētas uz viduvējībām un atpalicējiem.

Secinājums. Dariet, ko gribiet, bet NAUDAS MAKIEM KLĀT NEĶERIETIES! IZM nepieciešams, ļoti rūpīgi un izsvērti piedāvāt tiešām skolotājiem izdevīgu darba samaksas sistēmu, to skaidrot, skaidrot un vēlreiz skaidrot ar piemēriem, ar konkrēti katram personīgu aprēķinu demonstrēšanu, lai pārliecinātu, ka sliktāk jau nu nebūs.

4. Skolotāju atvaļinājums. Ja godīgi, tad tas nebūt nav visa vasara plus ziemas un pārējie brīvlaiki. Šāda situācija ir radusies vispārējā izglītības sitēmas administrēšanas (menedžmenta) vājuma dēļ un, nav ko slēpt, daudzu skolotāju specialitāšu hroniska deficīta dēļ. Citiem vārdiem sakot, sliņķi un ļoti pieprasītie sev šādas privilēģijas ir paši piešķīruši, bet skolu administrācijas, apzinādamās savu bezspēcību esošajā situācijā, to pieļāvušas. Cieš pārsvarā apzinīgie, kārtīgie un labākie skolotāji, jo saņemot vienādus atalgojumus, nevar atļauties (ētisku, pienākuma apziņas, audzēkņu utt. dēļ) sev šādu prieku.

Secinājums. Šie argumenti nav vērā ņemami.

Tātad, apkopojot iepriekš teikto, gribu paziņot:

A. Paldies Dievam, ka Vītola iecerētā afēra izgāzās.

B. IZM vajadzētu galvu nepacēlušiem pāris gadus strādāt pie šīs reformas sagatavošanas.

C. Reforma būtu vismaz gadu plaši jāizdiskutē, jāpieslīpē.

D. Tad tā (iespējams) būtu jāizsludina, nosakot, ka tā stāsies spēkā vēl pēc NEMAZĀK kā gada.

E. Atlikušajā laikā jāvelta maksimums pūļu tās skaidrošanai, propogandai, skolotāju pārorientācijai.

Tādējādi vajadzētu mums beidzot sākt dzīvot ar domu, ka mēs plānojam savu dzīvi 3, 4, 5 un vairāk gadu uz priekšu un neviss visu censties sasniegt jau rīt uz brokastu laiku.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Hilarija 04.12.2002 12:20
Interesants ierosinājums .. jāatzīst, ka man sākumā bija pagrūti uztvert būtību, kādā veidā iespējams ietaupīt pagarinot mācību gadu, bet tā ideja, cik saprotu, ir izkliedējot slodzes un to pašu naudu samaksājot mazāk skolotājiem. Tā kā skolotāju ir maz un labu skolotāju vēl mazāk, tad principā ierosinājusm droši vien ir apsvēršanas vērts.

Par skolotāju pretestību pret saīsinātu atvaļinājumu ... manuprāt, divi pilni mēneši plus vēl visas rudens un ZIemsvētku un pavasara brīvdienas ir vairāk nekā pietiekoši, kamēr pārējie strādājošie dabū tikai mēnesi!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Zane Ozola 04.12.2002 11:30
Paldies par komentāriem! Priekšlikums par skolas gada pagarinājumu nekādi neskar mācību saturu. Šis ir ekonomiski pamatots ierosinājums, kas ļauj efektīvi izmantot izglītības budžeta līdzekļus.

Edžu, Jūs rakstāt, ka pēc dažiem gadiem mācību gada pagarināšana pārvērtīsies par vēl lielāku naudas tērēšanu. Gribētos uzzināt, kādēļ tā!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

bezvardis 04.12.2002 10:13
Edžum: Piedodiet, bet man Jūsu komentārs šķiet nekorekts. Tā vietā, lai Jūs kaut ko sakarīgu pateiktu par rakstā izteikto argumentu, Jūs to nosaucat par absurdu un tad vāvuļojat par pavisam citām tēmām, aizrunājoties līdz nostājai, kurai skaidri cauri redzamas vienīgi ilgas pēc 'vecajiem labajiem laikīem', kad visi staigāja vienādos formastērpos, kooperējās valsts ierobežotu grāmatu klāsta atkalizmantošanai, bet trīs brīvos vasaras mēnešus izmantoja, lai dotos ganu gaitās.

