Foto: Bettina Tizzy

Pirmā lieta, ko žurnālisti var izdarīt — nodrošināt redakcionālo autonomiju, un to varētu veicināt arodbiedrība.

Decembrī esam piedzīvojuši vēl vienu mēģinājumu reanimēt žurnālistu profesionālo organizāciju — ir nodibināta Latvijas Žurnālistu asociācija. Kāpēc sporādiski notiek mēģinājumi, bet nav rezultāta? Joprojām moralizējam par žurnālista pienākumiem, profesionālo līmeni, godu, cieņu, ētiku, bet līdz rīcībai netiekam. Semināri, kursi, pētījumi — tie ir bijuši ierastie risinājumi iepriekšējās divās dekādēs, kas nav nesušas pozitīvus rezultātus — iegūtā informācija nebija iekļauta pastāvošajās struktūrās un neveicināja jaunu struktūru veidošanu. Pavērtēsim žurnālistu racionalitāti — kā viņi paši izprot savu vietu žurnālistikā un kā konstruē sociālās attiecības redakcijā.

Solidaritātes trūkums

Piedāvāju skatīties uz redakcijām tāpat kā uz citām birokrātiskām organizācijām, tas ir — uz brīdi atsvešināties no domas par to īpašo misiju sabiedrībā. Darbinieki ir ieinteresēti saglabāt darba vietu un uzlabot statusu. Kādas stratēģijas attiecībās ar kolēģiem un vadību viņi pielieto, īstenojot šo elementāro mērķi? 1990. gados notikušais mazināja žurnālistu simbolisko un kultūras kapitālu šādā interakcijā. Medijos sāka strādāt (bieži vien tā bija redakciju apzinātā stratēģija) nepieredzējuši cilvēki, kas nebija socializējušies žurnālistikas vidē un ieguvuši kādu konvertējamu augstāko izglītību. Socializācijas trūkums nozīmē, ka viņi nav interiorizējuši misijas izpratni un izveidojuši attiecības ar amata brāļiem, kas nepieciešamības gadījumā palīdzētu ar padomu vai sniegtu solidāro atbalstu. Iztrūkstot saziņai ar amata brāļiem par profesionālām lietām, viņi nevar pārliecināties par sava snieguma kvalitāti, un tāpēc redakcijas vadītājiem ir viegli ar viņiem manipulēt.

Izpratne par profesijas kvalitāti redakcijās arī ir diezgan difūza, kritēriji ir izplūduši un, cik ir zināms no privātām sarunām, to pielietošana honorāru aprēķinā nav universāla. Vismaz darbiniekiem ir tāds priekšstats. Varētu sagaidīt, ka neapmierinātie organizēsies, lai ietekmētu vadību, taču šādas sociālās rīcības vietā viņi dod priekšroku privātām stratēģijām — uzturēt labas personiskās attiecības ar priekšniecību. Iespējams, tā iemesls ir iepriekšējās socializācijas trūkums, taču tā var būt arī dziļāka lietišķās kultūras iezīme, kas ir raksturīga arī citiem dzīves laukiem.

Tas darbojas kā apburtais loks — vienreiz saskāries ar kolēģu kā darba ņēmēju solidaritātes trūkumu, indivīds iemācās, ka tā nav efektīva stratēģija.

Blakus solidaritātei ir nepieciešama uzticība — pārliecība, ka otrā puse ievēros kompromisu. Bet, ja ir bailes, ka, iedodot pirkstu, tiks nokosta visa roka, tiek iedarbināts princips „visu vai neko” — darbinieks vai nu nokļūst vadītāja galmā, vai arī „atsēžas” līdz labākiem laikiem un ņurd kuluāros.

Tādējādi tiek bloķēta redakcijas kā radošā organisma funkcionēšana. Pietuvinātās personas nerunās pretī vadībai, savukārt attālinātās izpildīs tikai norādījumus, bet nenāks ar savu iniciatīvu. Kritēriju difūzija neļauj izveidot institucionālo ietvaru mediju misijas principu ievērošanai, jo vadītājam ir jārezervē tiesības subjektīvi vērtēt „savējo” un „svešo” sniegumu, lai efektīvi pārvaldītu redakciju kā hierarhisku struktūru.

