Opozīcijas posts un bēdas 3

Kamēr mani kolēģi savos blogos nepārprotami norāda, ka pie varas esošās koalīcijas politiķi neapšaubāmi ir vislielākie zaudētāji, es vēlētos iebilst – manuprāt, krīze norāda, ka vislielākie zaudētāji šinī situācijā ir opozīcija. Mani nepārsteigtu, ja nākamajās vēlēšanās (lai kad arī tās nenotiktu) pie varas atkal varētu nonākt jau mums labi pazīstamā bēdīgi slaveno politiķu kompānija.

Iesaki citiem:

Manā skatījumā ir vairāk nekā skaidrs, ka Latvija pašreiz ir krīzes situācijā. Ar krīzi es saprotu ne tikai negatīvu situācijas pavērsienu. Piemēram, kad mēs runājam par finansu krīzi, galvenais jau nav, ka kredīti ir vējā vai ka daudzas firmas piedzīvo maksātnespēju. Krīze apzīmē tādu situāciju, kurā negatīvo parādību kopums izjauc ne tikai situācijas stabilitāti, bet arī daudz dziļāku ierasto lietu kārtību, paverot iespējas plašām izmaiņām. Proti, paveras tā saucamie "iespēju logi", kurus politiķi var izmantot un var arī neizmantot.

Pašreiz es redzu, ka Latvijā ir spilgta ekonomiskā krīze. Valdība ir izlēmusi neizmantot iespēju logu, kuru savulaik ir izmantojušas ASV, citu Eiropas un arī jaunattīstības valstu valdības, palielinot valdības izdevumus, injicējot tā saucamo ekonomisko stimulu devu. Ar to es negribu teikt, ka tas ir nepareizi, jo par ekonomisko stimulu iedarbību šķēpus lauž daudzi ekonomisti, piemēram, ASV. Drīzāk jāsecina, ka ekonomisko politiku lielā mērā nosaka politiskā filozofija, kurai noteikta valdība pieslienas. Tādēļ laikam nebūtu jābūt īpaši pārsteigtiem, ka Latvijas valdība neo-liberālā vēsumā atraidīja ideju par valsts iejaukšanos ekonomikā, tad jau drīzāk lielāks pārsteigums ir par tām Eiropas valstīm, kurās labējās valdības nāca klajā ar milzīgiem ekonomiskajiem stimulu plāniem. Piemēram, Zviedrijas konservatīvā valdība.

Otrkārt, es varu identificēt arī ļoti konkrētu sociālo krīzi, kuru izraisa iepriekšpieminētā ekonomiskā krīze. Atlaišanas, algu samazinājums un inflācija ir radījusi pavisam skaidras sociālās sekas – bezdarbu, sociālo izstumtību un neziņu par savu nākotni. Tomēr tikpat lielā mērā kā uzskaitītās problēmas mani cilvēcīgas līdzjūtības dēļ interesē, vai nelaimē nokļuvušajiem cilvēkiem ir pietiekama sasaiste ar pārējo sabiedrību. Proti, kā uz bezdarbnieka Kārļa nelaimi reaģē viņa ģimene, radi un draugi? Vai viņa tuvākajā sociālajā apkārtnē esksistē vismaz kaut kāds sociālais tīkls – ģimenes, baznīcas, neformālo asociāciju formā – kurš viņu varētu „noķert”, kad ekonomika un līdz ar to viņa dzīve ir „brīvā kritienā”. Tā kā pilsoniskā sabiedrība Austrumeiropas valstīs ir izslavēti vāja, tādēļ man tikai pieaug bažas par to, ka Kārlis piedzīvo sociālo izstumtību par excellence.

Un uz visa šī fona, jāatzīmē, ka Latvijā eksistē arī politiskā krīze, kuru raksturo ne tikai pēkšņa iekšēja valdības darbotiesnespēja, bet arī agresīvas politiskās neapmierinātības izpausmes un nepieredzēta neuzticība pie varas esošo politisko spēku politikai. Klasiska leģitimitātes krīze paver iespējas ne tikai pēkšņām konstitucionālām pārmaiņām, bet galvenokārt politiskajām pārmaiņām. Proti, opozīcijas partijas krīzes laikos ir ne tikai aktīvas, bet arī gribot negribot kļūst par „glābējām”. Tomēr pašreiz nekas neliecina, ka opozīcija būtu sapratusi, kas ir tās uzdevums. Citiem vārdiem – opozīcija nav ticama alternatīva pie varas esošajiem politiķiem, jo viņiem nav pat izstrādāts alternatīvs krīzes risināšanas plāns.