Autores arguments ir viens no retajiem konstruktīvajiem piedāvājumiem par to, kā iespējams reāli palielināt skolotāju algas un atslogot skolēnus, kas patiešām tiek krietni nomocīti šajos deviņos mācību mēnešos, bet vasarā aiz garlaicības beidzas nost. Diemžēl, ar monotonajām prasībām pēc (un tikai) valsts kopējā finansējuma palielināšanas skolotāju kopiena Latvijā jau ir sevi diskreditējusi, jo šis radošās domas trūkums nekādi nenorāda uz skolotāju kā izglītotu cilvēku potenciālu. Jūsu komentārs, Edžu, arī tikai tāda pagātnes idealizācijas atgremošana vien ir. Atveriet acis: Latvija ir mainījusies, tāpēc ir jāmeklē radoši un jauni risinājumi.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Edžus 03.12.2002 23:57
Pagarināt mācību ilgumu - tas ir kārtējais absurds. Tā ir šķietamā naudas ekonomija, kas jau pēc pāris gadiem pārvērtīsies jaunās daudz sarežģītākās problēmas, to skaitā ievērojamā naudas palielināšanā. Visās skolās ir jānodibina kārtība mācību programmās. Nopietni runājot, pašlaik tur valda haoss, lai neteiktu vairāk! Otrkārt, jānodibina kārtība mācību grāmatu izdošanā un saglabāšanā. jāatjauno Pirmās Latvijas laika skolēnu kooperatīvi mācību grāmatu piegādēm skolās, to skaitā arī lietoto mācčibu grāmatu pārdošanā. Es saprotu E. Repšes k-ga šausmināšanos par to, ka iepriekšējā gada mācību grāmata pat matēmatikā jau nākamajam mācību gadam nav derīga. Pašlaik no kādām grāmatām bērns pamatskolā mācīsies nosaka nevis izglītības ministrija, skola, bet gan skolotājs. Cik nav gadījumu, kad vecākiem otrreiz jāpērk grāmatas, jo iepriekš pieteiktās vairs nav spēkā, esot nomainījušies skolotāji, izmainījušās prasības!?? Izglītības ministrijai ir jānosaka kārtība visā valstī, kuras grāmatas vidusskolā, kuras ģimnāzijā ir obligātas, etalons, norma! Ir jānostabilizē precīzas mācību programmas, jāiztīra tās no nevajadzīgiem subjektīviem piesārņojumiem.Tas ir nopietns zinātnisks darbs. Bet šasdienas kolas neatliekami prasa sakārtot mācību programmas! Mācību grāmatām precīzi jāatbilst šim programmām. Cita ceļa nav! . Es jau nemaz nerunāju par uzdevumu un citām burtnīcām, kas tagad pārvēstas par kaut kādu klaunādi, ar dažādiem "`mākslinieciskiem" mālējumiem, kurus pat to autori nevar izskaidrot televīzijā. Bet `tie taču makšā ievērojamu naudu! Šet valstī kopumā tiktu ietaupīti līdzekļi daudzos simtos tūkstošos latu. Ir vēl daudz citas skolotāju prasības par apaviem, sporta apģērbiem utt, kuras absolūtais vairākums bērnu vecāku nav spejīgi izpildīt. Arī šajā jomā jānodibina precīza kārtība un jāekonomē līdzekļi.Tātad skolās ir jānodibina kārtība , sākot ar mācību programmām, skolu grāmatām un burtnīcām, skolu apģerbiem. Visiemskolēniem jābūt vienādām prasībām, lai saņemot atestātu tiktu sagatvots visiem bērniem vienāds ceļš turpmākai dzīvei. Pēc atmodas visi bezjēdzīgie eksperimenti ir viereiz jāizbeidz, to skaitā arī privātajā vidusskolās!

Saistītie raksti