Domāju, ar to var skaidrot publikas intereses mazināšanos par masu medijiem, ko stabili novērojam jau vairākus gadus, — nav kvalitatīvās izaugsmes. Taču kāpēc redakciju vadības nav motivētas demokratizēt iekšējo vadību, lai atbrīvotu indivīdu radošo potenciālu? Atbilde ir vienkārša — organizācija drīkst strādāt ar zaudējumiem, jo īpašnieka motivācija ir kontrolēt tehniskos līdzekļus informācijas izplatīšanai politisko un ekonomisko elitu komunikācijā.

Jāmainās izpratnei

Kāpēc to nevēlas darīt paši žurnālisti? Nebūdams pārliecināts par savu profesionālo līmeni, indivīds nevar izvirzīt profesionālas dabas prasības. Bailes no kolēģu „nodevības” neļauj izveidoties kritiskajai masai — vienmēr pastāv drauds, ka iniciatīva ir sodāma, jo „izlēcējs” apdraud izveidojušos varas sadali. Žurnālisti paši var būt apmierināti ar lietu stāvokli, jo atbildība tiek novelta uz redakcijas vadības pleciem — žurnālists vien izpilda priekšrakstus un, ja izdara to nekvalitatīvi, tad tā arī ir priekšnieka vaina, jo viņš nav pratis detalizēti izskaidrot savu priekšrakstu.

Lai mainītu situāciju, ir jāmainās žurnālistu izpratnei par racionālo uzvedību profesijā, meklējot praktiskus, taustāmus pašorganizēšanās motīvus. Tāds varētu būt visvienkāršākā vēlēšanās pelnīt algu šajā profesijā. Tātad, ir jānodrošina konkurences kritēriji darba tirgū, lai tajā neiekļūtu gadījuma cilvēki. Tam ir jānosaka profesionalitātes kritēriji, kuri ietvertu gan iepriekšējās socializācijas jēdzienu, gan ētisko uzvedību. Uzraudzību un sankcijas nodrošinās koleģiāla pašu profesionāļu veidota žurnālistu organizācija. Līgums starp organizāciju un redakciju par darba garantijām apvienības biedriem redakcijai būtu izdevīgs tieši ar to, ka atbildība par kvalitāti tiktu pārlikta uz profesionāļu organizācijas pleciem.

Cits jautājums — kamēr no politiskās, ekonomiskās elites nav pasūtījuma kvalitatīvai žurnālistikai, kamēr priekšroka tiks dota slepeniem lēmumiem nevis atklātai politisko un biznesa piedāvājumu konkurencei, tikmēr šāds „ideju tirgus” publiskajā sfērā būs nefunkcionāls. Šie sociālie aktori būs motivēti izmantot avīzes un internetu gadījuma informācijas iepludināšanai, lai izraisītu skandālu, bet mediju profesionāļi būs gatavi piedāvāt šādus pakalpojumus. Klasiskais Jirgena Habermasa publiskās sfēras modelis, kas ir normatīvās preses teorijas pamatā, paredz, ka žurnālistiku neveido žurnālisti vien — tai ir vajadzīgi debatējoši pilsoņi. Habermasa izklāstā tie ir privātīpašnieki, kas savu interešu aizstāvībai ar valsti vēlas uzturēt kontraktuālās attiecības.

Esmu sniedzis primitīvu organizācijas darbības izklāstu, iezīmējot tās funkcionēšanā iesaistīto pušu pragmatiskās intereses. Taču elementāro mehānismu apzināšanās ir nepieciešama, lai izbeigtu moralizēšanu un ķertos pie praktiskas rīcības. Manuprāt, pirmā lieta, ko žurnālisti var izdarīt — nodrošināt redakcionālo autonomiju no medija īpašniekiem un redakcijas menedžmenta (kas bieži ir īpašnieka hipostāze), ko veicinātu arodbiedrība.

________________________

* Vēl viens mēģinājums — angļu val.