Priecīgas Lieldienas!Priecīgas. Sev. Iekšēji. Apzināti. Jā.
Taču ne tikai sniegputenis liek domāt, ka tomēr kaut kas nav tā, kā tam šajos svētkos vajadzētu būt. Laikam jāpaskaidro vienkāršā utopija, ko ielieku savu svētku ilgās. Gribētos sev apkārt vidi ar sabiedrību, kas dzīvo dzīvi ar atbildību kā par varenu dāvanu. Lieldienas apsola mūžību brīdī, kad liekas – viss ir beidzies. Lieldienas parāda ciešanu vērtību un ilgu mērķtiecību. Iekšēji un apzināti to jūtu un tam ticu. Maniem tuvajiem apkārt kā oliņām ar čauliņu ir līdzīgi. Aiz trauslā apvalka paslēptais spēks ir milzīgs. Novembrī aiz lietussargiem to varēja just. Arī pēc tam, lai gan katram iekšā, ne visiem kopā.
Kā to pārvērst patiesos svētkos, ar to saprotot savstarpēja prieka vērtības apmaiņu? Kā zināt, ka sabiedrībā, kurā dzīvoju, mans prieks nav unikāls, manas rūpes nav izņēmums? Esam taču cilvēki nevis vientuļi vilki.
Nezinu. “Normālā” sabiedrībā labas gribas cilvēki vienojas institūcijās, kas kolektīvi pauž individuālu rūpi. Mediji. Baznīca. Valdība. NVO. Katrai sava iespēja, bet arī pienākums un uzdevums. Jau esmu par to šeit izteicies, bet Lieldienas ir attainots iemesls pie tā atgriezties.
Mediji. Cenzētās Panorāmas 50 gadu jubilejas sižetā Anita Brauna savā tipiski distancētajā “kūlumā” mums pastāstīja, ka nu TV uzraugi esot jau nu gan politizēti un ietekmēti, bet LTVP joprojām spējusi saglabāt savu neatkarību. Bieza čauliņa saltiem meliem. Citāts, kas tika ielikts, lai parādītu zobiņus. Tikai kam? Sev spogulī? Tādām braunām pēc šāda teksta nebūtu vietas “normālas” valsts sabiedriskā TV, uzraugiem būtu jāsāk izmeklēšana un avīzēm vismaz trīs dienas par to jāraksta. Taču Latvijā klusā laikā klusums arī par acīmredzamu negodu – NRTVP galvas Kleckina atzīšanos melos par cenzūru LTV un Latvijas valdības konjuntūrisko laipošanu Krievijai nemaz nepieminot.
Valdība. “Politika nav pacelt algas, politika nav atrast slimnīcām investīcijas – tā ir obligātā nepieciešamība, bet politika ir spēlēties ar saviem konkurentiem.” Tā atklāti un publiski jaunatnei politiku šonedēļ izskaidroja neviens cits kā lielākās un spēcīgākās Latvijas “nacionāli patriotiskās” partijas priekšsēdis un vēl nesen trīs gadu garumā politikas pirmā vijole (diriģenti tomēr ir citi) – Kalvītis. Un? Gavēnim atbilstoša klusējoša piekrišana visā sabiedrības spektrā, politisko opozīciju un radikālos grupējumus ieskaitot. Nevienas sabiedriskas institūcijas reakcijas. Neviena plašāka komentāra bez īsa šausminošā teksta atstāsta.
Baznīca. Normālas valsts normāla baznīca (vismaz protestanti) iepriekš pieminēto kungu būtu saukusi pie kārtības, atgādinot par kristīgās morāles un ētikas standartu politiskajā ikdienā valstī ar “kristīgām tradīcijām”. Nēkā tamlīdzīga! Un kāpec gan, ja tajā laikā galvenajam valsts protestantam lielākā rūpe ir baznīcas iespējami veikla pārdošana kristīgi fundamentālai sektai no ASV.
Latvijas Evaņģeliski luteriskā baznīca ir nolēmusi visu savu nekustamo īpašumu saimniecību atdot apsaimniekošanai Missūri sinodei. Ēkas un zeme 20 milj. Ls vērtībā tikšot pārdota, bet 10 milj. nesīšot augļus, lai maksātu algas mācītājiem. Faktiski tas nozīmē LELB nonākšanu pilnīgā ekonomiskā atkarībā no protestantu “brāļiem un māsām” (LELB ir vienīgie Missūri sinodes nacionāla mēroga “draugi” Eiropā, bet LELB tikai ar Missūriešiem ir kristības un dievgalda kopība). Kamēr Misūri dogmu, ka Bībelē katra Dieva pavēle vai norāde ir burtiski uztverama un izpildāma, teksta vēsturiskais konteksts esot nenozīmīgs un rakstu interpretācija neesot pieļaujama, Latvijas sabiedrība un teologu vide uztver absolūti nekritiski, tikmēr līdzīgi par Korānu domājoši islamticīgie tiek pašsaprotami tiek definēti kā radikāli, atpalikuši un citādi necivilizēti.
Baznīcas loma esot parādīt (vai uzraudzīt) cilvēka grēcīgumu un vest to Evaņģelija solītajā pestīšanā. Tas, ka šāda baznīcas lomas izpratne nozīmē alkatīgu baznīckungu iespējas manipulēt ar patiesi ticīgiem ļaudīm, vairo baznīcas nomenklatūras varu un atbalsta diktatoriskas tendences gan netiek pārrunāts, jo šādās draudzēs brīva doma pēc definīcijas ir ķecerība. Missūri versijā protestanti iznāk katoliciskāki par katoļiem viduslaikos, bet draudzes locekļus no inkvizīcijas pasargā vien modernie krimināllikumi. Ne velti no mūsu sektantiskās “tradicionālās baznīcas” izslēgtais mācītājs Juris Cālītis LELB ieteica apvienoties ar ne mazāk fundamentālistiskajiem Latvijas katoļiem. Pasaules Luterāņu apvienībā ne Missūri, ne LELB nav jau gadiem.
Kāda sabiedrība, tādas institūcijas. Tukši mediji, tukši valstsvīri. Un ja jau pat mana baznīca pretēji kristīgajai izvēles brīvības un atsaucības, iecietības un atvērtības dogmai paliek viena gan iepretim partneriem ārpus valsts un pat savām pašas “avīm”, kuras tai Dievs aizgādībā uzticējis, tad kā lai notic spēkam aiz mazās oliņas čauliņas? Jau atkal nesanāk pēc padomijas un austrumu kaimiņzemes šodienas sabiedrības smirdošais pozitīvisms. Nesanāk pat svētkos, kad būtu jāsajūt “klints vētrā”. Bet tāpēc cilvēkam Dievs ir dāvājis ticību – tā ļauj zināt, kas slēpjas aiz čauliņas.
Patiesi priecīgas Lieldienas mums visiem!