Opozīciju raksturo nepaskaužama politiskā talanta, iedvesmas un līdera spēju trūkums, ko visspilgtāk raksturo Solvitas Āboltiņas traģikomiskais raksts portālā draugiem.lv, kur viņa aicina iedzīvotājiem uzticēt viņai savas rūpes un pārdomas par to, kādas problēmas Āboltiņai būtu jārisina.

Ja viņa kā opozīcijas partijas līdere nespēj identificēt politiskās problēmas, kad valsti paralizē Krīze, tad kāpēc pilsoņiem būtu jātic, ka viņa spēs identificēt un atrisināt problēmas, kad viņa būs pie varas?

Kad Godmanis lamājās par visatļautību un teju draudēja ierobežot pulcēšanās brīvību, kādēļ vienīgie, kas pacēla savu balsi demokrātijai aizstāvībai bija saujiņa nevalstisko organizāciju, nevis opozīcija?

Lieliski, ka opozīcijas partijas nolēmušas koordinēt savu rīcību un „neizslēdz iespēju ārkārtas vēlēšanās startēt kopā”, bet, manuprāt, šis solis nāk par vēlu un ir krietni vien nepietiekams – tādi paziņojumi nerada iespaidu par saliedētu un darbotiesspējīgu opozīcju ar skaidru nākotnes vīziju. Drīzāk par taustīšanos tumsā.

Man jāatzīmē, ka man nav nekādu iebildumu pret Āboltiņu kā personu – viņa noteikti ir inteliģenta un pieredzes bagāta ierēdne un drosmīga politiķe, kura izkarojusi vietu zem saules maskulīnā darba vidē. Tomēr ar to vien nepietiek, lai kļūtu par nākamās valdības līderi – ir nepieciešams demonstrēt spēju piedāvāt ticamu un pārliecinošu alternatīvu.

Iespējams, ka iedvesmai var noderēt "Zviedrijas modelis", kad, piedāvājot alternatīvu un ticamu vīziju, enerģiska četru labējo partiju alianse 2006. gada vēlēšanās lauza Sociāldemokrātu partijas hegemoniju, kas bija ilgusi divpadsmit gadus.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (3) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Andrejs 01.02.2009 22:01
Mana doma par būtisku krīzes cēloni:
"sabiedrības zemā politiskā kultūra balsojot par populāriem cilvēkiem, kuri ir pilnīgi nederīgi politikā." Kas šeit nav skaidrs?
Un tālab vajadzīgas ir diskusijas ar sabiedrību, kur ir 1000 komentāru. Ar tiem dažiem, kas te parādās progresa nebūs.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Pēteris 01.02.2009 13:29
Protams, ka var jau publicēt sērīgus rakstus draugiem.lv un uzskatīt, ka tā ir saiknes veidošana ar sabiedrību, tās domu ņemšana vērā un mēgināt saprast, kāds ir "tautas noskaņojums", bet piedodiet, Andrej, tas nekādā gadījumā nav "labs solis no tās [krīzes] ārā", kā Jūs izsakaties. Krīzi neatrisina daži rakstiņi draugiem.lv...
"Zviedrijas modelis" šeit ir pieminēts kā ironiska metafora (jo Štokenbergam nu ĻOTI patīk runāt par Zviedrijas modeļa ieviešanu Latvijā; tas nekas, ka tā saucamais ekonomiskais Zviedrijas modelis pēdējos desmit gados ir pārmainījies līdz nepazīšanai). Bet ne tikai - kā es īsi norādu tas ir par to, kā "piedāvājot alternatīvu un ticamu vīziju, enerģiska četru labējo partiju alianse 2006. gada vēlēšanās lauza Sociāldemokrātu partijas hegemoniju, kas bija ilgusi divpadsmit gadus." Tas par to paskaidrojuma trūkumu.
Es atsakot komentēt to, kas ir gana skaidrs "pietiekami izglītotiem". Man nav zināms, ko Jūs, Andrej, ar to domājat.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Andrejs 01.02.2009 13:04
Kādas politiskās problēmas identificētas šeit:
1. mums nav opozīcijas līdera
2. opozīcija neaizstāv pulcēšanās brīvību
Piedāvāts tiek "Zviedrijas modelis" , bez kāda pamatojuma un paskaidrojuma, kas tas tāds.
Nekāds līderis mums nepalīdzēs , ja paši nesāksim domāt. Iespēja draugos izteikties par šo krīzi ir labs solis no tās ārā.
Un pietiekami izglītotiem krīzes cēlonis ir gana skaidrs - sabiedrības zemā politiskā kultūra balsojot par populāriem cilvēkiem, kuri ir pilnīgi nederīgi politikā.
Salīdzināsim cik ātri beidzās politiskā karjera tam ASV gubernatoram, kurš nedaudz izrunajās, bet mūsu Jūrmalgeitas varoņi vēl šodien turpat.
Iespēja draugos

Citi autora darbi